Pavasarī ikvienam, kurš nepastaigājas tikai pa asfaltētām lielpilsētas ielām, var palaimēties sastapt šādu pūčulēnu, kurš – ticat vai ne – ir trīslitru burkas lielumā. Tas ir ūpja bērns pirmajā pūku tērpā, bildēts dabiskā vidē, aprūpēts un pie pilnas veselības. Ļaunākais, ko jūs šādā situācijā varat izdarīt, ir mēģināt noķert, jūsuprāt, nelaimīgo «trollīti» un stiept to uz mājām. Atcerieties – bērnu (jo īpaši svešu) zādzība ir grēkpilna un nosodāma ne tikai no morāles viedokļa, tā ir sodāma rīcība arī saskaņā ar Latvijas likumdošanu!
Ūpji sāk ligzdot agri pavasarī – bieži vien jau tad, kad visur vēl ir sniegs. Šis pielāgojums radies evolūcijas gaitā, un tam pamatā ir vienkāršs aprēķins, proti, lai ūpjiem būtu vieglāk izbarot savus bērnus un vecākiem būtu mazāk jānopūlas, gādājot ēdamo. Vasarā, kad apkārt pilns ar zvēru un putnu mazuļiem, vecajiem ūpjiem noķert tos nesagādā nekādas raizes. Tas arī viss izskaidrojums, kāpēc ūpji sāk ligzdot agri pavasarī. Mazuļi sāk šķilties maijā, jūnijā.
Ūpis ir Latvijas lielākā pūce, liels putns 60–75 cm augumā, kam spārnu atpletums ir līdz pat 190 cm, tāpēc tam maz ienaidnieku. Tā nu ūpis var atļauties ligzdvietai izkasīt vien bedrīti liela koka pavēnī vai uz smilšakmens klints terases. Kad mazuļi paaugas, tie dzimto bedrīti pamet un uzturas turpat tuvumā, turklāt kāds no vecajiem ūpjiem aizvien pieskata ligzdu. Maz ir zvēru, kuri riskēs nočiept lielās pūces bērnu.
Ūpēniem tiek pienests tik daudz barības, ka tie visu nespēj nemaz apēst. Ligzdas tuvumā mētājas ūdensžurku, vārnu, kaiju un citu upuru atliekas, parasti bez galvas – to apēd pats mednieks. Ligzdas tuvumā atrodami ciņi vai celmi, uz kuriem medījums tiek sagatavots ēšanai – noplūkts vai vismaz paplūkāts. Pakāpeniski mazuļi attālinās no ligzdas. Ūpēnu zemes dzīve ilgst vairāk nekā divus mēnešus. Netraucē tos!
Vilnis Skuja
Publicēts 2010.gada jūnijā.