Kurš zina, kur atrodas Moricsala? Pareizi, Usmas ezerā! Pirms simt un nedaudz vairāk gadu tā ierakstīta vēsturē kā pirmā īpaši aizsargājamā dabas teritorija Latvijā (no cariskās Krievijas kroņa mežu saraksta Moricsala izsvītrota un par dabas pieminekli izsludināta 1912. gada 6. jūnijā). Unikāli, ka veselu gadsimtu cilvēks te nav jaucies dabas procesos, nav darījis gandrīz neko.
Pašlaik Morcsalas dabas rezervāta teritorijā ietilpst Moricsala (83 ha), Lielā Alkšņu sala (33 ha) un Usmas ezera Luziķērtes līcis (702 ha). Moricsalā konstatēta izcili bagātīga augu un dzīvnieku valsts: 409 vaskulāro augu sugas, 157 sūnu sugas, 338 sēņu sugas, 82 ķērpju sugas, vairāk nekā 40 putnu sugu, 320 dienas un nakts tauriņu sugu. Vairāk nekā 100 sugu, kuras tiek uzskatītas par retām un aizsargājamām ne vien Latvijā, bet daudzās Eiropas valstīs. Savdabīga, reti sastopama pirmatnējā meža ainava.
Tomēr nevar noliegt, ka rezervāta dibināšanas laikā sala bija krietni noganīta, tikai 66% bija meži – divi izolēti gabali augstākajās vietās –, bet arī tur ganījās lopi, pārējos 34% aizņēma mitras pļavas, sausas mežapļavas, kā arī aramzeme. Kur tagad krastā biezi saaugušas niedres un krūmi, 1909. gadā salu apjoza 10–20 metrus plata smilšaina josla bez augiem. Pēc rezervāta izveidošanas pļavu un tīrumu platības pamazām aizauga, taču daļu pļāva vēl līdz 1975. gadam. Arī tagad ap bijušo mežsargmāju «Kalviņi» pļauj zāli 1,15 hektāru platībā, lai saglabātu pļavas augus un dzīvniekus. Gan Ulmaņlaikos, gan padomju gados Moricsala bija populārs tūrisma objekts. Kurš mūsdienās ir paciemojies Moricsalā? Tikai retais, lielākoties dabas eksperti. Sala ir rezervāts, kur svešie drīkst ierasties tikai Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka uzraudzībā, ja saņemta direktores Daces Sāmītes atļauja, bet pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktore ļoti stingri izvērtē, kurš dosies uz salu un kuram pietiks paskatīties uz to no Ūdru kalna skatu torņa. Normāli. Rezervāts ir teritorija, pa kuru nedrīkst bradāt kurš katrs pirmatnīgas romantikas cienītājs, turklāt, ja neesi speciālists, tās retās sugas nemaz nepratīsi ieraudzīt, vien nobrīnīsies, kāpēc tāda uzmanība tiek pievērsta brikšņiem ar resnām kritalām. Nobildēsies pie kāda diži resna ozola un dosies atceļā, pat nenojaušot, cik daudzus salas iemītniekus esi lieki traucējis. Bet kā tur bija pirms simt un vairāk gadu? Vai toreiz arī kāds interesējās par šo Usmas ezera salu – dabas noslēpumu glabātāju? Kuri uzskatāmi par pirmajiem pētniekiem, kas atklāja, ka Moricsalā sastopami sargājami brīnumi?
Divi draugi mācītāji
Deviņpadsmitā gadu simteņa viducī, kad valsts īpašumā esošā Moricsala tika iznomāta Usmas muižai un pļavās šeit ganījās lopi, dzīvoja divi vācbaltu mācītāji, kuri mitinājās krievu ķeizaristei piederošajā Kurzemē ne pārāk tālos kaimiņos – viens Zlēkās, otrs Puzē, abi Usmas ezera tuvumā, un abus ļoti interesēja daba… Labs pasakas iesākums. Oriģināls, vai ne?
