Berta ir viens no maniem mīļajiem, stiprajiem cilvēkiem, kurus satikt vēlos tajos brīžos, kad pati vairs lāgā nezinu, kā tālāk dzīvot. Berta ir kā svaigs gaiss, kā dabas retums, kas gadiem nezaudē savu zaļo ticību un dāsni ierāda savu pārliecību citiem. Bertai ir divas augstākās izglītības – agronoma un ekonomista –, un joprojām viņa čakli raksta dažādus projektus. Nekad nepateiksi, ka Bertai jau pāri septiņdesmit, nekad neesmu dzirdējusi, ka viņa sūrotos par kaitēm – pēc intervijas raiti aiztek ganos.
Pirms gadiem desmit, tieši Bertas Ilgas Marijas Ivanovas iedvesmoti, pulciņš Nītaures, Skujenes un Zaubes zaļi domājošo zemnieku nodibināja starppagastu attīstības fondu «Zaļais loks». Viņi ticēja, ka šai valstij ir vajadzīgi zaļie zemnieki. Tagad, pārlasot seno interviju, pārliecinos, ka ne Berta, ne Gaida savas domas nav mainījušas un apņēmīgi strādā. Bet jaunie? – Pagājuši malā, aizbraukuši uz Rīgu, uz Cēsīm, uz ārzemēm. «Zaļais loks» tagad pārtapis par kooperatīvu «Zaļais grozs» un turpina darboties ar īsti zaļu pašapziņu, neviens ideāls nav atmests. Ap pussimt dažādu lauku labumu veidu «Zaļajā grozā» saliek div-desmit bioloģiski sertificētu saimniecību no sešiem pagastiem.
Tu esi zemes cilvēks, kā vērtē pašlaik notiekošo?
Mēs jau visi no «Zaļā groza» esam zemes cilvēki un vienu zinām: lai kādas pasakas mums stāstītu dažādu rangu ierēdņi, lai nu kurš mūs var piemānīt, bet zeme – nekad! Zeme ir barotāja. Protams, var uz galda salikt dažādu paaudžu datorus un organizēt loģistikas centrus, bet, ja cilvēks nestrādās ar zemi, tad paēdis nebūs. Var jau visu ievest, bet tas taču ir apvainojums valstij, ka tās iedzīvotāji ēd svešu maizi…
Tas, ko par krīzi sauc, varbūt vedīs cilvēkus pie prāta. Un viņi sāks skatīties, kas ir īsta vērtība, kas – piedomātā vērtība. Patiesa vērtība šodien nav nekādā vērtē. Kad klausos par iecerēm Latvijā ieviest talonu sistēmu, man liekas, ka tā arī varētu būt izeja, bet tai jābūt savdabīgai iekšējai nauda, par ko drīkstētu pirkt tikai vietējo preci. Importu par vietējo iekšzemes naudu taču nevarētu ievest… Un tad mēs tiešām lietotu pašu audzētu pārtiku, tad mēs sāktu audzēt linus palagiem un cukurbietes cukuram, graudus maizei. Kaut kad taču pie saprāta jāatgriežas.
«Zaļais grozs» ir īpašs fenomens – nevis tradicionāls kooperatīvs, bet drīzāk komūna, kas stingri patur prātā savas idejas, parastajiem ļaudīm droši vien utopiskas. Un tajā pašā laikā droši iet tirgū. Kā jūs to panākat?
Jā, mums šogad ir 10 gadu jubileja. Tas izdevās tāpēc, ka mums nav priekšniecības, kas dzītu pa plato stigu, mēs, kā dzīvojām ar savām domām katrs savā saimniecībā, tā arī šodien tā darām. Bet ir lietas, kas mums visiem ir svarīgas un kuras mēs arī kopā veicam. Pirms gadiem septiņiem «Vides Vēstu» kolektīvs mūs ieveda Zaļajos tirdziņos, un mēs joprojām tur darbojamies.
Ļoti svarīga ir kopā būšana un atbalstīšana. Ja jūtam, ka kādam nervi galīgi čupā un deguns velkas pa zemi, Gaida Krūmiņa savās mājās Lušēnos sarīko obligāto sapulci; tad viss sākas ar sanākušo bēdīgajiem ģīmjiem, bet beidzas ar vispārējiem smiekliem un dziedāšanu. Gaida sacep burvju pīrāgus, un tā ir tāda savdabīga atveseļošanās kūre.
