Globālo vides problēmu risināšanā ir maz priecīgu ziņu. Cīņa pret bioloģiskās daudzveidības izzušanu ir samērā neveiksmīga, jo zeme tiek apstrādāta aizvien intensīvāk, izplatās invazīvās sugas, kā arī pastiprinās klimata pārmaiņu un piesārņojuma radītās sekas – un tas notiek gan pārtikušajās, gan attīstības valstīs. Loģiski, ka arvien plašāk sāk runāt par ekosistēmu pakalpojumu vērtēšanu un dabas aizsardzību, lai ekonomiskajiem aprēķiniem varētu likt pretī līdzīgas aplēses par konkrētiem ieguvumiem, ko cilvēkam sniedz daba.
Vārdu savienojums «ekosistēmu pakalpojumi» pasauli iekaroja 1997. gadā ar publikāciju, kurā drosmīgi tika aplēsta visas pasaules ekosistēmu un ieguvumu, ko tās sniedz cilvēkiem, monetārā vērtība – tolaik tā bija pielīdzināta vismaz 33 triljoniem dolāru gadā, un šī summa divas reizes pārsniedza šajā pašā gadā cilvēces radīto preču un pakalpojumu vērtību. Raksta vēstījums ātri nokļuva ietekmīgāko pasaules mediju pirmajās lapās – izrādās, daba ir vērtīgāka par globālo ekonomisko sistēmu, dabas aizsardzība ir svarīga visiem. Raksta autoriem bija izdevies pasniegt šo vienkāršo un daudziem pašsaprotamo secinājumu biznesa videi saprotamajā naudas valodā.
Pēc vides ekonomistu domām, iemesls mūsu neveiksmēm dabas aizsardzībā ir nespēja monetāri atspoguļot dažādu ekosistēmu sniegto ieguvumu milzīgo nozīmi. Tādēļ kā risinājums tiek piedāvāts atrast un aprakstīt visas iespējamās vērtības, kuras saņemam no dabas (apputeksnēšana, augsnes auglība, piesārņojuma attīrīšana, oglekļa piesaiste, skaista ainava u.c. dabas procesu zinātniskās un estētiskās vērtības «pakalpojumi»), un pielikt cenas zīmi katram no tiem. Šīs skaitliskās vērtības pēc tam var izmantot, runājot ar politiķiem un sabiedrību, – tā dabas aizsardzība arī uzņēmēju acīs no nepatīkama šķēršļa ekonomikas attīstībai var kļūt par izdevīgu investīciju. Ekosistēmu pakalpojumu novērtējuma metodika pilnveidojas – atrasti jauni, bet joprojām ļoti neprecīzi veidi, kā aprēķināt katra biotopa kopējo vērtību naudas izteiksmē, tiek papildināts modelis, kurā dabas procesi soli pa solim rada pamatus cilvēku labklājībai. Ekosistēmu vērtēšanu kā nepieciešamu sastāvdaļu dabas aizsardzībā šobrīd pieprasa arī Eiropas Savienība «ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā 2020. gadam», padarot to no zinātniska eksperimenta par reālu vides politikas sastāvdaļu. Laikā, kad arī Latvija, pildot ES prasības, uzsāk pirmos centienus dažādu ekosistēmu pakalpojumu vērtēšanā, vajadzētu izvērtēt šīs metodes riskus.
Izlaistās vērtības
Pretēji tam, ko varētu sagaidīt no cēlā mērķa – iztulkot dabas vērtību plašākai sabiedrībai saprotamā valodā –, lielākā daļa cilvēku, pirmo reizi dzirdot par ekosistēmu pakalpojumu konceptu, visbiežāk to vērtē kā sliktu ideju. Viņi apgalvo, ka dabas vērtība ir bezgalīga, jo cilvēce bez ekosistēmām nespēj pastāvēt. Daba ir svarīga un vērtīga neatkarīgi no tās sniegtajiem labumiem cilvēkiem. Ekosistēmu pakalpojumu vērtējumos parasti tiek uzsvērts, ka pētnieki abiem šiem apgalvojumiem piekrīt, bet vērtēšana ir tikai papildu metode, lai sniegtu vairāk informācijas, – jāsaprot, ka šis rezultāts NAV reālā dabas vērtība, bet tikai skaitlis, ar ko doties pie politiķiem un lēmumu pieņēmējiem.
