Tikšanās ar zāļzini Jāni Ulmi Limbažu rajona Vidrižu pagasta Sautlāčos ir mans lielākais vasaras prieks un satricinājums. Sen nebiju satikusi tik viedu un harizmātisku personību. Turklāt viņa vārdi saskan ar darbiem – Jānis ir skaists un slaids savos piecdesmit gados, kad lielākā daļa viņa vienaudžu jau uzblīduši, nosirmojuši, slimību un dzīves nomocīti. Viņš ir neuzbāzīgi asprātīgs un laipns – kad zvanu un jautāju, vai viņš var ar mani runāt, Jānis vienmēr atbild: «Ar tevi man vienmēr ir laiks runāt…» Būs man jāpiesavinās šis jaukais teikums. Arī tev ar viņu noteikti ir jāiepazīstas!
Tu esi muzejnieks. Bet tagad dodies vēl tālāk atpakaļ laikā un atjauno seno zināšanu par augiem glābējiem.
Ar muzeja darbu arī viss sākās, ja neskaita pamatskolu, kad citi puikas mainījās ar pastmarkām vai sērkociņu etiķetēm, bet mēs ar draugu mijām augus stādiņus, kopām minidārziņus un vērojām, kādi brīnumi tajā izaugs. Jau tad mēs iemācījāmies godāt Zemi kā dzīvu būtni, kas daudzējādi nosaka mūsu dzīves pamatus.
Pirtsslotiņu ēra sākās, kad muzejā veidojām izstādes par latviešu tradicionālajām pirtīm. Studējām, meklējām piemērotus augus, sējām slotiņas un konstatējām, ka iespējami simtiem variantu. Ka uzņēmīgiem cilvēkiem tas varētu būt visai ienesīgs bizness – piedāvāt pasaulei Eiropā plašāko Latvijas dziedniecības augu zaru – ziedu – zāļu klāstu. Citiem vārdiem sakot – sagūstīt mūsu pārmēru īso vasaru un baudīt to visu ziemu.
«Ja nebūtu pirts un rutka, dakteri zelta karietēs brauktu.» Tātad – ar pirtī iešanu vien ir daudz par maz, lai cilvēks neslimotu un būtu vesels. Nācās pievērsties arī rutkiem, t. i., augu valstij, ko Dievs radījis cilvēka ikdienas pārtikai un veselībai. Jau dažus gadsimtus pirms Kristus grieķu ārsts Hipokrāts šo tēzi esot apstiprinājis: «Lai ēdiens kļūst par jūsu zālēm, un lai zāles būtu jūsu ēdiens!» Diemžēl arī mūsdienās ir nācies sa-stapt cilvēkus, kuri strikti noliedz šo seno un gadu tūkstošos aprobēto dziedniecības mantojumu, bet labprāt pieņem savai veselībai neapšaubāmi kaitīgo Eiropas Savienības pārtiku un mākslīgi sintezētos medikamentus, aizmirstot, ka viss, kas ir mākslīgi sintezēts, organismam ir neatpazīstams, svešs un gala rezultātā – kaitīgs. Būdams vēsturnieks, pēdējos gados esmu padziļināti pētījis pasaules fitoterapijas vēsturi, iekārtojis veselības augu brīvdabas funkcionālo ekspozīciju ar vairāk nekā 300 dažādu augu pārstāvniecību, vadījis neskaitāmas ekskursijas un ar nožēlu atzinis, ka Latvijā fitoterapija joprojām atrodas bērna autiņos. Ikreiz, kad uzdodu jautājumu: «Ar ko jums asociējas jēdziens fitoterapija?» saņemu atbildi: «Ar zāļu tējām.» Bet tā varētu būt tikai ceturtā daļa no pareizās atbildes! Vai tā būtu apzināti formēta tumsonība un stagnācija šajā jomā? Un kam ko pārmest? Atšķirībā no Krievijas, Vācijas vai Kanādas, Latvijā neatradīsim nevienu fitoterapijas pamatu rokasgrāmatu dzimtajā valodā.