Tas nav nekāds projekts, kur ieplānota nauda sabiedrības integrācijai vai kaut kā tamlīdzīgi. Vienkārši sanākam, kad vajag un gribas. «Zaļais grozs» kalpo galvenokārt morālajam atbalstam, kooperatīvam jau nekādu ienākumu nav, tikai tik, cik mēs katrs pats pamanāmies ar savu lauku darbu nopelnīt. Mūs jau daudzi nesaprot, jo parasti ir tā: divi, trīs uzņēmīgi cilvēki uzriktē kooperatīvu, pārējie ir piegādātāji, un tie vadoņi tik šeptē jeb meklē noietu. Bet mēs esam katrs pats par sevi un atbildam paši par sevi. Piemēram, man ir divi govju ganāmpulki – gaļas un piena. Un tikai viens gaļas bullis. Tātad man piena telīšu nav, tāpēc es viņas pērku no Gaidas, no Maijas, no Ilonas – no tiem, kuriem ir piena ganāmpulks.
Sieru mums gatavo Ilona vai Gaida, sviestu – viena izcila meistare, Gaida cep tik garšīgus pīrāgus, kā neviens! Turklāt šie pīrāgi uzlabo garastāvokli. Pērn Maija man deva kartupeļu sēklu, es viņai – kāpostus. Visiem ir lopi, visiem dārzi, paši jau pārsvarā sevi apgādājam.
Bet kā lai es uzzinu, kad jums ir cūku bēres, jo pat par tirgū pirkto gaļu pilnīgas pārliecības nav?
Ar cūkām šogad būs švaki, jo sivēnus nevar nopirkt. Acīmredzot visi gatavojas bargajam rudenim un pērk sivēnus. Ja tu iekundēsies pie kāda zemnieka, tad jau viņš tev ziņu pados. Taču mums te graudi lāgā neaug un pirktā barība ir dārga, tāpēc katrs jau gaļas lopus audzē tikai sev, savai vajadzībai.
Tagad mēs sēžam «Krišvaldu» virtuvē. Bet ideja par šādu saviesīgai dzīvei un sportam piemērotu māju dzima kooperatīvā – ka ikvienam jāattīsta tā joma, ko viņš spēj un uz ko viņam ir mājiens. Te kādreiz bija paredzēta kūts, sienas un jumts jau bija. Jau toreiz jutām, ka lopkopība šai valstī vairs nebūs vajadzīga, un tad dēls Artis divos gados te izbūvēja 200 m² lielu zāli, pirti, istabiņas viesiem. Protams, viss vēl nav pabeigts un nebūs gatavs vēl ilgi, bet mēs jau rēķināmies tikai ar sevi. Tagad paziņas un draugi te rīko balles, sporta sacensības, kāzas. Lielajā zālē var spēlēt galda tenisu, basketbolu un volejbolu, lēkāt pa batutu.
Kurš tad te – meža vidū – gribēs spēlēt basketbolu? Es braucu, braucu pa zemes ceļu, pamanījos arī apmaldīties, beigās jau prāts nemaz nenesās uz sporta spēlēm.
Ar infrastruktūru mūsu valstī tā ir, kā ir… Kad aģitēja par jaunajiem novadu plāniem un reģionālo attīstību, tad jau mums stāstīja, ka infrastruktūra būs laba. Tu brauci pa pagasta ceļu, tas jau vēl ir normāls, bet otrās šķiras valsts ceļi rudeņos un pavasaros vispār nav izbraucami. Nu mēs esam Amatas novadā, bet vai kāds tagad vairāk parūpēsies par novada nomaļajiem apvidiem? Vispār jau es nesaprotu to novadu reformu… Varbūt tur ir loģistika, bet loģikas gan tur nav.
Vai pa šiem desmit gadiem ir jūtams, ka cilvēkiem vairāk vajag bioloģiski audzētu pārtiku, ka viņš brauc uz laukiem, ciemojas un iepērkas bez starpniekiem?
