Pirms vairākiem gadiem «iepirkos» – nopirku kādas Latvijas rmas ražotas ziepes, kuras tā reklamēja kā dabiskas. Skaista dāvana, iesaiņota nebalināta kartona kastītē, tikai ļoti dārga. Liels bija mans pārsteigums, kad atklāju, ka šo ziepju sastāvs ir gluži tāds pats kā lielveikalā nopērkamām ziepēm, tikai cena desmitreiz lielāka. Kopš tās reizes nosolījos vairs neiekrist uz skaistiem saukļiem un solījumiem, bet pārbaudīt, ko pērku. Pirmā mācība: tas, ka uz neēdamas preces iepakojuma rakstīts «dabisks», neko nenozīmē un neko negarantē. Tas pilnīgi noteikti nenozīmē to, ka šis produkts ir «veselīgāks» nekā citi, jo arī tad, ja lielākā daļa izejvielu ir dabiskas izcelsmes, tam var būt pievienotas arī nevēlamas ķīmiskas vielas.
Augot pircēju interesei par produktiem, kas rada mazāku kaitējumu pašu un vides veselībai, aug arī ražotāju vēlme visādi blēdīties, turklāt šīs zaļās ilūzijas nemaksā lēti. Kā uzzināt, vai norādes par dabiskumu ir pamatotas, un vai kāds mani kā pircēju pasargā no iekrišanas melīgu solījumu lamatās? Latvijā mūs aizsargā Likums par negodīgu komercpraksi – atbilstoši tam produkts, kas maldina un pievilina ar nepamatotiem solījumiem, nedrīkst atrasties tirgū. Ir tikai viens «bet» – kā saprast, kurš solījums ir maldinošs? «Dabisko» ziepju ražotājs jau nemeloja, es tikai iedomājos, ka šim vārdam ir plašāka nozīme. Tāpēc nolēmu sākt ar pašu vienkāršāko – noskaidrot, cik ļoti varam paļauties uz tādiem vārdiem kā «bio» jeb «bioloģisks», «eko» jeb «ekoloģisks» un «organisks». Vai šo vārdu lietošanu reglamentē kādi noteikumi? Un ko tie galu galā nozīmē?
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 02/2014
Jana Simanovska