Žaneta Mikosa, 2009.gadā bija Vides ministrijas parlamentārā sekretāre, visbiežāk satiekama ceļa posmā no Vides ministrijas uz Saeimu ar likumprojektu saini somā. Es Žanetu apbrīnoju par viņas izcilo spēju orientēties man galīgi neizprotamajā literatūras žanrā «vides likumi un normatīvie akti». Un par to, ko viņa paveikusi, lai Latvijā ierobežotu ģenētiski modificētu organismu izplatību, Žaneta būtu pelnījusi pieminekli.
Vai ar labu likumu var pasauli padarīt labāku?
Ar to diemžēl nepietiks. Var uzrakstīt vislabākos likumus, bet to īstenošana atkarīga no ieviesējiem un izpratnes, kā likumu pielie-tot.
Esmu sastapusies ar uzskatu, ka vides aizsardzības jomā strādājošie ir tādi kā zaļie teroristi, kas sagudrojuši tik sarežģītus likumus, ka neko nevar saprast, turklāt tie kavē valsts attīstību.
Var jau tos kritizētājus saprast, jo vides aizsardzības jomā normatīvie akti tiešām nav vienkārši. Tomēr galīgi nevaru piekrist tam, ka vides aizsardzība kavētu valsts attīstību, jo īpaši, ja skatāmies uz to ilgtermiņā. Gluži otrādi – daudzas ES valstis aizvien vairāk domā, kā tieši tagad, pašreizējā ekonomiskajā situācijā ar videi draudzīgām tehnoloģijām, ilgtspējīgiem risinājumiem iziet no šīs krīzes. Un izstrādā tādus likumus, kas rosina iedzīvotājus taupīgāk lietot dabas resursus, izmantot videi draudzīgākas tehnoloģijas, un atrod paņēmienus, kā, sargājot vidi, attīstīties. Tas ir tālredzīgs skatījums. Latvijā diemžēl dominē tuvredzība attiecībā uz vidi un dabas resursiem.
Es nezinu nevienu galējību mūsu vides likumdošanā, lai sauktu Vides ministrijas darbiniekus par zaļajiem teroristiem. Pašlaik mēs pārskatām daudzus normatīvos aktus, lai mazinātu administratīvos šķēršļus, un arī atrodam dažas pārmērības vai lietas, bez kurām var iztikt. Tās tad arī labojam. Kad stājāmies ES, īsā laika periodā nācās pārņemt daudzas Latvijas tiesību sistēmai pilnīgi jaunas prasības. Atzīstu, ka ir lietas, ko varēja izdarīt labāk, bet tas saprotams tagad, raugoties jau ar mūsdienu izpratni un labākām zināšanām par ES tiesību sistēmu kopumā. Skaidrs ir, ka jau toreiz varēja labāk savstarpēji integrēt dažādās prasības vides aizsardzības jomā, kā arī citās nozarēs, tad, protams, būtu arī lielāka skaidrība. Tagad ir pagājis pie-tiekami ilgs laiks, mēs esam ieguvuši lielāku pieredzi, un būtu īstais laiks uzlabot regulējumu. Jāatzīst gan, ka aizvien vairāk tiek samazināta kapacitāte, lai mēs kvalitatīvi varētu to izdarīt. Drīz valsts pārvaldē vairs nebūs cilvēku, kas ar to varētu strādāt.
Dabas sargiem pārmet, ka viņi vislabprātāk visu valsti pasludinātu par rezervātu…
Ja runājam par saimniekošanas ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, gribu atgādināt, ka tikai 12 % no visas Latvijas teritorijas ir «Natura 2000» teritorijas, t. i., tādas, kas ietilpst visas ES kopējā dabas aizsardzības sistēmā. Turklāt liela daļa ir purvi, mitri meži un tamlīdzīgas dabiskas vietas, kas ir ļoti tīkamas dažādām sugām, bet kur cilvēks parasti pat nevēlas spert kāju. Papildus dažādi aizsardzības režīmi ir noteikti vēl 7 % Latvijas teritorijas. Nu tad pasakiet, vai tajos 80 % Latvijas kaut kas ir attīstījies daudz labāk? Tur ir zeļoša Klondaika, bet aizsargājamās teritorijās – bēdu leja? Gluži otrādi! Sugām bagāta un aina-viska vieta dod tās iedzīvotājiem papildu iespējas, viņiem tikai jāprot tās izmantot, nekaitējot dabai.
