Latvijai ir savi nacionālie dārgumi. Mums ir Nacionālā bibliotēka, Nacionālā opera un balets, Nacionālais teātris, muzeji – vietas, kur glabātas, sargātas, radītas un atrādītas bibliogrā skas, arhitektūras, kultūras un mākslas vērtības. Taču šis kultūras mantojums būtu krietni nabadzīgāks bez Latvijas dabas. Cik gan daudzi mākslinieki akvareļu un eļļas triepienos, rakstos un notīs iemūžinājuši mūsu zaļās ainavas un dabas spēku! Tādēļ, domājot par Latvijas nacionālajiem dārgumiem, nedrīkst aizmirst par dabas parkiem un, protams, Nacionālo botānisko dārzu Salaspilī, kurš kopš 1992. gada iecelts valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objekta godā.
Botāniskā dārza vēsture Salaspilī aizsākusies pirms vairāk nekā simt gadiem. 1836. gadā dārznieks Kristians Vilhelms Šohs nodibināja dārzkopības rmu «C. W. Schoch» ar sēklu tirgotavu un stādu audzētavu Rīgā, Zasulaukā. Gadu desmitus vēlāk, 1898. gadā, paplašinoties Rīgas ostai un Rīgas pilsētas valdes lēmējiem uzsakot zemes nomas līgumu galvaspilsētā, Šoha znots Vilhelms Georgs Bērs turpināja dārzkopības rmas darbību Kurtes-Stopiņu muižas zemē – tagadējā Salaspilī. 25 hektārus plašā teritorijā līdzās dzelzceļam viņš ierīkoja rmas paraugdārzu, ieveda stādus no Eiropas, audzēja pats, pēcāk tos sūtīja pircējiem vai visā Krievijas impērijas rietumu daļā. Šodien botāniskais dārzs Salaspilī zaļo jau 129 hektāru platībā, un dārza teritorijā arvien saglabājusies virkne augu no Šoha rmas paraugdārza laikiem.
Lai gan platības ziņā ir arī lielāki botāniskie dārzi, Salaspilī uzkrāta viena no bagātīgākajām augu kolekcijām Ziemeļeiropā – 14 tūkstoši augu sugu! Turklāt daži tūkstoši sugu sastopamas vienīgi šeit. Taču pat bez unikālo augu meklējumiem pastaiga botāniskajā dārzā atklāj jaunu pasauli burvīgos sīkumos. Vai zināt, cik dažādi smaržo baltegļu skujas? Cik reibinoši saldi valdzina Meijera ceriņš? Ka tulpes un sniegpārsliņas aug arī kokos? Tiesa, tikai Ziemeļamerikas tulpju un Virdžīnijas sniegpārsliņu kokos, – ciedru priedēs velti nelūkojiet! Krāšņajām peonijām un kuplajām parka rozēm komplimentus ātri vien nozog oranžās rododendru kupenas. Putni čivina un vītero visās malās, un pilnai brīvas dabas pieredzei var izdoties noķert pat kādu fotokadru ar garām skrienošu stirnu. Tām, izrādās, labpatīk iemaldīties centrālajā rozārijā uz kādu nelegālu rožu ziedpumpuru maltīti. Savukārt cilvēkus kā magnēts pievelk jaunuzceltā oranžērija – tā durvis vēra pagājušā gada aprīlī un, visticamāk, ir atbildīga par 20 tūkstošu apmeklētāju skaita pieaugumu 2015. gadā.
