Runas par klimatu jau kļuvušas tik klātesošas kā ūdens glāze pie pusdienu šķīvja. Viedokļa izteikšana par klimatu jau robežojas ar zināmu bezgaumību – cik var? Tomēr tas tik ļoti ietekmē jebkuru nozari un cilvēku un tik svarīgi ir rīkoties ātri un pārliecinoši, ka diemžēl šīs lappuses aizņems manas pārdomas par klimata pārmaiņām un iespējamajām darbībām.
Kā galvenais iemesls nepāriešanai uz videi un klimatam draudzīgāku dzīvesveidu visbiežāk tiek minētas izmaksas. Arī ne tik senajā Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā viņš (kā gandrīz jebkurš cits) vides aizsardzību pretstatīja biznesam un peļņai. Taču jāatzīst, ka nav vairs tie laiki – jau šobrīd, nevis tālā, spožā nākotnē, uzņēmumi saredz peļņas iespējas jaunās tehnoloģijās un jaunā attieksmē pret vidi. Un tas ir svarīgi un pat mazliet svinami.
Laiki mainās – saule un vējš priekšgalā
Pērn ļoti daudz runu par to, kā jāaizsargā ogļraču darbavietas un tāpēc zinātnieku klimata iedomas jāsūta ratā, dzirdēts tieši no lielvalsts otrpus Atlantijas okeānam. Tomēr fakti ir tādi, ka šobrīd ASV vien 74 tūkstoši cilvēku ir nodarbināti ogļu industrijā, bet saules un vēja enerģijas nozarē strādā aptuveni pusmiljons cilvēku. Tas nozīmē, ka ogļu rakšanu, transportēšanu un dedzināšanu var uzskatīt nevis par nozari, bet gan par ne pārāk veselīgu un dārgu hobiju. Un tā tas arī ir jāsauc. Turklāt fosilā kurināmā nozarēs nodarbināto skaits turpina sarukt, bet saules enerģijas nozarē nodarbināto skaits turpina augt par 20 procentiem ik gadu. ASV Nodarbinātības statistikas birojs vēsta, ka tuvākajos gados vislielākais pieprasījuma pieaugums pēc darbiniekiem būs tieši saules un vēja enerģijas jomā – turklāt šeit ir runa par diezgan labi apmaksātiem darbiem. Vēl pieaugs pieprasījums pēc ārstiem, medmāsām un dažādu līmeņu slimnieku kopējiem, ko viegli saistīt ar sabiedrības novecošanos.
Vēl pirms 10 gadiem uz saules un vēja enerģiju skatījos kā uz mobilo telefonu deviņdesmitajos – to varēja atļauties ultrabagāti cilvēki, turklāt tie telefoni nebija diez cik jēdzīgi, jo bija smagi un robusti. Līdzīgi kā tagad telefons kabatā ir ikdiena, tāpat arī saules baterijas kļuvušas ļoti pieejamas. To cenas ir kritušās tik ļoti, ka daudzviet pasaulē tieši šis ir lētākais enerģijas iegūšanas veids. Tāpat samazinās arī litija bateriju ražošanas izmaksas, kas nozīmē, ka enerģiju iespējams uzglabāt arī tad, ja neesi megabagāts uzņēmējs ar zelta podu tualetē. Tomēr ne vienmēr cilvēki pieņem lēmumus, ņemot vērā zinātniskus un racionālus argumentus, – cilvēki gandrīz nekad tā nedara. Tomēr lielu pārsteigumu ir sagādājuši ASV lielie uzņēmumi, izvēloties rēķināties ar racionāliem argumentiem. Tā, pavisam negaidīti diena, kad Donalds Tramps nolēma «uzmest» Parīzes nolīgumu – starptautisku norunu, ka mēs ļoti samazinām fosilā kurināmā patēriņu, – kļuva par dienu, kas pierādīja, ka biznesa un vides intereses sakrīt.
Trampa muļķības uzņēmēji neņem par pilnu
Kopš sapratu, kas vispār ir akcijas un ko nozīmē ieguldīt, es mēdzu sekot līdzi dažādu uzņēmumu akciju cenām. Dažkārt pat nenozīmīgi sīkumi var pabīdīt procentus uz vienu vai otru pusi. Atliek paziņot, ka nākamajā «Net ix» seriālā galveno lomu spēlēs Stīvens Sīgals, lai kompānija tiktu sagrauta. Kad ASV prezidents paziņoja, ka viņa pārstāvētajai valstij vairs nebūs nekāda sakara ar atbildību pret klimatu, es jau tajā pašā naktī sapņoju par to, kas notiks biržās. Bija skaidrs, ka kaut kam jānotiek, jo tas ir ļoti, ļoti nozīmīgs lēmums – kļūt par otro valsti (pirmā ir Sīrija), kas nav pievienojusies Parīzes nolīgumam. Pieļāvu, ka «Tesla» varētu sabrukt, jo prezidenta paziņojums varētu nozīmēt, ka tuvākajā nākotnē biznesa iespējas tomēr nebūs tik labas, kā plānots, jo ļaudis nesteigs atteikties no fosilā kurināmā. Tāpat gaidīju, ka fosilā kurināmā kompānijas plauks un zels, jo šis lēmums nozīmē, ka vēl kādu laiku var neko nemainīt un ubaga tarbu kaklā nekārt. Tikpat labi viss varēja būt otrādi. Bet skaidrs bija viens – būs nozīmīgas izmaiņas akciju tirgos.
