«GAJAS DĀRZS»
Tobijs Hemenvejs
Pirms dažiem gadiem apgāds «Zvaigzne ABC» izdeva Tobija Hemenveja grāmatu «Gajas dārzs. Piemājas permakultūras rokasgrāmata». Dabiskā saimniekošana kļūst aizvien iecienītāka, un šai grāmatai jābūt katra domubiedra grāmatplauktā. Permakultūra jeb dabā noskatīta dārza (un ne tikai) dizaina veidošanas sistēma pamazām ir atradusi ceļu arī pie latviešiem. Tās pamatā ir nevis centieni atkarot zemi dabai, lai, par spīti nezālēm un kaitēkļiem, izaudzētu ēdamus vai dekoratīvus kultūraugus, bet gan dabas vērošana, izprašana un imitēšana. Kad dārzkopis ir sapratis, kāpēc dabā notiek tieši tā, kāpēc vienā vietā labāk aug tādi augi, bet citā – citādi, kā veidojas un mainās augu sabiedrības un ainavas, viņš šīs zināšanas var izmantot praksē, plānojot un iekārtojot savu dārzu tā, lai tajā būtu maksimāli samazināts ieguldāmā darba apjoms un racionāli izmantota pieejamā telpa, iegūstot lielāko iespējamo ražu un pēc iespējas mazāk nodarot pāri dabai.
Šī ir praktiska grāmata, kuras stāstus vismaz daļēji ar vienlīdz lielu aizrautību var lasīt arī tāds cilvēks, kam dārza varbūt nemaz nav, toties kaut mazliet rūp daba un tajā notiekošie procesi. Tomēr vislielāko iedvesmu tā dos dārzu īpašniekiem. Autors sīki un smalki izstāsta, kāpēc un kā ierīkot ekoloģisku un darbu taupošu dārzu, kā uzkrāt ūdeni, kā atdzīvināt augsni un kā ieviest dārzā noderīgus dzīvniekus. Grāmatā ir daudz krāsainu ilustrāciju un noderīgu tabulu, piemēram, par derīgajiem kukaiņiem piemērotiem saimniekaugiem vai bieži sastopamu ēdamo nezāļu izlase. Līdztekus praktiskiem padomiem grāmata iepazīstina arī ar citu dārzkopju pieredzi, un šie stāsti to padara vēl interesantāku.
Kā mīnusu var atzīmēt to, ka «Gajas dārza» autors ir amerikānis, tāpēc ne visi viņa ieteikumi der mūsu klimatā, piemēram, bambusu birzi nez vai izdosies izaudzēt, un lielai daļai tekstā minēto augu ir svešādi nosaukumi. Tomēr pamatprincipi paliek nemainīgi, un šeit tie ir aprakstīti pielietojamāk nekā «Zaļās brīvības» bibliotēkā atrodamajā grāmatā «Permaculture: A Designer’s Manual», kuru sarakstījis permakultūras dibinātājs Bils Molisons.
No angļu valodas tulkojusi Dace Vanaga.
«ĒDIENS DZĪVĪBAI»
Džila Bākusa
Apgāds «Alis» izdevis Džilas Bākusas grāmatu «Ēdiens dzīvībai. Barība miesai, dvēselei un garam». Autore mēģina rast pierādījumus tam, ka bioloģiski (un jo īpaši – biodinamiski) audzēta pārtika ir kvalitatīvāka un cilvēkam dod lielāku labumu nekā ar industriālām metodēm iegūts ēdiens. Viņa apšauba, ka pārtikas kvalitāti pilnībā var novērtēt ar mūsdienu zinātnē pieņemtajiem kritērijiem, tāpēc iepazīstina ar dažiem alternatīviem uzturvielu vērtējuma paņēmieniem.
Tā kā autore, kura pati ir ieguvusi maģistra grādu biodinamiskajā lauksaimniecībā, uzsver tieši šīs pieejas vērtību un uzskatus, grāmata nepatiks skeptiķiem, kas nepanes runas par sfēru mūziku un ētera enerģijām. Pārējiem tā sniegs īsu ieskatu, kāpēc biodinamiskajā lauksaimniecībā tik svarīgi ir govs raga preparāti (jeb silīcija nozīme, ienesot gaismu pārtikā), kas ir dažādas enerģijas, kuras ietekmē ēdiena kvalitāti, un kas tad vispār ir pārtikas kvalitāte.
