Dažādi lakstaugi, ko saucam vienkārši par puķēm un zāli, zaļo klusi un nemanāmi. Šķietami tā ir bijis un būs vienmēr… Šogad par gada dzīvotni tika nominēti bioloģiski vērtīgie zālāji. Iespējams, reti kurš spēs noticēt, ka tieši šī Latvijai tik ierastā ainavas sastāvdaļa ir briesmās. Pirms gadiem 100 dabiskie zālāji Latvijā aizņēma aptuveni 30% valsts teritorijas, tagad – vien 0,7% jeb mazāk par desmito daļu no lauksaimniecībā izmantojamajiem zālājiem. Kāpēc tik dramatisks dabisko zālāju platības samazinājums? Tāpēc, ka cilvēki vairs nenodarbojas ar tradicionālo lauksaimniecību un pamet laukus. Arvien retāk Latvijā var ieraudzīt cilvēkus pļaujam sienu, reti kur ganās govis un aitas.
Latvija atrodas zonā, kur dabiskā veģetācija bez cilvēka iejaukšanās būtu mežs. Ja zāli neviens neēd, pļavām un ganībām zūd jēga. Vietās, kur nodarbojas ar lauksaimniecību, to dara intensīvi – zālājus mēslo un uzlabo, piemēram, sējot daudzgadīgo aireni. Mēslošana rada biomasas pieaugumu un reizē strauju sugu daudzveidības samazināšanos, daudzi augi iznīkst, jo tos nomāc pēc barības vielām prasīgākas sugas, galvenokārt graudzāles. Daudz posta dabiskajām pļavām nodarījusi arī aplamā zālāju apsaimniekošana, par ko daudzus gadus maksāja subsīdijas. Pētījumi liecina, ka vēlā pļaušana, sasmalcinātas zāles atstāšana uz lauka nav nesusi vēlamos rezultātus, tāpēc pļavas un ganības, kas atbilst dabiskām neielabotām zālāju platībām, turpina samazināties.
Zālāju ekoloģija
«Zāliens» un «zālājs» – tie ir vienas cilmes vārdi, ko sarunvalodā bieži vien jauc. Iegaumē: zāliens ir īpaši ierīkota, bieži pļauta platība ap māju, parkā un golfa laukumā, savukārt zālājs ir ar zālaugiem aizņemta platība, kur ganās govis vai pļauj zāli. Pļauti zālāji ir pļavas, noganīti – ganības. Pēc pļaušanas sienu aizvāc, bet ganīšana ir pakāpeniska augu noplūkšana.
Zālāji ir ekosistēmas, kas ražo organiskās vielas no saules enerģijas, ūdens, ogļskābās gāzes un minerālsāļiem. Saules barotais zālāja zelmenis ir primārā biomasa, ko patērē bezmugurkaulnieki, zālēdāji u.c. dzīvnieku grupas, un tiem vielu un enerģijas apritē zālāju ekosistēmās ir vislielākā nozīme. Svarīgi ir kukaiņi, kas regulē sugu sastāvu, ēdot augus, – barības ķēdē viņi ir enerģijas avots putniem, citiem plēsīgajiem kukaiņiem, zirnekļiem, rāpuļiem un abiniekiem. Uz vienu hektāru pļavas var būt pustonna kukaiņu un pusmiljons dažādu zirnekļu. Ar dabiskajiem zālājiem saistītas 1300 bezmugurkaulnieku sugas, kas izzudīs, ja pazaudēsim savas dabiskās pļavas un ganības.
Mazāk barības – vairāk daudzveidības
Ja zālāju vecums ir no divdesmit līdz pat vairākiem simtiem gadu, tos sauc par dabiskajiem zālājiem. Lielākā daļa zālāju Latvijā veidojušies, gadu desmitiem tikai pļaujot vai noganot neielabotus tīrumus un kultivētus zālājus. Dabisko zālāju ražība ir neliela un laika gaitā būtiski nemainās, jo šie augi ir pielāgojušies liesai dzīvei. Lielāko daļu biomasas tie uzkrāj saknēs, bet zelmenis ir skrajš un zems.
