Jānis Ulme (40) ir uzaudzis Vidzemē, Burtnieku «Antiņos», kur pārsvarā bija kopā ar māmiņu Tiju, jo tētis Arvīds tajā laikā glāba pasauli. Īss skrējiens pāri pagalmam, un tur, blakus mājā, dzīvoja dzejnieks Pēteris Zirnītis kopā ar sievu mākslinieci Anitu Jansoni-Zirnīti. Viņi ir ļoti nozīmīgi cilvēki Jāņa pasaules izjūtas veidošanā. Viņu mājās ciemojās visa tā laika literatūras un mākslas elite. Kad Jānis jau mācījās Pārgaujas ģimnāzijā, viņš kopā ar domubiedriem nodibināja Vides aizsardzības kluba Valmieras jauniešu nodaļu. Studēt izvēlējās filzofiju, droši vien tāpēc filozofisks skats uz pasauli ir Jāņa dzīvesveids. Studiju laikā Vides aizsardzības kluba viceprezidents Ģirts Strazdiņš lūdza Jāni neilgu laiciņu – trīs mēnešus – pastrādāt pie Zilā karoga projekta. Šie trīs mēneši ievilkās uz divdesmit gadiem… Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā mainījās NVO darbības specifika, un liela daļa VAK nodaļu pārtapa par suverēnām organizācijām. Jānis Ulme nodibināja Vides izglītības fondu, tad «Zemes draugu» jeb FOE Latvijas nodaļu. Pēdējos septiņus gadus viņš organizē kampaņu «Mana jūra». Ik pa laikam ierosina un īsteno jaunas idejas, projektus un akcijas. Viņš nevēlas zaudēt spēju saredzēt pasaules lielo bildi, tāpēc nav specializējies tikai vienā jomā, jo, uzliekot klapes uz acīm, var palaist garām to, kas notiek apkārt.
– Kā pagāja šis gads? Vasaras karstumā neslēpi, ka vēlies paiet nost no aktīvas darbības vides aizsardzībā.
– Vides izglītības fondam šis bija traki darbīgs gads, un pauze būtu vajadzīga. Ir lietas, ko var darīt gadu, divus, pat divdesmit. Bet, ja apskaties apkārt un secini, ka vienīgais, kas dzen uz priekšu, ir iekšējā motivācija, bet sajūtas, ka ir panākti vēlamie rezultāti vai apstākļi, nav, tad ir jāpakāpjas dažus soļus atpakaļ. Joprojām esmu pārdomās, bet noiešana pagrīdē jau nav nekas slikts – tā ir iespēja palūkoties uz pasauli no malas un apdomāties. Bet es ceru, ka mēs ātri noorientēsimies, lai saprastu, kā tālāk darboties, un spēsim arī turpmāk īstenot savas aktivitātes. Ja ne, varbūt vienkārši pašlaik valsts ir tādā attīstības posmā, kad mūsu ieguldījums vides aizsardzībā nav vajadzīgs vai arī kaut kas jādara pavisam citādi.
– Es jau daudzus gadus brīnos, cik ļoti vides un dabas aizsardzības nozarē nenovērtē cilvēkus. Daudzi gadiem ilgi strādā par niecīgu atalgojumu, psiholoģiskais spiediens no oponentiem arī ir pamatīgs. Paliek izturīgākie, bet tajā pašā laikā labākos ekspertus uzaicina labāk atalgotā darbā citas nozares.
– Es gan teiktu, ka vides aizsardzības nozares pašlaik nemaz nav. Drīzāk ir vairāki burbuļi: vides NVO burbulis, ekspertu burbulis un valsts institūciju burbulis. Katrs lielā mērā dzīvo izolēti un noslēgti. Pārmaiņas, kas notikušas pēdējos desmit gados, arī nav nākušas vides aizsardzībai par labu: ir pārdzīvota gan ministriju apvienošana, gan revanšistiska iestāžu reorganizācija, pirms tam bija ekonomiskā krīze, kad vides lietas tika iedzītas pagrīdē, un tās joprojām nav atguvušās ne saturiski, ne finansiāli. Visam tam pāri – arī latviskās mentalitātes ēnas puses un cīņa par izdzīvošanu.
– Pēdējos gados vides jomas pretinieki arvien biežāk izmanto argumentus, kas vairāk gan raksturo pašus, proti, apgalvo, ka mēs, vides NVO, visu darām, tikai naudas kāres vadīti.
