Norvēģijā 4,12% no kopējā eksporta ir zivis. Pircēji Latvijā labi pazīst šās ziemeļvalsts zivaudzētavās audzēto lasi. Bet jau daudzus gadus komerciāliem nolūkiem norvēģi mēģina audzēt arī mencas. Mencu audzēšana, izrādās, nebūt nav tik vienkārša kā lašu audzēšana. Mencu mazuļi ir daudz mazāki, tādēļ daudz jutīgāki pret mākslīgu barošanu. Norvēģi ir pionieri šai jomā, un, lai nodrošinātu sekmīgu mencu audzēšanu, nodarbina valsts atbalstītu zinātniski pētniecisku institūtu.
Norvēģijas pētniecības institūtu apvienība «Nofima» atrodas Norvēģijas ziemeļu pilsētā Tromso, tai blakus ir zivaudzētava, kurā tiek veikti zinātniskie pētījumi. Šeit audzē mencu mazuļus, kurus pēcāk pārdod citām zivsaimniecībām. Viens no galvenajiem pētniecības mērķiem ir selekcijas ceļā atlasīt izturīgākās un ātraudzīgākās mencu ģimenes. Šim nolūkam katru gadu no savvaļas populācijas tiek izvēlētas 200 mencu ģimenes, katrā aptuveni 200 zivju, no kurām atlasa un pavairo tikai izcilākās.
Tromso – viena no lielākajām ziemeļu pilsētām, krietni aiz polārā loka. Un pavisam noteikti – viena no ekonomiski attīstītākajām. Ar vistālāk ziemeļos esošo universitāti, alus darītavu un vēl daudz ko citu vistālāk. Pateicoties siltajai Golfa straumei, Tromso ir pasargāta no bargā klimata citviet šai pašā valstī, – vidējā gaisā temperatūra ziemā šeit ir aptuveni -5°C. Tomēr no polārās nakts Tromso nav paglābusies, tādēļ divus mēnešus gadā saule šeit neiespīd. Tromso atrodas daudzi zinātniskie institūti, kas pēta gan Arktiku, gan Antarktiku, gan arī jūru un tās resursus.
Mencu mazuļi pēc izšķilšanās vispirms tiek baroti ar dabisku barību – virpotājiem (Rotatoria) un artēmijām (Artemia), ko īpašos rezervuāros audzē turpat. Kad mazuļi sasnieguši dažu mēnešu vecumu, tie sastopas ar lielāko izaicinājumu savā dzīvē – pāriešanu uz mākslīgo barību. Tomēr liela daļa mazuļu ar to nesamierinās un nomirst. Tādējādi mencu bizness pakļauts lieliem zaudējumiem, kas nereti beidzas pat ar bankrotu. Pašlaik viens kilograms mākslīgi izaudzētas mencas maksā ievērojami vairāk nekā kilograms laša. Tomēr norvēģi nemet plinti krūmos un cītīgi turpina darbu pie dzīvelīgāko mencu atlases, līdz ar to – mākslīgi audzētu mencu cenas samazināšanas.
Mākslīgā zivju audzēšana saistīta ar vairākiem riskiem videi. Pirms gadiem 20 galvenās vides problēmas izraisīja ūdens piesārņošana. Norvēģijā zivaudzētavas izvietotas galvenokārt atklātā jūrā. Tādējādi gan zivju ekskrementi, gan barības pārpalikumi nonāk ūdenī, un tas var izraisīt gan piesārņojumu, gan tai sekojošu eitrofikāciju. Lai risinātu šīs problēmas, tika noteikts, ka zivsaimniecībām ik pēc diviem gadiem jāmaina audzētavu dislokācijas vieta, kas ļautu piesārņotajiem ūdeņiem atveseļoties. No otras puses, aptuveni 60% lašu (kas ir galvenā zivsaimniecībās audzētā suga) cenas rada tieši barošanas izmaksas. Līdz ar to neviens īpašnieks nav ieinteresēts velti tērēt barību un nevajadzīgi ļaut tai skaloties jūrā. Tomēr, kā uzsver «Nofima» jeb Norvēģijas Pārtikas, zivsaimniecības un akvakultūras izpētes institūta zinātniskais direktors Arne Mikals Arnesens, nav nemaz tik viegli noteikt to brīdi, kad lasis ir paēdis un vairs neēdīs. Tiekoties ar zinātnieku, kurš desmitiem gadu strādājis ar zivsaimniecībām, vēlējos noskaidrot arī viņa, no biznesa neatkarīgu viedokli.
