Par zaļo iepirkumu uzzināju pirms desmit gadiem, kad iepazinos ar biedrības «Zaļā brīvība» izdoto rokasgrāmatu pašvaldībām. Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, un daudzās Eiropas valstīs zaļais publiskais iepirkums kļuvis par neatņemamu ikviena iepirkuma sastāvdaļu. Kā ir pie mums? Latvijā zaļais publiskais iepirkums attiecas uz valsts un pašvaldību iestādēm, un saskaņā ar to, plānojot iepirkumus, tām jāvērtē preču un pakalpojumu ietekme uz vidi visā to dzīves ciklā un jāiegādājas tādi produkti, kam šī ietekme ir pēc iespējas mazāka. Vai, pērkot dārgāk, mēs neizputināsim valsti, jo dosim iespēju kādam iedzīvoties uz nodokļu maksātāju rēķina?
Ilgu laiku Latvijā valdīja mīts, ka Iepirkuma likums pieprasa visu pirkt par zemāko cenu, nedomājot par kvalitāti, citādi «Eiropa mūs nesapratīs». Tikai retu reizi, apmēram 5% no kopējā valsts un pašvaldību iepirkumu skaita, amatpersonas iepirkumā atļāvās ietvert vides prasības (visticamāk, tās tur iemaldījās pārpratuma pēc vai arī tad, ja to pieprasīja kāda ES fondu programma). Tomēr bija arī izņēmumi, piemēram, dažas pašvaldības rūpēs par bērniem vai saviem zemniekiem iepirkumā iekļāva paaugstinātas kvalitātes prasības produktiem. Ikšķile izmantoja zaļos kritērijus skolu pārtikas iepirkumā. Tukums sāka ar novada pārtikas stratēģijas izstrādi, kas rezultējās arī pārtikas iepirkumos. Tomēr pārmest Iepirkuma likuma izstrādātājiem ir lieki – jau agrāk bija atļauts iepirkumā iekļaut zaļās prasības kā obligātas kvalitātes prasības, kā arī izvēlēties saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu, kas nozīmē, ka pircējs apsver ne tikai cenu, bet arī kvalitāti, piemēram, mazāku degvielas patēriņu pret nobraukto kilometru skaitu. Taču šāda iepirkuma dokumentācijas sagatavošana ir sarežģītāka un nereti izraisa sūdzības un aizdomas par valsts izputināšanu, kas palēnina procesu. Svarīgi arī izvēlēties prasības tā, lai tās vēlāk varētu pierādīt. Iepirkumā pieprasot «videi draudzīgu iepakojumu», ir jābūt norādījumiem, kā to pārbaudīs, piemēram, iepakojums ražots no otrreiz pārstrādājama materiāla, un šī informācija ir redzama uz iepakojuma.
Pirms pusotra gada, kad sākās Krievijas sankcijas un Latvijas pārtikas ražotāji bija sprukās, kā glābiņš nāca pirmās zaļā iepirkuma vadlīnijas pārtikas produktu iegādei mācību iestādēs, kas mudināja pirkt vietējos produktus. Pagājušajā gadā valdība pieņēma Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādāto «Zaļā iepirkuma veicināšanas plānu». Tajā noteikts, ka valsts un pašvaldību iestādēm turpmāk pakāpeniski jāpērk zaļāk un 2017. gadā trešdaļai iepirkumu jābūt videi draudzīgiem.
Labāk lētāk vai zaļāk?
Palūkosim, ko mums dod zaļāks pārtikas iepirkums mācību iestādēs, kas šobrīd ir obligāts (Ministru kabineta noteikumi Nr. 673 «Noteikumi par vides kritēriju piemērošanu un piedāvājuma izvēles kritēriju noteikšanu pārtikas produktu piegādes un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem»). Noteikumi prasa, lai pašvaldība, izvēloties pārtiku vai ēdinātāju, veiktu saimnieciski izdevīgāko iepirkumu un izmantotu vismaz divus no vairākiem kritērijiem (attēlā). Kritēriji mazliet atšķiras gadījumos, vai pašvaldība pērk pārtikas produktus skolai, kam ir sava virtuve, vai izvēlas rmu, kura ēdinās, – lielākā daļa kritēriju abos gadījumos ir kopīgi, bet ir arī atšķirīgi. Pašvaldība drīkst izmantot arī zemākās cenas principu, bet tad tai iepirkumā jāiekļauj vismaz četri kritēriji kā obligāti.
Zaļā iepirkuma pamatuzdevums ir samazināt ietekmi uz vidi – intensīvās lauksaimniecības radīto piesārņojumu, mazgājamo līdzekļu piesārņojumu notekūdeņos, resursu izniekošanu. Tas sola samazināt enerģijas patēriņu nesezonālu produktu ražošanai, ēdiena gatavošanai un uzglabāšanai, kā arī piegādei, samazinot piegādes attālumu un izvēloties mazāk piesārņojošu transportlīdzekli. Tas paredz samazināt transportlīdzekļu radīto gaisa piesārņojumu un ceļu noslodzi. Var samazināt atkritumu daudzumu, izmantojot otrreiz pārstrādājamu vai atkārtoti izmantojamu iepakojumu.