– Tā tas nav tikai Latvijā. Šis ignorances vilnis veļas pāri visai pasaulei, un aiz tā stāv spēki, kas nevēlas atzīt globālās vides problēmas. Patiesībā jau mums par šādu kritiku būtu jāpriecājas, jo aizrādījumi nav par saturu. Ja oponentiem nav pamata kritizēt mūsu darbus pēc būtības vai satura, tie uzbrūk cilvēkiem personīgi. Jā, tas ir smagi. Pašlaik, iespējams, nebūtu vairs grūti nospiest vides NVO pagrīdē, bet sāta sajūta kritiķiem nebūs ilga – vides problēmas jau nekur nepazudīs. Gan starptautiski, gan tepat Latvijā tās kļūst aizvien redzamākas – tas ir intensīvās lauksaimniecības radītais piesārņojums, intensīvā mežizstrāde, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, gaisa un ūdens piesārņojums.
– Šobrīd aizvien biežāk masu mediji izgaismo piesārņojuma problēmas okeānos. Mēs par šo plastmasas «zupu» brīdinājām jau sen, citiem likās, ka lieki biedējam, bet nu skaidri redzam sekas, kas notiek, ja katru kumosu iepako plastmasā.
– Nu jau vairākus gadus esmu iedziļinājies plastmasu lietā, jo īpaši saistībā ar tās daudzumu jūrās un piekrastē. Esmu gandarīts strādāt ar šo tēmu, jo jūras piesārņojošo atkritumu problēma ir kā lakmusa papīrs, kas raksturo mūsdienu civilizācijas attiecības ar dabu. No vienas puses, tā tagad ir uzlēkusi politikas dienaskārtībā kā viens no šā gadsimta lielajiem ekoloģiskajiem izaicinājumiem, no otras puses, tā ir pat vulgāra jeb prasta, jo ir saistīta ar salīdzinoši vienkāršiem risinājumiem. Un šīs problēmas izvirzīšanās tik augstu dienaskārtībā nežēlīgi izgaismo to, cik nopietni ir ņemamas un cik patiesas ir ambīcijas un vārdi par vides jautājumu svarīgumu nākotnē. Ja mēs nevaram tikt galā ar skārda bundžām un plastmasas drazu jūrā, kā mēs iemācīsimies sadalīt planētu, lai katram tās iedzīvotājam būtu normāla iespēja to apdzīvot?
– Nu jau arī Latvijas iedzīvotāji nav apstādināmi atkritumu izmešanā. Daudzi pat nespēj iedomāties, ka varētu samazināt pašu saražoto atkritumu lērumu. Es pārbaudīju – būtisku samazinājumu iespējams panākt, tikai nedaudz piedomājot. Tagad mana miskaste ir kafijas bundža, ko iztukšoju pāris reižu mēnesī. Un vēl komposta spainītis un kastīte šķirotiem atkritumiem. Tieši tik vienkārši!
– Jā, mums ir pārāk daudz ērti izmetamu lietu. Bet, ja paskatās uz izmešanas problēmu vēsturiski, ar dabas resursu izšķērdēšanu nodarbojamies ļoti ilgi – vismaz pārsimt gadu jeb kopš industriālās revolūcijas laikiem. Un mēs turpinām izmest, kaut zinām sekas, proti, drīz vairs nebūs, ko un kur. Tomēr ir pozitīvas pārmaiņas, bet tās notiek ļoti lēnām. Man gan ir pazudušas revolucionāras ilūzijas, tāpat ir jāņem vērā, ka vides aizsardzībā viss notiek ļoti lēnām, jo īpaši pozitīvās pārmaiņas. Tāpēc nav vērts saskumt un krist depresijā.
– Mjā, izmaiņas notiek lēni, piesārņošana – ātri. Civilizācijas problēmas aug kā sniega bumba, kad tā nesas lejup no kalna…
– Tieši tāpēc apstāties un ļauties ripojumam neviens kārtīgs videnieks nespēj. Vienalga, ir vai nav jēga. Tas ir kā mītā par Sīzifu, kurš veļ akmeni kalnā, kaut vieglāk būtu to atstāt ielejā. Ceļš uz mērķi ir daudz svarīgāks nekā mērķis, jo ceļā mēs gūstam ļoti daudz mācību, kas noder dzīvē. Svarīgi ir sevi pārvarēt, būt spējīgam pārvarēt grūtības.