No rīta pamodos, ieslēdzu datoru, skatījos, kas noticis biržā, bet tur – nekas. Klusums. Nekas nav mainījies. Tramps uztaisa šitādu trādirīdi, bet visiem vienalga. Tieši tā – vienalga, jo šie biznesi lēmumu pāriet uz atjaunīgajiem energoresursiem pieņēmuši tik un tā un šo plānu negrasās mainīt. Cirks turpinājās, kad viens pēc otra uzņēmumi publiski paziņoja, ka neatbalsta Trampa lēmumu neatbalstīt Parīzes nolīgumu. «General Electric», «Unilever», «Microsoft», «Apple», «Schneider», «Dow Chemicals», «JPMorgan» un virkne citu dažādu jomu lielāko uzņēmumu nosodīja prezidenta lēmumu. Tāpat arī kaudze ASV štatu paziņoja, ka turpinās iesākto enerģētiskās neatkarības stiprināšanā. Un tas nemaz nešķiet aplami – beigu beigās tieši uzņēmumi un iedzīvotāji ir tie, kas ziski ievieš vai neievieš kaut kādus risinājumus. Valsts, šajā gadījumā prezidenta, loma ir palīdzēt saredzēt pareizo virzienu. Bet, ja prezidents ir akls, iedzīvotājiem vīzija jāizveido pašiem.
Vēl vairāk – «Teslas» vadītājs un Saules Dievs Elons Musks, kā arī «Disney» priekšnieks pat pameta Donalda Trampa biznesa kosultatīvo padomi, jo laikam saprata, ka nav vērts savus padomus dot cilvēkam, kurš pilnīgi neko nesaprot. To uzņēmumu vidū, kas solīja iesākto turpināt un neklausīties prezidentā, bija arī «Exxon Mobil», «Chevron», «British Petroleum» un citi fosilā kurināmā uzņēmumi. Tieši tā – pienākuši laiki, kad šie ir labie! Piemēram, «Exxon Mobil» gadījumā pāris gadu laikā investori no «Parīzei – nē» pārgājuši uz pārliecinošu «Parīzei – jā». Investori – tātad lielāku un mazāku īpašnieku kopums, kuru mērķis ir nopelnīt, nevis viens uzņēmuma vadītājs ar īpašu vīziju un harizmātisku personību. Tiesa, pastāv zināmas aizdomas, ka vairāki uzņēmumi prieku par Parīzes nolīguma esamību pauž tāpēc, ka tas nozīmē iespēju «uzvārīties» ar gāzi, uz kuru vēl aizvien skatās ar aizplīvurotu skatienu, bet kopumā jau fosilā kurināmā kompānijas nav pamuļķītes un investē atjaunīgajos energoresursos. Piemēram, «Statoil» izveidojuši pasaulē lielāko peldošo vēja parku. Viņi to nedarītu, ja tas būtu nansiāli neizdevīgi.
Iegūt enerģētisko neatkarību
Viens no svarīgākajiem argumentiem savam vēja parkam vai saviem saules kolektoriem ilgtermiņa domājošam biznesam ir neatkarība. Ja paskatāmies kaut vai uz Latviju, redzam, ka pēdējo 100 gadu laikā šeit mainījušās varas, iekārtas, sabiedrības un valsts attieksme pret privātu biznesu utt. Ir diezgan muļķīgi iedomāties, ka nākamos 100 gadus mūsu sabiedrība būs tāda pati kā tagad, tāpat arī mīla pret dažādiem uzņēmumiem var mainīties. Un uzņēmumi, kas savu dzīvi plāno 50 vai 100 gadu uz priekšu, ar to rēķinās. Ja konkrētā uzņēmuma darbība ir atkarīga no enerģijas, ko piegādā kāds cits, tad būtībā uzņēmums ir atkarīgs no šī piegādātāja, kurš ir atkarīgs vēl no kāda. Bet, ja ir pašam savs saules kolektors, nevienam par iztērētajiem megavatiem nav jāatskaitās – dari, ko gribi!
Tā Donalds Tramps, mēģinot kļūt pat tautsaimniecības draugu, kļuva par tautsaimniecības draudu. Vēlreiz atkārtošu, ka minētie uzņēmumi nav nekādi stilīgi sociālie projekti vai ekoveikaliņi ar vietējo zemnieku produkciju – tās ir milzīgas korporācijas ar ne tuvu ne sociāliem mērķiem. Bet ir pienākusi tā nākotne, kad rīkoties šādi ir izdevīgāk. Tāpat kā kādreiz cilvēki sāka izmantot tvaika lokomatīves, jo tā pārvietoties bija ērtāk un ātrāk (nevis to kāds lika darīt), tāpat kā reiz sākām svilināt naftu, jo tā bija ērti un lēti (nevis to kāds pieprasīja), tāpat kā pārgājām uz mobilajiem telefoniem, jo tā bija ērtāk un foršāk, tāpat arī tagad notiek ja ne industriālā revolūcija, tad loģiska pāreja uz ērtāku, pieejamāku un nu jau lētāku resursu.
Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 04/2017