Vienalga, kur un kādos laikos cilvēks dzīvo, viņš ir dabas daļa. Lielākā daļa ļaužu to pieņem kā pašu par sevi saprotamu un, lai arī skaidro pasaules izcelšanos, kā nu kuram tīk, sirdī tomēr jūtas pateicīgi Dievam par neaptveramo skaistumu un naudā neizsakāmo brīnumaino bagātību, ko Tas Kungs dāvājis cilvēkiem, – iespēju dzīvot dabas pasaulē. Šie mācītāji – Zlēku Johans Georgs Bitners (1779–1862) un Puzes Johans Heinrihs Karls Kavals (1799–1881), latvju presē saukts par Jāni Indriķi Kārli Kavalu – dzīvi vadīja stingros Bībeles priekšstatos. Abi bija ieguvuši labu izglītību – Bitners studējis teoloģiju Kēnigsbergā, Jelgavā un Hallē, Kavals beidzis Jelgavas ģimnāziju, studējis Tērbatā, strādājis par pasniedzēju un daudz ceļojis pa Eiropu, papildinādams zināšanas gan teoloģijā, gan dabas zinātnēs, to skaitā zikā un ķīmijā. Abi uzskatīja, ka Dievs radījis pasauli skaistu un nevainojamu. Bībele saka: «Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs.» (1. Mozus 1:31) Radītājs uzticējis cilvēcei rūpēties, lai zeme tāda arī saglabātos: «Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.» (1. Mozus 2:15) Dievs vēlas, lai ļaudis uzticīgi un atbildīgi pārvaldītu dabas resursus, jo «no namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami» (1. Korintiešiem 4:2). Tie, kuri posta un piesārņo zemi, tiks sodīti, jo Bībele saka: «Tautas iedegās dusmās; tad nāca Tava dusmība un tā stunda, kur tiesās mirušos un kur algu saņems Tavi kalpi pravieši un svētie un visi, kas Tavu Vārdu bīstas, mazie un lielie, un samaitāšanu tie, kas zemi samaitā.» (Atklāsmes 11:18) Iespējams, tieši abi Kurzemes mācītāji bija pirmie, kas pateica: Moricsala ir dabas brīnums, ko pienākas aizsargāt!
Nav zināms, kad un kā iepazinās kaimiņdraudžu dvēseļu gani, jo abus šķīra 20 gadu vecuma starpība, kas laicīgai sadraudzībai varētu būt ievērojams šķērslis, – Bitners Moricsalas pirmās ekspedīcijas laikā bija jau 67 gadus vecs, Kavalam bija tikai 47 gadi. Visdrīzāk, viņus satuvināja kalpošana Tam Kungam, taču arī otrs aspekts noteikti nebija mazsvarīgs, proti, abu plašās sirdis un lielā mīlestība uz visu dzīvo, ko katrs apliecināja savā veidā, tomēr veicot kopīgu darbu – tautas izglītošanu dabas jautājumos.
Zlēku pagasta revolucionārs Georgs Bitners
Pateicoties tam, ka meita Lizete pierakstījusi atmiņas par savu unikālo tēvu, mums šodien pieejams bagāts un ārkārtīgi interesants materiāls par mācītāju Georgu Johanu Bitneru, kurš Zlēkās nokalpoja turpat 60 gadu – sākot no 1803. gada līdz pat savai nāves stundai 1862. gada sākumā (turpmāk citāti no Laimdotas Sēles grāmatas «Zlēkas. Laiki un likteņi», kur autore izmantojusi šīs atmiņas). «Mācītāja kabinets atradās rietumu pusē, divas tā sienas aizņēma grāmatu plaukti un liels skapis ar karšu kolekciju [..], pa starpām izvietotas pašsavākto tauriņu un vaboļu kolekcijas.»