Parasti ar augu vākšanu nodarbojas sievietes…
Jā, dziedniecības tradīcijas un vēsture to apliecina. Cik raganu nesadega viduslaiku inkvizīciju sārtos, kad augu maģiskais spēks tika piedēvēts šīm dzīvesgudrajām sievietēm? Arī mūsdienās būtu apsveicami, ja kāda dzimtas sieviete ar augu valsts līdzekļiem gādātu par sev tuvo cilvēku veselību, tā sakot – ģimenes pavarda sargātājas funkciju ietvaros –, un šīs gadsimtos krātās zināšanas nodotu bērniem.
Bet tas var būt arī mīts vai stereotips. Kaut arī izsenis vākšana bijusi sievietes prioritāte, grūti iedomāties viņu rokam kailās lakricas, tīruma blaktenes, tauksaknes vai dadža ļoti dziļos sakneņus, rāpjoties kokos pēc bērza čagas vai baltā āmuļa. Tas nav viegli. Tas ir smags un ļoti atbildīgs (it īpaši – ja ņem vērā, ka visi augi ir indīgi, viss atkarīgs tikai no devas) darbs no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Bet tas ir tā vērts!
Tu sevi sauc par zāļzini… Kāpēc?
Viens sens un labs latviešu valodas vārds atkal atjaunots ikdienas apritē. Bet iedomājies, kādu varenu iztēli tas raisa, izrunāts krieviski – !? Nevaru taču uzdo-ties par fitoterapeitu, jo neesmu mediķis. Kaut arī tas, ko daru (pulverizētu augu programmu, formulu sagatavošana un lietošana pārtikā), vairāk attiecas uz dietoloģiju, ne medicīnu. Kaut kādu konkrētu robežu gan te nav iespējams novilkt.
Kas tevi pamudināja atteikties no masu produktiem un iet savu ceļu? Kā izjūti savu atlabšanu?
Bieži slimoju. Un slimoja mani bērni. Kā daudzi savulaik, meklēju iespējas nostiprināt imunitāti. Latviju sāka pārplūdināt ārzemju uztura bagātinātāji. Tos arī mēs sākām lietot, līdz sapratām, ka vismaz lielākā komponentu daļa ir mākslīgi sintezēta. Un tie daži augi, kas tajos iekļauti, ir svešzemju. Jau 15. gadsimtā Paracelzs norādījis, ka noteikta reģiona iedzīvotājiem noderīgi ir tikai attiecīgā reģiona augi. Tālāk nebija cita varianta, kā pašiem izaudzēt sev nepieciešamo, un tas bija drošāk, pārliecinošāk un iedarbīgāk. Šajās lietās uzticēties vari tikai pats sev.
Veicām pašdiagnostiku, ja tā var sacīt, un iesākumā no pulverizētiem augiem salikām formulas imunitātes stiprināšanai, kuņģa un zarnu trakta darbības stabilizēšanai, pret saaukstēšanos, klepu un elpceļu iekaisumiem un vēl dažas, kur katrā iekļauti aptuveni 12-50 veselības augi (Hipokrāta laikos to skaits vienā kombinācijā sa-sniedzis pat 70). Uz rezultātu nebija jāgaida ilgi, un tas bija pārsteidzošs. Augi sasmalcināti, izsijāti, gremošanas sistēmu pārāk nenoslogo, to bioloģiski aktīvās vielas caur zarnu bārkstiņām nokļūst asinsvados, un viss notiek. Programmu nosaukumiem faktiski ir «pīķa iedarbības» statuss, jo tajās iekļauto sastāvdaļu skaits ir ļoti liels, kur katrs no tiem darbojas dažādos virzienos un harmonizē organismu kopumā. Tagad – pēc ģimenes un draugu pieprasījuma – izveidotas kopumā 25 augu programmas, lietojam tās un jau sesto gadu esam aizmirsuši, kas tas ir «slimot». Un cilvēkam nav jāslimo.
Pirms vasaras Saulgriežiem atklāji savu ārstniecības augu dārzu. Cik ilgi vāci? Kāpēc?
