Zemesvēža dzīve

Zemesvēža latīniskais jeb zinātniskais nosaukums ir Gryllotalpa gryllotalpa. Es to latviskoju, pārtulkojot divus vārdus: gryllus – circenis un talpa – kurmis. Iznāca – circeņkurmis. Muļķīgs nosaukums? Varbūt. Bet vai tas nav tikpat muļķīgs, cik viens no tautas akceptētajiem šā kustoņa latviskajiem segvārdiem – zemesvēzis? Zemesvēzis taču, neraugoties uz šo Latvijā vispāratzīto nosaukumu, patiesībā ir nevis vēzis, bet kukainis. Otrs «vienkāršu mirstīgo» viņam savulaik piešķirtais vārds ir ķirelis. Savukārt dabaszinātnieki, atbilstoši savam zināšanu līmenim un statusam, šo kukaini, protams, nodēvējuši visatbilstošāk – par racējcirceni. Visatbilstošāk – jo viņš gan rok, gan ir circenis. Viņš, tāpat kā pārējie circeņi, iekļauts taisnspārņu kārtā (Orthoptera), kurā – piebildīšu – ietilpst arī sienāži un siseņi.

Atbildot uz jautājumu, kas tad ir racējcircenis, faktiski neviens ar bioloģiju nesaistīts aptaujātais man līdz šim nav sniedzis pareizu atbildi. Atklājās, ka arī ķirelis mūsdienās ir mazzināms. Toties par zemesvēzi, izrādās, dzirdējis vairākums latviešu, bet tā kā šis dzīvnieks virszemē parādās un ir aktīvs lielākoties krēslā un tumsā, domājams, nav daudz cilvēku, kuriem izdevies kukaini apskatīt vai vismaz ieraudzīt, tādēļ, citastarp, te turpmāk iepazīstināšu arī ar viņa izskatu. Un – neņemiet ļaunā! – izmantošu visus trīs iepriekš minētos nosaukumus.

Samtains kukainis ar plaukstām

Racējcircenis ir garens, no virspuses tumšbrūni pelēcīgi maskēts, apakšpusē dzeltenbrūni krāsots dzīvnieks, kurš sava mūža lielāko daļu pavada pazemē – kā kurmis. Gada siltajā periodā viņš augsnē 3–10 centimetru dziļumā rok ejas, veidojot diezgan sarežģītu labirintu sistēmu. Te tūdaļ jāuzsver, ka ar kurmi (ar bīstamāko ienaidnieku!) zemesvēzi saista ne tikai dzīves telpa, bet arī vairākas līdzības ārējā veidolā. Zemesvēzim, tāpat kā kurmim, ir dzīvei pazemes alās piemērots cilindrisks ķermenis, kas segts ar īsiem, matveidīgiem hitīna izaugumiem (tie pasargā no aplipšanas ar augsnes daļiņām), tāpēc tas izskatās samtains. Tāpat kā kurmim šā kukaiņa ļoti spēcīgās priekškājas specifiski pielāgotas rakšanai – to «plaukstas» ir uz āru izvērstas, masīvas, turklāt priekšgalā bruņotas ar cietiem zobveida izciļņiem, kas pilda tādas pašas funkcijas kā kurmja nagi. Vēl kāda pazīme (šī gan nav nekādā līdzībā ar kurmi!), kas liecina par pielāgošanos dzīvei pazemē, – racējcirceņa sarveidīgie taustekļi ir ļoti īsi salīdzinājumā ar citiem (virszemē mājojošajiem) circeņiem. Turklāt zemesvēža mātītei, atšķirībā no sistemātiskajām «radiniecēm» siseņu mātītēm un sienāzienēm, vēdera galā nav pagarināta dējekļa. Toties tēviņiem pakaļgalā ir diezgan garas matotas cerkas. Pieaudzis, t.i., divarpus gadus šaisaulē nodzīvojis ķirelis garumā sasniedz aptuveni piecus centimetrus.

Grauž un kož

Nedrīkst nepieminēt, ka zemesvēžiem ir grauzēja tipa mutes orgāni – spēcīgi žokļi, kas, loģiski, paredzēti galvenokārt ēšanai – nelielu un mīkstu bezmugurkaulaino dzīvnieku, bet pārsvarā tomēr dažādu augu (dārzkopji zina – arī kultūraugu) sakņu «apstrādāšanai», jo īpaši iecienīts racējcirceņu ēdiens ir jauno stādiņu saknītes.

Tomēr, lai gan spēcīgie žokļi pirmkārt un galvenokārt ir barošanās orgāns, jābrīdina – tos kukainis izmanto arī aizstāvoties. Nemākulīgi satverts, viņš var sāpīgi iekost. Taču, oponējot samērā izplatītajam un noturīgajam uzskatam par zemesvēža indīgumu, tūdaļ jāpaziņo, ka šim kukainim nemaz nav indes dziedzeru. Tiesa, rakdamies augsnē, viņš uz saviem žokļiem mēdz netīši savākt baciļus, kas izraisa cilvēka dzīvībai ļoti bīstamu slimību – stingumkrampjus jeb tetānu. Kodiena brīdī šie baciļi var iekļūt brūcē.

