Jau pāris gadu Jana Simanovska bagātina «Vides Vēstis» ar rakstiem, kuros skaidro gan to, kā mūsu organismā nonāk dažādas indes, gan to, par kuriem civilizācijas sasniegumiem savākts pietiekami daudz pierādījumu, ka tie kaitē ne tikai cilvēces, bet arī citas dzīvās radības veselībai. Janu ik pa laikam aicina uz TV, radio vai diskusiju pasākumiem, kuros runā ne tikai par piesārņojumu, bet arī izglītību un sociāliem jautājumiem. Domāju, ir pienācis laiks iepazīstināt ar nopietnu zaļā viedokļa līderi. Jana dzimusi 1971. gadā, dzīvo Jūrmalā un, kaut uzaugusi fizmatu ģimenē, pēc Rīgas 2. vidusskolas absolvēšanas tomēr nolēma studēt ķīmiju. 2012. gadā viņa aizstāvēja disertāciju par to, kā samazināt ķīmisko piesārņojumu, attīstot vidi saudzējošākus produktus. Dibinājusi vairākas sabiedriskās organizācijas, bet pašlaik visrosīgāk darbojas Latvijas Vecāku forumā un Ekodizaina kompetences centrā. Ievēlēta Pilsoniskās alianses jeb eLPA padomē un Vides konsultatīvajā padomē.
– Kāpēc tu nedzīvo mietpilsoņa mierīgo dzīvi, bet mēģini uzlabot pasauli?
– Man ir grūti tev pateikt, kas tieši veidojis manus uzskatus, jo grūti nošķirt to, kas ir manas būtības daļa, kas – mans lēmums.
Cik sevi atceros no bērnības, man bija izteikta taisnīguma izjūta, protests pret informācijas slēpšanu un nepamatotiem brīvības ierobežojumiem un sāpes par nevērību pret dabu. Bērnībā es ļoti daudz lasīju, bet kā lai nošķiru to, ko grāmatas ienesušas manī no jauna, un to, kur tās tikai izcēlušas manī jau esošo? Nereti grāmata ir kā sarunu biedrs – tu satiecies ar kādu, kurš saprot tevi un kuru saproti tu.
Mans dzīvesgājums neko daudz par mani nepasaka: mācījos Rīgas Valsts 2. vidusskolā, studēju Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, vienu gadu – Minsterē Vācijā, vēlāk strādāju pašvaldībā. Apprecējos, piedzima trīs jauki bērni. Es centos būs perfekta – gan darbā, gan ģimenē – un izdegu. Kopš tā laika izvēlos būt pašnodarbinātā – tā es pati varu regulēt savu darba slodzi. Rakstu, lasu lekcijas, vadu nodarbības.
Mārtiņš Luters: «Šeit es stāvu…»
Pusaudža gados izlasīju grāmatu par vācieti Mārtiņu Luteru, un kopš tā laika viņš ir mans varonis – katoļu mācītājs, kurš uzdrošinājās iebilst pret Baznīcas dogmām un atļāvās interpretēt Bībeli. Burkšķēšana par pasaules netaisnību ir ļoti depresīva. Tas arī ir iemesls, kāpēc savu vēlmi klusi burkšķēt es pārnesu uz darbošanos, – tas ir daudz rezultatīvāk. Mārtiņš Luters nebūtu neko sasniedzis, ja nebūtu paudis savu viedokli skaļi un pulcinājis ap sevi domubiedrus. Tā daru arī es. Lai gan mūsdienās nevienu vairs par to nededzina, bailes no zinātnes nez kāpēc pastāv vēl aizvien. Tieši tāpat kā sadedzināja itāļu mūku Džordāno Bruno, jo viņš zinātnes vārdā runāja pretim Baznīcas mācībai, šobrīd daži Saeimas deputāti vēlas bērnus «pasargāt» no veselībai svarīgas informācijas, apelējot pie kristīgajām vērtībām.