Kādu brīdi jau izskatījās, ka būs labi. Bet pārsvarā visi, kas vienu reizi atbrauc, saka: «Ak, piedodiet, bet jūsu ceļi ir briesmīgi, mēs negribam lauzt savu mašīnu.» Tāpēc pilsētnieki gaida, lai pieved klāt. Un mēs vedam. Protams, rudeņos jau gan pircēji brauc pēc kartupeļiem, burkāniem un citiem lauku labumiem. Šopavasar redzu, ka arī pilsētnieki ļoti daudz sēj un stāda, tāpēc nezinu, vai viņiem rudenī vairs būs vajadzīgs mūsu audzējums.
Hmm, man gan nav ilūziju, jo arī lauku darbi ir jāmāk, un katrai kultūrai ir savas prasības. Gadi paiet, kamēr cilvēks iemanās savā dobē izaudzēt tik varenu ražu, kāda redzama uz sēklu paciņas.
Tā jau arī mūsu Ilonīte (Ilona Andreviča – aut.) saka: «Neuztraucies, iesēt jau viņi iesēs, bet diez vai tur kas izaugs…» Es gan novēlu, lai izaug, jo ir briesmīgi, ja nav ko ēst un nav arī, par ko nopirkt. Rudeni jau paredz smagu. Mani bērni Rīgā kļuvuši par bezdarbniekiem pret savu gribu, viņi jau arī sēj un stāda, bet viņiem ir lauku cilvēku saknes.
Vispār es brīnos, ka pēkšņi vairs nevajag ne pienu, ne gaļu, nevajag neko. Tas, ka veikalos par trešdaļu mazāk pērk produktus, varbūt nozīmē, ka mazāk met laukā, jo nav dzirdēts, ka kāds būtu badā nomiris, un masu medijos novājēšanas zāles arī turpina reklamēt. Kāpēc jums, pilsētniekiem, vairs nevajag pienu?
Cik man vajag, aizeju uz Āgenskalna tirgu un nopērku izlejamo, nepasterizēto pienu par 40 santīmiem litrā. Un vēl krietnu laiciņu pastāvu rindā kopā ar tantiņām.
Ziemā pienu vadāt uz pilsētu bija vienkāršāk, bet tagad, vasarā… Piens ir dzīvs produkts un siltumā var saskābt, nav jau tā liela nelaime, pēcāk viņš kļūst par gardu rūgušpienu. Es pienu nevedu uz pilsētu, jo man nav liekas dienas braukāt apkārt. Tagad arī varu ar tevi runāties tikai tāpēc, ka lopi no karstās pusdienas saules patvērušies kūtī, bet pievakarē mēs iesim ganos.
Tev jau pāri septiņdesmit… Vai redzi to laiku, kad varēsi atpūsties?
Tās ir ilūzijas, laukos darbi nekad nebeidzas. Es tikai saprotu, ka vēl uzņemties braukt uz tirgu – tas man ir par daudz. Bet jaunākie «Zaļā groza» biedri mēģina vairāk rosīties un brauc ne tikai uz Cēsu tirgu, bet arī uz Rīgas zaļajiem tirdziņiem.
Man ir kaplis, lāpsta un tagad mazs traktoriņš – ar to var daudz izdarīt. Es uzskatu, ka patiesi bioloģiska var būt tikai tāda saimniecība, kurā ir lopi, jo augsni un augus taču nedrīkst mērdēt badā. Kaut es kā diplomēta agronome uzskatu, ka minerālmēslu jomā nevajadzētu tik striktus aizliegumus, jo nereti vajag kādu kālija mēslojumu bietītēm, – augsnes taču ir tik dažādas. Ir daži preparāti, kas atļauti, bet ne tos var kur nopirkt, ne cena mums pieejama. Bet pašlaik jau bez minerālmēsliem ir viegli iztikt, jo tie ir dārgi. Tāpēc nevajag zemniekus lieki turēt aizdomās.
Trakāk ir ar dažādām vabolēm. Skat, kas šogad notiek ar maijvabolēm! Tie kāpuri četrus gadus visu grauž ar lielu muti: kartupeļus, burkānus, aizpērn viens man pirkstā iekoda! Bet maijvaboles ēd lapas. Ja siltumnīcā iesprūk pāris maijvaboļu, viņas fiksi apgrauž stādiņus. No rīta ej un brīnies, kur palikuši gurķīši un ķirbīši? Ja maijvaboļu ir daudz, tad tā ir vēl briesmīgāka sērga nekā Kolorado vaboles.
Kā tu nokļuvi Nītaurē?