Kultivētie zālāji tiek dāsni mēsloti, un tas izraisa atsevišķu sugu dominanti, piemēram, slapjās pļavās un zāļu purvos mēslošana ar slāpekli veicina strauju parastās niedres izplatīšanos. Tā ātri kļūst par valdošo sugu, izspiežot orhidejas, bezdelīgactiņas, retas grīšļu sugas, līdz raibā pļavas zelmeņa vietā var vērot tikai vienveidīgu niedru audzi.
Dabisko un kultivēto zālāju pazīmes
Dabiskie zālāji no kultivētiem jeb ielabotiem zālājiem atšķiras ar ievērojami mazāku ražību, bet daudzveidīgāku struktūru un lielāku sugu mijiedarbību. Dabiskas pļavas zelmenis ir ar trim stāviem: ložņājošiem un rozetveida augiem, vidējām graudzālēm un platlapjiem un visbeidzot augsto graudzāļu stāvu. Graudzāles un citi daudzgadīgie lakstaugi veido augāju gan kultivētos zālājos un atmatās, gan dabiskos zālājos, taču sugu sastāvs abos krietni atšķiras. Ja zālāju pārtrauc kultivēt, bet turpina ekstensīvi noganīt vai vākt zālājam. Tas notiek ļoti pakāpeniski, tādēļ dabas aizsardzības vajadzībām ir izstrādāta metode, ar kuru var noteikt, vai tas jau ir pieskaitāms dabiskam zālājam vai joprojām ir kultivēts zālājs, kaut arī kultivēšanas pasākumi sen nav veikti. Robežgadījumos, kad zālājā ir vienlīdz daudz kultivēta un dabiska zālāja pazīmju, to precīzi var noteikt tikai dabas eksperts ar labām augu sugu pazīšanas iemaņām, taču aptuveni novērtēt zālāja stāvokli var katrs. Ja pļavā zied pienenes, margrietiņas, rudzupuķes un magones, tā ir lieliska vieta, kur plūkt jāņuzāles un pīt vainagu, bet šie augi apliecina, ka vēl nesen te bijis tīrums un ar bioloģiski vērtīgu zālāju tam maz kopīga.
Kāpēc dabiskie zālāji ir svarīgi
Dabiskās pļavas un ganības ir nozīmīgs resurss gan bišu ganībām, gan ārstniecības augu ievākšanai. Lielākā daļa tradicionālo ārstniecības augu, kas Latvijā aug savvaļā, sastopami dabiskajos zālājos. Pļavā vienkopus var atrast vairākus desmitus dažādu ārstniecības augu sugu, piemēram, mēreni mitrā pļavā aug pļavas āboliņš, baltais āboliņš, dziedniecības ancītis, divšķautņu asinszāle, tīruma blaktene, parastā brūngalvīte, šaurlapu ceļteka, parastais cigoriņš, gaiļbiksīte, parastā ķimene u.c. ārstniecības augu sarakstos minētie augi.
Zālāji veic nozīmīgas ekoloģiskas funkcijas: pasargā augsni no erozijas, nodrošina tās veidošanos, organisko vielu uzkrāšanos augsnē. Palieņu zālāji regulē palu stiprumu, nodrošina barības vielu apriti, attīra virsūdeņus. Lakstaugu veģetācija palienē efektīvi uzņem no upēm un ar virszemes noteci nonākušo slāpekli, savukārt zāles pļaušana un siena vākšana nodrošina to, ka šis slāpeklis tiek aiznests no ekosistēmas, pasargājot upes un pašu zālāju no pārliekas bagātināšanās ar barības vielām.