Ne jau vienmēr izdodas ieraudzīt sava darba augļus. Arī Mārtiņam Luteram ceļu cirta mācītājs Jans Huss un mūks Džordāno Bruno, bet abus sadedzināja sārtā. Viņi nepieredzēja savu ideju atzīšanu, to piedzīvoja Mārtiņš Luters. Bet arī viņš zināja, ar ko riskē, kad teica: «Es neatsaukšu savus vārdus. Ir bīstami un nepareizi iet pret savu sirdsapziņu.» Tas ir tas, ko cenšos darīt arī es, – sekot savai sirdsapziņai un savam prātam. Tas nenozīmē, ka nekļūdos, – arī Lutera mācība šobrīd ir novecojusi un kļūst dogmatiska. Bet viņa patiesā mācība jau ir par ko citu – par sekošanu savai sirdij un savam prātam, vai ne?
Dažas pārmaiņas tomēr izdodas arī īstenot. Piemēram, pievienojos ornitologa Viestura Ķerus protestam pret zemesvēžu indi «Medvegon», kas bija ļoti kaitīga pupuķiem. Šajā zemesvēžu indējamajā preparātā darbīgā viela ir pronils, kas ir ļoti kaitīgs ne tikai zemesvēžiem, bet arī putniem un cilvēkiem. Apēdis «Medvegon», zemesvēzis izlien augsnes virspusē nomirt un ir labs atradums putniem, kas uzturas dārzos, lai notvertu kādu lielu kukaini. Vairāki cilvēki apliecināja, ka pēc šīs indes lietošanas dārzā mirst strazdi. Pēc pusgadu ilgas sarakstes ar valsts iestādēm panācām to, ka tiek pārskatīti pronila tirgošanas atļaujas termiņi. Neviens nepieteicās, un šobrīd, ja redzat veikalos «Medvegonu», rakstiet man un ziņojiet Veselības inspekcijai.
Reičela Kārsone. «Klusais pavasaris»
Otra drosminiece manā varoņu sarakstā ir Reičela Kārsone – zinātniece, kura pirmā pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados sāka runāt par DDT un citām indēm un to kaitējumu dabai. Pamatojoties uz pašas pētījumos secināto, viņa uzdrošinājās stāties pretī ļoti spēcīgiem lobijiem. Kārsoni kritizēja un pat izsmēja gan rūpniecības lobijs, gan akadēmiskās aprindas, jo viņa iebilda pret maldiem, ka DDT ir nekaitīgs un drošs. Reičela Kārsone nepiedzīvoja savas grāmatas triumfu, jo pati nomira no vēža. Ļoti iespējams, to izraisīja tās pašas vielas, pret kurām viņa tik ļoti cīnījās. Diemžēl kopš zinātnieces nāves nekas daudz nav mainījies – lai gan DDT ir aizliegts, citi pesticīdi joprojām ir atļauti, un mēs tos lietojam, cerot, ka tie nav tādi kā DDT. Jā, šobrīd visi pesticīdi tiek ļoti rūpīgi izvērtēti, bet – atbilstoši mūsu nepilnīgo zināšanu līmenim. Tieši tāpat kā Reičelas Kārsones laikos, mūsu tiesības uz dzīvi bez indēšanas tiek vērtētas ar augstprātīgu smīnu, un tos, kuri vēlas sekot piesardzības principam, sauc par attīstības bremzētājiem. Nupat ārsts Pēteris Apinis rakstīja par ģimeni, kuras tiesības uz tīru vidi savā dzīvesvietā, izrādās, ir mazāk svarīgas nekā zemnieka tiesības miglot savus laukus 10 m attālumā no kaimiņa pagalma. Savā ziņā mēs esam apbrīnojami – mēs radām vielas, kas iznīcina visu dzīvo, un ticam, ka tās nekaitēs mums. Koncerns «Monsanto», kas ražo raundapu, vēl aizvien tā nekaitīgumu pamato ar to, ka tā sastāvā esošais glifosāts iedarbojas uz augu enzīmu, kura cilvēkiem nav. Bet, izrādās, baktērijās, kas dzīvo mūsu zarnās un ir svarīgas mums, šāds enzīms ir sastopams, un glifosāts to ietekmē, tāpēc «Monsanto» ir iesūdzēts tiesā par nepatiesu ziņu sniegšanu.