Cik veselīgi ir ēst nebrīvē audzētās zivis?
«Atšķirības starp dabiski, savvaļā augušu zivi un mākslīgi audzēto neapšaubāmi ir. Tomēr mūsdienās ir ieviesti gana stingri noteikumi, kas regulē gan zivju barību, gan to ārstēšanu slimību gadījumā. Vispirms – visas jaunās zivis tiek vakcinētas pret slimībām. Ja tomēr zivis audzētavā saslimst, tās drīkst ārstēt arī ar antibiotikām – līdzīgi kā lauksaimniecībā ārstē lopus. Un gluži tāpat – dzīvnieku pēc ārstēšanas noteiktu laiku nedrīkst pārdot. Ja slimību tomēr nevar uzveikt, visas zivis ir jānogalina un jāiznīcina. Es neatceros nevienu gadījumu, kad zivīs, kas nonākušas līdz veikalam, būtu atrastas antibiotikas, lai gan pārbaudes ir stingras.
Klīst runas, ka audzētavu zivis baro ar mākslīgajām krāsvielām, lai to gaļa būtu apetītelīgi sarkana, bet, lai tās ātrāk pieņemtos svarā, tiek lietoti hormoni.
Mākslīgi audzēts lasis, protams, nesaņem tās pašas barības vielas, ko varētu iegūt dabā. Līdz ar to tā gaļa ir krietni bālāka nekā savvaļas lasim. Lai to novērstu, lašu barībai tiešām pievieno krāsvielu, tomēr tā ir tieši tā pati viela, kas iekrāso lašu gaļu arī dabā. Šajā gadījumā šī viela tiek sintezēta mākslīgi un ķīmiski ne ar ko neatšķiras no dabīgās. Savukārt hormonu preparātu lietošana Norvēģijas likumdošanā ir stingri aizliegta. Tomēr laši tiek audzēti atklātā jūrā, tādēļ mēs nevaram izvairīties no tā piesārņojuma, kas ir jūras ūdenī. Līdz ar to mūsdienās ēst tīru zivs gaļu bez jebkāda ķīmiskā piesārņojuma diemžēl ir gandrīz neiespējami. Kā mākslīgi audzētais, tā dabīgais lasis saturēs zināmu dau-dzumu ķīmisko vielu, kas atrodas jūras ūdeņos, to skaitā PCB, dioksīnus un citas veselībai bīstamas vielas. Tomēr Norvēģijas lašos šīs vielas ir ļoti mazā koncentrācijā. Pateicoties patērētāju un vides organizāciju rūpēm, pēdējos 20 gados zivsaimniecības prakse ir būtiski mainījusies uz labo pusi, samazinot gan vides piesārņojumu, gan arī nodrošinot patērētājiem veselīgāku pārtiku.
Kā zivsaimniecības ir ietekmējušas piekrastes zvejniecību?
Nenoliedzami, ka piekrastes zvejniekiem cenas ziņā ir grūti konkurēt ar zivsaimniecībām. Tomēr piekrastes ciemos, kuros tradicionāli ir pastāvējusi zvejniecība, tā – kaut arī mazākā apjomā – tomēr ir saglabājusies. Zvejnieki galvenokārt zvejo mencas, kuru populācijas Norvēģijas piekrastē ir lielas un galvenais – stabilas. Tomēr arī lašu zvejošana atmaksājas, jo ir patērētāji, kuri vēlas ēst tieši dabīgo, nevis mākslīgi audzēto lasi. Veikalos mākslīgi audzētais lasis no savvaļā augušā ir nodalīts, lai gan uzreiz jāsaka, ka dabīgais lasis ir aptuveni divas reizes dārgāks. Tomēr, kā jau teicu, ir sabiedrības daļa, kura vēlas iegādāties tieši dabīgo, un tādējādi tiek atbalstīta un uzturēta piekrastes zvejniecība.»