Kā atšķirt vērtīgu zālāju
Sugu daudzveidību dabiskajos zālājos nosaka vides apstākļu dažādība – jo tā ir lielāka, jo vairāk sugu –, kā arī cilvēka ietekme. Vienā pļavā vai ganībās augu daudzveidību veicina reljefa dažādība – jo tas līdzenāks, jo mazāk sugu, un pietiek pat ar niecīgu mitruma un augsnes auglības atšķirību, lai zālājā augtu vairāk sugu. Sugu daudzveidību palielina arī savrupi koki, siena zārdi, ganību žogi. Koku ēnā ieviešas ēncietīgāki augi, zaros ligzdo putni, žogu malās paglābjas augi, kas nenoplūkti zied visu vasaru un piesaista kukaiņus. Akmeņu tuvumā aug sausākām vietām piemērotie zemie viengadīgie augi, sildās kukaiņi, ķirzakas, dzīvo skudras.
Vienā dabiska zālāja kvadrātmetrā var būt pat 50–60 dažādu augu sugu, dažādos zālājos kopumā uzskaitītas 520 jeb trešā daļa no visām Latvijas augu sugām. Biologi rosina īpašu vērību veltīt indikatorsugām, kas liecina par to, ka šis ir bioloģiski vērtīgs zālājs, nevis nesen aizaudzis tīrums. Dabiskiem, neielabotiem zālājiem raksturīgas sugas ir parastā ziepenīte, divmāju kaķpēdiņa, mārsils, parastā sveķene, īstā madara, lielziedu vīgrieze, vidējā ceļteka, kalnu āboliņš, dzirkstelīte, gaiļbiksīte, Eiropas saulpurene, purva atālene, rūgtā ziepenīte un citas.
Dabiskie zālāji ir īpaši piemēroti uz zemes ligzdojošajiem putniem – lauku cīrulim, ķīvītei un dzeltenajai cielavai, kā arī vairākām retām un apdraudētām putnu sugām, piemēram, ķikutam un griezei. Atklātās zālāju platības par medību vietu izmanto mazie ērgļi, peļu klijāni u.c. plēšputni. Putniem pļavas un ganības ir nozīmīgas barošanās vietas, jo dažādie ziedaugi pievilina kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku sugas, nodrošina putnus ar sēklām un sīkajiem grauzējiem visu gadu.
Kas notiek, ja zālāju neapsaimnieko
Neaizvietojama zālāju ekosistēmas sastāvdaļa ir noganīšana vai pļaušana un siena novākšana. Ja šie darbi izpaliek, vispirms veidojas kūla, tad ieviešas krūmi un visbeidzot izaug mežs. Kūla vai uz pļavas atstāta nopļautā zāle traucē iztvaikošanu un sēklu dīgšanu un samazina augu sugu daudzveidību. Ja zāle netiek izvākta no pļavas, tā sapūst uz vietas, augsnē uzkrājas aizvien vairāk organisko vielu, zālājs pastiprināti aizaug, zaudējot neielabotajiem zālājiem raksturīgo daudzveidību. Platību pārņem konkurētspējīgākās stiebrzāļu sugas. Lai glābtu šādu zālāju un atjaunotu dabīgajiem zālājiem raksturīgo sugu konkurences spējas, nepieciešama zālāja atjaunošana – atbrīvošana no nomācošā apauguma.
Kā uzturēt bioloģisko daudzveidību
Lai uzturētu bioloģisko daudzveidību zālāju ekosistēmā, nepieciešams veikt mērķtiecīgus uzturēšanas darbus. Ja pļavas nopļautu tāpat kā kādreiz, tas ir, jūnija beigās, jūlija sākumā, sienu saliktu zārdos un ziemā izbarotu lopiem, bet atālu noganītu, mums nebūtu dabiskie zālāji jāpasludina par īpaši apdraudētu dzīvotni. Bet mūsdienās atgriezt dabā zālēdājus tik lielā skaitā, lai tie uzturētu zālājus atklātus, ir maz iespējami. Līdz šim savvaļas zirgi un taurgovis tiek turētas vien atsevišķās ierobežotās teritorijās. Lai nodrošinātu sugu daudzveidības pastāvēšanu, būtu jāievēro tradicionālā ganīšanas prakse, kas nozīmē turēt noteiktu daudzumu mājlopu, kuri neizbradā un pārlieku nenoēd zāli, un vajadzības gadījumā veikt piepļaušanu. Savukārt ganīšana attālā rada mozaīku zelmenī, jo urīna un ekskrementu vietās ieviešas citas augu sugas nekā pārējā pļavā. Lopi ar nagiem iemīda sēklas dziļāk augsnes virskārtā, nodrošinot sēklām labvēlīgākus dīgšanas apstākļus.