Makarenko pļauka
Nākamais stāsts ir par Makarenko pļauku jeb par lietām, ko varam darīt tikai izņēmuma gadījumos, un tas attiecas arī uz pesticīdiem. Mana mamma ir matemātikas skolotāja, un laikam no viņas manī iedzimis pedagoga gēns. Bērnībā ar aizrautību lasīju dažādus pedagoģiskos romānus, un viens no tiem bija «Pedagoģiskā poēma», ko sarakstījis Antons Makarenko – padomju pedagogs, kurš padomju laikā strādāja pusaudžu kolonijās. Viena no spēcīgākajām līdzībām, ko es saskatu ar jau pieminētajiem pesticīdiem, ir… pļauka. Lai gan Makarenko pats bija pret miesas sodiem audzināšanā un šo principu arī ievēroja, reiz kāds audzēknis izveda viņu no pacietības, un viņš iecirta viņam pļauku. Audzēkņa uzvedība pēc tam ievērojami mainījās uz labo pusi. Vai tas nozīmēja, ka Makarenko princips audzināt bez miesas sodiem bija izgāzies? Tieši otrādi – pļauka bija efektīva, jo tas bija ārkārtējs, vienreizējs pasākums. Ja to izmantotu regulāri, tai nebūtu pozitīvās ietekmes, paliktu vien pazemojums. Tieši to pašu es domāju par antibiotikām vai pesticīdiem – tie ir ļoti efektīvi līdzekļi, ja tos lieto izņēmuma gadījumos. Ja tos sāk lietot ikdienā, tie zaudē savu iedarbīgumu un sāk kaitēt – piemēram, regulāra antibiotiku lietošana vieglu saslimšanu gadījumos vai pat pro laktiski dzīvnieku barībā, kā to plaši dara Amerikā. Nesen antibiotikas atklāja arī tā saukto ekomeļu «Eka paipalu» olās. Tas izraisa imūnsistēmas pavājināšanos un mikrobu izturību pret antibiotikām, un šobrīd jau zinātnieki brīdina, ka ir sācies antibiotiku norieta laiks. Ja pesticīdus lietojam ikdienā pārtikas audzēšanā, to kaitējums ir lielāks nekā ieguvums. Antibiotikas un pesticīdi ir jālieto tikai tad, kad nelīdz nekas cits. Ja mēs samazinātu izmestās pārtikas apjomu par trešdaļu, gaļas patēriņu samazinātu uz pusi, vairāk ēstu vietējas izcelsmes svaigu pārtiku, tad, prasmīgi saimniekojot tikai un vienīgi ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm bez miglošanas ikdienā, Zeme spētu mūs pabarot. VISUS!
Džeralds Darels
Un tad es «saslimu» ar Džeraldu Darelu. Vai arī atradu sazobi ar viņu. Mani uzrunāja Darela bažas par sugu izmiršanu. Ļoti kaitināja cilvēki, kas mežā slikti uzvedas, un mana pirmā vides iniciatīva bija, kad atklāju, ka manu gaileņu vietiņu kāds bija izurķējis kā cūka. Es izgatavoju zīmi «Meža segu bojāt nedrīkst!» un iespraudu tajā vietā. Man tolaik bija kādi 12 gadi. Tā zīme gan tur ilgi nepalika.
Latvijas Sarkanā grāmata
Vēlāk es izveidoju savu Sarkanās grāmatas augu katalogu – meklēju aizsargājamo augu fotogrā jas un zīmējumus un līmēju tos albumā kopā ar aprakstiem, kas tie ir un kur tos meklēt. Sāpīgi, ka sugas tiesības izdzīvot tiek skatītas tikai caur biznesa prizmu, jo dabā viss ir saistīts. Mēs nevaram paredzēt, kā, iznīcinot vienu sugu, ietekmējam paši sevi. Piemēram, šobrīd Zeme piedzīvo bišu masveida izmiršanu. Zinātnieki ir pierādījuši, ka vainojama tieši intensīvā lauksaimniecība, kas attīsta monokultūras un ar pesticīdiem indē kukaiņus, padarot bites īpaši jutīgas pret tiem pašiem pesticīdiem un arī slimībām. Domājat, nu labi, iztiksim bez medus? Bet atcerieties, ka bites un citi kukaiņi apputeksnē 75% kultūraugu, kas nodrošina mūsu iztiku. Iedomājieties, ja mums nāksies augus apputeksnēt pašiem ar mazām otiņām… Cik tas izmaksās?
