Ja Gada dzīvnieka godā Latvijas Dabas muzejs ieceltu zvēru, kas visiem patīk un ir labi pazīstams, tad to nemaz nevajadzētu mainīt – Gada dzīvnieks mūžīgi mūžos būtu pūkains, bet dusmīgs kaķis, kurš apguļas uz saimnieka vēdera tieši tad, kad viņš vēlas celties augšā. Bet tā, paldies dievam, nenotiek, un 2017. gada dzīvnieks ir zutis (Anguilla anguilla).
Reiz pamatskolā angļu valodas skolotāja mums lika uzrakstīt nelielu stāstiņu angliski par kādu dzīvnieku. Mēs, trīs klasesbiedrenes, izvēlējāmies lasi, pīli un mušu. Kaut arī ar valodu nekādu problēmu nebija, tomēr mūsu darbi netika pieņemti, jo, skolotājasprāt, tie nav nekādi dzīvnieki. Dzīvniekam esot jābūt četrām kājām, bet mušai ir sešas, pīlei divas, bet lasim vispār nekā nav. Šie neesot nekādi dzīvnieki, jo: muša ir kukainis, pīle ir putns, lasis ir zivs. Problēmu atrisinājām, iepazīstinot interesantās klasifikācijas autori ar bioloģijas skolotāju. Vienlaikus pārdomāju, diez kas notiktu, ja es atklātu, ka arī korallis ir dzīvnieks.
Līdz raksta tapšanas brīdim domāju, ka tādas situācijas tomēr ir retums, bet tad es atvēru ziņu komentārus internetā – izskatās, ka mana angļu valodas skolotāja pēcāk mācījusi bioloģiju: līdzās tam, ka valstī viss ir izzagts, gozējās interesanti viedokļi apmēram «zutis ir zivs, nevis dzīvnieks, idioti!» stilā, bet kāds komentētājs, kurš sevi dēvēja par zoologu, norādīja, ka dzīvnieki var būt tikai siltasiņu radījumi. Es ieteiktu pārāk nesprēgāt un šaubu gadījumā vienkārši ieskatīties kādā enciklopēdijā.
No iepriekš minētā izriet, ka ir ļoti vērtīgi laiku pa laikam izcelt kādu dzīvnieku, ko dažs par tādu pat neuzskata. Zivs par Gada dzīvnieku līdz šim nav izvēlēta ne reizi, vienreiz šis gods ticis ūdens dzīvniekam – purva bruņurupucim.
Kā zutis dzīvo?
Mēs labi pazīstam, piemēram, lasi – Latvijas labklājības simbolu –, kurš nārsta laikā no jūras iepeld upē, lai atrastu labāko vietu tuvībai ar pretējo dzimumu. Zivis, kas tā uzvedas, sauc par anadromām zivīm. Zutis dara otrādi – viņš dzīvo saldūdenī, bet nārstot dodas uz jūru. Tāpēc tā ir katadroma zivs. Šos nosaukumus uzreiz varat aizmirst, ja vien neesat no tiem, kam patīk svaidīties ar svešvārdiem.
Līdz pat iepriekšējā gadsimta divdesmitajiem gadiem nevienam īsti nebija skaidrs, kā un kur zutis nārsto, jo neviens nebija redzējis mazos zutēnus. Tīklos izdevās atrast tikai jau pieaugušus īpatņus. Asprātīgākie pat radīja teorijas par to, ka zutis nevis piedzimst maziņš un izaug liels, bet vienkārši uzrodas jau liels.
Savulaik Dānijā dzīvoja gudrs un talantīgs biologs Johaness Šmits, kurš, starp citu, finansējumu studijām ieguva no «Carlsberg» fonda, kurš vēl šobaltdien ir galvenais noteicējs «Carlsberg» alus brūzī. Johanesam Šmitam, protams, nekāda sakara ar alu nebija, ja neskaita to, ka viņa sieva bija alus darītavas vadītāja meita, un to, ka viņš pētīja ne tikai zušus un mangroves, bet arī apiņus. Viņš bija zinātnieks, kurš atklāja, kur vispār rodas zuši, proti, divus gadus ilgā ekspedīcijā pa pasaules okeāniem Šmits Sargasu jūrā uzgāja zušu mazuļus. Beidzot bija skaidrs, kur tie vispār rodas. Tā nu sanāk, ka zināmā mērā varam pateikties alum par to, ka atklāts, kur nārsto zuši.
