irms gadiem četrdesmit ziemeļu gulbji Latvijā bija sastopami tikai rudeņos un pavasaros – caurceļojot. Tagad to skaits pieaug un putni parādās arvien jaunās teritorijās. Vēl pavisam nesen Latvijas un Eiropas ornitologiem par šo sugu bija samērā daudz nezināmā, piemēram, kur viņi pārziemo, kāda ir gulbju mirstība dažādos vecumos, kur un kad tie uzsāk ligzdošanu, kad sasniedz dzimumgatavību. Latvijas ziemeļu gulbju pētniecības projekts, kura ietvaros tiek uzskaitītas ligzdas, mazuļi, notiek gredzenošana, gredzenu nolasīšana, raidītāju likšana utt., ir ilgākais projekts ne vien Latvijas, bet arī pasaules mērogā, kas sniedzis ornitologiem daudz informācijas.
Dzeltens knābis, lido klusi, kliedz skaļi
Ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus), kā jau liecina sugas latviskais nosaukums, ligzdo ziemeļos. Pašlaik notiek tā izplatīšanās dienvidu un dienvidrietumu virzienā, sugai ieņemot arvien jaunas teritorijas. Citās valodās to sauc par skaļo vai dziedātājgulbi. Balss tam tiešām ir ļoti skaļa, dziesma – melodiska.
No sava tuvākā radinieka paugurknābja gulbja ziemeļu gulbis atšķiras ar to, ka tam knābis ir dzeltens, nevis sarkanīgi oranžs. Kad lido paugurknābja gulbji, dzirdama spārnu švīkstoņa, bet ziemeļu gulbja lidojums ir kluss, un tas ik pa laikam skaļi «taurē». Bieži vien ziemeļnieks padzen no iecerētās ligzdošanas vietas paugurknābja gulbi. Te nostrādā likums, ka izmēram nav nozīmes. Ziemeļu gulbis ir par kilogramiem diviem trīs vieglāks un arī slaidāks nekā paugurknābja gulbis, taču rakstura īpašības un mērķtiecība palīdz tam izkonkurēt lielākus putnus. Cīņa ir nežēlīga un ilga. Un – kā likums – kamēr rit cīņa, neviens no gulbjiem tur neperē un pie kārotās vietas tiek vien pēc gada vai pat diviem trim! Arī maizi ēd tikai paugurknābja gulbji. Atceros tikai vienu gadījumu 14 gadu laikā, kopš pētu ziemeļniekus, kad Talsu pusē kāds ziemeļu gulbju pāris bija «atkarīgs» no maizes, un vienam no viņiem tas beidzās letāli – mātīte sapinās makšķerauklā un aizgāja bojā.
Pirmā ligzda Latvijā – pirms 40 gadiem
Par to, vai ziemeļu gulbis ir ligzdojis Latvijā un citviet Eiropā senāk, drošu pierādījumu nav. Pašlaik pētnieki strīdas, vai 18. un 19. gadsimta literatūras avotos minētais putns ir paugurknābja vai ziemeļu gulbis. Bieži vien rakstos nav nosaukta konkrēta suga, tikai «gulbis». Varbūt tajā laikā ligzdoja abas gulbju sugas. Tāpēc mēs nevaram zināt, vai pašlaik ziemeļu gulbis ieņem jaunas teritorijas un pakāpeniski paplašina ligzdošanas areālu dienvidu virzienā, vai arī notiek rekolonizācija un suga atjauno savu vēsturisko areālu. Skaidrs ir viens – Latvijā suga atzīmēta kā migrants 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā.
Mūsdienās pirmā drošā ziemeļu gulbja ligzdošana Latvijā konstatēta 1973. gadā, kad ornitologs un mana bakalaura darba vadītājs Jānis Baumanis Kazdangas apkārtnē atrada ziemeļu gulbja ligzdu. Pirmā «Latvijas ligzdojošo putnu atlanta» datu vākšanas laikā 1980.–1984. gadā Latvijā ligzdoja aptuveni 20 pāru. Tagad to ir vismaz 15 reižu vairāk, proti, 350 pāru.
