Ikdienas burzmā vabioes reti kurš ievēro. Un, ja arī ievēro, tad, visticamāk, nevelta tām lielu uzmanību un pat domās pie tām nepakavējas. Bet ir vērts! Vaboles ir sugām visbagātākā dzīvo organismu grupa uz mūsu planētas. Tikai atklāto un aprakstīto sugu skaits vien jau sniedzas pāri par 350 tūkstošiem, bet tā ir tikai «aisberga» redzamā daļa. Zinātnieki nepārtraukti atrod un apraksta jaunas, līdz šim nezināmas vaboles. Pat Eiropā, kas mums šķiet izpētīta līdz pēdējam kokam, vaboles regulāri pārsteidz koleopterologus (vaboļu pētniekus) ar jaunumiem. Aplūkosim tuvāk dažus šīs interesantās dzīvnieku grupas pārstāvjus, lai, ja ne apbrīnotu, tad vismaz mēģinātu izprast vaboles.
Lauku maijvaboles (Melolontha melolontha) portrets. Austrumeiropā ir sastopamas divu sugu maijvaboles – lauku un meža. Lauku maijvabole apdzīvo visu Eiropas teritoriju; meža maijvabole Rietumeiropā vairs nav sastopama
Lielai daļai kukaiņu piemīt īpatnība tumšajā diennakts laikā lidot uz gaismu. Siltajos, saulainajos vasaras vakaros miljoniem vaboļu šķērso Rīgas līci virzienā uz rietumiem. Tās lido uz rietošās saules gaismu, bet nākamajā rītā viļņi izskalo šīs vaboles atpakaļ krastā. Un tad šķiet, ka liedags ir kā ar krāsainu segu pārsegts – to klāj simtiem tūkstoši krāsainu, dzīvu un mirušu vaboļu. Attēlā – divu sugu mārītes (Coccinellidae) un trīs sugu lapgrauži (Chrysomelidae) liedagā pie Mērsraga.
Visu dzīvo organismu galvenais dzīves uzdevums ir atstāt dzīvotspējīgus pēcnācējus. Te viena no Latvijā visbiežāk sastopamajām lapgraužu sugām – lielais apšu lapgrauzis (Chrysomela populi). Tā pieaugušie īpatņi pārtiek no jaunu apšu un papeļu lapām. Uz barības augiem vaboles arī pārojas, nereti pat nepārtraucot cienāties.
Priežu malkciršu tēviņiem taustekļi pārsniedz ķermeņa garumu 4-5 reizes!
Malkciršiem (ģints Acanthinus), kā arī daudzām citām ar atmirušu koksni saistītām kukaiņu sugām, ir raksturīgs ķermeņa aizsargkrāsojums. Pamanīt šādas sugas ir ļoti grūti, jo īpaši tad, ja tie atrodas miera stāvoklī. Attēlā redzami pārojošies priežu malkcirši (Acanthocinus aedilis).
Daudzām tropos sastopamajām vabolēm ir uzkrītoši spilgts krāsojums. Tomēr, lai cik tas liktos dīvaini, tieši šāds krāsojums tām palīdz paslēpties no ienaidniekiem, atstarojot saules gaismu un padarot šos kukaiņus grūti pamanāmus. Attēlā redzama viena no parastākajām rožvaboļu sugām – Dicranorrhina derbyana layardi.
Lielā apšgrauža (Saperda carcharias) kāpuri attīstās apšu un papeļu atmirušajā koksnē, bet pieaugušas vaboles pārtiek no šo koku lapām.
Ugunsvaboļu (Pyrochroidae) dzimtas pārstāvji pārsvarā ir koši sarkanā krāsā. Tādā veidā par šo vaboļu iespējamo indīgumu tiek brīdināti potenciālie uzbrucēji. Attēlā – ugunsvaboles Pyrochroa coccinea tēviņš
Tropu degunradžvabole Dipelicus quadratifer ir viena no lielākajām un smagākajām vaboļu sugām. Savu «ragu» un priekškrūšu vairoga izaugumus tēviņi izmanto savstarpējās cīņās par mātītes uzmanību. Dažām vaboļu sugām šie «ragi» var pārsniegt pat ķermeņa garumu. Fotografēts Indonēzijā, Halmaherā, Tilopes apkārtnē.
Lapkoku ligzdkoksngrauzis (Rhagium mordax) ir viena no Latvijā bieži sastopamām sugām. Tā saistīta ar dažādu koku sugu atmirušu koksni. Šo vaboļu kāpuri pirms iekūņošanās veido miniatūrai putnu ligzdai līdzīgas kameras zem attiecīgā koka mizas. No tā arī cēlies šīs ģints latviskais nosaukums.