Problēma ir tā, ka mēs vienmēr meklējam vainīgo. Un nu ir atrasts grēkāzis – vides aizsardzība kā valsts ekonomisko attīstību traucējošs elements. Vienīgais, ko, par laimi, neesmu dzirdējusi, – ka Vides ministrija būtu izraisījusi ekonomisko krīzi… Ir tuvredzīgi uzskatīt, ka vispirms vajag attīstīt ekonomiku un tikai pēc tam domāt par vides aizsardzību. Nupat piedalījos diskusijās par vīziju, kā novērst bioloģiskās daudzveidības straujo izzušanu pēc 2010. gada. Un ES Komisijas piesaistītie zinātnieki ekonomikas jomā uzskatāmi pierādīja, cik ļoti valsts attīstībai var kaitēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanās. Tas ne tikai ietekmē tautas veselību un apdraud nākamās paaudzes, bet strauji samazina valsts ekonomisko potenciālu.
Vai ar jau gatavo likumdošanu varam pietiekami nosargāt valsts dabiskumu?
Kopumā tiesiskais regulējums mums ir labs, lai gan ir lie-tas, ko varētu un vajadzētu uzlabot. Turklāt dzīve visu laiku attīstās, mainās situācijas, ko un kā sargāt. Mainās arī prioritātes citās jomās un nāk klāt dažādi jauni izaicinājumi. Līdz ar to nekad nav iespējams pabeigt vides aizsardzības sistēmas izstrādi. Pie tā ir jāstrādā nepārtraukti. Turklāt būtiska nozīme sistēmas efektīvai darbībai ir pareiza tās ieviešana un ievērošana..
Taču, ja Vides ministrija tiks likvidēta un apvienota ar citām ministrijām, diez vai tas tik labi izdosies… Turklāt izskatās, ka pašlaik ir ērti slēpties aiz ļoti racionāla un laba argumenta – strukturālo reformu nepieciešamības valsts pārvaldē, lai realizētu citus mērķus, piemēram, maksimāli likvidētu vides prasības, jo tās taču traucē attīstīties tūlīt un tagad. Ir dzirdētas dažādas spekulācijas par to, ka plāni likvidēt Vides ministriju ir ar mērķi apmierināt dažu indivīdu ambīcijas. Skumji, ja tā būtu patiesība… Lai gan līdzīgi apsvērumi pēdējā laikā ir izskanējuši ļoti tiešā tekstā dažādās intervijās ar ietekmīgiem Latvijas politiķiem un uzņēmējiem. Tas būtu tik vilinoši – likvidēt vai vājināt Latvijas vides un dabas aizsardzības sistēmu, lai dažiem netraucētu attīstīt savu uzņēmumu. Bet, likvidējot Vides ministriju, valsts sistēma būs kliba. Ir ļoti maz valstu Eiropā, kur nebūtu atsevišķas vides aizsardzības sistēmas, un tajās, kur Vides ministrija ir kopā ar vēl kādu, tas ir kopā ar sistēmu, kuras mērķis ir līdzīgs – aizsargāt vai rūpēties par kādu konkrētu resursu. Turklāt mēs visu laiku strādājam pie tā, lai vides aizsardzības prasības integrētu arī citās nozarēs. Ir jābūt institūcijai, kas pasauli uztver ne tikai no cilvēku vēlmju viedokļa, bet ņem vērā arī citu sugu vajadzības. Tēlaini sakot, koks nevar aiziet uz tiesu un aizstāvēt savas tiesības. Jābūt valsts institūcijai, kuras virsuzdevums ir dabas resursu aizsardzība un rūpes par labvēlīgu vidi. Ekonomiskajām interesēm vienmēr atradīsies kāds, kurš tās aizstāv, bet videi?
Kā noturēt vides aizsardzības sistēmu?