Vēlme aizsargāt vidi noteikti bija iemesls, kāpēc sāku studēt ķīmiju Latvijas Universitātē, jo vēlējos pētīt piesārņojumu, bet vēlāk šī vēlme piemirsās, un manī dzima «egoistiskais ekologs», kurš pirmām kārtām vēlas pasargāt sevi un arī savu ģimeni. Tāpēc apbrīnoju daudzos «vides cilvēkus», ar kuriem nākas sastapties un sastrādāties un kuri savā vides apziņā ir daudz nobriedušāki un rīcībā apzinīgāki nekā es. Tāpēc priecājos par iespēju sadarboties un mācīties no viņiem.
Francs Kafka jeb Baltā zvirbuļa tiesības
Kad biju maza, nereti jutos kā baltais zvirbulis, kā cilvēks, kurš nav tāds pats kā pārējie, tāds, kurš nerīkojas tā, kā no viņa sagaida citi. Es esmu kreile, bet skolotāja gribēja, lai kļūstu par labroci, un klases biedri izteica piezīmes par manu nepareizību. Manai vecmāmiņai nepatika, ka rāpjos kokos, nevis pucējos vai spēlējos ar lellēm. Man daudz interesantāk bija runāt ar tēvu ziķi par astronomiju un kosmosu, nevis ar klasesbiedriem par faņķikiem. Esmu piedzīvojusi apcelšanu skolā, esmu apcēlusi citus arī pati, un, iespējams, izejot cauri šai mazajai ellītei, manī ir ļoti daudz enerģijas aizstāvēt tos, kurus diskriminē tikai tāpēc, ka viņi ir atšķirīgi. Šogad biju Franca Kafkas muzejā Prāgā, kur burtiski izjutu diskriminācijas radīto klaustrofobiju, kas ir jūtama viņa darbos un kuru atceros sevī, kad lasīju viņa stāstu «Pārvērtība»: Francs Kafka bija vāciski runājošs ebrejs Prāgā, kad sāka pieņemties spēka antisemītisms.
Bailes no citādā ir iracionālas, un tās guļ dziļo mūsos. Mani ļoti interesē šo baiļu izcelsme un arī ietekme, bet tā jau ir cita tēma. Lielākā problēma ir tā, ka šo baiļu dēļ mēs ne tikai aizsargājam, bet noplicinām sevi. Dabā visproduktīvākās ir ekosistēmas ar lielu bioloģisko daudzveidību – to man šogad atgādināja vides aktīvists Džons Džordans no
Anglijas –, un tieši tāpat ir arī sabiedrībā. Monokultūras ir šķietami spēcīgas, bet tās ir trauslas satricinājumu brīžos. Iespējams, manas pašas pieredzes dēļ citu cilvēku nepamatotu diskrimināciju un vienādošanu uztveru personīgi un sāpīgi.
Zenta Mauriņa
Ar tādu attieksmi pret bērniem ar speciālām vajadzībām kā dažās Latvijas skolās mums nebūtu Zentas Mauriņas. Mums nebūtu arī Einšteina, ja viņa gars tiktu iedzīts stūrī jau agrīnos skolas gados, jo viņš nav tāds kā visi. Tā nereti notiek Latvijas skolās, un tāpēc es darbojos Latvijas Vecāku forumā. Mums ir prāts, lai atšķirtu patiesu apdraudējumu no iedomāta, tāpēc iebilstu pret rīcības sakņošanu iracionālās bailēs, diskriminējot un pazemojot citus!
