Šogad regulāri rakstīsim par vēsturiskām ēkām, to novērtēšanu, kopšanu un praktisku atjaunošanu, izmantojot gan videi draudzīgus materiālus, gan tradicionālus amatniecības darbu veidus. Neizpaliks senu, nedaudz piemirstu patiesību atgādinājumi. Šoreiz atgādināšu svarīgāko par koka ēku uzbūvi, konstrukciju un materiāliem. Nākamajos rakstos stāstīšu par fasāžu apdari, jumta segumiem, apkuri, siltumizolāciju, būvdetaļām – logiem, durvīm, interjera apdari un ēku apkārtni. Visa šī informācija noderēs arī iegādājoties ēkas.
Jau no sniem laikiem cilvēkam vispieejamākais ir bijis koks. Tas ir materiāls, kas pēc UNESCO veiktajiem pētījumiem atzīts kā vispiemērotākais cilvēka mājokļa būvniecībai. Vēsturiskās koka ēkas Latvijā ir visapdraudētākais būvniecības fenomens. Ilgstoša, nesaimnieciska šo ēku ekspluatēšana un nekoptība pāri darījusi ne tikai pašām ēkām, bet izveidojusi arī psiholoģisku barjeru pret tām. Līdz ar to pie koka ēkām pakavēsimies ilgāk.
Pāri paliek tikai žagari
Līdz pat 20.gs.sākumam koksni izmantoja konstrukcijām, mizas (bērzu) izolācijai, no saknēm un galotnēm ieguva darvu, no sveķiem – terpentīnu un kanifoliju. Kārtīgi saimniekojot, pāri palika tikai žagari, ar kuriem kurināja telpas. Senākais līdz mūsdienām nonākušais koka ēku būvniecības veids ir guļbūves, kuras var iedalīt divās grupās – t.s. tautas un profesionālu celtnieku būvētās. Ar tautas celtniecību saprotam lauku ēkas, ko būvējuši vai nu paši zemnieki, vai, sākot jau no 18.gs. 2.puses, laukos dzīvojošie namdari, kas ar ēku būvniecību nodarbojās reizumis. Vecākās līdz mūsdienām saglabājušās ēkas būvētas guļbūvē no apakšas kaķētiem apaļkokiem krusta pakšos. Jau no 18.gs. 2.puses Kurzemē un Zemgalē sāk būvēt ēkas no aptēstiem baļķiem un stūros savienot t.s. gludajos pakšos, kurus mēdza saukt arī par vācu vai krievu pakšiem. Jau pēc to nosaukuma var saprast, ka šos savienojumu veidus pārņēma no profesionāliem namdariem, kas parasti bija vācu vai krievu tautības. Laukos būvētās ēkas ir konstruktīvi vienkāršas ar nelielu noturības rezervi, bieži vien grēkots ar slikta materiāla pielietojumu. Līdz ar to šīs ēkas ir jūtīgākas pret cilvēka nevērīgo attieksmi, kopšanu vai nekopšanu un vēlākos remontos nepiemērotu materiālu izmantošanu.
Tropi bēniņos
Jumts ir ēkas daļa, kurai jāpievērš vislielākā uzmanība, jo tas būvēts vieglā konstrukcijā. Līdz pat 20.gs. 20.–30.gadiem jumtus lauku sētās pārsvarā sedza ar salmiem, niedrēm, lubām, skaidām. Šie materiāli ir samērā viegli un gaisa caurlaidīgi. Uzliekot azbestcementa plāksnes, jumta papi vai skārdu segumu jumts kļūst smagāks un notiek ļoti būtiskas bēniņu klimata izmaiņas, ko varētu salīdzināt ar tropisku globālo sasilšanu. Ja jumtā nav ventilācijas, tad ļoti īsā laikā (salīdzinot ar iespējamo ēkas ilgdzīvošanu pie vislabvēlīgakajiem apstākļiem) iegūstams traģisks rezultāts – jānomaina visas ar jumtu saistītās konstrukcijas vai jāveic būtiska to pastiprināšana. Tieši šo iemeslu dēļ 20.gs. 2.pusē kardināli pasliktinājās lauku koka ēku tehniskais stāvoklis. Ja nav jumta, nav arī ēkas. Vēsturiskām ēkām laukos vispiemērotākie ir tradicionālie jumta segumi.
Mūžīgā muiža
Profesionāli būvētas koka ēkas atrodas pilsētās vai bijušo muižu centros. Tās ir viskvalitatīvākās koka būves, kādas atrodamas Latvijas vēsturiskajā apbūvē. Rīgas priekšpilsētas, Kuldīga, Aizpute, Cēsis, Limbaži, Ventspils, Liepāja, Krāslava, Talsi u.c., tās ir apdzīvotās vietas, kur šādas ēkas ir ļoti daudz. Žēl noskatīties, ka bieži vien šādu kvalitatīvu koka ēku nojauc tikai tāpēc, ka tā ir nolaista un veca. Salīdzinot ar lauku ēkām, profesionāli būvētajām celtnēm izmantots kvalitatīvs materiāls un konstrukcijām ir ļoti liela rezerve. Arī jumta konstrukcija ir pamatīga – ar jumta krēslu, tā visbiežāk paredzēta, lai jumtu iesegtu ar dakstiņiem. Pat, ja celtne nav ilgstoši kopta un uzturēta, lielākās vainas var slēpties tikai apakšējā vaiņagā, pie dzegas un zem logu palodzēm. Tās ir jūtīgākās koka ēku vietas, kas visos laikos ir protezētas, nomainītas un remontētas. Mūsdienās, ieraugot bojātu koku, pirmā doma ir nojaukt māju, jo aizmirsusies saimnieciskā un zaļā pieeja – visu var remontēt. Guļbūvēm ir tā priekšrocība, ka sienas veidotas kā monolīts bloks (ar kaķējumu un satapojumu), starpsienas iesietas ar bezdelīgas astes savienojumu un ja vēl kvalitatīvi salaisti pakši, tad šāda celtne ir ļoti noturīga. To ir vienkāršāk cilāt un protezēt.
