Esam Gruzijā marta beigās – laikā, kad zied ķirši. Tiesa, tie zied tikai Tbilisi un vīna darināšanas reģionā Kahetijā, savukārt Kaukāza kalnos pavasari sagaida ceļa malās sašķūrēti sniega vaļņi – vietām aptuveni 3 metrus augsti. Par cilvēkiem, kas mētājas pa dzīvi, gruzīni saka, ka tie ir nepastāvīgi kā marts. Tā arī ir – nedēļas, ko pavadām Gruzijā, laikā piedzīvojam gan fantastiski siltus saules starus, gan lietu, sniegu un vēju. Paspējam pabūt vairākās klimatiskajās zonās: Kaukāza kalnos 11 km no Krievijas, Kahetijas vīna ielejās un Garedži pustuksnesī pie Azerbaidžānas robežas. Pavasari jūt it visur, bet vietām tomēr jāuzvelk visi līdzpaņemtie džemperi un siltā apakšveļa. Marts vēl nav tūrisma sezona, tādēļ nedēļas laikā satiekam vien pāris ceļotāju, kas netraucē baudīt Gruzijas cilvēku patieso sirds siltumu un viesmīlību, gardos ēdienus un fantastisko tostu teikšanas un vīnu baudīšanas kultūru.
Kahetija – vīnu un klosteru reģions
Kahetija ir viens no gruzīnu vīna reģioniem, kas šā iemesla dēļ arī vilina tūristus. No Tbilisi dodamies uz Singagi – pilsētiņu, kuru pašreizējais prezidents Mihails Saakašvili pasludinājis par tūrisma galveno prioritāti. Tik iespaidīgus būvniecības darbus nav redzējusi pat mūsu ceļojuma biedre Ieva – arhitekte ar daudzu gadu stāžu Latvijas būvniecībā. Visā pilsētā rok un aizber, atjauno ēkas un ceļ jaunas būves. Jūtamies kā milzīgā skudru pūznī un, tā kā laiks ir diezgan slapjš, arī mazliet kā purva bridēji, jo apavi ātri vien aplīp ar pamatīgu dubļu kārtiņu.
Nakšņojam draudzīgā gruzīnu ģimenē, kas mums piedāvā gan naktsmājas, gan vakariņas – ar nacionālajiem ēdieniem un dzērieniem.
Gardie nātru salāti un riekstu ievārījums
Gruzīnu virtuve fascinē ar savu vienkāršību un daudzveidību. Galvenais un faktiski arī vienīgais konservants ir sāls, tādēļ ēdieni šad tad ir pasāļi, taču lieliski savā dabiskumā. Sieru sien katrā lauku saimniecībā, kur ir govs, un arī sālītas gaļas gabalus nereti redz karājamies mājas terasē. Tā vien šķiet, ka ikviena gruzīnu mājsaimniece ir labos draugos ar Mārtiņu Rītiņu un veselīga dzīvesveida sludinātājiem, jo nedēļas laikā nekur nemanām kečupu, majonēzi vai cukura aizvietotāju. Tā vietā ēdam nātru salātus ar kinzu, burkānu salātus ar ķiplokiem, spinātu salātus ar riekstiem, ceptus baklažānus ar granātābolu sēkliņām vai arī vienkārši uzgraužam pa redīsa, kinzas, pētersīļa vai tarhūna lakstam, kas tā vien gaida, lai tos apēstu.