Dārzam ir īpašs nosaukums – Veselības augu brīvdabas funkcionālā ekspozīcija. «Funkcionālā» tāpēc, ka es tur strādāju, un man nav grūti to pie reizes parādīt arī citiem. Ja pienācis īstais brīdis kādu augu ievākt, to daru, atstājot dažus neskartus tūristu apskatei, ziediem, sēklām. Tūristu grupām demonstrēju arī paša radītos fitoproduktus: pirtsslotiņas, aromātiskos miega spilventiņus, pirts «gariņus», vannas maisiņus (alternatīva mākslīgi sintezētajām dušas želejām, vannas putām un gaisa atsvaidzinātājiem), zāļu tējas, pulverizēto augu programmas. Visu to, ko mēs katrs no sava dārza varam iegūt.
Tā kā katram savs krekls tas tuvākais, tad ekspozīcijas primārais mērķis ir paša un ģimenes veselība. Bet globālais vai pasaules glābšanas mērķis ir rādīt uz paša pieredzes pamata cilvēkiem ceļu, kā atjaunot un saglabāt pašu svarīgāko – savu veselību. Esmu priecīgs, ja kāda ģimene ir apņēmības pilna šo ceļu iet. Tādos gadījumos piedāvāju arī augu stādus jaunās kolekcijas veidošanai.
Kad sāku iekārtot ekspozīciju, nebija paraugu, no kā mācīties. Tikai nupat oktobrī, kad Vācijā apmeklēju Ulmas pilsētu, atklāju, ka tur kopš 1997. gada darbojas Jaunā aptiekāra dārzs ar līdzīgiem mērķiem un aptuveni 200 augu veidu lielu kolekciju. Nu vairs nejūtos tik vientuļš…
Pie katra auga ir plāksnīte ar nosaukumu un cipariem, daudziem augiem ir ļoti plašs iedarbības loks.
Ekspozīcijā jau šobrīd ir vairāk nekā 300 dažādu veselības augu pārstāvniecība, kas kalpo par ceļvedi fitoterapijas pasaulē. No paša pieredzes zinu, cik svarīgi ir precīzi atpazīt augus, tāpēc nosaukumi ir latviešu, latīņu, angļu un krievu valodā. Cipari uz etiķetēm nozīmē attiecīgā auga izmantošanu konkrētā fitoprodukta programmā. Jo vairāk ciparu, jo plašāks pielietojuma spektrs, jo lielāku platību augs aizņem.
Vai tev pietiek ar dārzu vai jāiet arī dabā?
No visa, ko izmantoju fitoproduktos, 50% dod kultūrā izaudzētie augi un otrus 50% savvaļā ievāktie. Kad pienākusi īstā Mēness fāze, savācu bērnus un vēl māsu mašīnā un dodamies ekspedīcijās uz sen zināmām vietām: ezeru (trejlapu puplaksis), pusizžuvušu dīķi (kalme, purva vārnkāja, Eiropas vilknadze, ķiverene, ūdenspipari), upi (upes piparmētra, zalkšu sūrene), purvu (priežu pumpuri, purva atālene, sila virsis, purva vaivariņš), mežu (alkšņu augļkopas, egļu pumpuri, brūkleņu, melleņu lapas, meža zemene, gumainā cūknātre utt.). Tas ir pat aizraujoši.
Tomēr pat nātre, dadzis, māllēpe, ceļteka un vībotne ir atrodama arī dārza ekspozīcijā, jo pilsētu bērni diemžēl nepazīst pat šos ļoti noderīgos augus.
Tu katru vakaru ieskaties Mēness kalendārā, lai saplānotu nākamās dienas darbus. Ko, kad, kāpēc dari?
Lielum lielā sabiedrības daļa zāļu tējas iepērk aptiekās vai Rīgas centrāltirgū, lieto tās, kā gadu desmitos ieteikts un… apsūdz augus, ka tie «nestrādā». Un viņiem ir taisnība, ka «nestrādā». Jo tiklīdz runa ir par naudu, par drogu iepirkšanu, piegādātājiem ir vienalga, kurā vietā un kā tie izaudzēti, kurā laikā ievākti. Lai augam būtu ārstnieciskā iedarbība, jāievēro vismaz divi galvenie nosacījumi:
- bioloģiskā audzēšana, atsakoties no jebkādu minerālmēslu, fungicīdu, pesticīdu, insekticīdu pielietošanas,
- Mēness fāzes, kad daudzkārt paaugstinās augu kvalitāte. Tad arī augi «strādās», kā tas gadsimtos apliecinājies.