Problēma ir tā, ka pašlaik neatrodam dzirdīgas ausis, kas vēlētos mūsu argumentus uzklausīt racionāli vai runāt par valsts attīstību, ņemot vērā ilgtermiņa konsekvences. Kas ir tie, kuri šajā laikā pārvērtē valsts funkcijas un nosaka, kuras ir vajadzīgas un kuras ne? Jā, konsultācijas notiek ar sociālajiem partneriem, to skaitā arodbiedrības pārstāvjiem, Darba devēju konfederāciju, Rūpniecības kameru un Pašvaldību savienību, bet diemžēl nav neviena pārstāvja no vides aizsardzības jomas! Funkciju vērtēšanā dominējošais kritērijs ir – vai tas netraucēs uzņēmējdarbībai. Tomēr tas ir pārāk šaurs un netālredzīgs vērtējums diskusijām par valsts funkcijām kopumā.
Zaļo aprindās tu esi iemantojusi milzu cieņu par to, cik prasmīgi cīnies pret ģenētiski modificēto organismu ienākšanu Latvijā. Kas paveikts šajā jomā?
Pērn mēs mēģinājām aktualizēt šo problēmu, jo uzskatījām, ka sabiedrībā ir nepieciešama diskusija, bet visupirms tā ir labāk jāinformē. Taču izskatījās, ka informācija par ĢMO tēmu bija kā karsts kartupelis, par ko cilvēki, kas ar to strādā, nevēlas runāt. Turklāt man šķita – tieši tas ir lielākais risks, ka Latvijā tiks radīta pozitīva vide kaut kā jauna ieviešanai, pat nediskutējot ar sabiedrību, vai tā to vēlas un vai tiešām Latvijā to vajag. Plašsaziņas līdzekļi par to runāja reti. Bet, lai cilvēki varētu formulēt savu viedokli, attieksmi, par attiecīgo jautājumu ir jārunā. It īpaši par tik pretrunīgu tēmu, kur ir atšķirīgi viedokļi gan sabiedrībā, gan arī starp zinātniekiem. Vides ministrija 2008. gada decembrī organizēja diskusiju, un pēcāk mūsu mājaslapā varēja balsot par vai pret ĢMO Latvijā. Rezultāts bija pārliecinošs – vairāk nekā 90 % no visiem 40 tūkstošiem balsotāju pauda negatīvu attieksmi pret ĢMO gan cilvēku pārtikā, gan lopbarībā, gan audzēšanai Latvijā.
Kā tu pati pievērsies šim jautājumam?
Par to sāku tuvāk interesēties pirms gadiem septiņiem, kad pārstāvēju Latviju ES direktīvas izstrādē par atbildību, ja videi nodarīts kaitējums. Tad piedzīvoju pirmo pārsteigumu, cik ļoti ĢMO industrija lobē savas intereses visaugstākajā līmenī, lai panāktu, ka attiecīgajā direktīvā tiktu iestrādāts izņēmums, kas atbrīvotu no atbildības par videi nodarītu kaitējumu, ja tas radies no darbības, kas tajā laikā, kad to atļāva, zinātniski netika atzīta kā kaitīga. Skaidrs, ka šis izņēmums bija domāts tieši tādu biotehnoloģiju produktiem kā ĢMO, kas jau šodien ir atļauti, kaut neviens vēl nav apzinājis to ilgtermiņa ietekmi un attiecīgi pastāv risks, ka ilgākā laikā kaitējums tomēr varētu rasties. Pateicoties dažām lielajām ES valstīm, viņi beigās to daļēji panāca, tomēr ne kā absolūtu izņēmumu, bet kā katras dalībvalsts iespēju šādu izņēmumu paredzēt valsts normatīvajā regulējumā. Arī Latvija, pārņemot attiecīgo direktīvu, varēja izvēlēties, un mēs attiecībā tieši uz ĢMO jomu Vides aizsardzības likumā iestrādājām šīs stingrās normas. Galu galā – ja ir nodarīts kaitējums, atbildībai ir jābūt, neskatoties uz to, ka tajā laikā, kad attiecīgo ĢMO atļāva, nebija informācijas, ka tas varētu radīt kaitējumu.
