Kad par lauksaimniecību īpaši neinteresējos, šķita, ka saimniecībā ieviest jelkādus videi draudzīgus risinājumus vienmēr ir tieši tik dārgi, ka zemnieks nopelnīt nevarētu vispār un ka atbildīga attieksme pret savu apkārtni vienmēr taisnā ceļā ved uz nodilušu, tukšu maciņu, kas jātur rokās, jo lielās nabadzības dēļ ir pārdotas pat bikses ar visām kabatām. Izrādās, tā nemaz nav. Sāku vairāk interesēties un pamanīju, ka ar saprātīgiem ieguldījumiem var sasniegt rezultātu, kas ne tikai padara apkārtni un sirdsapziņu tīrāku, bet beigās pat palīdz nopelnīt. Man kā izteikti merkantilam cilvēkam tas bija nozīmīgs atklājums.
Pirmoreiz prāta lielisko spēku izbaudīju Kenijā, kur mans uzdevums bija pētīt lietusūdens savākšanas sistēmas efektivitāti zemnieku saimniecībā. Lai to varētu izdarīt, bija jāsagaida lietus, jāsaštellē aparatūra un jāmēra, cik daudz kur aiztiek un uzkrājas. Kaut arī tā bija lietus sezona, lai būtu interesantāk, nelija vispār, līdz ar to man bija jāaizpilda laiks ar kaut ko citu. Tā ieraudzīju, ka ir lērums ļoti vienkāršu lietu, ko konkrētais zemnieks dara, lai ietaupītu ūdeni un mazinātu augsnes eroziju. Piemēram, ja lauks ir nogāzē, dārzeņu vagas vajag veidot perpendikulāri slīpumam, nevis paralēli, pretējā gadījumā ūdens pa vagām kā tādām šosejām milzīgā ātrumā notecēs lejā, tīruma augstāko daļu atstājot sausu. Šādam gājienam nav nepieciešami nekādi nansiāli ieguldījumi – tikai prāts. Zemnieks nezāles salika ap dārzeņiem, lai mazinātu iztvaikošanu no augsnes. Arī lielisks Homo sapiens priekšrocību pielietojums, neiztērējot nevienu šiliņu. Turpmākais stāsts jau būs tālāk no ekvatora – par Latviju. Un vairs ne par pilnīgiem bezieguldījumu ieguvumiem, bet gan par atbildīgu attieksmi pret savu dzīvesvidi, kas neiztukšo maciņu un neliek lūgt ubaga dāvanas. Patiesībā jau zemkopībai tieši tādai būtu jābūt, jo vārds «zemkopība» sastāv no ‘zeme’ un ‘kopt’, kas nozīmē, ka saimnieka galvenais uzdevums ir neiznīcināt sava darba svarīgāko resursu.
Precīzas maltītes
Viena no lielākajām lauksaimniecības izraisītajām likstām ir pārlieku lielā barības vielu noplūde. Tā ir nelaime ikvienam, izņemot minerālmēslu ražotājus. Shēma ir pavisam vienkārša: zemnieks uz lauka uzber minerālmēslus, lai, piemēram, kvieši augtu griezdamies un to raža pabarotu ikvienu tuvās un tālās zemēs. Bet tad – tavu nelaimi! – uzlīst lietus, un minerālmēslu zupa aizplūst uz tuvējo ūdenstilpi, kur turpina savu darbiņu. Vienīgi tagad to ēd nevis kvieši, bet gan aļģes un ūdenszāles. Ūdenstilpe aizaug. Un tas nav forši. Zemniekam arī nav nekāda prieka tērēt naudu par mēslojumu, kurš aizbēg no lauka un nesniedz nekādu ieguldījumu ražas uzlabošanā. Būtu lieliski, ja uz lauka varētu uzkaisīt tik daudz mēslojuma, cik vajag, ne vairāk. Tas būtu tieši tikpat loģiski kā zināt, cik cilvēku ieradīsies uz tavu dzimšanas dienas ballīti, lai nojaustu, cik rasola jāgatavo. Ta-dā! Tāda iespēja, izrādās, ir.