– Kad pirms gadiem 20 sāku intervēt, Askolds Kļaviņš skaidroja, kāpēc vairākumu cilvēku neinteresē vides aizsardzība – jo visiem jānodarbojas ar dzīves līmeņa normalizēšanu. Tagad dzīvojam tik labi, kā vēl nekad, bet joprojām vides aizsardzībai jāpagaida, jo jāvairo ieņēmumi un jāveicina patēriņš. Turklāt šķiet, ka šobrīd vides aktīvistu ir par kārtu mazāk nekā atmodas laikos. To pierāda vēlēšanu rezultāti – Saeimā nav ievēlēts teju neviens zaļi domājošs cilvēks. Tātad vairākums nebalso par zaļajiem, jo tas nozīmē problēmas un ierobežojumus.
– Socioloģiskās aptaujas apliecina, ka Latvijā cilvēkiem ir augsts respekts pret dabu, bet tas nepāraug personīgā rīcībā un izvēlēs. Te gan jāmet akmens arī vides NVO lauciņā un jākritizē izglītības sistēma, jo mēs paši esam līdzvainīgi ar savām akcijām un metodēm, ka cilvēki nesaredz sasaisti starp dabas mīlestību un personīgo rīcību, kur nu vēl zaļo lietu politisko aktualitāti!
Es domāju, ka Latvijas zaļā politika izies smagus pārmaiņu laikus, jo cilvēki vairs nav gatavi balsot par krāsu, ja nav piedāvājuma. Bet no zaļās atmodas politikā mēs neizbēgsim – to pierāda vēlēšanu rezultāti Vācijā, Nīderlandē, Zviedrijā un daudz kur citur. Tie apliecina: ja zaļais piedāvājums ir spēcīgs un konsekvents, ir arī novērtējums. Bet tas nav viena gada darbs, zaļā pārliecība un lēmumi ir jāpierāda ar rīcību, lai cilvēki notic, ka konkrētajam politiskajam spēkam tie ir svarīgi.
– Ar ko Vācijas, Nīderlandes un Zviedrijas zaļie ir pārāki?
– Zaļā politika nav tikai vārdi par to, cik ļoti mēs mīlam dabu un ka tā abstrakti jāsargā. Līdz šim mums daudzus gadus bija tikai viena it kā zaļā partija un atsevišķi zaļi domājoši politiķi citos sarakstos. Un bija tikai pirmsvēlēšanu runāšana, cik mums svarīga vides aizsardzība, bet absolūta parlamentāra bezdarbība vides jomā un ignorance pret nozares situāciju. Ja nav konsekvences starp vārdiem un darbiem, vēlētājs novēršas. Un tas ir noticis. Bet daba nemīl tukšumu, un ir prieks redzēt iedīgļus jauniem piedāvājumiem.
Pēc Trampa uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās mēs redzam, ka gadu desmitiem būvētu vides un dabas aizsardzības nozari veselā kontinetā var nojaukt pavisam ātri. Tieši tādēļ faktiski visu citu valstu zaļie politiskie spēki pasaules līmenī sastrādājas, viņiem ir kopīgas definētas vērtības un darbības prioritātes. Latvija diemžēl jau kādus piecus gadus no šīs aprites ir izkritusi vai izolējusies.
– Nu arī Latvijā vairākums nobalsoja par mutes bajāriem…
– Aizvien vairāk cilvēku visā pasaulē jūtas atstumti un dezorientēti, viņi ir noguruši no šī laika dinamikas un ātruma, un tad ir viegli iekrist uz spēcīgāko kairinājumu jeb mutes brūķētājiem vai naida un neiecietības instinktiem. Tas ir svārsta princips – katrai darbībai ir pretdarbība, un rezultātā 21. gadsimta sākumā pēc īsas zaļās revolūcijas pirms tam mēs faktiski nerunājam par ekoloģisko problēmu gūzmu. Cerams, ka svārsts nu jau atkal ir sasniedzis maksimumu un virzīsies uz otru pusi.
– Kāpēc tu saki, ka civilizācijas beigas ir tuvu?