Esmu dzimusi Augšzemē – Jēkabpils rajonā, Zasas pagastā, jaunsaimniecībā. Mans tēvs bija gudrs zemnieks, prata audzēt kviešus un cukurbietes. Pavisam mēs esam septiņi bērni; pirmie četri, arī es, kas dzima Ulmaņlaikos, vairāk dabūja ņemties pa laukiem, tie, kuri dzima pēc 1945. gada, vairāk tādi pilsētnieki izauguši.
Lauksaimniecības akadēmijā iepazinos ar Aleksandru, apprecējāmies. Tolaik absolventus norīkoja darbā pēc sadales. Vispirms nokļuvām Alūksnes rajonā, tad vīru iecēla par saimniecības vadītāju Jaungulbenē, un, kur adata, tur diegs, – es, protams, visur līdzi. Drīz jau būs piecdesmit gadu, kopš esam kopā. No Jaungulbenes mūs aizvilināja uz Līgatnes saimniecību. 1974. gadā Aleksandram piedāvāja vadīt saimniecību vai nu Dzērbenē, vai Nītaurē. Mjā, līdzvērtīga un smaga izvēle… Paziņas teica: «Nu un tad, ka smagi? Uz muguras jau nav jānes! – Pastrādājiet pāris gadu un laidieties lapās!»
Es visus šos gadus Nītaures saimniecībā nostrādāju par ekonomisti. Un domāju: «Ak Dievs, kam vajag tik daudz papīru, atskaišu, plānu? Ko iebāzt atvilktnē?» Cerēju, ka neatkarīgajā Latvijā papīru lēvenis būs mazāks. Tagad es varu teikt, ka savu mūžu neesmu piedzīvojusi tik milzīgus papīru kalnus, neskatoties pat uz to, ka ir datori. Papīrs uz papīra, regula uz regulas; vienu neesi aptvēris, kad jau nākamā vietā.
Tava saimniecība pārdzīvoja ugunsgrēku. Kā tas gadījās?
Es biju iecerējusi piena pagrabiņu, kur taisīt sieru un biezpienu, un pirms gadu mijas nopirku saldējamās iekārtas. Viena aizdegās… Es viena nespēju apdzēst, viss sāka svilt, tad tika jumtā, un, kamēr atsteidzās palīgi, piebūve jau bija nodegusi. Bet kūti, lopus un piena māju nosargājām.
Kur tu liec pienu?
Visu laiku bijām kooperatīva «Drusti» biedri, tad sākās problēmas, un trīs mēnešus nedevām nekur. Tagad kopš maija mūsu pienu ņem Jēkabpils piena kombināts. Vēl jau naudu neesam saņēmuši, solīja 9 santīmus par litru, bet nu dzirdējām, ka būs tikai 7,5 santīmi.
Kāda jēga slaukt bioloģiski sertificētu pienu, ja tas nokļūst vienā cisternā ar pārējo?
Jēgas tur nav nekādas, tāpēc jau gribēju uzcelt to piena pārstrādes pagrabiņu. Tad mēs varētu labu mantu cilvēkiem pārdot bez starpniekiem. Taču tagad visu atkal iesākt no nulles nav spēka. Nu vienīgais prieks, ka piens nav jālej grāvī. Un grāvī jau nemaz ar’ nedrīkst liet, tas ļoti piesārņo dabu, vairāk nekā virca.
Es nesaprotu, par ko domā Zemkopības ministrijā… Kā viņi nesaprot, ka govs nav mašīna? Viņi laikam domā, ka tad, kad pienu nevajag, var aizgriezt krānu, kad ievajagas, atgriezt. Lai pie govs tiktu, vajag vismaz divus gadus. Mums taču ir iekopts ganāmpulks, gadiem veidots.
Un kādu dzīvi mēs tagad gatavojam saviem bērniem un mazbērniem? Iegātņa maizi? Viņiem taču nebūs nekā – ne zemes, ko izpērk dāņi, ne savas valsts, kas nu jau ir bankrotējusi.