Bitners bijis sešpadsmit ar dabaszinātnēm saistītu biedrību biedrs. Divas viņa publikācijas – «Kartupeļu audzēšana» un «Koku stādījumi» – izpelnījušās balvas, bet publicēti arī daudzi citi izglītojoši raksti, to skaitā par meža biškopības pozitīvo nozīmi un augļu koku kopšanu. Lasot par mācītāja ikdienu, šķiet, ka šis vīrs bijis apveltīts ar tik milzīgu zinātkāri un neizsmeļamu enerģiju, ka tās viņu uzturējušas možu arī tad, kad citi viņa vecuma onkulīši jau kluknīja aizkrāsnē. «Diena sākās ļoti agri, apmēram ceturksni pēc pieciem. Paturēdams naktsmici galvā, viņš ietērpās melnā vadmalas jakā, ieāvās vilnas zeķēs un lca čībās un ķērās pie rakstu darbiem – sprediķu uzmetumiem, vēstuļu rakstīšanas vai kāda no saviem zinātniskajiem darbiem, kamēr pastorāta saimniecības vadītāja aicināja uz brokastīm – tikpat vienkāršām kā apģērbs. Ļoti daudz laika Bitners pavadīja dārzā kopā ar saviem audzēkņiem – vācu un latviešu zēniem un pusaudžiem, kuru kopskaits Bitnera laikā sasniedzis 50. Šos zēnus, sauktus par dārza puikām, mācītājs izvēlējās, vērtējot viņu apķērību, uzņēmību, zinātkāri un paklausību. Ja mācītāja izvēle bija kritusi uz kādu kalpa zēnu, tas varēja uzskatīt, ka izvilcis gaužām laimīgu lozi, jo papildus visām dārznieka un zemes kopēja gudrībām, ko Bitners pūlējās iedēstīt savu audzēkņu prātos, viņi dabūja arī pa drēbju kārtai un katru dienu trīs maltītes pie saimes galda.» Ventspils muzeja vadošā speciāliste Ingrīda Štrumpfa uzskata, ka tie latviešu puisēni, pie kuru izglītošnas ķērās Bitners, bija īsti laimes lutekļi. Tas nekas, ka mācītājs visas gudrības mācīja vācu valodā, kaut perfekti zināja latviešu valodu. Kur tad tajos laikos jaunie censoņi ar laviešu valodu ietu? Un to jau viņi tāpat mācēja. Viens zēns pat latīņu valodu apguvis, ravēdams zem mācītājmuižas logiem, kad mājskolotājs to mācījis mācītāja dēlam. Pēcāk šis puisis nonāca Itālijā, kur ātri apguva arī šo, latīņu valodai tik līdzīgo valodu.
Daudzi Laimdotas Sēles grāmatā izlasāmi fakti liecina, ka Zlēku draudzes gans bijis savam laikam neparasts tipāžs, tomēr mūs visvairāk interesē viņa aizraušanās ar dabas pētniecību un galu galā iepriekš pieminētais Moricsalas apmeklējums (izrādās, ne viens vien, turklāt jau patiesi cienījamā vecumā). Izteikšu minējumu, ka līdz Moricsalai Bitneru aizveda ziņkārība, bet tas ir tikai mans minējums. Iespējams, viņš ieinteresējās par kādu augu sugu, kuru cerēja piemērot ieaudzēšanai sakņu dārzos. Iespējams, uz tādu avantūru pierunāja draugs un domubiedrs Kavals, par kuru mazliet vēlāk. Šodien neviens vairs skaidri nepateiks, kas azartiskajam vīram bija prātā, pirms viņš sakravāja ceļa somu, sēdās ratos, pēc tam laivā un devās ekspedīcijā uz savdabīgajiem Kurzemes džungļiem, kur arī 19. gadsimta sākumā, tāpat kā šodien, kad Moricsala ir rezervāts, nekāda ievērojamā saimnieciskā darbība nenotika. Sala bija iznomāta muižai, pļavas tajā leknas, bet piekļūšana gauži čābīga. Tomēr katru pavasari uz turieni aizveda ganīties jērus un teļus, bet rudenī tos nokāva un tad gluži rāmus veda atpakaļ. Tā kā sala piederēja ķeizaristei, muižkungs nedrīkstēja tur darīt, ko vien vēlas, piemēram, cirst skaistos ozolus. Tikai pateicoties tam, ka šī vieta nebija nevienam privātīpašumā, tur saglabājās ozolu un priežu mežs, kas deva ēnu ne tikai lopiem, bet pajumti sugām, kas citur nespēja izdzīvot. Līdzīgi kā mūsdienās – kaut cik jēdzīgi pasargāt kādu dabas teritoriju iespējams vien tur, kur zeme pieder valstij un, vēl labāk, nodota par vides aizsardzību atbildīgas ministrijas pārraudzībā. Visur citur dominē intereses, kuras mēra vien naudā.