Un vēl! Uzlejot augiem par 45°C karstāku ūdeni, pirmie iet bojā enzīmi, fermenti, kas nodrošina mūsu imunitāti, gremošanu un vielmaiņu. Pie nedaudz augstākas – vitamīni, tad arī minerālvielas. Un no augu ārstnieciskās iedarbības nekā daudz pāri nepaliek.
Tu gatavojies dzīvot vismaz gadsimtu…
Jau Bībelē teikts un 1993. gadā ASV zinātnisko pētījumu eksperimentos apstiprinājies, ka Dievs cilvēka ģenētisko potenciālu noteicis 120-140 gadu garumā. Bez kādas slimošanas. Bet ar konkrētiem nosacījumiem! Ka elposim tīru gaisu, ka dzersim tīru ūdeni (labāk dabiski mineralizētu), ka ēdīsim ekoloģiski tīru un labi sabalansētu pārtiku. Šodien neizpildāmi nosacījumi? Tad nav ko cerēt uz labu veselību! Bet, lai neveidotos nekādi slimību iedīgļi, katru dienu cilvēkam nepieciešamas 90 pārtikas piedevas: 60 minerālvielas (makro, mikroelementi), 12 galvenās aminoskābes, visi 16 veidu vitamīni un trīs galvenās taukskābes. Ja kādu dienu kāda no tām iztrūks, organismā veidosies problēmas. Vairāk par to varam palasīties žurnāla «Kabinets» 2007. gada septembra un oktobra laidienos, kur publicēta pazīstamā dr. Džoela Volloka lekcija «Mirušie ārsti nemelo» vai arī Džiljenas Makītas grāmatā «Kā ēdīsi, tā dzīvosi». Tātad – palīdzīgāko roku mēs vienmēr atradīsim pie dabas.
Kāpēc tieši augi ir mūsu glābēji?
Ja paveramies divus miljardus gadu tālā senatnē, visa dzīvā sākotnē uz Zemes, redzam vienšūņus. Tālāk tie izveidoja divus lielus atzarojumus: viens noveda pie augu rašanās, otrs – pie dzīvnieku un cilvēka rašanās. Šī senākā dabas radniecība brīnumainā kārtā saglabājusies līdz mūsdienām, proti, augu sula pēc sava sastāva, sevišķi minerālvielu satura dēļ, ir radniecīga cilvēka asinīm. Tas vislielākajā mērā arī nosaka augu izcelsmes produktu labvēlīgo ietekmi uz cilvēka organisma visu funkciju nodrošinājumu. Bet kādā veidā sagatavoti tie atstāj vislabāko ietekmi uz cilvēka veselību? Pirmkārt, dīgsti, zelmeņi, pumpuri, it īpaši – lucernas dīgsti. Tieši dīgšanas procesā augu bioloģiski aktīvo vielu iedarbība paaugstinās līdz 2000 reižu. Otrkārt, augu sulas (tomēr tās saglabāt ikdienas lietošanai ir visai problemātiski), treškārt, pulverizēti augi, kas ir pats vienkāršākais un pieejamākais augu sagatavošanas, uzglabāšanas un lietošanas veids. Un, ceturtkārt, mazefektīvās zāļu tējas, par kurām jau stāstīju.
Tādējādi Dievs un daba cilvēkam ir devuši visu nepieciešamo, lai mēs būtu veseli, mundri un dzīvespriecīgi, lai mēs nezinātu, ko nozīmē slimot. Mūsu veselība ir mūsu pašu rokās. Rīgas Stradiņa Universitātes Farmācijas fakultātes dekāne asociētā profesore Vija Eniņa savulaik viedi atzinusi, ka fitoterapija nu reiz ir tas lauciņš, kuru, atšķirībā no homeopātijas, var kopt ikviens.
Saziņai, padomiem un iedvesmai raksti:
Anitra Tooma
Publicēts 2008.gada novembrī.