Kaktusi, lotosi, gumijkoki, indīgais oleandrs, briesmīgā agave, kautrīgā mimoza, mītiskais pūķu koks, pundurbanāni un milzīgi citroni dzīvā dabā, nevis veikala plauktā. Un mirtes, kas patiesībā ir tieši tikpat eksotiskas cik ka jkoks vai papaijas, jo citkārt manītas vien kaltētas un paslēptas līgavas plīvura ielocēs. Šķiet, Nacionālā botāniskā dārza oranžēriju var dēvēt arī par pasaules dārzu. Šeit augus no dažādām debespusēm zem viena jumta var aplūkot 3200 kvadrātmetros četrās zālēs – Sukulentu zālē, Tropu zālē, Siltajā subtropu zālē un Vēsajā subtropu zālē. Klimatiskās zonas nodala nevis vairāku simtu kilometru attālumi, bet gan atbīdāmas durvis. Kā bija pirms tam? Līdzās nesen iekārtotajam bērnu laukumam, gluži kā oranžērijas pārvērtību «pirms un pēc» lieciniece, slejas neliela un savu laiku nokalpojusi siltumnīca – apliecinājums tam, ka botāniskā dārza oranžērija noteikti vairs nav nekāds antikvariāts ar birstošu stiklu specefektiem. Nu tā ir viena no tehniski gudrākajām oranžērijām Baltijā. Šeit automātiski tiek veikti gaisa temperatūras un mitruma mērījumi. Uz jumta ir meteostacija, kas ksē vēja ātrumu un virzienu un informāciju nosūta centrālajam datoram, kurš tad izskaitļo – kur pieslēgt siltumu, kur aizvilkt žalūzijas, atvērt vai aizvērt logus. To, ka cilvēku rūpes par sevi jaunajā sakņu dzīšanas vietā augi sajutuši, liecina jau aptuveni 30 augu ziedēšanas «pirmizrādes». Dažs tieši jaunajā oranžērijā pirmo reizi ziedlapas vēris 20, cits 30 un pat 40 gadu vecumā! Te augi vairs nav spiesti nīkuļot, saspiesti cits virs cita, zogot viens otram saules gaismu un uzmanību. Beidzot atrisināts arī pieejamības jautājums apmeklētājiem – ir celiņi, pa kuriem var braukt gan ar bērnu ratiņiem, gan invalīdi ratiņkrēslā.
Ja savulaik botāniskais dārzs, līdzīgi kā zooloģiskais dārzs, bija vieta, kur aplūkot eksotisko un vietējā dabā nesastopamo, šodien Nacionālā botāniskā dārza darbība ir plašāka, uzdevumi – daudzveidīgāki. Par prioritāti jau kādu laiku izvirzīta Latvijas augu valsts genofonda saglabāšana. Salaspils botāniskajā dārzā sastopami augi, kuru nosaukumu, smaržu un krāsu glabā tikai Sarkanās grāmatas lappuses. Priekšstatu par Nacionālā botāniskā dārza nozīmīgo darbības virzienu sniedz vairākas dārza teritorijā izvietotas koka kastītes. Tajās, no laboratorijas mākslīgās pavairošanas sterilajām mēģenēm pārceltas, savu dzīvotspēju pārbauda vairākas Latvijā aizsargājamo augu sugas.
Aizmirstas nav arī Latvijas selekcionāru kultūraugu šķirnes, kas nereti izzūd līdz ar vecās paaudzes selekcionāriem. Iespējams, nebūsiet dzirdējuši, bet Latvijai ir arī sava nacionālā gerberu un krizantēmu kolekcija! Protams, oristikas veikalos pieejamas importa gerberas, sākot no maigi rozā līdz ķīmiski zilam tonim, tomēr Salaspils botāniskā dārza ekspozīcija ar 115 gerberu šķirnēm ir dzīvs un ziedošs piemineklis Latvijas selekcijas vēstures būtiskām lappusēm. Botānikas un dārzkopības nezinītim nepamanīta var palikt arī kāda cita ekspozīcija – sīpolpuķu kolekcija. Izklausās visnotaļ necili, it īpaši, ja netālu aicinoši čiepst oranžērijas papagaiļi un zied orhidejas. Taču patiesībā tā ir Dr. Arņa Seisuma savāktā pasaules līmeņa sīpolpuķu kolekcija, kas papildināta ar ekspedīcijās uz Sīrijas un Turcijas kara darbībai pakļautajiem reģioniem iegūtiem eksemplāriem! Citāds ieceļošanas stāsts ir botāniskā dārza karantīnas zāles iemītniekiem. Šeit tiek ievietoti nelegāli pārvietotie augi, kas atpazīti un aizturēti uz Latvijas robežas, vadoties pēc apdraudēto augu sugu pārvietošanas ierobežojumiem, ko regulē Vašingtonas konvencija. Lielākoties gan robežpārkāpēji ir tikai dažādi kaktusi un orhidejas, un arī tad šādi nelegālie ieceļotāji gadoties vien pāris reižu gadā.
Tādus, lūk, zaļus dārgumus slēpj mūsu Nacionālais botāniskais dārzs. Nē, nevis slēpj, bet izrāda! Aicina iepazīt, pasmaržot un botāniskā dārza personāla uzraudzībā varbūt arī pagaršot. Kas zina – varbūt šīs zaļās oāzes apmeklējums iedvesmos arī tevi, modinot vēlmi iekārtot kādu daiļdobi savā dārzā vai vismaz papildināt palodzi ar skaistu krāšņumaugu.
Dana Zālīte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 04/2016