19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā ziemeļu gulbjus Eiropā intensīvi medīja un ķēra spalvu maiņas laikā, vāca to olas. Suga bija uz izzušanas robežas daudzās valstīs, atskaitot Islandi un Krieviju. 19. gadsimta četrdesmitajos gados tie vēl ligzdoja Zviedrijas dienvidu daļā, taču jau pēc 80 gadiem ligzdošanas teritorijas dienvidu robeža pavirzījās 1100 kilometru uz ziemeļiem un Zviedrijā ligzdotāju skaits saruka līdz 20 pāriem. 1949. gadā Somijā populācija samazinājās līdz 15 pāriem. Kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad stājās spēkā sugas aizsardzība, ziemeļu gulbis sāka atkopties un ligzdojošo pāru skaits abās valstīs palielinājās, mūsdienās sasniedzot aptuveni 6000 ligzdojošu pāru Zviedrijā un 5000–7000 pāru Somijā. Suga turpināja paplašināt pazaudēto ligzdošanas areālu un iekarot arvien jaunas teritorijas dienvidu virzienā. No 1973. gada ziemļu gulbji ligzdo Lietuvā un Polijā, no 1979. gada – Igaunijā, no 1995. gada – Vācijā, no 2002. gada – Dānijā un Ukrainā, no 2003. gada – Baltkrievijā, no 2005. gada – Ungārijā un Nīderlandē.
Ligzdo dīķos un bebrainēs
Interesanti ir tas, kādus biotopus dažādos reģionos ziemeļu gulbji izvēlas ligzdošanai. Somijā, Zviedrijā un Krievijā augsto purvu ezeriņi ir šo putnu galvenie ligzdošanas biotopi. Līdzīgās vietās, kā arī aizaugušos ezeros tas ligzdo arī Igaunijā. Taču, sākot ar Latviju un vairāk uz dienvidiem un dienvidrietumiem – Lietuvā, Polijā, Vācijā –, ziemeļu gulbis ligzdošanai pārsvarā izvēlas dažādu veidu dīķus. Tātad ziemeļu gulbis ir pielāgojies cilvēka radītam biotopam – dīķiem. Pēdējos gados aizvien biežāk ligzdas atrod bebrainēs – mazāk Igaunijā, vairāk Latvijā un Lietuvā. Tas apgrūtina ligzdojošo gulbju uzskaiti, jo ne vienmēr bebraines ir iezīmētas kartēs, bez tam tās atrodas grūti pieejamās vietās.
Ja salīdzina ligzdojošo ziemeļu gulbju pāru skaitu dažādās Eiropas valstīs, Latvija uz Rietumu un Centrāleiropas fona ir šo putnu lielvalsts, bet esam nieks, ja salīdzina ar Skandināvijas valstīm: Somijā ligzdo aptuveni 5000–7000 pāru, Zviedrijā – aptuveni 6000 pāru, Latvijā – 350 pāru, Igaunijā – aptuveni 200 pāru, Lietuvā – 200 pāru, Polijā – 100 pāru, Vācijā – 50 pāru, Dānijā – pieci pāri. Ļoti iespējams, ka 350 Latvijā ligzdojošo pāru vietā drīz būs pat 600 pāru.
Ligzdošanas laikā ziemeļu gulbji pie mums visbiežāk sastopami Kurzemē. Esmu izpētījis, ka 87% ziemeļu gulbju ligzdu izvietotas Latvijas rietumu daļā, 13% – austrumu daļā. Turklāt 58% ligzdu ir Liepājas, Kuldīgas un Talsu apkaimē. Pakāpeniski suga virzās arī uz Vidzemes un Latgales pusi. Ligzdo gan Krāslavas, Daugavpils un Ludzas, gan citos novados. Droši varu apgalvot, ka 14 ziemeļu gulbju izpētes gados ligzdošana ir pierādīta teju visos Latvijas rajonos.
Aicinu visus, kuriem ir zināmas ziemeļu gulbju ligzdošanas vietas – redzēta ligzda vai pieaugušie putni ar mazuļiem –, ziņot par to, rakstot uz e-pasta adresi boiko.swan @ gmail.com vai arī sociālajos tīklos. Ļoti vērtīga ir arī jebkura veida informācija par gulbjiem ar gredzeniem, pat ja numurs nav nolasīts.
Paldies visiem sponsoriem un brīvprātīgajiem palīgiem, kuri šajos daudzajos gados ir mūs atbalstījuši, jo šis darbs nav paveicams viena cilvēka spēkiem. Šogad pētījumu nansiāli atbalsta SIA «Vidzemīte», Meža attīstības fonds, SIA «BS 01», SIA «Skrunda», Latvijas Dabas muzejs, Latvijas Gulbju izpētes biedrība un AS «Latvijas meža dienests».
Dmitrijs Boiko, Latvijas Dabas muzeja ornitologs, Latvijas Gulbju izpētes biedrības priekšsēdētājs
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 04/2016