Vai zini, kas ir Vollesa? Paredzu, ka tikai retais atbildēs pozitīvi. Bet kuplam zoologu un bioģeogrāfu pulkam šis vārds nozīmē ļoti daudz. Vollesa (angļu valodā – Wallacea) ir bioģeogrāfisks termins un vienlaikus ģeogrāfiskas teritorijas apzīmējums. Vollesu bieži dēvē par Indo-Austrālijas pārejas zonu, jo tā atrodas starp diviem kontinentiem – Āziju un Austrāliju –, bet administratīvi pieder Indonēzijai un Austrumtimorai. Sulavesi ir lielākā Vollesas sala, 11. lielākā pasaulē. Vēl Vollesā ietilpst vairāk nekā tūkstotis Moluku salu (lielākās – Halmahera un Serama), kā arī vēsturiski tik svarīgās Ternate, Tidore, Saparua un citas. Vollesas dienvidos atrodas Mazās Zunda salas, no kurām pazīstamākās ir Komodo, Lomboka, Sumba, Sumbava, kā arī Timora. Vollesas austrumos atrodas Kei salu grupa un Tanimbaru arhipelāgs. Reģiona centrālajā daļā ir neskaitāmi daudz sīko salu, no kurām visplašāk pazīstamas ir nirēju tik iemīļotās Bandas salas. Rietumos Vollesa robežojas ar Lielajām Zunda salām Javu un Borneo, ziemeļos – ar Filipīnu arhipelāgu, austrumos un dienvidaustrumos – ar Jaungvineju un Austrāliju. Zoologi un bioģeogrāfi par Vollesas sastāvdaļu neformāli uzskata arī Jaungvineju – pasaules lielāko un augstāko tropisko salu.
Vollesa aptver divu valstu teritorijas – Indonēzijas austrumu daļu un Timoru. Ja skata Vollesu plašākā mērogā kopā arī Jaungvinejas salu, klāt nāk vēl viena valsts – Papua-Jaungvineja. Pēc pēdējiem datiem, Indonēzija sastāv no 17 508 salām un ir pasaulē lielākā salu valsts.
Amazone paliek ēnā
Platības ziņā Vollesa aizņem mazāk par 0,5% planētas sauszemes virsmas. Bet pēdējās desmitgades pētījumi zooloģijā liecina, ka pasaulē nav citas teritorijas, kur sugu daudzveidība būtu samērojama ar Vollesu. Bioloģiskā diversitāte šeit ir līdz 2,5 reižu augstāka nekā Amazonē, kuru līdz šim uzskatīja par nepārspējamu sugu daudzveidības «perēkli». Tā kā Vollesa ir viens no mūsu planētas biodiversitātes «karstajiem punktiem», t.i., teritorija, kurai raksturīga īpaši liela sugu daudzveidība, tai ir izšķirīga nozīme bioloģiskās daudzveidības un sugu genofonda saglabāšanā, turklāt gan sauszemes, gan jūras ekosistēmu jomās.
Vollesa kalpo par sava veida buferi – robežu, kas atdala Āzijas faunu no Austrālijas faunas un otrādi. Vairums Āzijā plaši izplatīto augsta ranga taksonomisko grupu (ģintis, tribas, dzimtas un pat kārtas) nav sastopamas uz austrumiem no Vollesas, savukārt Austrālijas faunas elementi nepārsniedz Vollesas rietumu robežu un nav sastopami Āzijā.
Alfrēds Rasels Volless (Alfred Russel Wallace, 1823-1913) ir izcils britu naturālists, ģeogrāfs, antropologs un biologs. Visvairāk pazīstams kā neatkarīgs evolūcijas procesa atklājējs. Tieši viņš aktīvi mudināja Čārlzu Darvinu publicēt evolūcijas teoriju. A. R. Volless uzskatāms par bioģeogrāfijas zinātnes pamatlicēju. Viņš daudzus gadus veltījis lauku pētījumiem Amazonē un tagadējā Indonēzijā, atklājis simtiem zinātnei jaunu sugu un publicējis vairākus svarīgus zinātniskus darbus, to skaitā slaveno grāmatu «The Malay Archipelago». Tāpēc viņa vārdā – par Vollesu (Wallacea) – nosaukts šis bioģeogrāfiskais reģions.