– Pretrunas ir samilzušas vairākos līmeņos. No vienas puses, globāli dzīvojam tik labi, kā vēl nekad, bet ir paralēla līnija – bezprecedenta sistēmiskā krīze. Tā nav tikai ekoloģiskā, bet arī ekonomiskā un sociālā krīze. Tuvojas lielas nepatikšanas, kas var iedragāt sabiedrību tik pamatīgi, ka var beigties civilizācija tādā izpratnē, kā mēs to saprotam. Par spīti argumentam par labo dzīvi un progresu, pastāv milzīga noslāņošanās – plaisa starp bagātākajiem un nabagākajiem tikai pieaug. Daudziem konfliktiem pasaulē jau tagad pamatā ir cīņa par pamata resursiem. Migrācijas viļņi un kari daudzās valstīs nāk tikai komplektā problēmām, kuru iemesls ir vides jautājumi. Bet tie ir redzamāki kairinājumi cilvēku prātam, tāpēc tieši vides jautājumi tiek nobīdīti otrajā plānā.
Kaut vai klimata pārmaiņu tēma – klimata modelējumi un tas, kā mēs pamanāmies 20 gadus faktiski neko nedarīt emisiju mazināšanā, var novest pie t.s. lavīnveida klimata pārmaiņām, kad ekoloģiskie sitieni pa sabiedrībām būs tādi, ka nespēsim adaptēties. Latvijā daži līdz ar klimata pārmaiņām gaida siltākas un ilgākas vasaras, cerot novākt divas ražas, bet neņem vērā ekoloģiskos ķēdes efektus – ekstrēmos laikapstākļus, sugu piemērošanās iespējas, barības vielu izskalošanos no augsnes. Līdz ar to mums, visdrīzāk, būs nevis divas, bet neviena raža.
– Vai var ko darīt, lai tā nebūtu? Dažreiz liekas, ka mūsu darbošanās ir tikai imitācija. Nesen «Facebook» bija ievietots video, kur tumsnēji cilvēki vaiga sviedros stumj no dubļiem laukā auto, bet viens stāv piekabē un tikpat cītīgi stumj kabīni. Es dažreiz jūtos līdzīgi.
– Dažreiz noteikti mēs visi tā darām, bet nav jau citas alternatīvas, kā vien mēģināt darīt, analizēt kļūdas un meklēt, kā būtu pareizāk. Katrā ziņā jēga kaut ko darīt ir lielāka, nekā nedarīt neko.
– Mēs esam vienoti savā burbulī, nespējam plastmasas gabaliņu veikalā paņemt, bet citi mierīgi katru dienu izmet lielu maisu atkritumu. Vai pienāks laiks, kad nebūsim mazumā?
– Neesmu tik pesimistisks, jo vismaz pasaulē vides apziņa ir ļoti uzlabojusies un lielas pārmaiņas ir panāktas arī individuālā līmenī. Paskaties uz Baltijas jūru pirms 20 gadiem: tolaik jūra mira, jo no visām valstīm tajā gāzās mēslojums un industriālais piesārņojums. Tagad lielākajā daļā valstu šīs problēmas ir novērstas. Vienīgais jautājums: vai ar to pietiek? Latvijā ir vairākas zudušās paaudzes, kam neko neieskaidrosi. Taču iepriecina tā enerģija, kas nāk ne tikai no skolēniem, bet arī jauniešiem, kuri studējuši, ceļojuši, redzējuši vides problēmas pasaulē. Ir daudz cilvēku, kas dzīvo ekoloģiski ļoti apzinīgi, un tādu kļūst aizvien vairāk. Tas ir rezultāts darbam, kas ieguldīts vides izglītībā un informēšanā, kaut jāatzīst, nav tiešas saiknes starp zināšanām un rīcību, it īpaši pusmūža cilvēku vidū. Bet labi, ka aug jaunā paaudze, kam vides apziņa ir domāšanas pamatā. Viņi būs tie, kuri panāks pārmaiņas, ja vien mēs nebliezīsim ar «gāzi grīdā» pa planētu un viņi piedzīvos laiku, kad varēs pieņemt lēmumus.
– Kā tu domā, vai vides NVO ir iespēja ietekmēt valsts attīstību? Mums ir dažas lielas organizācijas – Latvijas Dabas fonds, Pasaules Dabas fonds, «Zemes draugi», «Homo ecos» un vēl dažas –, lērums maziņu ar dažiem aktīviem cilvēkiem un vēl lobiju organizācijas, kas tikai izliekas par NVO.