Statņu būves
Kā nākošais koka ēku attīstības posms ir statņu būve ar guļšķautņu aizpildījumu. Latvijā pirmās statņu būves sāka būvēt Kurzemē. 17.gs. – 18.gs. 1.pusē būvētajām ēkām apakšējais vaiņags – kopturis un statņi bija izgatavoti no ozolkoka. Šī tipa ēkas bija sava veida atvasinājums no vācu pildrežģa celtnēm. Tā kā Latvijā kokmateriālu bija vairāk, posmus starp statņiem aizpildīja ar apstrādātiem koka baļķiem – guļšķautņiem, jeb kā Liepājā saka – paku kokiem. Šādas ēkas Liepājā būvēja līdz 20.gs. 20.–30.gadiem. Konstruktīvi tā ir nenoturīgāka būve salīdzinājumā ar guļbūvi, ja izpūst kāds stūra savienojums, ēka var izjukt. Toties šādas ēkas vieglāk remontēt, ko iespējams izdarīt arī pa posmiem. Liepājā katru gadu pārkrauj divas, trīs šādas konstrukcijas vecas ēkas.
Lētie nami
19.gs. 70.gados, strauji attīstoties rūpniecībai, Rīgā un Vidzemes mazpilsētās pieauga pieprasījums pēc nelieliemdzīvokļiem. Šo nišu aizņēma divstāvu koka ēkas, kas būvētas koka karkasa konstrukcijā ar planku aizpildījumu. Virs plankām no ārpuses nagloja jumta papi un tad dēļus. 20.gs. sākumā fasādes sāka apmest vai pat apšūt ar ķieģeļiem un akmeņiem. Pēc būvnieciskām izmaksām šādas ēkas bija ļoti lētas un ārēji vizuāli solīdas, bet nebija ievēroti būvfizikas pamatprincipi. Jumta pape radīja gaisa un mitruma necaurlaidīgu virsmu, kā rezultātā koks laika gaitā sāka bojāties. Apmetums un ķieģeļu apšuvums to vēl pastiprināja. Mūsdienās tā ir visproblemātiskākā koka ēku grupa ar sliktu siltumnoturību – šķirbas starp plankām aizdrīvētas tikai ar pakulām, konstrukcijā nav lietots kaķējums, pārlaidums vai spunde. Parasti šīm ēkām nepieciešama papildus siltumizolācija. Ja ēka nonākusi sliktā tehniskā stāvoklī, atjaunošanas izmaksas ir ļoti lielas – jānoņem apšuvums, jumta pape, jāprotezē konstrukcija, jāsiltina un atkal jāapdarina. Bet mēdz būt arī labi saglabājušās šāda tipa ēkas.
Māja kā adījums
Lai koka ēka labi justos un tās īpašnieks būtu apmierināts ar dzīves vietu, jāievēro, ka koks bijis dzīvs organisms un līdz ar to jūtīgāks pret laika apstākļu un vides ietekmi – lietu, sauli, sēnītēm, kukaiņiem u.c. Koka ēkas rūpīgāk jāuzrauga un jākopj. 80.gadu vidū viesojos pie drauga lauku mājās Piebalgā. Ēku būvējuši amatnieki no Latgales 20.gs. 20.gados. Ļoti kvalitatīva guļbūve gludajos pakšos, bez apšuvuma un iekšējā apmetuma – kā pasaka. Bet ievēroju vienu kokgraužu (ķirmju) sagrauztu ārsienas posmu, kaut pārējā ēkā neko tādu nebiju redzējis. Izrādās, tie bija nonākuši ēkā no malkas – vecas ķirmju saēstas guļbūves, un pakāpeniski izplatījās pa ēku. Būtībā šī ēka ir nolemta nāvei.
Koka ēkas nesošās konstrukcijas ir savstarpēji saistītas (kā adījums, pinums). Izzāģējot kādu sienu, paplašinot ailas, izzāģē durvju slieksni, daļēji vai pilnīgi likvidējot jumta krēslu, ēka var sākt pakāpeniski deformēties un pat izjukt. Līdz šādai situācijai bija nonākusi Ungurmuižas kungu māja, kur 20.gs. 50.gados, ierīkojot skolu, izzāģēja gandrīz visas oriģinālās starpsienas, kas kalpoja kā abu garenfasāžu saites. Ārsienām bez šīm sienām izveidojās «vēders».
Koks ir mūžīgs, ja to pareizi uztur. Ēkā jābūt pietiekošam mitrumam – 50%–60%, lai tā neizžūtu – nerastos plaisas, plīsumi un deformācijas. Centrālā apkure ir lielākā koka ēku nelaime. Remontos nevajadzētu eksperimentēt ar nezināmiem sintētiskas izcelsmes materiāliem. Tirgotājs gatavs pārdot jums visu. Un nekad neteiks, ka tam ir kādas sliktas īpašības, bet par to kādā no nākamajiem «Vides Vēstu» numuriem.
Juris Zviedrāns
Publicēts 2003.gada februārī.