Tikai šeit un nekur citur jeb Endēmo sugu bagātība
Vollesa izceļas ar vēl kādu interesantu īpatnību. Reģionā ir ārkārtīgi daudz endēmo, t.i., tikai konkrētā nelielā teritorijā un nekur citur pasaulē sastopamu, sugu īpatsvars. Īpaši labs piemērs ir Sulavesi – sala ar komplicētu ģeoloģisko vēsturi. No mūsdienu Sulavesi faunas 62% zīdītāju sugu, 27% putnu sugu, 62% rāpuļu un līdz pat 76% abinieku sugu ir sastopamas tikai un vienīgi uz šīs salas. Turklāt lielākā daļa šo sugu nav izplatītas pa visu salu, bet apdzīvo vien kādu vulkānu, ezeriņu vai mangrovju audzi. Stipri izteikts endēmisms ir arī bezmugurkaulnieku vidū. Dažu Moluku salu, kas nav lielākas par 1-2 tūkstošiem km2, sauszemes gliemežu faunā mēdz būt līdz pat 80% endēmo sugu!
Jaungvinejas salā un tās apkārtnes ūdeņos patlaban ir atklāts vairāk nekā 4640 mugurkaulnieku sugu jeb 8% no visām pasaules mugurkaulnieku sugām. Zivīm šis skaitlis ir vēl augstāks un sasniedz pat 10%. 735 dienas tauriņu sugas, kas līdz šim uzietas Jaungvinejas salā, ir 4,2% no visām pasaules sugām. Bet kāds dabisko faktoru kopums ir bijis par cēloni šādas ekstraordināras daudzveidības tapšanai un nodrošina to pastāvēšanu?
Bioģeogrāfiskās robežas
19. gadsimta vidū tagadējo Indonēziju ar vērienīgu zooloģisku ekspedīciju apmeklēja izcilais britu dabas pētnieks un bioģeogrāfijas pamatlicējs Alfrēds Rasels Volless. Vairāku gadu garumā viņš pētīja reģiona dabu, savāca nenovērtējamu zinātnisko materiālu un sakrāja unikālu informāciju par reģiona ģeogrāfiju, zooloģiju, botāniku, klimatu un arī cilvēkiem. Viņš bija pirmais pētnieks, kurš sāka pētīt daudzās šā reģiona salas, kuru lielāko daļu zoologi kopš Vollesa laikiem tā arī vairs nav apmeklējuši. Volless bija pirmais, kurš pamanīja, ka virzienā no rietumiem uz austrumiem Āzijai raksturīgo augstāko taksonu skaits sarūk, bet Austrālijas faunas elementi kļūst biežāk sastopami. Pamatojoties uz šiem novērojumiem, viņš nosprauda tā saukto Vollesa līniju (Wallace line) jeb dabisko robežu starp Āzijas un Austrālijas faunu, jo īpaši putniem. Ziemeļos šī iedomātā līnija atrodas starp Filipīnu arhipelāga dienvidiem, Sulavesi un ziemeļu Moluku salām. Rietumos tā iet pa Makasaras šaurumu un atdala Borneo no Sulavesi. Dienvidos Vollesa līnija pa Lombokas šaurumu atdala Bali salu no Lombokas salas. Pašlaik Vollesa līniju pieņem par Indo-Austrālijas pārejas zonas sākumposmu, un no tās uz austrumiem Āzijas un Austrālijas faunas sajaucas vienā ģeogrāfiskā teritorijā.
Pēc Vollesa vairāki citi pētnieki mēģinājuši atrast «robežu» starp Āzijas faunu un Austrālijas faunu. No tiem atsevišķi pieminams britu ģeologs un naturālists Ričards Līdekers (Richard Lydekker, 1849-1915) un vācu izcelsmes holandietis Makss Karls Vilhelms Vēbers (Max Carl Wilhelm Weber, 1852-1937). Līdekers nosprauda orientālās (Āzijas) faunas tālāko izplatības robežu austrumu virzienā, un to tagad dēvē par Līdekera līniju (Lydekker line), kas iet uz rietumiem gar Austrālijas ziemeļrietumu piekrasti. Ziemeļos Līdekera līnija atdala Moluku arhipelāgu no Raja Ampat salām, kuras apdzīvo jau tipiskā Austrālijas fauna.
M. Vēbers piedalījās slavenajā hidrobioloģiskajā ekspedīcijā «Siboga», kurā tika veikti daudzi atklājumi Vollesa reģionā. Balstoties galvenokārt uz zivju, abinieku un zīdītāju pētījumiem, Vēbers ir piedāvājis savu Vollesa līnijas modifikāciju, to pārbīdot tālāk austrumu virzienā. Vēbera līniju bieži dēvē par faunistiskā līdzsvara līniju starp Āzijas un Austrālijas faunu.