Piedaloties dažādās diskusijās, man ir pilnīgi skaidrs, ka pašlaik risku pietiekami nenovērtē. Piemēram, eksperimentālie lauki, kuros vērtē, kā ģenētiski modificēts augs varētu ietekmēt apkārtējo vidi, nav lielāki par 100 ha, bet pēcāk šos augus audzē tūkstošiem hektāru lielās platībās un neviens nav vērtējis potenciālo ietekmi plašākā mērogā. Patiesībā, manuprāt, ne velti attiecīgajai ĢMO apstiprināšanas sistēmai sabiedrībā (te es domāju plašākā mērogā, t.i., visā ES) nav uzticēšanās. Jo pašos pamatos ir ielikts princips, kas nevar būt objektīvs, proti, eksperimentus ar ĢMO veic un datus par iespējamām ietekmēm iesniedz tie, kas pieprasa atļauju izplatīt ĢMO, tātad tie, kas ir ieinteresēti šo atļauju saņemt un attīstīt savu biznesu. Vai tādā gadījumā varētu tikt iesniegta negatīva informācija, kaut vai kāds vārdiņš par iespējamiem riskiem?
Zinot cīņas aizkulises par iepriekš minēto atbildības izņēmumu, ir skaidrs, ka ĢMO atļauju pieprasītāji vispār nav ieinteresēti uzrādīt jebkādus riskus, kas varētu rasties ilgtermiņā. Jebkurā gadījumā ļoti bieži eksperimentu process un jaunu datu apkopošana ievelkas, ĢMO izgudrotāji paši izveido laboratorijas, piesaista un finansē zinātniekus un paši iesniedz datus kompetentajai institūcijai, kas vērtē potenciālos riskus, ņemot par pamatu atļaujas pieprasītāja iesniegtos datus. Vēl viens absurds: atļaujas pieprasīšanai pietiek ar rezultātiem par trīs mēnešu laikā veiktajiem eksperimentiem. Kādus rezultātus var iegūt par ilgtermiņa risku tik īsā laikā?
Patiesībā speciālisti arī ES līmenī ir sapratuši, ka riska novērtējums ir nepilnvērtīgs, un tagad tiek strādāts pie tā uzlabošanas… Tajā pašā laikā neviens zinātnieks man nav atbildējis, ka risks pilnīgi noteikti nepastāv. Visbiežāk izskan apgalvojums, ka nav lielāka riska par to, kāds pastāv, audzējot tradicionāli. Ļoti ērts salīdzinājums, jo – kurš gan var pierādīt pretējo?
Pret pesticīdiem vai minerālmēsliem cilvēki nekad nav izturējušies ar tādu skepsi kā pret ģenētiski modificētiem organismiem.
Patiesībā tos var salīdzināt tikai nosacīti. Vismaz, ja runājam par ģenētiski pārveidotiem augiem, tādiem, ko cilvēks tiešā veidā lieto patēriņam. ĢMO ir veidojums, kāds dabiski nav sastopams, turklāt – vai mēs varam uzticēties izgudrotājiem, kas sevi liek Dieva vietā un iedomājas, ka var radīt labāku ābolu? Atceroties pamatu pamatus par dabas procesu līdzsvaru, gribu atgādināt, ka ar šo jauno izaicinājumu pastāv liela iespējamība šo līdzsvaru vēl vairāk un straujāk izjaukt. Cilvēks jau tā pārlieku un nesamērīgi ir iejaucies dabā. ĢMO ieviešanas riski ir pārāk neapzināmi un nenovērtēti.
Informācijas dažādās valodās pašlaik ir gana, to var atrast, ja vien ir vēlēšanās. Un, jo vairāk es par šo jautājumu interesējos, jo lielāka ir mana pārliecība, ka mēs nedrīkstam Latvijā riskēt ar dabu! Cilvēkam ir izvēle – pirkt vai nepirkt produktu, kas satur ĢMO, jo pārtikai, kas satur ĢMO vai ražota no tā, jābūt marķētai. Bet dabai šāda izvēle netiek dota. Potenciālais apdraudējums varētu būt līdzīgi kā ar latvāņiem – dažās izmēģinājumu saimniecībās pamēģināja audzēt šo ārkārtīgi raženo augu, bet tagad jau gadu desmitiem mēs nevaram no šīs invazīvās sugas atbrīvoties, turklāt – kam par to nākas maksāt? Kurš būs atbildīgs par to, ka, piemēram, ģenētiski modificētam rapsim krustojoties ar radniecīgām savvaļas nezālēm, tās vairs nebūs apkarojamas arī blakus saimniecībās? Un kurš par to rūpēsies un maksās? Atkal valsts?
Bet, skat, amerikāņi ēd ģenētiski pārveidotu pārtiku un neliekas ne zinis, kamēr mēs, divu miljonu tauta, atļaujamies šaubīties… Vai daudzas valstis iedomājas pretoties šai industrijai?