Tas ir labi arī mūsu bērnu veselībai, jo, priekšroku dodot kvalitatīvākiem produktiem no bioloģiskās vai vismaz integrētās lauksaimniecības, mūsu bērni ēdīs ar pesticīdu atliekām nepiesārņotu pārtiku. Tiesa, es iepirkuma vadlīnijās labprātāk redzētu, ka vairāk punktu piešķir bioloģiskās lauksaimniecības produktiem.
Tas ir pozitīvi arī novada un valsts saimniecībai, proti, ja priekšroka tiek dota pēc iespējas tuvāk ražotajiem produktiem, ieguvēji ir arī vietējie ražotāji. Tomēr piegādes attālums ir samērā riskants kritērijs, jo Eiropas Savienības mērķis ir veicināt starpvalstu tirdzniecību, nevis to ierobežot, turklāt – arī videi labāki ir saudzīgi ražoti produkti kaimiņvalstī, nekā intensīvi ražoti Latvijā. Tāpēc ir jābūt ļoti pārdomātam pamatojumam, piemēram, produktu «svaigums» – stundas ceļā no saražošanas līdz apēšanas brīdim – vai arī autoceļu nolietojums.
Pastarpināti ieguvēji no zaļā iepirkuma esam mēs visi, kuri vēlas pirkt bioloģisko pārtiku, – radot lielāku pieprasījumu pēc ekoproduktiem, to cenas kļūst mazākas, jo ir vairāk piegādātāju, attiecīgi veidojas labākas loģistikas ķēdes, un tas samazina cenu. Kamēr ir divi piegādātāji un viens ekskluzīvs veikals, ir maz izvēles iespēju, maz pircēju un attiecīgi – ļoti dārgas tirgošanas izmaksas.
Nevarētu apgalvot, ka visiem patīk jaunās prasības. Pirmkārt, tās nepatīk piegādātājiem, kuri strādāja pēc zemākās cenas principa, tāpēc ik pa brīdim Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) saņem sūdzības. Tomēr, ja iepirkums ir labi sagatavots, sūdzība tiek noraidīta. Ikviens var paraudzīties IUB mājaslapā, kādas sūdzības ir bijušas, un censties izvairīties no tādām kļūdām.
Daži baidās, ka šāds iepirkums sadārdzinās ēdināšanas izmaksas. Pagaidām, kamēr skolu pieprasītie bioloģiskās pārtikas apjomi ir nelieli (10–20%), tas neatstāj lielu ietekmi uz cenu, un ir piemēri, kad kvalitāte uzlabojas, bet sadārdzinājums neseko. Problēmas sagādā arī tas, ka ne vienmēr var atrast piegādātājus, jo ilgu laiku bioloģiskā vai vietēji audzētā pārtika nevienu neinteresēja, un ražotāji nevar uzrasties vienā dienā. Ja kādreiz visu ēdamo sapirka vienā lielā vairumtirdzniecības bāzē, tad tagad vēlams iepirkumu sadalīt mazākās daļās, dodot iespējas nelieliem ražotājiem, jo zemnieki parasti specializējas atsevišķu produku ražošanā. Šāds iepirkums prasa arī labāku kontroli – nav vērts prasīt augstu kvalitāti, varbūt maksāt pat vairāk, un pēc tam nepārbaudīt, vai prasības ievērotas. Tas nozīmē, ka kādam skolā vai pašvaldībā jāseko līdzi tam, kādu pārtiku atved, vai saturs atbilst pavadzīmē norādītajam. Tas arī nozīmē – pieprasīt piegādātājam atvest citus produktus neatbilstošo vietā, uzlikt līgumsodu vai pat lauzt līgumu. Tā nu tas ir: prasīgs pircējs vienmēr būs ieguvējs, paviršs pircējs – zaudētājs.
Ir tāds teiciens – skopais maksā divreiz. Zaļais iepirkums tam ir uzskatāms piemērs, proti, ietaupot uz kvalitātes rēķina un pērkot lētāko, mēs visai bieži vairāk piesārņojam vidi un bojājam arī savu veselību, dzīvojot piesārņotā vidē un ēdot piesārņotu pārtiku. Akūta un hroniska saindēšanās ar pesticīdiem ir ļoti nopietna arodveselības problēma, tāpēc ļausim arī tiem, kuri mūs baro – mūsu zemniekiem –, saimniekot zaļāk un veselīgāk, nepiesārņojot vidi un nekaitējot savai veselībai, un dosim priekšroku šādi ražotiem produktiem.
Plašāk par zaļo iepirkumu var uzzināt:
- Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas mājaslapā: http://www.varam.gov.lv/lat/darbibas_veidi/zalais_publiskais_iepirkums/
- MK noteikumi Nr. 673 «Noteikumi par vides kritēriju piemērošanu un piedāvājuma izvēles kritēriju noteikšanu pārtikas produktu piegādes un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem» 2014. gada 28. oktobrī
- Zemkopības ministrijas mājaslapā: https://www.zm.gov.lv/partika/statiskas-lapas/zalais-iepirkums?nid=1114#jump
Jana Simanovska
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2016