Zīmīgi, ka Vollesa ir sadalīta 21 ekoreģionā, un katrs ir īpašs ar savu floru un faunu!
Nepārvarami faktori
Indonēzijā un Jaungvinejas salā vidējais nokrišņu daudzums gadā ir 320-700 cm. Jo augstāk kalnos, jo mitrāks. Savukārt salīdzinoši nelielā apgabalā Mazajās Zunda salās un Timorā ir krietni sausāks – vidējais nokrišņu daudzums tur reti pārsniedz 200 cm gadā.
Vollesa reģions ģeoloģiskā izpratnē atrodas tieši starp Zunda šelfu, kas ir daļa no Āzijas kontinenta, un Sahulas šelfu, kas ir Austrālijas pamatzeme. Īpaši labi tas pamanāms attēlos no kosmosa: jūras seklumi pie lielajām salām ir šelfi, dziļākās vietas – starpšelfu apgabali. Ja raugās uz Vollesa reģionu no ģeoloģiskās vēstures skatpunkta, var izdarīt secinājumus, ka senatnē starp daudzām salām bija sauszemes tilti, kas parādījās un pazuda jūras līmeņa fluktuāciju ietekmē – ledus laikmetos jūras līmenis vienmēr bijis zemāks nekā «siltajos laikos». Zinātnieki rekonstruējuši šos tā sauktos starpsalu tiltus, tādējādi pamatojot aizvēsturisko sugu migrācijas ceļus.
Zinātnieki noskaidrojuši, ka Borneo un Sulavesi atdalošais Makasaras šaurums ir dziļš, tāpēc šīs salas nekad nav bijušas savienotas savā starpā. Tas mūsdienās apstiprina Vollesa hipotēzes. Bet kā lai izskaidro seklo Lombokas šaurumu, kura platums ir tikai aptuveni 35 km? Vai tas var būt šķērslis sugu izplatībai laika gaitā? Noteikti, ka ne. Taču – kā izskaidrot faktu, ka atšķirības starp Bali un Lombokas putnu faunām ir lielākas nekā starp putnu faunām Britu un Japānas salās?
Bet nu – ieskatīsimies klimatiskajās kartēs. Mazo Zunda salu loks ir sausākais reģions visā Indonēzijā. Tas atrodas tikai dažus grādus uz dienvidiem no ekvatora, bet, pateicoties valdošo vēju virzienam, nokrišņu daudzums šeit ir krietni mazāks nekā citur ekvatoriālajā joslā. Līdz ar to Lombokā, Sumbā un citās salās sastopamas ekvatoriālās savannas un periodiski zaļie meži, kas absolūti neder slapjus lietusmežus iecienījušām sugām, kas apdzīvo Lielās Zunda salas. Te arī izskaidrojums, kāpēc Lombokas šaurumu var uzskatīt par robežu starp abām faunām.
Pēdējais, ko vēlos pieminēt šajā sadaļā, ir Vollesa reģiona salu izcelsme. Tās atrodas pasaules aktīvāko vulkānu zonā vairāku kontinentālo un okeānisko platformu krustpunktā. Reģionā atpazīstami divi vulkāniskie loki – Bandas loks (Mazās Zunda salas + Bandas salas) un Ārējais Melanēzijas loks (Ziemeļu Moluku salas + Jaungvinejas ziemeļrietumu piekraste). Līdz ar to ļoti daudzas salas ir vulkāniskas izcelsmes, bet citas cēlušas no koraļļu rifiem. Lielās salas ir kontinentu daļas, kas atdalījušās, paaugstinoties jūras līmenim. Izrādās, ka salu izcelsme arī ietekmē lokālo faunu veidošanos.
Daži piemēri
Lai mans stāsts nebūtu pārāk garlaicīgs, minēšu arī piemērus no dažāda ranga taksoniem. Mūsdienās somaiņu infraklase (Marsupialia), atskaitot dažas neotropiskās sugas, sastopama gandrīz vienīgi Austrālijā un Jaungvinejā. Daži somaiņi dzīvo Moluku salās un Sulavesi, bet tālāk uz rietumiem no Vollesa līnijas vairs nav atrodami. Plēsēju kārta (Carnivora) plaši izplatīta pa visu zemeslodi, un Āzijā sastopami daudzi šīs kārtas pārstāvji. Bet plēsēji vairs nav sastopami virzienā uz austrumiem no Vollesa līnijas, ja neskaita dingo, kurus, kā domājams, Austrālijā un Jaungvinejā senos laikos ievedis cilvēks. Paradīzes putnu dzimta (Paradisaeidae), kas ir raksturīga Austrālijas faunai, apdzīvo arī Jaungvineju, Raja Ampat salas, un viena suga sastopama arī Halmaherā.