Kurts Vonnegūts un trafalmadorieši
Tad, kad vajag atpūsties, es atceros trafalmadoriešus – citas planētas iedzīvotājus Kurta Vonnegūta romānos. Viņi spēja kustēties arī laika dimensijā un labprāt pavadīja laiku tajos brīžos, kad viņiem bija labi. Dzīves slikākajā posmā viņi atgādināja, ka drīz sekos arī labais. Savā ziņā arī grāmatas vai labs kino ir mans glābiņš no nebūšanām ikdienā.
Dainas. Cilvēks kā dabas daļa.
Dainas, iespējams, ir visekoloģiskākā man svarīgās kultūras daļa, jo tās uzsver mūsu kopību ar dabu un sadzīvošanu ar dabu. Mani gada skaistākie svētki ir Jāņi. Lai gan padomju laikos Jāņu tradīcijas apzināti dzēsa, es atceros, ka pieaugušie kūra Jāņuguni kā kaut ko neatļautu. Man ir paveicies Jāņus svinēt kopā ar cilvēkiem, kuri cenšas restaurēt un atdzīvināt latviešu tradīcijas. Jau vairākus gadus Jāņus svinu kopā ar folkloras kopas «Grodi» dalībniekiem un draugiem. Gajas teorija, patiesībā, ļoti labi saskan ar senlatvisko dzīvesziņu.
– Bet tu taču nedzīvo tikai grāmatu pasaulē!
– Mani ļoti ietekmēja gadu ilgās studijas Minsteres universitātē Vācijā. Man paveicās, jo pirmā svešvaloda (neskaitot krievu) bija vācu valoda, un tajā brīdī, kad pavērās pirmās iespējas studēt ārzemēs, kļuvu par vienu no pirmajiem apmaiņas programmas studentiem. Manu attieksmi vides politikas jomā pamatīgi ietekmēja tas, ko pieredzēju Vācijā. Savā vides apziņā mēs 20 gadus vēlāk neesam tikuši pat tik tālu, cik vācieši tolaik, – viņi šķiroja atkritumus, ikdienā brauca ar velosipēdiem, domāja plašāk par savu ietekmi (jau toreiz viņi «glokalizējās» jeb «domāja globāli, rīkojās lokāli», ko Latvijā sākam tikai tagad). Tiesa, par pārtiku gan daudz neaizdomājās. Pašvaldības izdeva dažādus informatīvus bukletus iedzīvotājiem ar padomiem, kā saudzēt vidi. Minsteres pašvaldība man atļāva iepazīties ar savas pilsētas vides pārvaldes institūcijām. Piemēram, minsterieši jau toreiz, pirms divdesmit gadiem, bīstamos atkritumus nodeva pašvaldībai, kas, tiesa gan, īsti nezināja, ko ar tiem darīt, un krāja tos noliktavā. Tā bija pilna ar tabletēm, krāsām, eļļām un tā tālāk. Iepakojuma atkritumus viņi jau toreiz pēc izlietošanas mazgāja, šķiroja, pārstrādāja. Kad atgriezos Latvijā, bija grūti nešķirot. Un tagad, kad dzirdu argumentus, ka cilvēki nešķiro, jo ir neizglītoti, skumji jāsmejas! Ar ko vācieši atšķiras no mums? Vai tiešām ir par kārtu gudrāki, ka saprot tik vienkāršas lietas?
Arī drošības ziņā Vācijā bija pilnīgi cita attieksme – piemēram, vācu profesors pirms laboratorijas darbiem studentes informēja par grūtniecībai un reproduktīvajai veselībai nevēlamām vielām un piekodināja nekavējoties viņu informēt, ja kāda ir stāvoklī vai plāno bērnu. Latvijā nekā tamlīdzīga: vairākas manas kursabiedrenes izstaigāja visus smirdīgos laboratorijas darbus, pirms kāds pamanīja, ka viņas ir stāvoklī, bet mēs ikdienā strādājām ar ļoti kaitīgām – mutagēnām un kancerogēnām – vielām, piemēram, kālija dihromātu un benzolu. Nezinu, vai tā bija mana vācu pieredze, bet, atgriežoties Latvijā, nekad akli speciālistiem neuzticējos, it īpaši savu bērnu veselības ziņā. Pati meklēju un lasīju literatūras kalnus. Toreiz, pēc Minsteres, sapratu, ka darbs ķīmijas laboratorijā, kas man tik ļoti patika, Latvijā ir ļoti kaitīgs veselībai, it īpaši sievietei, kura vēlas bērnus.
