Pērnā gada nogalē kļuva zināmi firmas «Saint-Gobain» plāni būvēt «ISOVER» stikla vates rūpnīcu Latvijā, blakus Ogrei, Ikšķiles lauku teritorijā, netālu no Ogres trikotāžas kombināta. Ap šo projektu jau sacelta paliela ažiotāža, notikuši vairāki piketi, vākti paraksti gan par, gan pret projektu, notikušas projekta ieceres sabiedriskās apspriešanas Ikšķiles un Ogres pašvaldībā. Vai stikla vates rūpnīca pielīdzināma tādam monstram kā celulozes rūpnīca vai tas ir pilnīgi parasts rūpniecisks projekts ar nelielu vides piesārņojumu? Pagaidām vairāk izteikti emocionāli apgalvojumi. Projekta aizstāvji, kā parasti, runā par investīcijām Latvijas ekonomikā un darbavietām vietējiem iedzīvotājiem; pretinieki meklē argumentus piesārņojumā, kas nāks no fabrikas un indēs iedzīvotājus un vidi. Daļēji pie šīm emocijām vainojami paši projekta iecerētāji – firma «Saint-Gobain», kas par izmešiem skaitļu valodā pagaidām runā nelabprāt, aizbildinoties ar iespējami maldinošu šo datu interpretāciju. Protams, kad lieta nonāks līdz ietekmes uz vidi novērtējumam (IVN), cipari būs skaidri, un tad katrs varēs domāt – daudz vai maz, gribam vai negribam, atmaksājas vai ne. Lai kliedētu bažas par rūpnīcu kā monstru, «Saint-Gobain» pārstāvji janvāra vidū uzaicināja žurnālistus, pašvaldības un vietējo iedzīvotāju pārstāvjus ekskursijā uz divām stikla vates rūpnīcām Somijā. Iespaidi no rūpnīcu apskates bija normāli: fabrikas kā jau fabrikas, skursteņi kūp, smakas nekādas, trokšņu ārpus tām arī nav. Tiek pievesta stikla tara un citas izejvielas, izvestas – «ISOVER» vates pakas. Arī dažus skaitļus attiecībā uz izmešiem Somijas rūpnīcās izdevās iegūt, tomēr – par skaitļiem nākamreiz, jo drīzumā projekta iecerētāji nāks klajā ar konkrētiem Latvijas rūpnīcas izmešu rādītājiem. Nu ko – gaidīsim un vērtēsim! Bet pagaidām aplūkosim, kas tā stikla vate tāda ir, no kā to taisa un kādi riski ar to saistīti.
Katru dienu pārstrādā 300 tūkstošus tonnu vīna pudeļu
Minerālvati sāka izgatavot 1864. gadā; 1870. gadā to jau ražo pārdošanai. Akarībā no izejvielām, izšķir divu veidu minerālvati – stikla vati un akmens vati. Pēc īpašībām tās īpaši neatšķiras, lai gan akmens vatei ir nedaudz labākas uguns izturības īpašības, savukārt stikla vate ir nedaudz vieglāka. Galvenās stikla vates izejvielas ir smilts, kalcinēta soda, dolomīts, kaļķakmens, nātrija sulfāts, nātrija nitrāts un minerāli, kas satur boru un alumīniju. Nozīmīga izejviela ir arī otrreizējai pārstrādei savāktais stikls. Somijas rūpnīcās tas ir 60-80% no izejvielām, tādējādi patērējot 80% no visa valstī savāktā stikla (katru dienu, piemēram, pārstrādā 300 tūkstošus vīna pudeļu). Arī savu laiku nokalpojušo stikla vati var izmantot par izejvielu jaunas vates ražošanai.
20 km garš pavediens no viena grama
Minerālvates ražošanas procesā ir vairāki posmi: izejvielu sagatavošana, samalšana, maluma kausēšana un stikla šķiedru veidošana, saistvielas pievienošana, produkta izveidošana, tā sacietēšana, atdzesēšana un pēcapstrāde. Augstā temperatūrā šķidrajai stikla masai nonākot lielā centrifūgā, tiek izveidotas stikla šķiedras, kuras kopā veido vati. No viena grama stikla var izgatavot 20 kilometru garu stikla šķiedras pavedienu. Tālāk stikla šķiedrai tiek uzpūsta saistviela. Saistviela palīdz nodrošināt vatei nepieciešamās īpašības. Kā saistvielas sastāvdaļas izmanto ūdeni, fenola sveķus, urīnvielu, amonija sulfātu, amonjaku, minerāleļļu, silikona eļļu un, iespējams, arī citas sastāvdaļas. Galveno sastāvdaļu – sveķus – parasti izgatavo no trimetil-olfenola, dimetilolfenola, formaldehīda un katalizatora. Pašas saistvielu formulas tiek turētas lielā noslēpumā, jo tās veido būtisku galaprodukta cenas daļu. Saistvielas pievienošana rada cieto daļiņu, fenola, formaldehīda un amonjaka emisijas. Jāatzīmē, ka Latvijas rūpnīcā sveķus uz vietas neizgatavošot – tos ievedīšot no rūpnīcas Somijā.