Ir tāda ierīce, kas vizuāli novērtē konkrēto lauku un, ņemot vērā augu apjomu, aprēķina, cik mēslojuma nepieciešams. Protams, būtu ideāli, ja šis viedais mēslotājs varētu arī konstatēt, cik tieši izsalkuši ir augi, lai maltīti aprēķinātu līdz tējkarotes precizitātei, taču arī šis ir daudz labāks risinājums nekā mēslošana uz dullo. Piemēram, Jelgavas novadā ir tāda zemnieku saimniecība «Vilciņi 1», kur izmanto šādas tehnoloģijas, – diezgan foršs piemērs tam, kā saimniekot intensīvi un pelnīt naudu, tajā paša laikā adekvāti izturoties pret vides resursiem. Un par viņiem es zinu nevis tāpēc, ka viņi man būtu baigi labie draugi, bet gan tāpēc, ka informācija par šo konkrēto saimniecību brīvi pieejama internetā. Tā tam arī vajadzētu būt – labam saimniekam ir jādalās ar informāciju. Galu galā šis zemnieks ir ieguvējs, ja arī pārējie pievēršas ilgtspējīgām praksēm, tā uzlabojot kopējo vides stāvokli. Vai saimnieks apzinās, ka ar savām darbībām pozitīvi ietekmē Baltijas jūru? Nezinu. Manuprāt, tas pat nav svarīgi. Ja arī mērķis ir ietaupīt naudu, tik un tā rezultātā, taupot naudu un minerālmēslus, tiek atvieglota saspringtā Baltijas jūras ikdiena.
Barības vielu ķeršana
Viens veids, kā samazināt barības vielu noteci, – tikko aprakstītā tehnoloģija mēslojuma aprēķināšanai. Protams, arī šāda veida ierīce nevar sniegt 100% efektivitāti. Ir daudzi faktori, ko šis «zaļumu meklētājs» nevar izdomāt. Tas redz zaļo masu, bet nezina, cik izsalkusi tā ir. Tāpat tas nevar paredzēt laikapstākļus, – ja uzlīst spēcīgs lietus, mēslojuma zupa aizplūdīs uz tuvējo upi. Te jāķeras pie otra veida, kas palīdz samazināt ūdeņu aizaugšanu, proti, liekās barības vielas jāmēģina noķert pa ceļam no tīruma uz upi, ezeru vai jūru. Noķeršana sniedz divus labumus: pirmkārt, ja barības vielas aiztur, tās nevar veicināt ūdenstilpju aizaugšanu, otrkārt, aizturētās bēgošās vielas var atkal likt atpakaļ uz lauka un izmantot par mēslojumu, līdz ar to tiek ietaupīta nauda jaunu minerālmēslu iegādei.
Pirms pusotra gada («Vides Vēstis» Nr. 6, 2014.) rakstīju par tādu metodi kā denitri kācijas barjeras. Tās darbojas pavisam vienkārši: salmu barjera aiztur nitrātus (barības vielas) un pārvērš tās slāpekļa gāzē, kas ir absolūti nekaitīga. Tas var notikt, ja barjerā ir tādi savienojumi, kas nepieciešami tieši šai ķīmiskajai reakcijai. Tādi brangos daudzumos parasti atrodami, piemēram, salmos vai skaidās. Tomēr pagaidām vismaz man nav zināmi gadījumi Latvijā, kad šāds risinājums būtu ieviests praksē. Tas, protams, nenozīmē, ka dzīvojam bēdu ielejā un nav iespējami citi risinājumi. Ir! Ir ļoti daudz dažādu risinājumu, un katrs var izvēlēties sev piemērotākos.
Latvijā ir vairākas saimniecības, kurās izveidotas mākslīgās mitrzemes. Ramsāres konvencijā rakstīts, ka mitrzeme ir mitra zeme. Tātad nekā sarežģīta. Dabā mitrzemes palīdz uz kādu laiku aizturēt ūdeni, kas ļauj nosēsties barības vielu daļiņām. Turpat arī ir augi, kas gardu muti notiesā atplūdušo barību. Tā kā lauksaimniecības intensi kācija Latvijā lielā mērā saistīta ar purvu nosusināšanu un meliorāciju, mitro platību sniegtais ūdens attīrīšanas serviss ir pazudis. Labā ziņa ir tā, ka to iespējams nokopēt. Un mākslīgās mitrzemes jau ir kas tāds, kas Latvijā pamazām sāk rasties.
Jelgavas novadā ir tāda saimniecība «Mežacīruļi». Arī tur saimnieks ir spējis savienot videi draudzīgus risinājumus ar normālu peļņu (cik satikts, nav lūdzis aizdot piecīti). Tur zemkopis Juris Cīrulis ir izveidojis mitrzemju sistēmu (vienkāršāk sakot – dīķus), kur nonāk notekgrāvju ūdeņi pirms došanās tālāk uz tuvējo upīti. Dīķos norisinās ne tikai ūdens pašattīrīšanās. Pie viena tos var izmantot zivju audzēšanai, un siltās vasaras dienās tur peldas mazbērni (nē, šis ūdens nav kaitīgs veselībai). Lai viss būtu droši, izveidotas arī barjeras, lai bērni nevarētu nokļūt dīķa dziļākajās daļās. Baigi forši – kopš mitrzemes ieviešanas arī tuvējā upīte atkal izskatās pēc upes, nevis notekūdeņu savākšanas stacijas. Sākumā varētu šķist, ka ūdenstilpe, kur peldēties, – tā jau nav nekāda peļņa. Taču, ja parēķina, cik naudas un laika būtu jāpatērē, lai tos pašus rakarus aizvestu līdz citai peldvietai, ūdeni pie mājas var uzskatīt par nansiālu ieguldījumu. Galu galā cilvēki ar naudu ļoti labprāt izvēlas būvēt māju tieši ūdens tuvumā.