Līdzīgi ir ar Lemodinae apakšdzimtas ložņvabolēm (Anthicidae) – tās dzīvo gan Austrumaustrālijā, gan Zālamana salās, Jaungvinejā un Raja Ampat salās, bet tālāk uz rietumiem nav vairs sastopamas. Putnspārnu ģints tauriņi (Ornithoptera) ir pasaulē lielākie tauriņi. Šīs majestātiskās radības ir sastopamas pa visu Jaungvineju, kā arī Raja Ampat, Moluku un Zālamana salās, bet tālāk uz rietumiem tie nav tikuši.
Protams, ir arī vairāki izņēmumi – sugas un augstāka ranga taksoni, kas izplatīti plašā teritorijā no Āzijas līdz Austrālijai. Bet tie tiešām ir izņēmuma gadījumi, nevis likumsakarība.
Cilvēks – radības kronis?
Vai varat iedomāties, ka Jaungvinejas salā runā vairāk nekā 950 dažādās valodās? Bet Halmaheras salā, kas nav lielāka par Kurzemi, ir 27 dzīvas valodas.
Ne tikai fauna, bet arī tautas un kultūras mainās virzienā no rietumiem uz austrumiem. Malajiešus un indonēziešus nomaina melanēzieši, veidojot vienreizēju dažādu rasu, kultūru un valodu «kokteili». Ja malajiešiem raksturīgi taisni melni mati, mazliet sašaurinātas acis, smalks deguns un vīriešiem arī tas, ka neaug bārda, tad molukiešiem, aruāņiem un papuasiem mati ir čirkaini, normāla lieluma acis, liels plats deguns, bagātīgs sejas apmatojums, lielas, platas lupas.
Tradicionāli tūkstošiem gadu Vollesa reģiona iedzīvotāji dzīvojuši harmonijā ar dabu, daudzas ciltis pat pielūgušas dažādus dabas elementus vai sugas kā savus elkus. Taču pēdējo 30 gadu laikā situācija strauji mainījusies uz dabai slikto pusi. Iekšējās migrācijas politikas ietvaros simtiem tūkstošu indonēziešu tika pārvietoti no pārapdzīvotajām Javas un Sumatras salām uz Vollesa reģiona salām un Jaungvineju. Rezultātā stipri pieaugusi spriedze cīņā par dabas resursiem; Vollesa reģionā, kur līdz šim valdīja kristīgie uzskati un tradicionālie ticējumi, uzliesmo asiņaini reliģiskie konflikti ar musulmaņu transmigrantiem; palielinājies iedzīvotāju blīvums piekrastes zonā, jo dziļi mežos neviens no ieceļotājiem dzīvot nevēlas. Mežistrāde un derīgo izrakteņu ieguve tagad attīstās šausminošos tempos. Tas, vai vietējā vara spēs pārvarēt naudas kāri un parūpēsies arī par reģiona dabas vērtību nākotni, ir smags jautājums.
Der zināt
- Vollesa ir pasaulē lielākais izolēto salu komplekss.
- Vollesa ir Āzijas un Austrālijas faunu pārklāšanās reģions.
- Vollesa ir vieta ar visaugstāko bioloģisko daudzveidību uz planētas, kas radusies vairāku faktoru mijiedarbībā: ģeogrāfiskā izolētība, lokālās un globālās klimata pārmaiņas, seni ģeoloģiskie procesi reģionā.
- Pleistocēna laikā Vollesa piedzīvoja virkni jūras līmeņa fluktuāciju, kas darbojās kā savdabīgs sugu sūknis.
- Izteikta asa robeža starp Āzijas un Austrālijas faunu neeksistē. Bet Vollesas austrumdaļā kļūst mazāk Āzijas faunas sugu un pieaug Austrālijas faunai raksturīgo taksonu daudzums.
- Vollesa, Līdekera un Vēbera līnija ir nozīmīgas bioģeogrāfiskas konstantes, kas sadala reģionu mazākās daļās atkarībā no konkrētu dzīvnieku grupu sastopamības. •
Izmantotā literatūra:
Reichholf J. H., 2003. Malesian Island biogeography. From Alfred R. Wallace to Robert H. MacArthur and beyond: What Makes «Wallacea» so unique? – Journal of Zoological society Wallacea 1: 4 -11.
Dmitrijs Teļnovs
Publicēts 2010.gada janvārī.