– Jā, ir! Un tas notiek visu laiku. Latvijas likumdošanā gan ir caurumi, kas dod iespēju privātā labuma un uzņēmēju interešu lobijorganizācijām izlikties, ka tās rūpējas par sabiedrisko labumu, un tā ir pazemojoša situācija, kas diskreditē pilsonisko sabiedrību. Es nesaku, ka uzņēmēju interešu organizācijas nevajag, bet tās nedrīkst likt vienā kompānijā ar sabiedriskā labuma organizācijām.
Visas vides NVO ir nepieciešamas. Nacionāla līmeņa organizāciju ir maz, tomēr dabas un vides aizsardzībā tās izdara ļoti daudz un glabā fantastisku ekspertīzes resursu virknē jomu, bez kā vides aizsardzība Latvijā būtu daudz bēdīgākā situācijā. Tikpat svarīga nozīme ir lokālajām organizācijām, kas rūpējas par vidi savā novadā un ir nepastarpinātā saiknē ar iedzīvotājiem. Pārmaiņu laikos, sākot no 2004. gada, Latvija zaudēja lielu daļu vietējo organizāciju, tās es uzskatu par pašu pamatu pilsoniskajai sabiedrībai. Pēdējos pāris gadus tās atdzimst citā formātā kā kopienu atbalsta vai domubiedru grupas. Cilvēki novados rūpējas ne tikai par dabu un vidi, bet strādā ar ilgtspējas jautājumiem. Ja iemācīsimies sadarboties, mums būs, ko likt pretī «pūt un palaid» sabiedrībai.
– Bet ikvienas NVO pastāvēšana atkarīga no iespējām dabūt naudu saviem projektiem. Taču šī nauda nebirst no gaisa, tā ir daļa no nodokļiem. Varbūt valsts iestādēm būtu jāstrādā jaudīgāk, tā arī naudas ceļus varētu labāk pieskatīt, jo būtu jāuzrauga dažas iestādes, nevis lērums mazu biedrību.
– Pilsoniskajai sabiedrībai ir sava loma, nekad visa atbildība nav uzlikta valsts institūcijām. Ir daudzas lietas, ko labāk izdara NVO, piemēram, informēšana, izglītošana, sabiedrības iesaiste, kā arī reālo problēmu apzināšana un novadīšana līdz dzirdīgām ausīm. Bez NVO modrās acs valsts iestādes varētu iemigt letarģiskā miegā un sist cita citai uz pleca, ka valstī viss ir kārtībā. Tā ir NVO kā demokrātijas sargsuņa loma visās valstīs. Ne visas NVO pārtiek no projektiem, daudzās ir liels brīvprātīgā darba apjoms. Tomēr, ja tas viss paliek bez novērtējuma vai finansējuma, aktīvisti nogurst un padodas – darbs paliek nedarīts, un rodas problēmas.
Krīzes laikā vājinājās nacionālās NVO un izmira vietējās. Sekas mēs redzam – daļā sabiedrības ir pārliecība, ka vides lietas mēs darām tikai ārējā – Eiropas Savienības – birokrātiskā spēka dzīti.
Bez koordinētiem un pārdomātiem soļiem pilsoniskās sabiedrības stiprināšanā šīs problēmas netiks atrisinātas. ES projekti ir lieli, birokrātiski un grūti administrējami, mazām NVO tie faktiski nav pieejami, un priekšfinansējuma un līdzfinansējuma jautājumi arvien vairāk novājina arī nacionālās organizācijas. Korporatīvais finansējums vides sektoram nekur pasaulē nav īpaši pieejams un arī ētiski mēdz būt pretrunīgs, tādēļ nav ko mānīt sabiedriskā labuma vides organizācijas, ka tās var iegūt finansējumu no uzņēmumiem. Tas varbūt darbojas sporta un labdarības jomā, bet ne vides NVO sfērā.
– Turklāt, ja izdodas piesaistīt naudu no uzņēmumiem, tie mēdz cenzēt projektus.
– Latvijā nav korporatīvās labdarības tradīciju, kaut gan pamazām situācija sāk mainīties, vismaz starptautisko kompāniju filiālēs. Tomēr biežāk sadarbība ar NVO uzņēmumos tiek uztverta kā lētākais variants PR kampaņām, un tas izpaužas ne vienmēr cenzūrā, drīzāk gan preventīvā cenzūrā.