Tu esi saimniece, bet tev jāstrādā vēl smagāk nekā kalponei…
Tur es neko pretī nevaru teikt, es kalpoju savai govij un tātad sev. Un es nezinu, kā pārveidot lauku dzīvi, lai man būtu tik daudz brīva laika, ka varētu apceļot ne tikai Latviju, bet arī pasauli. Es jau nemaz tik lielu naudu nopelnīt nevaru. Labi, zemi es varētu pārdot dāņiem, un viņi šo zemi pēc tam iznomātu latviešu zemniekam vai uzceltu fermu, kur mani bērni varēs iet strādāt…
Latvija ir ļoti piemērota lauksaimniecībai, mērens klimats, nav nekādu dabas stihiju. Un ko citu pļavā darīt, ja ne sienu pļaut? Bet zāli – paši ēdīsim? Zāle ir jādod govei, viņa ar prieku apēdīs, un mēs dabūsim i gaļu, i pienu.
Protams, lopkopis ir nebrīvs cilvēks, viņš nevar ilgāk par pusi dienas atstāt savu saimniecību. Taču ikviens zemnieks savā garā ir brīvāks par visbrīvāko pilsētnieku.
Ja es būtu prezidents, es vispirms paskatītos uz Latviju un pamanītu, ka tā atšķiras pa novadiem. Zemgalē ir lielas saimniecības – tur var grozīties ar lieliem traktoriem. Bet ir Latgalīte un mana Vidzemīte, kur no kalniņa lejiņā un akmens kalna galiņā. Un te neder Zemgales darba paņēmieni. Vidzemē katrs dzīvo savā viensētā, un tās ir ģimenes saimniecības. Mani kaitina tas, ka es arī savos gados varētu izdarīt vairāk, bet nevaru, jo mums nepārtraukti liek visādus birokrātiskos šķēršļus. Un, ja Eiropas nauda paredzēta laukiem, tad tak’ viņa visiem pienākas – gan lie-liem, gan maziem.
Vara taču mums netic! Vai mēs paši varam noteikt, ko mums vairāk vajag? Vienmēr ir kāds gudrinieks no malas, kurš mums nosaka, kā tālāk dzīvot. Vienmēr atradīsies kāds, kurš norādīs, ka es kaut kam neatbilstu – kādai regulai vai noteikumam. Piemēram, man jārok aka. Es to varētu izdarīt par Eiropas naudu, taču es nevaru to uzticēt saviem bērniem, kam ir būvnieka izglītība, jāņem kāds svešais. Un beigās šajā lielajā uzraudzībā tik un tā sacelts lērums sliktu māju un pārlieku dārgu tiltu. Kara nav bijis, bet viss grūst un jūk.
Tu man nesen zvanīji un teici, ka esi grāmatu uzrakstījusi!
Es līdz mūža galam cīnīšos par lauku sētu Vidzemē. Lauku sēta ir mans zaļais patvērums, mans dziļais ierakums, mans pēctecības pienākums. Jā, es zinu, ka mūsu bērni to nesa-prot un mazbērni nevar saprast – ko mēs viņiem te atstāsim Latvijā, kad viņi pārbrauks no tālajām peļņas zemēm?
Tā integrācija kā uzbāzīga grācija uz pleca sēž, aiz mēles rausta. Re, kā mūs krāmē – kā malkas pagales no vienas kaudzes citā. Mums jāintegrējas par varītēm, jo globalizācijai tā vajag. Nevar un nedrīkst visu globalizēt, katram ir jābūt kaut kur tēva mājām, kur dzimst lielas domas.
Man jau šķiet, ka visa Vidzeme saimnieko ar zaļām metodēm. Un zaļas saimniekošanas pamats ir ģimene. Man ir četri bērni, un divi no viņiem arī tagad saimnieko laukos. Jānītis četrus gadus nostrādāja Lakšos, bet tad aizgāja uz Rīgu, ārzemēs pastrādāja par labu naudu un nu ir bezdarbnieks.
Laukos jau nav tikai darbs, arī dzeguze un cīrulis pavasarī, kurmja rakumi un zaķis, kas cilpo pa ceļu, un pīle, kura ved pīlēnus uz citu dīķi, un mēs braucam aiz viņiem lēnā gaitā. Kad pļavā grieze perē, mēs pārstājam tur pļaut, kamēr nav bērnus izvedusi. Vienīgi ar stārķi man domstarpības, jo viņš dzenā mazos ķivulēnus pa ganībām. Šo mieru var sniegt tikai daba. Es nesaprotu, kāpēc vajadzīga tik drakoniska konkurences cīņa, jo pasauli taču veido miers un sadarbība, un tā mēs sadzīvojam šai pusē. •
Anitra Tooma
Publicēts 2009.gada jūlijā.