2006. gada 6. jūnijā braucām ekspedīcijā uz Latgali pētīt dižakmeņus un kultūrvēsturiskus akmeņus, kā arī citus dabas un senatnes pieminekļus. Pa ceļam līdz Rēzeknei ekspedīcijas sākumā ieplānojām apskatīt agrāk literatūrā aprakstītus, pētniekiem un dabas draugiem zināmus objektus.
Trūpu Velna akmens
Pēc aprakstiem īsti nevar saprast, kur kultūrvēsturiskais akmens atrodas. Jāprasa vietējiem iedzīvotājiem! Latgalē raksturīgi, ka mājvietas ir pa grupām – tādos kā ciemos. Arī pie Viļāniem tā ir. Un Trūpu mājas arī ir vairākas. Pirmajās, kas sanāk vistuvāk iespējamajai akmens atrašanās vietai, ejam iekšā un satiekam saimnieku. Velna akmens? – tādu viņš nezina. Bet jābūt taču pie viņa mājām, kaut kur tepat netālu mežā! Nē, nē, viņš jau sen te dzīvo un nekādu akmeņu nekur tuvumā neesot. Varbūt varētu zināt citās Trūpu mājās, kur dzīvojot veca saimniece. Dodamies uz tām.
Te mums paveicas pirmoreiz – satiekam veco saimnieci, kas tiešām zina, kur atrodas Trūpu Velna akmens. Esot mežā. Bet viņai grūti ar iešanu, un nez vai mēs paši atradīšot. Kopā ar ekspedīcijas kolēģi Aivaru Jakoviču esam uzmeklējuši arī diezgan grūti atrodamus objektus, turklāt visa diena vēl priekšā… Tā ka – lai tik izstāsta, kur un kā jāiet, gan jau atradīsim! Esot jābrauc nedaudz atpakaļ uz Viļānu pusi un pie vecajiem kapiem, kas ceļa malā, jāiet uz otru pusi – mežā iekšā. Jā, skaidrs, bet kapus šurp braucot mēs neredzējām. Kur tie ir? Tie esot ļoti veci kapi, krustu vairs tur nav, bet, kad taisījuši ceļu, galvaskausi nākuši no zemes ārā un mētājušies apkārt, stāsta saimniece. Noprotam, ka tie varētu būt kādi senkapi, un tā arī vēlāk noskaidrojas, ka tur ir arheoloģisko pieminekļu sarakstos minēti senkapi. Pēc brīža saimniece iedomājās, ka akmeni mums varētu parādīt viņas dēls, kas gan dzīvo citur – otrpus upei. Un te mums paveicās otrreiz, jo viņas dēls Kārlis zina gan Velna akmeni, gan vēl kādu lielāku akmeni otrpus upei! Sazvanāmies un izstāstām, ka pētniekiem vajadzētu parādīt akmeņus, un – tiek sarunāts, ka viņš tūlīt atbrauks.
Vispirms Kārlis Trūps, kas dzīvo Jaunviļānos, mūs aizved uz Trūpu Velna akmeni. To kopīgi apsekojam. Akmens atrodas bieziem brikšņiem aizaugušā Kaupra kalna virsotnē, sen neizmantota karjera malā. Velna akmeni jau senatnē, kā teikts nostāstā, pērkons sašķēlis trijās daļās. Nosaukumu akmens ieguvis no tā, ka redzēts, kā Velns uz tā kaltējis naudu. Akmens lielākās daļas (garums 4,2 m, platums 3,1 m, augstums 1,8-2,2 m) virspusē var saskatīt seklu, maz izveidotu, varbūt dabisku iedobumu (0,35 x 0,45 x 0,06 m). Akmens otrās daļas (garums 2,5 m, platums 2,4 m, augstums 2 m) sānmalā ir sekls jaunlaiku iegravējums – sirds. Trešās – mazākās – akmens daļas garums 2,4 m, platums 1,5 m, augstums 1,7 m. Parēķinājām, ka, ja akmens būtu vesels, tas būtu diezgan ievērojams dižakmens – kopā akmens būtu ap 23 kubikmetrus liels. Pelēkajam granīta akmenim blakus senlaikos izrakta bedre. Droši vien mantraču nedarbs. Uz pusēm akmens, iespējams, sašķēlies dabiski (pēc teikas – pērkons pāršķēlis), bet sašķēlums starp abām mazākajām daļām ir mākslīgs, jo tur redzamas kalumu vietas. Kalna grēda, uz kuras atrodas akmens, ir aizaugusi bieziem brikšņiem, senāk tikusi sarakņāta ar grantsbedrēm. Netālu no Velna akmens kādreiz atradās Piziču pilskalns, kas diemžēl norakts.
Apkalts dižakmens
Pēc tam, kad esam uzmērījuši un safotografējuši Velna akmeni, dodamies skatīt nezināmo dižakmeni otrpus Maltas upei. Akmens atrodas uz Kārlim Trūpam piederošas bijušo Vincīšu māju zemes, bet pacēlumu, kura rietumu nogāzē akmens atrodas, viņi sauc par Magoņkalnu.
Mašīnas atstājam ceļmalā un dodamies uz Maltas upes pusi, kur klajumu vidū ir krūmu un koku puduris. Tur visam pa vidu, nelielā ieplakā ir lielais akmens. Tikai 40 m no ceļa varens dižakmens, bet līdz šim dabas pētniekiem nezināms. To pamatīgi nomaskējuši apkārt augošie koki un krūmi, kurus mēs kopīgi ar saimnieku nedaudz paretinām, līdz akmens kļūst redzams pat no ceļa malas.
Jaunapzināto dižakmeni nodēvējam par Medinsku Vincīšu akmeni, vārdu tam dodot pēc tuvākā ciema un bijušo māju vārda, uz kuru zemes tas atrodas. Vincīšu māju vairs nav, tās uzmeklējamas tikai vecās kartēs, tādējādi, dodot seno mājvārdu dižakmenim, mēs varam iemūžināt šo vietvārdu jaunā objektā. Ceļotājiem un pētniekiem dižakmeni vieglāk gan atrast būs pēc Medinsku ciema vārda, jo tas uzmeklējams mūsdienu kartēs un arī dabā vēl pastāv. Akmens kolhozu laikos ticis kalts, un atlūzas turpat vēl akmens vienā galā mētājas. Akmens pēc kalšanas kļuvis nedaudz – ne vairāk kā par metru – īsāks. Tā secinām pēc akmens atlūzām, kas ir tikai aptuveni 0,5 m platas. Labi, ka tik vien tā posta darba! Daudzi citi dižakmeņi dažādos laikos ir iznīcināti pavisam.
Medinsku Vincīšu akmens atrodas koku pudurī tikai 40 m pa kreisi no Jaunviļānu–Medinsku ceļa un aptuveni 40 m no Maltas upes labā krasta. Sarkanā rapakivi granīta akmens izmēri: garums 6,6 m, platums 5,4 m, augstums 3,3 m, apkārtmērs 20 m, tilpums 40–45 kubikmetri. Tā kā akmens atrodas ļoti viegli pieejamā vietā, tas varētu kļūt par samērā populāru tūrisma objektu. Pēc sava apjoma tas ir viens no lielākajiem Rēzeknes rajona dižakmeņiem.
Andris Grīnbergs
Publicēts 2007.gada martā.