Tie, kas nav veģetārieši, mielojas ar šašliku – sulīgu un mīkstu. Taujājam pēc receptes mūsu šoferītim Georgijam, un viņš saka, ka laba šašlika galvenais priekšnosacījums ir gaļa – nevainīgs jērs vai sivēns –, mazliet garšvielu un citrona vai granātābola sula. Par marinēšanu etiķī, vīnā vai kefīrā viņš neko nav dzirdējis…
Saldajā ēdienā baudām rožu ziedlapiņu ievārījumu, kas, ielikts karstā tējā, piesmaržo visu istabu ar rožu aromātu. Saimnieks taujā, vai esam baudījuši riekstu ievārījumu. Pēc gariem aprakstiem saprotam, ka nekad tādu neesam ne redzējuši, ne garšojuši. Pat padomju laikos ne, kad tas esot bijis slavens visās 15 brālīgajās republikās. Lai gan ir jau pavēls, saimniecei Maranai nekas cits neatliek, kā doties riekstu ievārījuma meklējumos, un jau pēc pāris minūtēm viņa ir atpakaļ ar melnu bumbuļu burku. Tie ir valrieksti, kas vākti negatavi, mērcēti ūdenī, pēc tam kaļķūdenī, tad vārīti cukura sīrupā. Nu tie ir melni, saldi un garšīgi.
Droši vien, ka maizi cep arī milzīgās maizes ceptuvēs, taču mums ik pa brīdim ceļā gadās mazās – tādas, kur apaļā ar malku kurināmā krāsnī, piestiprināta pie krāsns sieniņām, top garenā gruzīnu maize puri. Maizes cepēji pat pēc garās darbdienas ir smaidīgi, labprāt fotografējas un beigās uzdāvina svaigi ceptu puri kukulīti.
Pustuksnesī mēdz arī līt
Nākamajā dienā dodamies uz David Garedži – 12. gadsimta alu klosteri, kas atrodas uz pašas Azerbaidžānas robežas. Šķērsojam Garedži pustuksnesi, un visu laiku līst.
Daļa kompleksa atrodas Gruzijā, otra daļa – Azerbaidžānā. Šodien laiks ir tik draņķīgs, ka nemana nevienu robežsargu. Visapkārt ir bieza migla, un tā vien šķiet, ka laiks ir apstājies, – paliekam vienatnē ar 800 gadu vecām, klintīs izcirstām mūku cellēm, lūgšanu altāriem, baznīcām un upurēšanas vietām.
Uz Kazbegi
Pa veco Gruzijas kara ceļu dodamies uz Kazbegi – ciema-tiņu Kaukāza kalnos pie Krievijas robežas. Vēsturiski šis ceļš ir galvenā artērija, kas savieno Gruziju ar Krieviju; savā pašreizējā izskatā tas lielā mērā izbūvēts 19. gadsimtā un daudzus gadsimtus izmantots tirdzniecībai un karapulku pārvietošanai starp Eiropu un Āziju. Iepriekšējā dienā kalnu pāreja bijusi slēgta, jo nobrukusi lavīna. Piebraucot pie kontrolposteņa, kas regulē satiksmi kalnu pārejā, ar prieku secinām, ka barjera ir pacelta. Laiks gan vēl ir diezgan nelabvēlīgs braukšanai – jo tuvāk pārejas augstākajam punktam, jo biezākā mākonī iebraucam. Šķiet, ka braucam pa pienu: viss apkārt balts, sniegs saplūst ar mākoni, redzamība – pāris metru, un ik pa brīdim atduramies milzīgajos sniega vaļņos. Tomēr šoferītis ir pieredzējis, ņiva jaudīga, un pēc kāda laika jau dodamies no kalna lejup un ieripojam Kazbegi ciematiņā, kas atrodas 1850 m augstumā virs jūras līmeņa.