Vēl ir iespēja – biedru organizācijas ar tādu dalībnieku skaitu, lai ar biedru naudām spētu nodrošināt savu neatkarību. Bet Latvijā biedrorganizāciju attīstīšanās tādā kvantitātē, lai varētu uzturēt un nodrošināt nopietnu ekspertīzi kādā jomā, ir grūti īstenojama, jo mums ir maz cilvēku. Manuprāt, vienīgais pozitīvais piemērs šajā ziņā ir Ornitoloģijas biedrība, kam ir simtiem aktīvu biedru. Visā pasaulē šādas organizācijas ar neatkarīgu finansējumu ir svarīgas demokrātijas nodrošināšanā. Un tad, kad ir karstas diskusijas par vides vai dabas aizsardzības jautājumiem, labi, ka aiz runātāja stāv spēcīga organizācija ar daudz biedriem. Latvijā vides NVO nevar attīstīties tā, kā tas notiek lielās valstīs, bet tā visur ir mazo valstu un jo īpaši Austrumeiropas valstu problēma, turklāt mums nav senu demokrātijas un brīvprātīgo darba tradīciju.
– Šoruden gan Vides izglītības fonds par akciju «Tīrrade», gan es kā vides žurnāliste saņēmām Ārstu biedrības balvu. Viņi ir vienīgie Latvijā, kas pēdējo desmit gadu laikā pateikuši paldies par daudzajiem darba gadiem.
– Balvas ir patīkama lieta, bet tā nebūt nav galvenā motivācijas darboties. Arī kampaņa «Mana jūra» šovasar saņēma prestižo starptautisko Baltijas jūras balvu. Tas vismaz sapurina un nomierina, ka darām darbu, kas ir ar plašāku nozīmi un ieguldījumu.
– Un drīz pēc tam projektam samazināja finansējumu apmēram par tieši tikpat lielu summu…
– Ceru, ka tur nav liekama vienlīdzības zīme, bet prieku tas sagrāva pamatīgi. Jā, Latvijā ar novērtēšanu ir švaki. Nav jau balvas svarīgas, bet iespēja kvalitatīvi darīt darbu, kas vajadzīgs visiem! Tajā pašā laikā jāatzīst, ka mēs paši savā ideālismā neprotam pavilkt augstāk pašcieņas latiņu. Ja vides NVO un pilsoniskā sabiedrība kopumā pieteiktu streiku uz mēnesi un iestātos par sava darba vērtību, situācija mainītos, jo izgaismotos tās problēmas, kas rodas, ja nav NVO ieguldījuma gan politikas plānošanā, gan uzraudzībā, gan vietējā īstenošanā. Latviešu pieticīgums un tas, ka visu spējam izdarīt ļoti taupīgi, ir labs tikums, bet tas nebūtu jāattiecina uz visu un visur. Mums vajadzētu būt eiropeiskākiem un drosmīgāk parādīt, kura ir apakšējā līnija, pie kuras zūd spēks darīt. Un tur nepietiks, ka viena organizācija sacelsies. Tur jāapvienojas, bet latviešiem bail, tādēļ, no sistēmas viedokļa, viss izskatās kārtībā, jo darbs taču turpinās. Un pie tā visa mēs vēl labprātīgi uzturam demokrātijas ilūziju, turpinot tērēt savas dzīves stundas virknē visādu konsultatīvo padomju ar iluzoru ietekmi un lomu.
– Mani arī pārsteidz šī klusēšana un samierināšanās. Es runāju vairāk, un vairāk arī dabūnu pa mizu. Bet pārējie varbūt priecājas, ja kāds izstājas no spēles, jo tad ir lielākas iespējas dabūt projektu naudu.
– Grūstīšanās atbilst izdzīvošanas refleksam. Tad, kad pilsoniskā sabiedrība ir iedzīta izdzīvošanas stadijā, mēs domājam pamatinstinktu līmenī. Skrienot šķēršļu distanci, redzi, ka daudzi pakrīt, un tas vairo tavas iespējas uzvarēt. Tas jāsalauž un savstarpējā grūstīšanās jātransformē mūsu darba vērtības pretstatīšanas mazināšanai. Ja mēs esam Eiropas Savienības valsts un mums ir tik daudz problēmu, kas jārisina, bez sabiedrības līdzdalības neiztikt.
– Zaļi domājošo nav valdībā. Kā iegūt politiķus domubiedros?