Interesanta ir nodaļa, kurā aprakstīts, kā dažādu dārzeņu forma var norādīt uz to uzturvērtību un kāds papildu labums rodas no to ēšanas, piemēram, ar ko atšķiras burkāna un bietes piebriedušās, krāsainās saknes un lapas un par ko tas liecina antroposofa Rūdolfa Šteinera skatījumā. Grāmata patiešām pievēršas ne tikai miesas, bet arī dvēseles un gara pabarošanai ar pavisam vieliskiem produktiem.
Atsevišķas nodaļas veltītas ūdens kvalitātei un pārtikas pirkšanai. Autore arī iesaka sākt audzēt pārtiku pašiem mazdārziņā vai kopienas dārzā. Grāmatā ir melnbaltas ilustrācijas.
No angļu valodas tulkojusi Ieva Zālīte.
«ZIEMEĻZEME SVĀLBARA»
Sandra Eglīte
Mākslas zinātniece, fotogrāfe, rakstniece Sandra Eglīte piepildījusi senu sapni un ne tikai uzrakstījusi, safotografējusi, samaketējusi, bet arī pati izdevusi grāmatu par ziemeļzemi Svālbaru, par Arktiku. Par arhipelāgu Ziemeļu Ledus okeānā, kuru bez ziemeļu skaistuļa leduslāča (arktos sengrieķu valodā nozīmē ‘lācis’) apdzīvo neticami daudz daždažādu dzīvnieku. Viņa ir uzbūrusi tundras, ledāju un ziemeļblāzmas «rotko», aprakstījusi savu pieredzi un izjūtas ar liriskiem, neuzbāzīgiem tekstiem.
Sandras grāmata ir arī par lēnprātību. Lēnprātība ir ieradums. Varbūt pat iemaņa, kuru var un ir vērts apgūt, citādi nav laika domāt, aizdomāties, izdomāt. Nav laika saprast. Sandras grāmata ir par pazemību Visuma, Dabas, Dieva priekšā. Par apzināšanos, ka esam vieni no un ka mums būs dzīvot saskaņā, nevis alkatībā un aprobežotībā mēģināt uzspiest savu.
Skolās jaunās tehnoloģijas vajadzētu apgūt kopsolī ar ekofilozofiju (šis ir samērā jauns un populārs filozofijas novirziens). Līdzsvaram un sistēmiskai izpratnei par lietu kārtību Visumā un sabiedrībā. Līdzsvars ir tad, kad visa kā pietiek. Citādi vajag aizvien vairāk un vairāk. Lielie vēderi un alkatīgā apziņa prasa savu. Ir jāpagūst iesprostot krātiņos vistas, ātrāk nobarot liellopus. Slinkumu mainīt paradumus (gan personīgos, gan industriālos) var mēģināt attaisnot visādi, bet nekas vairāk par sevis mānīšanu nesanāks. Tā vietā, lai uzspiestu mums 5G, varbūt Latvija varētu kļūt par ētikas un eko paraugvalsti, īstenojot veselīgas ēšanas un kulinārijas prasmju projektus. Mēs varētu, piemēram, apņemties ēst gaļu vien divas reizes nedēļā. Lai Tramps savus steikus ēd Amerikā! Mums pietiks ar mūsu laimīgajām vistām un liellopiem, Latvijas daudzveidīgajiem un augstvērtīgajiem graudiem. Mazināt alkatības kurināto industrializāciju, nekausēt ziemeļu ledājus, neatbalstīt dzīvnieku spīdzināšanu dārgu kažoku dēļ, saudzēt sevi, steigties lēnāk, domāt – tā ir mūsu izvēle.
P.S. Svālbarā trešā lielākā industrija aiz ogļu ieguves un tūrisma ir pētniecība. Apskaužams līdzsvars!
Grāmatu var iegādāties tikai pie autores! Rakstiet uz e-pasta adresi vai uzmeklējiet autori «Facebook».
Linda Apse