Kurinās ar gāzi
Pēc saistvielas pievienošanas produktu žāvē, līdz saistvielas sacietē. Šajā vates ražošanas stadijā izdalās gaistoši saistvielas komponenti, saistvielas sadalīšanās produkti un sadegšanas produkti no krāsns dedzināšanas. Pašā sadegšanas procesā parasti rodas tādas gāzes kā sēra dioksīds, oglekļa dioksīds un slāpekļa oksīdi. Jāatzīmē, ka izmeši ir atkarīgi no tā, kādu enerģijas avotu izmanto krāsns kurināšanai. Latvijas rūpnīcas projektā paredzēts izmantot dabas gāzi. Emisijas var saturēt arī putekļus, hlora, fluora un smago metālu savienojumus, ja tādi bijuši kā piemaisījumi izejvielās.
Ūdeni nepiesārņos
Minerālvates ražošana faktiski nerada nekādu ūdens piesārņojumu, jo tajā tiek izmantots slēgts ūdens cikls, kas pēc iztvaikošanas tiek papildināts ar svaigu ūdeni. Rūpnīca saražo arī pietiekami daudz atkritumu, tomēr, pareizi apsaimniekojot, tie ievērojamas vides problēmas nerada. Kopumā minerālvates ražošanā pēdējā laikā vērojami ievērojami tehnoloģiskie uzlabojumi, kas būtiski samazinājuši vides piesārņojumu un enerģijas patēriņu.
Ietaupa 1000 reižu vairāk nekā patērē
Minerālvates ražošana patērē salīdzinoši nedaudz enerģijas, ja salīdzina ar enerģijas ietaupījumu, ko dod pats galaprodukts. Mazāk nekā mēneša laikā minerālvates izmantošana ļauj ietaupīt tikpat enerģijas, cik izmantots tās ražošanā. Ja aplūko 50 gadu periodu, kas ir vidējais vates izmantošanas laiks, tad enerģijas ietaupīts 1000 reižu vairāk, nekā izmantots tās ražošanas procesā. Šajā laika posmā vate būs ietaupījusi arī 1000 reižu vairāk CO2, salīdzinot ar tās ražošanas procesā radītajiem izmešiem. Celtniecībā māju siltināšanai tiek izmantoti aptuveni 70% saražotās minerālvates.
Nevedīs tik tālu
Minerālvatei raksturīga salīdzinoši zema produkta vērtība, attiecinot uz tās tilpuma vienību. Tas nozīmē, ka vates transportēšana lielākos attālumos ir finansiāli neizdevīga. Tāpēc ir saprotama «Saint-Gobain» vēlme ražot vati Baltijas valstu tirgum uz vietas, nevis eksportēt to no Skandināvijas valstīm. Ja raugās no ilgtspējīgas attīstības perspektīvas, tā, protams, ir atbalstāma pieeja, jo samazina transporta radīto slodzi videi.
Vai vajag tik tuvu pilsētai?
Diskutabls, protams, ir jautājums par rūpnīcas iespējamo atrašanās vietu. Daudzi ogrēnieši uzsver, ka vēlas redzēt savu pilsētu kā kūrortu, kas tā vēsturiski arī ir bijusi. Rūpnīcas izvietošana pilsētas tiešā tuvumā absolūti neveicinās šādu koncepciju. Nerunājot jau nemaz par atpūtniekiem un atveseļoties gribētājiem, arī vietējiem iedzīvotājiem absolūti nepieņemama šķiet doma par jaunu rūpnīcu pilsētas nomalē. Protams – kā nu kuram, bet tomēr: vai rūpnīcu nevarēja plānot tālāk no pilsētas? Iespējams, ka varēja, bet tieši šī teritorija attīstības plānā paredzēta industriālajai darbībai. Ko nu vairs – laikam vajadzēja domāt laicīgāk. Tomēr nekas vēl nav nokavēts, jo apspriešanas process ir tikai sākuma stadijā. Būs ietekmes uz vidi novērtējums, un tad arī skatīsimies, vai rūpnīca ir reāls drauds Ogres un Ikšķiles gaisa tīrībai vai nav. Tomēr nomērīsim gan rūpīgi, pirms nogriezt, īpašu lomu mērīšanā atvēlot vietējiem iedzīvotājiem, jo tieši viņiem būs jāelpo izplūdes gan no rūpnīcas skursteņa, gan daudzo smago mašīnu izpūtējiem – izejvielas uz rūpnīcu un gatavo produkciju ārā no tās vedīs līdz 50 kravas mašīnu dienā.
Ģirts Strazdiņš
Publicēts 2008.gada martā.