– Zaļajām lietām elementārā līmenī mūsdienās ir jābūt katras politiskās partijas piedāvājumā: atkritumu apsaimniekošana, klimata pārmaiņu mazināšana, videi draudzīgi resursi. Tam visam jābūt katrā programmā. Bet tiem, kuri sevi pozicionē kā zaļos, jābūt skaidrai nākotnes vīzijai, jo zaļā politika nav tikai dabas aizsardzība. Tas ir konceptuāls skatījums uz sabiedrības nākotni kopumā. Tāda mums Latvijā nav, un varbūt tas veidosies kaut kad nākotnē. Tikmēr mums vajag politiķus, kuri spēj iedziļināties un racionāli pieņemt lēmumus, un es ceru, ka katrā sfērā un partijā ir vismaz daži tādi. Bet neba nu politiķi izšķir visu.
– Kad Latvijā apgriezienus uzņem populistiski saukļi, ir labi, ka esam Eiropas Savienībā?
– Latvijai nav savas vides politikas, viss, par ko vides jomā runājam publiskā vidē, ir pateicoties tam, ka mums jāatskaitās Eiropas Savienībai. 14 gadu laikā Latvijā bijis tikai pāris nacionālu vides politikas iniciatīvu, kas nav nākušas no Briseles. Tā ir būtiskākā vides nozares komunikācijas kļūda, kas ir pieļauta Latvijas vēsturē, jo sabiedrība ir pārstājusi vides kvalitāti uztvert kā vērtību pašu par sevi un sākusi uz to skatīties kā uz kaut ko birokrātisku un no augšas uzspiestu.
– Septiņu vasaru gājienam gar jūru kulminācija bija rudens «Tīrrade». Vai jūras pieskatīšana turpināsies?
– Tas, kas tika izdarīts, ir tikai pats sākums. Es nevaru pateikt, vai tas turpināsies. Kampaņa šogad saņēma spēcīgus sitienus, un tādos apstākļos strādāt neesam gatavi, bet, cik varēsim, tik darīsim, jo palaist vējā tādu datu apjomu būtu nepiedodami. Turklāt esam atraduši formātu, kas uzrunā sabiedrību, izveidojuši plašāko sabiedriskā monitoringa programmu. Mēs ne tikai nodrošinām valsts institūcijām nepieciešamos datus, bet visu gadu sadarbojamies ar citām Baltijas jūras valstu organizācijām, meklējot risinājumus piesārņojuma mazināšanai. Arī pašvaldības arvien vairāk pamana šīs tēmas aktualitāti un sāk domāt par darbiem uzlabojumu sasniegšanai.
Un vēl – milzīgu enerģiju sniedz tas, kā cilvēki, kuri kampaņas ekspedīcijai vispirms pievienojušies kā brīvprātīgie, mainās pa īstam attieksmē pret vidi pēc tam, kad caur personīgās pieredzes prizmu ir redzējuši un izjutuši visu piekrastē notiekošo. Tas arī ir būtisks iemesls un spēka avots darba turpināšanai.
– Kāpēc tu visu to dari? Tas ir iedzimts?
– Mēs varam to neatzīt, bet šis gadsimts paies vides jautājumu zīmē, tur nav citu opciju. Ja vien neatklāsim dāsnas ārpuszemes civilizācijas vai neiesēdīsimies laika mašīnā, vai neatklāsim kādu supertīru un lētu enerģijas ieguves avotu vai pašlaik neiedomājamu tehnoloģisko izrāvienu. Bet ārpus zinātniskās fantastikas risinājumiem realitāte ir skaudra – ja mēs spēsim sasmelt izlieto planētas izniekošanā, tad sagaidīsim nākamo gadsimtu, ja ne, tad civilizācija vairs neeksistēs pēc paaudzēm četrām piecām. Tā nav depresija vai biedēšana, bet sausi fakti.
Līdz ar to manai aktivitātei ar iedzimtību nav nekāda sakara. Man vienkārši tas liekas izsvērts un racionāls lēmums, ka tas ir prātīgākais, kam veltīt savu mūžu. Pēdējos gados, kad aug abas manas meitas, tas ir arvien svarīgāks iemesls, kāpēc darīt vides darbus. Neskatoties uz to, vai tam būtu mazs vai liels rezultāts, tikai jāatgādina sev, ka jādara tas, kas ir pa spēkam.
Anitra Tooma