Neesmu fatāliste, bet arī nedomāju, ka mūsu dzīvi nosaka tikai dažādas nejaušības. Dzīve piespēlē mums ļoti daudz dažādu iespēju, un tas, ko mēs izvēlamies, nosaka mūsu dzīvi. Piemēram, satikšanās ar tevi, Anitra, un «Vides Vēstīm» bija reizē nejaušība un likumsakarība. Bet par to, ko varu darīt un ieguldīt savās «taisnīguma cīņās», man ir jāsaka paldies vīram Raimondam. Bez viņa atbalsta un sapratnes es to nevarētu.
– Kā tu sāki izzināt Latvijas vides problēmas?
– Vispirms nedaudz pastrādāju Rīgas pašvaldības Vides nodaļā, bet darbs nedeva nekādu gandarījumu. Tad Rīgā darbu sāka Vides konsultāciju monitoringa centrs, un tur vajadzēja vācu valodas pratēju. Šis darbs man ļoti patika: pētījām piesārņotās vietas, mēģinājām restaurēt tās, kur savulaik veiktas piesārņojošas darbības. Mēs meklējām arhīvos un vecās kartēs, kur bijuši benzīntanki, kalēju darbnīcas, ģērētavas un citi rūpali, kas varētu piesārņot zemi. Ne jau viss šajās vietās ir aizliegts, taču pārtiku bez kārtīgām augsnes analīzēm gan audzēt nevajadzētu. Nekustamo īpašumu tirgotāji un Privatizācijas aģentūra turējās no šīs informācijas pa gabalu, jo tā varētu pazemināt īpašuma vērtību, un kuram gan to vajag? Bēdīgi, ka cilvēki, kuri vēlas pirkt kādu gruntsgabalu, netiek informēti par to, kas tur bijis kādreiz.
Tad nonācu Baltijas Vides forumā. Tur bija ļoti interesants darbs, mūsu galvenais uzdevums bija tuvināt Baltijas valstu likumdošanu Eiropas likumiem. Kad piedzima trešais bērns, sapratu, ka nespēju strādāt tik intensīvi, kā no manis sagaida. Zinu, kas ir izdegšanas sindroms. Sāku mācīties ekoloģiski izturēties arī pret sevi, prātīgāk izmantojot savus resursus. Aizgāju no iemīļotā darba un nolēmu «akademizēt» savu pieredzi, studējot doktorantūrā. Vēlējos nevis tikai apzināt piesārņojumu, bet saprast, ko darīt, lai to mazinātu. Tāpēc dokorantūrā studēju vides inženierzinātnes, un mana disertācija ir par to, kā samazināt ķīmisko piesārņojumu, attīstot vidi saudzējošākus produktus.
– Vai samazināt piesārņojuma līmeni ir iespējams?
– Protams! Nenoliegšu, ka, lai samazinātu piesārņojumu, vajadzīga piepūle, zināšanas un līdzekļi. Tāpēc cilvēkiem patīk paziņot, ka tīra vide vairs nav iespējama un var palaist problēmu pašplūsmā. Par bīstamām ķīmiskajām vielām varu teikt tikai vienu: jāuzmanās vienmēr un bīstamības jāapzinās jau pašā sākumā. Jebkurā situācijā, kad strādājam ar bīstamām vielām, ir jāizvērtē bīstamība un jāmēģina atrast drošākus veidus, bet bīstamās vielas izmantot tikai tad, ja nav alternatīvu. Ja mēs to ievērotu, būtu mazāk problēmu.