Kad pieļaujams dedzināt kūlu
Ja zālājus gadiem nenogana vai nepļauj, sākas agresīvāku sugu, piemēram, kamolzāles vai slotiņu ciesas, ekspansija. Tam seko kūlas un barības vielu uzkrāšanās, parādās krūmi, un tas nozīmē, ka zālājs jau iet bojā. Nenoliedzami pati efektīvākā atjaunošanas metode šādā gadījumā ir kontrolēta dedzināšana. No vienkāršas svilināšanas to atšķir pārdomāts rīcības pamatojums, procesa saskaņošana un uzraudzība. Kontrolēto dedzināšanu Ministru kabineta noteikumi pieļauj tikai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, gadījumos, kad tas nepieciešams īpaši aizsargājamo dzīvotņu, tostarp dabīgo zālāju, biotopu atjaunošanai. Dedzināšana pielietojama tikai kā vienreizējs pasākums biotopa atjaunošanai. Ja kūlu vienā vietā dedzina biežāk nekā reizi piecos gados, zālājs strauji zaudē savu bioloģisko vērtību.
Uzzini vairāk
«LIFE+» programmas nansētais «NAT-PROGRAMME» projekts pašlaik izstrādā «Natura 2000» teritoriju nacionālo aizsardzības un apsaimniekošanas programmu un īpaši aizsargājamo biotopu apsaimniekošanas vadlīnijas. Projekta mājaslapā nat-programme.daba.gov.lv var atrast informāciju par ieteicamākajiem apsaimniekošanas risinājumiem ES nozīmes biotopu uzturēšanai un nepieciešamajām darbībām, lai mazinātu bioloģiskās daudzveidības zudumus.
Latvijas Dabas fonda mājaslapā www.ldf.lv, sadaļā «Publikācijas» pieejamas brošūras «Bioloģiski vērtīgo zālāju indikatorsugu noteicējs», «Putni palieņu pļavās», «Palieņu pļavu atjaunošana», grāmatas «Videi draudzīga gaļas liellopu audzēšana» ar nodaļu par ganību apsaimniekošanu, «Rokasgrāmata par biotopu apsaimniekošanu» ar nodaļām par dažādu zālāju atjaunošanu un apsaimniekošanu, kā arī bukleti par vairākām īpaši daudzveidīgām pļavām Dvietē, Burgā, Kalnciemā, Lielupes palienēs, Burtniekos, Durbē, Ziemeļgaujā un Svētē.
Dabas aizsardzības pārvalde ir iestāde, kas koordinē bioloģiski vērtīgo zālāju kartēšanu un monitoringu, savukārt Lauku atbalsta dienests nosaka un izmaksā atbalstu platībām, kuras atzīstamas par nozīmīgām bioloģiski vērtīgu zālāju uzturēšanai. Šo iestāžu mājaslapās rodama informācija par kārtību un nosacījumiem bioloģiski vērtīgu zālāju apsekošanai.
Raksts tapis, pateicoties Latvijas vides aizsardzības fonda un EK «LIFE+» programmas nansiālam atbalstam, izmantojot Dabas aizsardzības pārvaldes īstenotā projekta «NAT-PROGRAMME» materiālus, Latvijas Dabas fonda, Solvitas Rūsiņas u.c. zālāju ekspertu ieguldījumu.
Jānis Šlūke, projekta «NAT-PROGRAMME» sabiedrisko attiecību speciālists
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2015