Tomēr pārlieku bīties no zemesvēža nav iemesla, jo, kā jau minēju, žokļus pret ienaidnieku viņš laiž darbā tikai aizstāvoties, viņš cilvēkam neuzbrūk. Tuvojoties īstam vai šķietamam nedraugam, kukainis vispirms allaž steidz atkāpties – atmuguriski rāpties savā aliņā – vai, ja atrodas klajā vietā virszemē, bēgt (ne atmuguriski!).

Lido tikai tēviņi

Racējcircenim – kā jau tipiskam taisnspārņu kārtas pārstāvim – ir divi pāri spārnu: tuvāk galvai, pie krūtīm piestiprināti, ķermeņa virspusē atrodas īsi, ādaini segspārni jeb priekšspārni, aiz tiem piestiprināti un zem tiem novietoti – šauru plēksnīšu veidā gar ķermeni grīstveidīgi sakļauti, caurspīdīgi lidspārni jeb pakaļspārni. Tā tas, protams, ir, kamēr spārni netiek darbināti. Kad kukainis lidspārnus iepleš, redzams, ka tie ir diezgan plati un gari. Tādi – pilnībā izveidojušies – spārni gan ir tikai pieaugušam jeb dzimumgatavību sasniegušam zemesvēzim. Masīvais dzīvnieks – lai cik tas liktos neticami – spēj lidot! Tiesa – lēni, smagnēji, virs pašas zemes, bet – spēj. Lido pārsvarā tēviņi, taču arī reti – faktiski tikai tad, kad, dzimumhormonu stimulēti, siltās, bezvēja pavasara naktīs dodas draudzenes meklējumos. Meklēšanās periodā klusos vakaros spārni tēviņiem, starp citu, kalpo ne tikai par pārvietošanās, bet arī par sazināšanās līdzekli – trinot vienu segspārnu gar otru, kukaiņi «raida ēterā» maigi čirkstošus treļļus.

Drīz vien pēc pārošanās tēviņi dodas uz «laimīgajiem dārzeņu laukiem» – nobeidzas. Bet mātītes, protams, turpina dzīvot – viņām vēl jāparūpējas par pēcnācējiem.

Jūnijā, kad zemesvēzienes nobriedušas laist pasaulē jauno paaudzi, katra no viņām augsnē 20–30 centimetru dziļumā izveido vistas olas lieluma ligzdiņu, iedēj tajā divus trīs simtus oliņu un sargā dējumu aptuveni divdesmit dienas – līdz brīdim, kad izšķiļas mazuļi. Taču drīz vien pēc tam viņas… piebiedrojas tēviņiem. Nav taču grūti saprast, kāpēc vasaras nogalē nekad neizdodas sastapt pieaugušos zemesvēžus, vai ne?!

Olas lieluma bērnistaba

Tikko pasaulē nākušie kāpuriņi, kaut arī vēl pavisam maziņi un bāli, ārēji ir līdzīgi pieaugušajiem īpatņiem – kā jau tas raksturīgs kukaiņiem, kas attīstās ar nepilnīgo pārvēršanos. Vienīgā acīm redzamā atšķirība no pieaugušajiem – neattīstīti spārni. Savas dzīves pašā sākumā kāpuri turas kopā un pārtiek tikai no ligzdas materiāla trūdvielām. Pēc laiciņa, nedaudz paaugušies, viņi pirmo reizi mūžā pārģērbjas – nomaina veco hitīna čauliņu, kas nu kļuvusi par šauru, pret citu – lielāku – un pamet bērnistabu. Un sāk pārtikt no augu jaunajām saknītēm. Šīs sugas kāpuru augšana un attīstība norit ilgi – pirms kļūt par pieaugušiem kukaiņiem, jaunajiem zemesvēzīšiem nāksies divas reizes pārziemot un vēl deviņas reizes (tātad kopumā desmit reizes) nomainīt «ādu». Racējcirceņi «pilngadību» sasniedz tikai trešajā dzīves gadā.

Septembra beigās visi – gan pusgadīgie, gan pusotrgadīgie (pērnie) – abu dzimumu zemesvēži sāk meklēt piemērotu vietu ziemošanai. Viņi sapulcējas (parasti – lielā skaitā vienkop) dziļi kūdras slānī, pazemes tukšumos pie koku saknēm, zem komposta un trūdošu atkritumu, zem zāģskaidu kaudzēm.

Lai gan zemesvēžus – kultūraugu sakņu bojātājus – ar visvisādiem līdzekļiem un paņēmieniem apkaro zemkopji, lai gan viņus ķer, pievārē un ēd pupuķi, strazdi un vēl daži putni, lai gan viņi ieņem diezgan nozīmīgu vietu negaušu kurmju, ežu un arī citu zīdītāju ēdienkartē, tomēr šie kukaiņi Latvijā sastopami itin bieži. Viņiem tīk dzīvot galvenokārt mitrās, kūdrainās vietās. Sevišķi daudz racējcirceņu mēdz būt upju ielejās un zemās dabiskajās pļavās, kā arī daudzviet citur, kur ir trūdvielām bagāta augsne.

Ilmārs Tīrmanis

Publicēts 2004.gada jūlijā.