Ar piesārņojumu ir tāpat kā ar džinu – to nedrīkst izlaist no pudeles. Izlaidīsi – vairs atpakaļ nedabūsi. Jāmaksā par to būs tik un tā, un smieklīgākais, ka mēs šīs kļūdas visu laiku atkārtojam. Kāpēc DDT bija tik izplatīts? Tāpēc, ka tas nav akūti toksisks. Sekas izpaudīsies pēc pārdesmit gadiem, bet kurš vairs to saistīs ar tik seniem notikumiem un kā tu to pierādīsi? Apēdīsi indīgu sēni – pēc dažām stundām jau būs slikti, un visi gadiem biedēs, ka šīs sēnes nevajag ēst. Vēzis pēc pārdesmit gadiem? Visi žēlo slimnieku, bet neviens nejautā, kādus bīstamus darbus tu jaunībā veici. Tagad Pasaules Veselības aģentūra brīdina, ka, iespējams, glifosāts ir kancerogēns. Arī tad, ja pierādījumu būs aizvien vairāk, paies gadi, līdz šo indi aizliegs, jo biznesa lobijs spēj aizstāvēt savas intereses. Bet cik izmaksā veselības glābšana? Audzēji skar cilvēkus brieduma gados, kuri vēl varētu strādāt un strādāt, bet viņi nīkst slimnīcu palātās. Un kurš kompensē zemniekiem zaudējumus, ja kāds ģimenē saslimst ar audzēju? Neviens! Paši vainīgi!
– Kur paliek tas lērums ķīmisko vielu, kas nonāk mūsu dzīves telpā?
– Ir skaidrs, ka vielas, kuras vidē nenoārdās, ir īpaši nekrietni izlaist vidē. Tāpēc daudz laika un naudas aiziet pētījumiem, lai pirms ražošanas noskaidrotu, kā pesticīds uzvedīsies pēc nonākšanas vidē. Bet! Ir viens «bet» – ir zināms ātrums, ar kādu kaitīgās vielas sadalās un izzūd. Pārmērīgi kādu vielu lietojot, tā vidē nepaspēs sadalīties, līdz sasniegs jau pamanāmas koncentrācijas, un vēl jau tā mijiedarbojas ar citām vielām.
Mēs labi zinām, ka antibiotikas organismā iznīcina labās baktērijas un cilvēka imunitāte samazinās. Tas pats notiek ar zemi: pesticīdi iznīcina augsnes mikroorganismus, kas ir svarīgi, lai augi spētu uzņemt barības vielas. Un tad veidojas apburtais loks, no kura grūti izrauties. Mēs iznīcinām arī kukaiņus un putnus, kas, izrādās, ir ne vien skaisti, bet arī mums noderīgi, jo apputeksnē laukus vai apēd kaitēkļus.
– Bet ar «eko» «bio» raundapa izņemšanu no dārzkopības veikalu plauktiem mums tik gludi negāja…
– Jā, tas apliecina Latvijas valsts bezspēcību pret globālajiem koncerniem. Likums pasaka diezgan skaidri, ka uzraksti uz produkta iepakojuma nedrīkst būt pretrunā ar tā patieso sastāvu. Ja kādā produktā ir kaitīga viela, uz iepakojuma nedrīkst rakstīt, ka tas nav indīgs vai nekaitīgs. Bet Valsts augu aizsardzības dienests uzskata, ka tas neattiecas uz vārdiem «eko» vai «bio». Es domāju, ka tā ir mūsu valsts bezzobainība. Ir virkne valstu, kur patērētāju maldināšanu nepieļauj, pesticīdu ražotājiem aizliedz šādi muļķot cilvēkus. Aptaujājot cilvēkus, izrādījās, ka, ieraugot raundapa iepakojumu ar «eko» un «bio» birkām, daudzi arī noticēja, ka tas ir ekoloģisks augu aizsardzības līdzeklis! Man tiešām ļoti žēl, ka mūsu valsts ierēdņi pieturas nevis pie likuma gara, bet gan burta.
– Kad es to pastāstīju Zaļās partijas deputātiem, viņi bija ieinteresēti risināt šo jautājumu.
– O, tā ir laba ziņa! Jāpalūko, kā Francijā izdevās apturēt šo maldināšanu. Nu jau ir vairākas valstis Eiropā, kas ziņojušas, ka drīzumā glifosāta lietošana tiks aizliegta. Es pilnīgi noteikti neieteiktu šo herbicīdu lietot, jo jaunākās ziņas par tā ietekmi uz cilvēka veselību ir ļoti brīdinošas.