Gruzijā viss notiek vienkārši. Izkāpjam no mašīnas ciematiņa centrālajā laukumā, kas no vienas puses ielenkts ar zaļiem un ziliem kioskiem, kuru logos rotājas «Boržomi», «Tarhūna», vīna un brendija pudeles, savukārt pārdevēju acu augstumā karājas kārdinoši desu luņķi. Kādā kioskā apjautājamies, kur te var pārnakšņot. Pārdevēja taisa kiosku ciet, un mēs dodamies uz kādu privātmāju pie viņas meitas Maijas. Tur mūsu rīcībā tiek nodotas divas jaukas istabas. Nekādu bezpersonisku viesnīcu. Tā arī visu ceļojuma laiku nakšņojam pie ģimenēm, nomaļākajās vietās arī sarunājot, ka mums pagatavo vakariņas. Uzzinot, ka esam no Latvijas, gruzīnu sejas atplaukst patiesā smaidā: daži zina šo to par Vairu Vīķi-Freibergu, citi jautā, kā ir dzīvot Eiropas Savienībā, liela daļa vecākā gadu gājuma gruzīnu ir bijuši Latvijā un vēl joprojām atceras Vecrīgu, Jūrmalas baltās smiltis un Siguldas smilšakmens alas. Un ir tik labi, ka nevienam nav jāstāsta, kā tas bija – dzīvot sociālismā – un kas ir Šurika piedzīvojumi jeb Kaukāza gūstekne…
Nākamajā dienā Kazbegi ielas pārplūdinājusi saule. Abas ciematiņu ieskaujošās kalnu grēdas dižojas savā varenumā. Kāpjam uz Stefansmindes klosteri, kas atrodas 400 m augstāk nekā ciematiņš.
Kāpiens līdz klosterim ilgst vairākas stundas, pa ceļam līkumojam pa ciemata dubļainajām ieliņām, kur nesteidzīgi pastaigājas govis un cūkas, pie sētmalēm saulītē gozējas suņi un cilvēki.
Varbūt sagadīšanās, bet katrā kāpienā uz nomaļāku klosteri ceļu mums rāda kāds vietējais suns. Reinkarnācijas teorijas piekritējiem šeit noteikti būtu izskaidrojums… Kāpiena stāvums ik pa brīdim liek mesties četrrāpus, jo tā ir vieglāk tikt kalnā.
Skaistums fantastisks – debesis zilas jo zilas, apakšā arvien mazāks un mazāks sarūk Kazbegi ciematiņš, Stefansmindes klosteris, un aiz tā redzamā Kazbeka virsotne tuvojas ar katru soli.
Gruzijā 75% iedzīvotāju ir pareizticīgie, un te ir arī ļoti daudz klosteru. Stefansminde ir viens no tiem – pareizticīgo klosteris ar četriem mūkiem. Šī ir arī priekšpēdējā apmetnes vieta tiem drosminiekiem, kas vēlas uzkāpt Gruzijas otrajā augstākajā virsotnē – Kazbekā (5033 m). Mūks Bežans, ar kuru aprunājamies, pastāsta, ka Kazbekā uzkāpt gribētāju vēl joprojām ir daudz, lai arī mazāk nekā padomju laikos. Un tomēr ne visiem tas izdodas… Divi jauni poļu garīdznieki turp devušies, kad laika prognozes bijušas ļoti sliktas. Lai arī Bežans brīdinājis par briesmām, tie teikuši, ka Dievs sargā visus, un devušies kalnos. Pēc nepilna mēneša viņu ķermeņi atrasti ledāja plaisās… Bežans arī zina stāstīt, ka kāpšana kalnā sākas ap 2 naktī, kad ledus plaisas ir sakļāvušās, pa dienu tās atveras 1-1,5 m platumā un 10-20 m dziļumā, un tad tās ir ļoti bīstamas.
Aizrunājamies arī par globālo sasilšanu – 80 gadu laikā ledāja garums esot sarucis par 800 metriem…
Lai arī Gruzija nav liela, nedēļas laikā esam apskatījuši tikai nelielu daļiņu no tās skaistuma. Noteikti te jābrauc vēl – uz Kaukāza kalniem, Melnās jūras smiltīm, vīna dārziem un valriekstu plantācijām. Bet visvairāk tomēr, lai izbaudītu to fantastiski silto un vienkāršo smaidu un sirsnību, ar kādu tiekam uzņemti klosteros, ģimenēs, maizes ceptuvēs, tirgos un būvlaukumos…
Dace Dravniece
Publicēts 2007.gada maijā.