Zuši dodas nārstot uz aptuveni 5000 kilometru attālo Sargasu jūru. Citas vietas viņus neinteresē. Tādā ziņā – ļoti monogāmi dzīvnieki. Pirmkārt, viņi negrib nevienu citu vietu, otrkārt, nākamajā gadā viņi nevarēs izvēlēties citu partneri, jo pēc nārsta zutis aiziet bojā. Tam šī zivs gatavojas nopietni – ceļā uz Sargasu jūru uzvelk svinīgu sudraba apģērbu un neēd. Kā jau pirms svētkiem ierasts. Lai ietaupīt enerģiju, mēs, cilvēki, dažkārt pāris pieturu nobraucam tramvajā. Līdzīgi arī zuši pie Azoru salām (apmēram pusceļā) ielec straumē, kas dzīvniekus aiznes līdz kārotajam galamērķim. Un tad, pēc aizraujošākā ceļojuma dzīvē, tie nārsto un dodas uz zušu debesīm. Ļoti labi var saprast to, ka zuši pēc nārstošanas mirst. Ja man pēc 5000 kilometru veikšanas bez pārtikas būtu vēl jārada pēcnācēji, es arī noliktu karoti. Ja ne uzreiz, tad, iedomājoties, ka tagad tas pats gabals jāpeld atpakaļ, noteikti!
No mazas daļas ikru izšķiļas zušu kāpuriņi, kas lēnām sāk augt par ko lielāku. Tie aug un pamazām sāk domāt par savu senču māju apraudzīšanu. Zušu mazuļi vēl ir galīgi maziņi un paši saviem spēkiem 5000 kilometru nevarētu nopeldēt, tāpēc viņi ieskrien Golfa straumē un gaida, kad tā viņus aiznesīs līdz Eiropas krastiem. Apmēram pēc trim gadiem tie ir sasnieguši dažu centimetru garumu un pietuvojušies dzimtas mājām. Tos jau sauc par stikla zušiem, jo tie patiešām izskatās kā stikls – caurspīdīgi un trausli. Apmēram šajā mirklī parasti sākas lielākās nepatikšanas zuša dzīvē.
Atpakaļ uz Sargasu jūru
Tā nu zušu puikas un zušu meitenes dzīvo vecāku dzimtas mājās, pa naktīm medī vardes, tārpus un citus kustoņus, pa dienām atpūšas un, ja netiek noķerti un apēsti, izaug lieli un sāk fantazēt par ceļojumu uz bērnības dzīvesvietu – Sargasu jūru. Tēviņi parasti nepārsniedz 50 centimetru garumu, mātītes ir brangākas – tās mierīgi var pārsniegt metra garumu un pietuvoties raksta autores izmēriem, ja netiek noķertas un apēstas. Tiem, kuri grib nomakšķerēt zuti, jāatceras, ka eksemplārus, kas mazāki par 50 centimetriem, ir jālaiž atpakaļ, lai paaugas. Turklāt – viens makšķernieks nedrīkst noķert vairāk par trim zušiem. Visticamāk – tas viņam nemaz neizdosies, jo zutis ir cimperlīgs un viegli rokās nedodas. Turklāt tajās rokās zivtiņu noturēt ir ļoti grūti.
Ja zutim tomēr izdodas izsprukt cauri sveikā, sagaidījis pirmās sudrabainās zvīņas, viņš dodas uz Sargasu jūru. Jūra ir nosaukta tur augošu ūdenszāļu Sargassum vārdā. Šīs ūdenszāles nav piestiprinātas gruntij un drīzāk izskatās pēc peldošām salām. Arī Žils Verns savā «20 000 ljē pa jūras dzelmi» apraksta Sargasu jūru kā vietu, kur ūdeni klāj biezi jūraszāļu paklāji. Ja Verna varoņi tur brauktu tagad, gan jau viņi ievērotu arī plastmasas atkritumu paklājus (jā, tā ir viena no TĀM vietām). Šī zušu iecienītā jūra ir ļoti neparasta, jo to ierobežo nevis sauszeme, bet gan straumes – no visām pusēm to apņem dažādas okeāna straumes. Tamdēļ šī jūra mēdz būt mierīga, jo straumes ir gana spēcīgi apsargi, kas visādus trakotājus nelaiž iekšā. Laikos, kad vēl nebija pat aptuvenas skaidrības par okeānu straumēm un vējiem, tieši Sargasu jūrā mēdza iesprūst ceļotāji – gaidītā jūras vēja vietā burās nepūta pilnīgi nekas.
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Amerikā tika izdota komiksu sērija par pīļtēviņu Donaldu Daku, un vienā no tiem viņš devās meklēt Sargasu briesmoni. Un Donalds Daks ir rādītājs – ja viņš mēģina kaut ko skaidrot, tad sabiedrībā ir pieprasījums pēc šādas informācijas. Uz jautājumu par to, kāpēc zušiem nepieciešama tieši Sargasu jūra un nekas cits, pats Donalds Daks nespēja atbildēt. Noslēpumainu šo jūru dara arī Bermudu trijstūris. Jā, TĀ vieta atrodas Sargasu jūrā. Vieta, kur pazūd kuģi, lidmašīnas un kas tik vēl ne.