Pašlaik ES ir atļauts audzēt vienu ĢM kukurūzas veidu, kam modificēta izturība pret kaitēkli, kāds Latvijā nemaz nav sastopams. Mēs varētu nelikties ne zinis, ja iedomātos, ka laiku laikos biotehnoloģiju giganti ES nemēģinās ieviest vēl kādu ĢM kultūru. Mēs patiešām neesam vieni Eiropas Savienībā, kuri iebilst un visiem pieejamajiem līdzekļiem tomēr mēģina ierobežot ĢMO izplatīšanos. Piemēram, Austrija ir viena no tām valstīm, kas jau no laika, kad šī industrija attīstījās, ir bijusi pret ĢMO. Konkrētus audzēšanas aizliegumus ir ieviesusi arī Grieķija, Ungārija, Luksemburga, Francija un nesen arī Vācija. Eiropā reģionālā līmenī ĢMO audzēšanu aizliegušas 4567 pašvaldības, 196 provinces un 93 prefektūras un departamenti. Turklāt Eiropā ĢM kultūras (konkrēti – to vienīgo audzēšanai atļauto kukurūzu) audzē pat mazāk par 0,5 % no kopējās lauksaimniecības zemju platības.
Varbūt mēs lieki uztraucamies?
Patiesībā es neteiktu, ka mums jāuztraucas, tomēr ir jābūt informētiem, jāseko līdzi un jāapzinās riski. Pašlaik Latvijā neviens nevarētu būt ieinteresēts audzēt vienīgo ES atļauto kukurūzu, bet ĢMO industrija nesnauž, eksperimenti ES teritorijā notiek ar dažādām ĢM kultūrām, un tas nozīmē, ka viņi centīsies iespiesties ES tirgū ne tikai ar kukurūzu. Tas taču ir dažu lielo gigantu bizness. Un ir satraucoši, ka dažas biotehnoloģiju kompānijas – «Monsanto», «BayerCrop Science», «Syngenta» un «Pioneer» – pakļauj riskam visu pasauli! Tikai viņi vai viņu pārstāvji ir patentēto sēklu izplatītāji un arī attiecīgu pesticīdu ražotāji, ar ko kultūras apstrādāt. Patiesībā risks, it īpaši jaunattīstības valstīs, ir par visas barības ķēdes nonākšanu dažu biznesa pārstāvju rokās.
Aiz biotehnoloģiju industrijas laikam «stāv» liela nauda?
Bez šaubām! Jo ne jau ar domu par pasaules glābšanu kāds izgudro ĢMO. Tur ir tikai un vienīgi ekonomiskās intereses.
Cik tālu Latvija tikusi šajā pretošanās cīņā?
Tā kā ES ir atļauta viena ĢM kukurūza, ko Latvijā būtu absolūti neracionāli audzēt, neviens nav valsts institūcijām lūdzis atļauju to sēt. Ja būtu, tad varētu domāt par līdzīgu aizliegumu noteikšanu kā, piemēram, Austrijā. Šā gada jūlijā stājās spēkā grozījums ĢMO aprites likumā, kas dod pašvaldībām iespējas pasludināt savu teritoriju brīvu no ĢMO. Viens no grozījumu mērķiem bija radīt iespējas pašvaldībām un to iedzīvotājiem pašiem lemt, vai viņi savā teritorijā vēlas tādu kultūraugu ienākšanu. Nosakot valstī teritorijas, kas brīvas no ĢMO, tas būtu kā vēstījums biotehnoloģiju ieviesējiem, ka te sabiedrība ir pret šo produkciju. Vēl šajā likumā noteikts, ka produkti, kas satur ĢMO, veikalos ir jānovieto savrup no citiem, lai patērētājam tie būtu viegli identificējami. Jau krietnu laiku produktu marķējumā ir jābūt norādītam, ka tie satur ĢM sastāvdaļas, taču bieži vien tas ir nesalasāmi maziem burtiem, un cilvēki arī pat neaizdomājas to apskatīties. Eiropā jau ir vairākas lielveikalu ķēdes, kas vispār netirgo šādus produktus. Ceru, ka tā notiks arī Latvijā.
Vai tu proti atšķirt ĢM produktus?