Skrundas novada saimniecībā «Valti» arī izveidotas nosēddīķu sistēmas. Un arī šeit jēdzīgu tehnoloģiju izmantošana nav saistīta ar nansiāliem zaudējumiem, gluži otrādi. Šie dīķi ir ļoti tīkama dzīvesvieta zivīm, bet, kur zivis, tur papildu ienākumi. Protams, ja salīdzina šos ienākumus ar zemkopībā nopelnīto, gan jau tas nav nekāds diženais atspaids, tomēr man ļoti simpatizē ienākumu diversi kācijas princips. Nedrīkst «visu banku» izlikt kartupeļos un tad brīnīties, ka saimniecība jāklapē ciet, jo vienu gadu dzīrojusi kartupeļu puve.
Vislielākās nepatikšanas visā nosēddīķu stāstā ir fakts, ka tie kādreiz arī jāiztīra – jāizņem izgulsnējušās barības vielas un ar tām piedzītie ūdensaugi, lai pēc mūža beigām tie nesakrīt dīķī un vienkārši nesapūst, tā atpakaļ sistēmā ielaižot barības vielas, kuras saimnieks tik ļoti centies paslēpt. Tomēr nav ļaunuma bez labuma. Tad, kad šīs barības vielas izķeksētas no dīķa, ar tām var mēslot laukus. Lūk, tā ir normāla aprites ekonomika – atkritumi tiek atkal pārvērsti resursos. Līdzīgi dara, piemēram, Rīgas notekūdeņu attīrīšanas stacijā – iespēju robežās notekūdeņu dūņas (organismi, kas ēd piesārņojumu) pēc darba dzīves beigām tiek izmantotas par mēslojumu. Cik skaistas vecumdienas!
Un ja nu vairs nepietiks?
Mēslojuma atgriešanās uz lauka ir svarīga ne tikai tāpēc, ka tas ir dārgs, un tāpēc, ka negribam to redzēt ūdenī. Lai cik tas jocīgi šķistu – tas ir izsmeļams resurss. Ja slāpekļa minerālmēslus iespējams radīt no plika gaisa (bet patērējot lielu enerģijas daudzumu), tad fosfora mēslojumam nepieciešamas fosfātu raktuves. Šobrīd pasaulē lielākās rezerves atrodas Marokā, un tās palēnām iet uz beigām. Turklāt, attīstoties Āfrikas ekonomikai un pieaugot iedzīvotāju skaitam, nevar paredzēt, vai šī valsts neizlems dot priekšroku tieši sava kontinenta zemniekiem, ja nāktos ierobežot tirdzniecību. Tāpēc nav pārāk izdevīgi šo vērtīgo resursu pārvērst aļģēs un ļaut nogrimt jūras dibenā.
Var jau, protams, visus intensīvos lauksaimniekus salikt vienā maisā, piesiet pie tā akmeni un nicinājumā iesviest upē, un tajā pašā laikā bez ierunām dievināt bioloģiskos zemkopjus. Tomēr jāapzinās, ka pastāvēs abi. Un visvieglākā līdzāspastāvēšana ir mācoties vienam no otra. Šeit pieminētās saimniecības, manuprāt, ir piemērs, kas skaidri parāda, ka dabas draugi obligāti nav traki hipiji, kam mēneša beigās vienmēr ir atslēgti izejošie zvani, jo nav samaksāts telefona rēķins. Un otrādi – intensīva zemkopība uzreiz nenozīmē, ka tu noindē sevi, savus bērnus un kaimiņus.
Man kā jau optimistiski noskaņotam cilvēkam šķiet, ka ar laiku aizvien vairāk un vairāk vides prasību tiks iekļautas noteikumos, kas jāievēro lauksaimniekam. Un tie, kuri tās ievēro jau tagad, būs īsti uzvarētāji, jo, pirmkārt, viņus nevarēs pārsteigt nesagatavotus, otrkārt, viņi jau sen būs atraduši sev ērtāko un izdevīgāko ilgstpējīgas saimniekošanas modeli.
Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 05/2016