Kartupeļu un tomātu ieviesējs
Vēl mazliet par Bitnera eksperimentiem paša mājās. Kartupeļi. Šodien grūti iedomāties, ka aptuveni līdz 19. gadsimta sākumam šos lieliskos bumbuļus ar aizdomām uzlūkoja un pārtikā necentās lietot nedz zemnieki, nedz arī lielo zemju īpašnieki muižnieki, dodot priekšroku, tā sacīt, pārbaudītām vērtībām – graudaugiem un labi iepazītiem sakņaugiem. «Johans Georgs Bitners, mūsdienu valodā runājot, saskatīja kartupeļu perspektīvu. Kartupeļu ieviešana laukkopības apritē un stādīšana lielās platībās izvērtās par vienu no mācītāja kaislībām.» «Prāting, prāting, nāc mājās!» – tā, pirkstu pie deniņiem grozīdams, par Zlēku mācītāja eksperimentiem esot izteicies grāfs Lambsdorfs, starp citu, arī liels eksperimentu cienītājs, jo viens no pirmajiem savā muižā Zūrās sāka ražot cukuru no cukurbietēm. Nu, ja jau pat tādi ļaudis nesaprata… Tomēr neatlaidība panāca savu. Kartupeļi «ieaugās» ne vien plašos laukos, bet arī ļaužu apziņā, un ne tikai kartupeļi vien. «Īstu revolūciju
Bitners izvērsa pastorāta sakņu dārzos, kur līdz tam auga tikai skābējamie kāposti, bietes, rutki un pupas. Rūpīgi veidotās un irdinātās dobēs sazēla sarkanie un baltie redīsi, lapu salāti, spināti, burkāni, cukurzirņi, ziedkāposti. Uzņēmīgais mācītājs ieviesa agrāk neredzētos ķirbjus, gurķus un – gandrīz neticami – pat siltumnīcas tomātus! Lepodamies ar izaudzēto ražu, Bitners mazliet aizvainoti izteicies, ka šo brīnišķīgo augļu vērtību bez viņa paša neviens cits nespējot novērtēt…
Sēklas mācītājs pasūtīja gan Rīgā, gan Jelgavā, gan izrakstīja no Vācijas, vēlāk ievāca pats. Uzglabāja īpašā skapī priekšnamā, tad sabēra mazās auduma kulītēs ar biedējošiem uzrakstiem «Gestohren von J. G. Buttner» (nozagts Bitneram), lai zemnieku sievas, kurām viņš dāsni dalīja burkānu, rāceņu, gurķu, ķirbju, redīsu un salātu sēklas, sīki izskaidrojot, kā dārzeņi audzējami un ēdami, neaizmirstu tukšos maisiņus atdot atpakaļ. Tā ar mācītāja svētību pagastā pamazām pletās mūsdienīgi sakņudārzi, bagātinot vienveidīgo uzturu.» O, šķiet esam atraduši Doras Švīkules gara radinieku!