Es, protams, skatos uz marķējumu, un pašlaik jau nav tik daudz tādu produktu grupu, kas varētu saturēt ES atļautās ĢMO modifikācijas – ĢM kukurūzu, cukurbietes, rapsi, soju vai kokvilnu. Daudz plašāk ĢM augus, galvenokārt soju, izmanto lopbarībā, vismaz tur, kur galvenokārt domā par cenu un kvantitāti, nevis kvalitāti. Tā kā es neēdu gaļu, veikalos eju garām šiem produktiem, bet olas pērku tikai pie zināmiem saimniekiem. Vislielākās iespējas atrast informāciju par ĢM sastāvdaļām ir uz eļļām, bet, tā kā es lietoju tikai olīveļļu, arī šajā jomā jūtos pasargāta no ĢMO.
Tu esi vienīgā Vides ministrijas darbiniece, kuru es regulāri satieku, iepērkoties Zaļajos tirdziņos. Vai tas tāpēc, ka esi bioloģiski sertificētā biškopja Antona Mikosa vedekla?
Es nekad nelaižu garām iespēju iepirkties pie zaļajiem zemniekiem gan tirgos, gan saimniecībās. Es pērku un neskopojos, jo tā ir mana veselība, par kuru es rūpējos. Turklāt neesmu saskārusies ar lielu cenu starpību, it īpaši, ja apciemoju zemniekus mājās. Man garšo graudu produkti un dārzeņi, ko gatavoju dažādos veidos. Zaļajos tirdziņos sapērkos visdažādākos sierus, piena produktus, maizi ēdu tikai bioloģisko. Man patīk manna ar klijām, citi graudaugu produkti, dažādi zaļumi.
Mans vīratēvs Antons ir zaļais ar sirdi un dvēseli, un liela daļa produktu nāk no viņa saimniecības. Tāpēc man gribas izdarīt visu, kas no manis atkarīgs, lai Latvijas bioloģiskajiem zemniekiem būtu pēc iespējas mazāk šķēršļu un vairāk atbalsta. Turklāt esmu pārliecināta, ka bioloģiskie lauki nevar pastāvēt ne blakus, ne tuvumā ģenētiski modificētu kultūru tīrumiem. To apliecina ne viens vien pētījums. Bioloģiskajā produkcijā nedrīkst būt ĢM piejaukumi, un, ja tie tur nonāk, tad tiesāšanās par nodarīto kaitējumu ilgtu gadiem, pa to laiku zaļais zemnieks jau sen būtu izputējis.
Skumji, ka mēs neprotam valstiskā līmenī definēt Latvijas intereses lauksaimniecības attīstības jomā. Ideja par zaļo Latviju ir vienīgā dzīvotspējīgā, jo mēs nekad nevarēsim izkonkurēt Eiropas valstis konvencionālajā lauksaimniecībā. Mūsu nākotne drīzāk ir nišu, nevis masu produktos. Bioloģisko produktu trūkst visur, tikai ir jāmāk ar tiem ienākt krietni pārpildītajā piedāvājumu tirgū. Skaidrs, ka zemnieki vieni paši to nevar paveikt. Jā, tā ir smagāka un darbietilpīgāka nozare, taču tā ir laba iespēja. Bet, ja Latvija kaut vienā jomā pasaka «jā» ĢMO, tad dižošanās ar zaļumu vairs nav nopietna. Tāpēc mums ir jādod politiskais vēstījums visai pasaulei, ka mēs esam pret ĢMO.
Tajā pašā laikā Zemkopības ministrija organizē semināru žurnālistiem, uz kuru saaicina tikai tādus zinātniekus un ierēdņus, kas apgalvo, ka ĢMO nav bīstami…
Jā, arī man tas bija pārsteigums, ka neviens Vides ministrijas pārstāvis netika uz šo pasākumu aicināts. Turklāt, cik man zināms, neviens no Latvijas zinātniekiem nav reāli iesaistīts eksperimentos ar ĢMO izgudrojumiem, tāpēc viņi var tikai atstāstīt, ko izpētījuši citi zinātnieki, kurus, kā jau stāstīju, piesaista un finansē pati biotehnoloģiju industrija.
Pie kādiem dabas un vides aizsardzības likumiem pašlaik strādā Vides ministrija?