Parādās problēma – ja pēc dārgās un laikietilpīgās vērtēšanas mēs iegūstam tikai ļoti nepilnīgu ekosistēmu vērtību, vai tiešām būtu labi to izmantot kā uzticamu pamatu lēmumu pieņemšanā? Šaubas rada tendence izlaist no vērtējumiem tā sauktos kultūras un atbalsta «pakalpojumus», kas visciešāk saistās ar daudzveidību. Piemēram, plūdu riska samazināšanu, ko sniedz meži, vai oglekļa piesaisti purvos var izteikt ekonomiskā vērtībā salīdzinoši vienkārši, taču grūtāk ir noteikt, cik vērta ir kādas retas sugas vai biotopa pastāvēšana. Sarežģītās un neskaidrās metodikas dēļ pakalpojumu veidi, kas visciešāk saistās ar bioloģisko daudzveidību, ir tie, kuri tiek izlaisti un neparādās gala rezultātos. Tāpēc pētījumā vajadzētu būt piebildei, ka «bioloģiskā daudzveidība netika iekļauta vērtējumos». Pastāv risks, ka šī uz skaitļiem balstīta politika vēl vairāk samazinās ekosistēmu stabilitāti (t.s. atbalsta pakalpojumi) un daudzveidību (t.s. kultūras un estētiskie pakalpojumi), bet visaugstāk tiks novērtēti tieši tie apsaimniekošanas veidi, kas rada vieglāk novērtējamās preču plūsmas – koksni, lauksaimniecības produktus un infrastruktūru.
Tirgus domāšana dabas pasaulē
Viens no veidiem, kā tiek mēģināts aprēķināt arī reto sugu, ainavas skaistuma un citu no naudas pasaules attālinātu dabas objektu un parādību vērtību, ir uzdot iedzīvotājiem jautājumu: cik jūs būtu gatavi maksāt par šīs vērtības (bioloģiski vērtīgs zālājs, lapkoku praulgrauzis, lašu un taimiņu nārsts utt.) pastāvēšanu? Šajā brīdī pētnieki parasti aci pret aci sastopas ar kritisko viedokli, jo 15–30% respondentu protestējot atsakās sniegt atbildi uz šo jautājumu, uzskatot, ka dabas vērtību nevar izteikt skaitļos un naudas vienībās.
Papildus būtiskai ietekmei uz datu kvalitāti šādi jautājumi rada daudz lielākas problēmas. Pētījumos secināts, ka, uzdodot līdzīgus jautājumus par dabas vērtību naudas izteiksmē, cilvēki tiecas dabas vērtības novērtēt zemāk – tā šī metode būtiski ietekmē ne tikai rezultātu, bet arī cilvēku kopējo viedokli par dabu. Jautājums par gatavību maksāt nevar tikt uztverts kā neitrāls, jo aicina atbildētāju domāt ļoti noteiktā veidā – par dabu kā preču un pakalpojumu sniedzēju, līdzīgu santehniķa pakalpojumiem vai lielveikalam. Kā jau rakstīju, lielākā daļa cilvēku par dabu nedomā tikai kā par savu vajadzību apmierinātāju, taču šāds jautājums viņus netieši rosina pieņemt tieši patērētāja pasaules skatījumu, un dabas vērtība būtiski krītas. Ja cilvēki dabas vērtības sāk vērtēt kā vienkāršas preces, no tām atteikties kļūst daudz vieglāk – līdzīgi, kā mēdz nomainīt veco tālruni pret jaunāku viedtālruni.
Ieguvumu un zaudējumu analīze
Lai arī ekosistēmu pakalpojumu aprēķini tiek pamatoti ar nepieciešamību dot informāciju populārajai ieguvumu–zaudējumu analīzei pirms lēmumu pieņemšanas, samērā reti šāda analīze veikta pašiem pētījumiem, nekritiski pieņemot, ka kopumā dabas aizsardzība tikai iegūs. Pagaidām gan ir maz pierādījumu, ka ekosistēmu pakalpojumu metode patiešām spēs atrisināt būtiskās dabas aizsardzības problēmas un ka sniegtā informācija būtiski uzlabos pieņemtos lēmumus. Tāpat netiek pienācīgi apskatītas šī apjomīgā vērtēšanas projekta alternatīvas – piemēram, uz pilnveidotu IVN sistēmu balstītu lēmumu pieņemšanu un jau iesāktajām iniciatīvām par ciešāku sabiedrības iesaisti teritoriju plānošanā līdz ar būtiskāku atbalstu vides izglītībai. Cilvēki jau tagad dabas aizsardzību visbiežāk vērtē augstāk, nekā to uzrāda aprēķinātā ekosistēmu pakalpojumu kopvērtība. Un var rasties situācija, ka, nepilnīgi novērtējot dabiskos mežus, tiks nolemts, ka izdevīgāk tos intensīvi apsaimniekot, – tā pastāv reāls risks, ka dabas aizsardzība var ne tikai neiegūt, bet zaudēt atbalstu.
Droši vien ekosistēmu pakalpojumu pieeja tiešām var sniegt vērtīgu informāciju un to pēc uzmanīgas apstrādes var izmantot sabiedrības izglītošanai un lēmumu pieņemšanai. Tomēr, atceroties par piesardzības principu, pirms mēģinām radikāli mainīt valodu, kādā runājam par dabu, lai pieskaņotu to neierobežotā tirgus ideoloģijai, kuru vienīgo saprot varas pārstāvji, būtu vērts padomāt, vai esam izdarījuši pietiekami, lai, pieņemot lēmumus, mēs akcentētu divus galvenos principus, kam lielākā daļa cilvēku piekrīt, proti – dabas vērtība ir bezgalīga, un tā jāsargā arī tad, ja nedod nekādu labumu cilvēkiem.
Edmunds Cepurītis, Vides izglītības fonds;
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2015