Iespējamās zivju sugu izplatības areāla maiņas, okeāna ūdens temperatūrai palielinoties par 1°C līdz 2°C.
To, kādas tendences vērojamas selgas zvejniecībā, vaicāju Norvēģijas Jūras izpētes institūta zinātniekam Knutam Sunnanam.
«Norvēģijas krasta līnija stiepjas 2000 km garumā. Mūsu teritoriālajos ūdeņos atrodas vairāki zivju krājumi. Mēs apsaimniekojam zivju krājumus no Ziemeļjūras līdz Barenca jūrai. Šobrīd visi tiek apsaimniekoti ļoti sekmīgi. Mums ir labas attiecības un sadarbība arī ar Krieviju, kopīgi apsaimniekojam zivju krājumus Barenca jūrā. Protams, mēs redzam, ka pastāv dabiskas fluktuācijas tajos, tomēr lēmumu pieņēmēji ļoti uzticas zinātnieku vērtējumam par krājumu lielumu un nozveju kvotām no gada uz gadu. Svarīgs rādītājs ir ne tikai krājuma lielums tonnās, bet arī tā veselīgums, vecums un citi parametri. Tāpēc ļoti būtiski ir noteikt minimālo zivju izmēru, kuru drīkst ķert, lai mēs nenonāktu situācijā, kad visas lielās zivis ir izzvejotas un krāja nevar sekmīgi atjaunoties.
Vai attiecībā uz zivsaimniecību jūs redzat arī kādas klimata pārmaiņu izraisītas ietekmes?
Kopumā pasaulē vērojama tendence nozvejas apjomiem samazināties. Tomēr galvenie iemesli meklējami zivju krājumu nepareizā apsaimniekošanā – pārzvejā un krājuma demogrāfiskajās pārmaiņās. No otras puses, daudzi zivju bari maina arī atrašanās vietu. Mēs varam tikai minēt, kādi tam iemesli. Tomēr līdz ar ledus kušanu un tā atkāpšanos uz ziemeļiem arī mencas pārvietojas ziemeļu virzienā.
Kādas sugas Norvēģijā nozvejo visvairāk?
Galvenās sugas ir menca un reņģe. Sekundāra nozīme ir moivām, garnelēm, putasu, polārmencai, pīkšai, saidai un Atlantijas jūras asarim.
Kas patlaban visvairāk apdraud šos zivju resursus?
Mums jāņem vērā vairāki faktori. Pirmkārt, naftas industrija vēlas paplašināt savu darbību ziemeļu virzienā. Tas nozīmē, ka palielināsies naftas piesārņojuma risks un kuģu transports. Otrkārt, mums jānodrošina kārtīga zivju resursu apsaimniekošana, nepieļaujot nelegālo zveju. Treškārt, ir jāņem vērā bīstamu ķīmisko savienojumu izplatība vidē. Ceturtkārt, būtiskas pārmaiņas ekosistēmā var izraisīt arī svešu sugu invāzija ar transporta kuģiem. Ilgtermiņā mums jāraugās arī uz sekām, kādas atstās klimata pārmaiņas.
Pēc tikšanās ar daudziem Norvēģijas speciālistiem sapratu, ka dominējošā noskaņa un pārliecība visiem ir līdzīga, proti, klimata pārmaiņas notiek jau šobrīd, to sekas prognozēt ir grūti, bet mums visiem kopā ir jādomā par divām lietām: kā samazināt klimata pārmaiņas nākotnē un kā tām veiksmīgāk pielāgoties jau šobrīd. •
Ģirts Strazdiņš
Publicēts 2010.gada pavasarī.