Daudz strādājam pie tā, lai noņemtu nepamatotus administratīvos šķēršļus gan ietekmes uz vidi novērtējuma likumā, gan piesārņojuma likumā. Jāatzīst, ka tur ir lietas, ko var uzlabot, no kā var atteikties. Nu esam ieguvuši praktisko pieredzi un apzinājuši šķēršļus, kas drīzāk traucē nekā sargā. Es uzskatu, ka arī dabas aizsardzībā mēs nevaram būt tikai radikālās pozīcijās, jo īpaši par teritorijām, kurās jau dzīvo cilvēki, kaut tās noteiktas kā īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Dabas aizsardzības intereses ir jāsaskaņo ar vietējo iedzīvotāju interesēm un jāatrod abpusēji pieņemami risinājumi, cik vien tas ir iespējams.
Vides politikas mērķis noteikti nav izēst vietējos iedzīvotājus no viņu dzīvesvietām. Mēs ļoti ceram, ka dabas aizsardzības vienotāku un saprotamāku sistēmu palīdzēs realizēt ne-sen veiktā dabas aizsardzības institucionālā reorganizācija. Normatīvo prasību piemērošana būs vienotāka un koordinētāka. Es ļoti ceru, ka pārveidotā Dabas pārvalde spēs panākt, ka cilvēki, kas dzīvo ĪADT, vairāk tiks iesaistīti attiecīgās teritorijas apsaimniekošanā un leposies, ka dzīvo tik unikālā vietā. Protams, ir unikālas vietas, kur cilvēka interesēm jāatkāpjas, it īpaši, ja gandrīz 90 % Latvijas teritorijas var saimniekot bez milzīgiem ierobežojumiem.
Kādi ir tavi zaļie ieradumi?
Mans kabinets, kā redzēji, bija saules piesildīts, jo kondicionieri nelietoju, kaut tas te ir. Tagad jau visa ministrija lieto Līgatnes papīrfabrikā ražoto otrreizējās pārstrādes biroja papīru. To vienmēr apdrukāju no abām pusēm, un tas dod dubultu efektu: es taupu resursus, turklāt man jānēsā divreiz plānākas papīru kaudzes. Pievēršu uzmanību arī tādām lietām, un tas – kaut nedaudz –, bet netērē lieki enerģiju.
Pie atkritumu šķirošanas es pieradu Briselē un tagad vairs nevaru iemest PET pudeli vai papīru parastā atkritumu konteinerā. Jā, man arī nav pie mājas speciālu konteineru atkritumu šķirošanai, bet es taču tos varu aizvest tur, kur ir. Šķirošana ir tik elementāra! Arī man ir ļoti mazs dzīvoklītis, un šķiet, ka tur pat vienai miskastei nav vietas, bet es atrodu vienkāršus veidus, kas neaizņem daudz vietas, piemēram, papīru lieku papīra turzā un pudeles daudz neiekrāju.
Kosmētiku mēģinu izvēlēties tikai bioloģisko, lai maksimāli izvairītos no daudzajām ķīmisko vielu piedevām, piemēram, «Madaras» kosmētiku, kaut gan tas pat ir vairāk tādēļ, lai atbalstītu Latvijā ražoto. Noteikumu, ka priekšroku dodam Latvijas precēm, cenšamies ievērot abi ar vīru. Es apbrīnoju un iedvesmojos no frančiem un itāliešiem, kuri pat nepieļauj domu nedot priekšroku pašu ražojumiem, kad ir izvēle.
Vai tu ceļo?
Ļoti daudz. Tā ir mūsu ģimenes dzīves būtiskākā sastāvdaļa. Mēs ar vīru iepazināmies ceļojuma laikā. Vasarā pārsvarā ceļojam pa Latviju, pamazām būsim nogājuši gar visu Baltijas jūras krastu. Turklāt man ir tā unikālā iespēja darba ietvaros daudz apceļot Latviju. Šovasar liels prieks bija ceļojums uz Latgali, kurp devos kopā ar asociāciju «Lauku ceļotājs», lai izvērtētu potenciālās Zaļā sertifikāta saimniecības. Tā bija laba iespēja pārliecināties, ka laukos cilvēki izprot, kas ir zaļā saimniekošana, resursu taupīšana, ilgtspējīgs tūrisms. Un bija patiess prieks pat šajos grūtajos laikos redzēt viņu acīs dzirkstelīti un vēlmi darboties!
Anitra Tooma
Publicēts 2009.gada oktobrī.