Kukaiņu mācītājs Johans Heinrihs Kavals no Puzes
Bitners neturēja sveci zem pūra, daudz sarakstījās ar domubiedriem, no kuriem viens izrādījās pašam ļoti līdzīgs – Puzes mācītājs Johans Heinrihs Kavals. «Viņš jau kukaiņus mīl vairāk nekā cilvēkus,» esot teikusi kāda sieva, uzreiz gan piebilstot, ka tas tikai joks, jo galvenais Kavala darbs visu mūžu tomēr bija un palika Puzes draudzes dvēseļu apkopšana (par mācītāju Kavals nokalpoja no 1835. gada līdz savai pēdējai stundai 1881. gadā). Tomēr arī par kukaiņiem taisnība! Baznīckunga paša rokām savāktajā insektu kolekcijā esot bijuši aptuveni 10 tūkstoši eksemplāru, viņš darbojies 31 ar dabas izpēti saistītā biedrībā, latviešu, vācu un franču valodā rakstījis zinātniskus apcerējumus par vietējiem augiem, dzīvniekiem un minerāliem, no kuriem liela daļa apkopota vairākās grāmatās. 1860. gadā izdota slavenākā Kavala sarakstītā dabaszinību grāmata latviešu valodā «Dieva radījumi pasaulē. Izstāstīšanas latviešiem saprotamas sataisītas caur H. Kavall, Pužu mācītāja» – 210 lappušu biezs sējums ar krāsainu bilžu pielikumu, kas tiem laikiem bija patiešām ievērojams notikums. Ar šo grāmatu Heinrihs Kavals, tautā iesaukts arī par Veco Indriķi, esot vēlējies nevis «lepnu gudrību vairot, bet gan pievest lasītāju jo tuvāk pie Dieva darbiem, kuru vidū viņam pašam arī sava vieta».
Pirmie Moricsalas pētnieki
Par abu mācītāju personīgo dzīvi zināms maz, taču arī no skopajām ziņām skaidrs – šie vīri nebija tipiski ģimenes cilvēki, viņu virsuzdevums bija cits. Bitners (savam laikam un amatam netipiski), būdams jau pāri par piecdesmit gadus vecs, izšķīrās no sievas Amālijas, lai pēc gada apprecētu par sevi krietni jaunāko Piltenes superintendanta Macevska meitu Elizabeti. Diemžēl jaunā sieviņa nomira dzemdībās, atstājot pēc sevis vienīgi meitu Lizeti – to pašu, kura uzrakstīja atmiņas. Vēl Georgam Johanam Bitneram bija dēls Georgs Ludvigs Frīdrihs Bitners (1805–1883). Tā kā abi ir Georgi, viņus bieži jauc, un vecajam mācītājam piedēvē jaunā veikumu un sauc viņu par pirmo vācu tautības latviešu folkloristu. Tas ir aplami! Dēls visu mūžu bija mācītājs Kabilē un savu vākumu 1844. gadā apkopoja grāmatā «Latviešu ļaužu dziesmas un ziņģes», kur iekļautas 2854 tautasdziesmas, bet mūža laikā viņš savāca aptuveni piecus tūkstošus. Toties vecais Bitners latviešu valodā, paša izstrādātā ortogrā jā 1834. gadā izdeva «ABC priekš Zlēkas skolas», kas ir viena no pirmajām ābecēm latviešu valodā. Pirmo sarakstīja Vecais Stenders 1782. gadā.
Savukārt Kavala pirmā kundze esot bijusi gandrīz uz pusi jaunāka par vīru un nomirusi pavisam jauniņa – tikai 22 vasaras veca. Otra, jaukās Elīzes māsa Doroteja, nodzīvoja līdz 1860. gadam, kad iznāca grāmata par Dieva radījumiem pasaulē. Vai viņa lepojās ar savu gudro Heinrihu, atliek vien minēt.