Kā zutim iet?
Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc zutis izvēlēts par Latvijas Gada dzīvnieku, ir tas, ka šai zivij, tāpat kā Latvijai un visai Eiropai kopumā, ir demogrāfiskā krīze. Zušu ir aizvien mazāk un mazāk. Pēdējo 40 gadu laikā zušu krājumi samazinājušies par 95 procentiem, un neviens demogrāfijas institūts pat pakaļ nav dziedājis. Par godu tam 2009. gadā pieņemts Latvijas Nacionālais zušu krājumu pārvaldības plāns, kas paredz stikla zušu ielaišanu ūdenstilpēs, kurās tiem būtu jādzīvo. Šeit gan jāsaprot, ka šie stikla zuši nekrīt no gaisa – tie ir tie paši, kas peld šurp no Sargasu jūras un sasniegtu kāroto upi paši, ja vien pa ceļam negadītos dažnedažādas nelaimes.
Dažkārt, ja cilvēks negrib traumēt jau tā traumēto kādas zivs sugas populāciju, viņš izvēlas audzētavā augušas zivis. Zuša gadījumā tas neko īsti nemaina. Zuši negrib vairoties nekur citur kā vien savā Sargasu jūrā. Tie nerodas nekur citur. Tas nozīmē, ka stikla zuši, kamēr tie vēl ir maziņi, tiek savākti kaut kur pie Eiropas krastiem un nogādāti audzētavās, tādējādi samazinot dabīgo populāciju. Tieši tā – lai kādu sertifikātu būtu nopelnījusi zušu audzētava, tā tik un tā apdraud zušu sugas Anguilla anguilla pastāvēšanu.
Gada dzīvnieka likstām ir vairāki cēloņi: gan klimata pārmaiņas, gan piesārņojums, gan vienkārši pārzvejošana. To pēdējo man personīgi ir grūti saprast, jo man šķiet, ka zutis ir patiesi negaršīga zivs. Iespējams, es vienkārši esmu ēdusi tikai slikti pagatavotu īpatni, bet patiesībā – labi, ka tā, jo apdraudētas zivis jāēd pēc iespējas mazāk. Neskaidra ir arī Sargasu jūras un straumju sistēmas nākotne. Straumes lielā mērā balstās uz ūdens blīvuma atšķirībām, bet blīvums atkarīgs no ūdens temperatūras – jo aukstāks ūdens, jo blīvāks tas ir. Līdz ar globālo sasilšanu paaugstinās gan gaisa, gan ūdens temperatūra, līdz ar to izmainās arī blīvums. Ir daudz dažādu spekulāciju par to, kā tieši šīs izmaiņas ietekmēs straumes: kāda izzudīs vai mainīs maršrutu vai dziļumu, vai ātrumu – to neviens precīzi nevar pateikt. Katrā ziņā zutis, kurš no un uz Sargasu jūru nokļūst, pateicoties straumju transportam, varētu būt satraucies.
Zušu bojeviks
Parasti lidostās varam redzēt CITES (konvencija, kas ierobežo apdraudētu sugu transportēšanu) plakātus, kuros mums tiek atgādināts, ka nedrīkst apkārt vadāt ziloņkaulu, koraļļus, krokodilādas somiņas vai dzīvus primātus bagāžā. Sākot no 2010. gada, šim attēlam vajadzētu pievienot arī zuti. Kaut arī šis dzīvnieks nav košs un skaisti nedzied, arī to nu ir aizliegts gan izvest no Eiropas Savienības, gan arī tajā ievest. ES gudrākie prāti bija sapratuši, ka zušu populācija sagājusi galīgā tūtā, tāpēc nolēma, ka jāslēdz tā zušu eksportbodīte ciet un Eiropu sasniegušie un notvertie stikla zuši nevis jāsūta uz citām zemēm, bet gan uz audzētavām un pašu ūdenstilpēm, kur to krājumi jau izsīkuši. Tie zuši, kuri netiek notverti, tāpat dodas uz savu vecāku iecienītākajām upēm, bet, protams, forši, ja kāds aizved – tad nav, piemēram, jāriskē tapt ierautam hidroelektrostaciju turbīnās.
Viss būtu skaisti, ja tik viegli izdotos atjaunot zušu populāciju. Tomēr citas pasaules daļas negrib samierināties ar domu, ka vairs nevarēs celt galdā Eiropas zuti. Kopš iepriekšējā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad strauji saruka Japānas zušu lomi, Āzijas ļaudis sāka mest aci uz Eiropas zušiem. Vai tagad, kad zutim liegts ceļot uz Ķīnu, turienes ļaudis atsakās no šī, viņuprāt, garduma? Nē, tas vienkārši kļuvis nelegāls un dārgāks.