– Zaļie meli ir joma, kura tevi īpaši interesē…
– Sadzīves ķīmijas un kosmētikas grupā vārdu «eko» lieto nesodīti un pilnīgi bezbēdīgi. Stingrie ierobežojumi attiecas tikai uz pārtikas marķējumu. Es pati mēģināju izprast, vai neserti cēts zemnieks tik tiešām saimnieko ekoloģiski, kā pats apgalvo. Aizbraucu pie viņa uz laukiem ciemos un nezināju, ko pārbaudīt, ko jautāt, tomēr atradu maisu ar lopbarību, kas saturēja ĢMO soju. Es nespēju iedomāties, kā te var noderēt ieteikums pārtiku pirkt no pazīstama zemnieka. Nu un, ka es viņu pazīstu? Uzskatu, ka tikai bioloģiskās lauksaimniecības serti kāts dod garantiju, jo pārbaudes veic izglītoti serti kācijas speciālisti.
Es brīnos, kāpēc diskusijas par to, kā ierobežot eko-melu praksi ir tik ilgas. Labi, vismaz, ka pārtikas jomā ierēdņi uz ziņojumiem par meliem reaģē ātrāk. Neēdamo preču jomā uz visu piever acis un vēl kaunina, ka mēs traucējam vietējos ražotājus. Uz pārtikas iepakojuma atliek vien ieraudzīt zaļās zvaigžņu lapiņas logo, un ir skaidrs, ka viss kārtībā. Mazgājamo līdzekļu un kosmētikas jomā ir sarežģītāk. Tādu vienotu noteikumu nav, un nav arī regulas, kas ierobežotu vārdu «eko» un «bio» lietošanu. Turklāt ir vairākas serti kācijas institūcijas, dažādi serti kātu logo, un reti kurš pircējs spēj tos atšķirt no paša ražotāja izdomātajiem simboliem zaļā krāsā. Šajā nozarē ir atļauta arī pašdeklarēšanās, bet tajā pašā laikā neviena valsts organizācija neseko līdz šiem zaļajiem meliem.
– Reiz kāds Veselības inspekcijas ierēdnis paziņoja, ka cilvēki kļūstot slimi no biedējošās informācijas, ko publicējam «Vides Vēstīs», nevis tāpēc, ka lieto preces un pārtiku, kas satur bīstamas vielas.
– Es to norakstītu uz vēlmi izlikties, ka problēmu nav. Es jau diezgan sen pievēršu vērību pārtikas kvalitātei, un daudzi draugi par mani brīnījās, bet tad, kad pašiem sākās problēmas, sāka pārdomāt. Es tomēr iesaku problēmas negaidīt.
– Ko darīsi, kad bērni paaugsies?
– Es domāju, ka politikai neesmu radīta: man nepatīk spēlēt šahu, bet politika ir liela šaha spēle. Nav jau tā, ka man nebūtu spēju šajā jomā, bērnībā pat tīri labi spēlēju. Bet laikā, kad jāgaida, kādu gājienu izdarīs otrs, es nevis vienkārši nogaidu, bet trakoju un savāru ziepes. Strādāt valsts institūcijā? Hmm, esmu pieradusi pie brīvības. Brīvība, protams, ir nansiāli nedrošāka, bet es ceru, ka ar laiku būs lielāks pieprasījums pēc zināšanām un tā, kas man patiešām padodas: skaidrot, rakstīt rokasgrāmatas, lasīt lekcijas par to, kā var saimniekot videi draudzīgāk, kā veikt zaļākus iepirkumus. Man ļoti patīk ekoskolas, man patīk ar šiem cilvēkiem būt kopā un sadarboties. Vides izglītības fonds ar Danielu Trukšānu un Edmundu Cepurīti priekšgalā ir patiesi savā vietā, viņi strādā ļoti prasmīgi. Es visiem novēlu, lai viņu bērni mācās ekoskolās, kur strādā ne vien ekoloģiski domājoši, bet arī iedvesmojoši un aizrautīgi cilvēki.
Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 04/2015