To, ka salīdzinoši netālajā Moricsalā sastopamas neparastas dabas bagātības, kā arī, iespējams, unikāli kukaiņi, abi mācītāji, visticamāk, izlasīja dabas pētnieka Posarta grāmatā «Kurzemes guberņas statistika un ģeogrā ja» un nolēma apmeklēt vilinošo dabas nostūri. Līdz šim neviens ko tādu nebija darījis – devies apsekot Moricsalu pētnieciskos nolūkos. Ekspedīcijas notika vairākkārt, skaidri zināms par divām – 1846. un 1848. gadā. Kā arī fakts, ka brīnumainajā salā ticis notverts arī tolaik retais cīrulīšu dižtauriņš jeb melnais apolons. Kāpēc nedz Bitnera, nedz Kavala darbos neparādījās apraksti par ceļojumiem? Dievs vien to zina. Varbūt palika piezīmes, kuras nav atšifrētas, bet varbūt tāds nemaz nebija abu pētnieku mērķis. Katrā ziņā – vecākais apraksts, kur latviešu valodā pieminēta Moricsala, atrodams «Latviešu Avīžu» 1855. gada 26. maija numurā: «Otra lielākā kalva ir Moritzkalva, mala apkārt puspiektu verstu, tur brangs mežs ar lieliem kokiem, arī labas pļavas, kas Usmas muižai pieder.» Raksta beigās ir iniciāļi H. K., kas nozīmē, ka šo rakstījis Kavals.
Brangs mežs ar lieliem kokiem
1893. gadā, tikko beidzis Tērbatas universitāti, Moricsalā ieradās kāds enerģisks jauneklis, kurš studiju laikā bija apguvis tiem laikiem neparastu zinību komplektu – botāniku un matemātiku. Divdesmit viens gads – kurš gan ticētu, ka tik jauns cilvēks nopietni interesējas par vientuļas salas oru un faunu? Taču Kārlis Reinholds Kupfers (1872–1935) to darīja. Viņš arī vēlāk intensīvi pētīja Baltijas augu valsti, atrazdams šajā apgabalā aptuveni 120 jaunu sugu, ievākdams neskaitāmus herbārijus un milzīga apjoma faktu materiālu par Baltijas, galvenokārt Latvijas, augiem. Ar laiku Kupfers kļuva par ievērojamu zinātnieku, bija Rīgas Politehniskā institūta profesors, Rīgas Dabaspētnieku biedrības viceprezidents un arī prezidents, biedrības muzeja vadītājs. No 1921. gada Kupfers pasniedza botāniku, ģeoloģiju, Baltijas novadpētniecību un matemātiku Herdera institūtā, 1922. gadā ieguva lozo jas doktora grādu Jēnas universitātē un, sākot no 1927. gada, bija tur profesors. Patiešām ievērojams cilvēks!
Kāda ir Kārļa Reinholda Kupfera īpašā nozīme Moricsalas vēsturē? Kāpēc viņš tika dēvēts par salas sargeņģeli? Atbildi atradu, interesējoties par Rīgas Dabas pētnieku biedrības vēsturi, – tieši Karls Reinholds Kupfers bija tas, kurš 1910. gadā kārtējā biedrības sēdē ierosināja Moricsalā izveidot dabas rezervātu, toreizējā valodā izsakoties, «dabas jaukumu apvidu». Savā rakstā «Plan zur Einrichtung emes Naturschutzgebietes auf der Insel Moritzholm in Kurland» viņš rakstīja: «Rīgas vācu Dabas pētnieku biedrība nolēma Domēnu valdei likt priekšā sekošus priekšlikumus: ja Moricsalu līdz ar apm. 100 metru platu joslu ezerā izsludinātu par saudzējamu vietu, tad uz salas uzceltā mežsarga mājiņa un pie tās piederīgais aramās zemes gabals nododami Dabas pētnieku biedrībai, lai tur ievietotu un algotu salas sargu, kā arī lai būtu telpas un zeme zinātnisko darbu veikšanai un mēģinājumu izvešanai. Turpmāk Moricsala izslēdzama no parastā valsts zemju izmantošanas veida un apstiprināmi sekošie noteikumi:
1) salu apmeklēt atļauts personām, kurām uzticēta salas uzraudzība, Domēnu valdes ierēdņiem, personām, kuras uzrāda attiecīgu atļauju;
2) visāda veida vākšana (augu un dzīvnieku), kā arī tādu ievešana uz salas atļauta tikai zinātniskiem nolūkiem ar Rīgas Dabas pētnieku biedrības atļauju;
3) saudzējamā vietā liellopus un citus mājas kustoņus ganīt un ļaut tiem apkārt klejot – aizliegts. Tāpat aizliegts (izņemot 2. p. minētos gadījumos) medīt, gūstīt dzīvniekus, cirst kokus un krūmus, pļaut, lasīt ogas un sēnes utt.;
4) personas, kuras pārkāpj 1.–3. p. minētos aizliegumus, vietējā meža valde sauc pie atbildības.»