Klasiski no Francijas, Spānijas, Portugāles, Nīderlandes vai Lielbritānijas stikla zuši nelegāli tiek transportēti uz Āziju. Nav zināms, vai līdz ar Brexit Lielbritānija izstāsies no zušu kontrabandas tīkla, bet ir zināms, ka visbiežāk Eiropas zušu galamērķis ir Honkongas vai Šanhajas lidosta. Pēc dažādiem avotiem spriežot, katru gadu uz Āziju deportē aptuveni 15– 20 tonnu stikla zušu. Salīdzinājumam – apmēram tikpat stikla zušu tiek aizstransportēti uz visām ES ūdenstilpēm kopā, lai atjaunotu šo zivju krājumus.
Kontrabandas anatomija
Visbiežāk stikla zušu kontrabandisti tos ieliek ar ūdeni pildītos maisiņos, bet maisiņus – bagāžā. Ja maisiņi nesaplīst un zuši izdzīvo, otrā galā tie tiek pārdoti audzētavām. Vidēji stikla zušu cena ir aptuveni 1100–1900 eiro kilogramā. Cena atkarīga no tā brīža pieprasījuma, piedāvājuma un no iesaistīto pušu garastāvokļa. Vienā kilogramā ir aptuveni 3000 zutēnu, no kuriem ikkatrs var izaugt par lielu, lunkanu, spēcīgu zuti. Un, kad tie sasnieguši pieklājīgu lielumu un vecumu, zušu cena kilogramā mērāma vairākos desmitos tūkstošu eiro, bet, ja labi grib, delikatesi var notirgot arī par sešciparu skaitli. Skaidrs, ka šo dzīvnieku pārvadāšana ir krimināls pārkāpums, par kuru var draudēt pusmiljonu eiro liela soda nauda un gads cietumā, taču, ja peļņa ir tāda, kāda tā ir, var saprast azartiskos ļaudis, kuri nolemj riskēt.
Zušu kontrabanda ir nopietns organizētais bizness. Te nav runa par kaut kādu portugāļu zvejnieciņu, kurš dienā tirgo kafiju par piecdesmit centiem, bet vakarā noķer dažus stikla zušus un aizsūta paciņā uz Ķīnu, lai nopelnītu naudu meitas kāzu dāvanai. Šī ir nozare, kuras izmeklēšanā un gaiņāšanā iesaistījies arī Eiropas Policijas birojs jeb «Europol» – galvenais ES organizētās noziedzības apkarotājs. Laiku pa laikam jau kaut ko noķer. Piemēram, pērn operācijā «Black glass» (Melnais stikls) tika saņemti ciet aptuveni 20 cilvēku: daļa – ķīniešu, daļa – spāņu. Tika konfiscēti stikla zuši aptuveni 5–7 miljonu eiro vērtībā. Lai noziegumu atklātu un savāktu pierādījumus, «Europol» ilgstoši novēroja vairākas mājas netālu no Madrides lidostas, kurām regulāri tika piegādāti sīkie stikla zuši.
Tomēr vēl liels darba lauks priekšā. Saskaņā ar «Sustainable Eel Group» (organizācija, kas Eiropā nodarbojas ar zušu aizsardzību) datiem, šobrīd ES tiek pārdots aptuveni divas reizes mazāk Eiropas stikla zušu, nekā tiek nozvejots un deklarēts. Negribas ticēt, ka gadu no gada pusi loma izgāž grāvī vai pārstrādā lauksaimniecības mēslojumā.
Kāpēc tik grūti tikt galā ar šiem kontrabandistiem? Jau iepriekš minētās «Sustainable Eel Group» pārstāvji lēš, ka vienā no galvenajiem zušu ceļošanas centriem – Spānijā –, piemēram, ir ļoti vāja sadarbība starp reģioniem. Katrā ir savas atbildīgās personas, kas cer uz cita reģiona iesaistīšanos. Piemēram, ja es pārvedu kravu no viena reģiona uz citu, ļoti iespējams, neviens gailis pakaļ nedziedās. Par šo skaidrojumu es nebūt nešaubos, jo personīgi pazīstu kādu katalāņu puisi, kurš ir nokārtojis ekosertifikāciju saviem garšvielu maisījumiem, bet burciņās, protams, liek un tirgo industriāli audzētas dillītes un kinzu. Tas esot vienkārši, jo raža ir no cita reģiona. Protams, katrai valstij var meklēt specifiskus noziedzības atvieglojumus, bet galvenā problēma visās zemēs, tostarp Latvijā, ir viena un tā pati – ir cilvēki, kas grib naudu, un ir cilvēki, kas tos pirmos piesedz. Un tad, kad tiks iznīdēti piesedzēji un piesedzēju piesedzēji, ne tikai zušu populācija, bet visa pasaule plauks un zels.
Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2017