1911. gadā parādījās ziņa: «Dabas pētnieku biedrības pūles, lai Usmas ezerā Moricsalu izveidotu par rezervātu, vainagojušās panākumiem. Domēnu valde pavēlējusi izbeigt cirst kokus un citādā veidā izmantot salu un tai piegulošo 50 asis plato joslu. Tikai atļaut pļavu pļaušanu līdz nomas laika notecēšanai.» 1912. gadā Moricsala tika nodota Rīgas Dabas pētnieku biedrības pārziņā un kļuva par Latvijā pirmo un tā laika Krievijas teritorijā vienu no vecākajiem dabas rezervātiem. Ko te piebilst? Ar godu pieminēsim zinātnieku Kārli Reinholdu Kupferu, kura piemiņas vieta ierīkota Rīgas Lielajos kapos, jo īstajai atdusas vietai Pokrova kapos padomju laikos pāri tika uzbūvēta iela…
Stāstā par Moricsalu noteikti jāpiemin vēl kāds vīrs, kura vārds ierakstīts Latvijas dabas pētniecības vēsturē, – Ernsts fon Midendorfs (1851–1916), kurš lielāko daļu mūža nodzīvoja tagadējās Igaunijas teritorijā. Agronoms un ornitologs, vārdu sakot, kārtējais kaislīgais zinātnieks, kurš mazāku nozīmi piešķīra savam uzvārdam piekabinātajam «fon» (Midendorfs bija vācbaltu izcelsmes barons), bet vairāk Baltijas orai un faunai, kuras izzināšanā ieguldīja visu savu azartu un degsmi.
1989. gadā Krievijas Ķeizariskās zinību akadēmijas Ģeogrāfu biedrības uzdevumā Midendorfs no Pēterburgas ieradās Baltijā un apmeklēja Moricsalu. «Ak, Dievs, kāda putnu bagātība!» viņš, iespējams, nodomāja, pirms ieteica šīs teritorijas unikālo faunu un oru ne tikai pētīt, bet arī sargāt, jo radības kronis cilvēks, iededzies savā alkatībā, spēja iznīcināt visu, kas pagadījās ceļā. «Es baidos, ka salas pirmatnējam stāvoklim itin drīzi var pienākt gals,» Midendorfs atklāja līdzgaitniekiem. Citu akadēmijas locekļu atbalstīts, viņš griezās pie toreizējās Zemkopības ministrijas vadības ar lūgumu arī turpmāk Moricsalu saglabāt neskartu. Vai tas nebija jauki no barona puses? Pieminot viņa nopelnus, jāatzīmē, ka Midendorfs savāca lielāko putnu izbāžņu kolekciju Igaunijas vēsturē – vairākus tūkstošus (lēš, ka no diviem līdz četriem tūkstošiem) eksemplāru, viņš arī organizēja pirmos putnu vērošanas tīklus gan tagadējās Igaunijas, gan Latvijas teritorijā, bija dažādu ar ornitoloģiju saistītu biedrību, to skaitā kopš 1888. gada arī Rīgas Dabas pētnieku biedrības, biedrs, kurš salīdzinoši maz publicējies, bet vairāk strādājis sabiedriskā kārtā.
Dabas mīlestības ķerto Baltijā nekad nav trūcis. Par laimi, netrūkst arī šodien. Un Moricsala – šis Usmas ezera brīnums – elpo mierīgi, glabājot nākamajām paaudzēm stāstus par saviem sargātājiem.
Šā raksta tapšanā izmantoti Ingrīdas Štrumpfas, Ruslana Matroža un LNB arhīvos vāktie materiāli.
Inguna Bauere, Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2016