Ornitologs Dmitrijs Boiko, vairākus gadus pētot un gredzenojot ziemeļu gulbjus, atklājis, ka vasarā, spalvu maiņas laikā neligzdojošie gulbji Latvijā nav sastopami. Vienā vasarā viņa gredzenots gulbis bija novērots Somijā pie Krievijas robežas. Tas rosināja domāt, ka neligzdojošie gulbji uz spalvu maiņu dodas kaut kur Krievijas ziemeļos. Kā viena no iespējamajām vietām tika pieņemta Šoina, kas ornitologu aprindās pazīstama kā zosu un arī gulbju pulcēšanās vieta.
Šoina atrodas Krievijas ziemeļos pie Baltās jūras. Tā ir pierobeža, kur ārzemnieki ar tūristu vīzu netiek ielaisti. Ir vajadzīgs oficiāls – vislabāk kādas iestādes – ielūgums ar nopietnu mērķi. Nekas cits neatlika, kā internetā meklēt kādu, kas mums varētu palīdzēt nokļūt Šoinā. Tas arī izdevās, un viss sākās ar fotogrāfu Aleksejevu Golubcovu, kura Šoinas fotogrāfijas atrodamas internetā, un beidzās ar Sanktpēterburgas Universitātes Etnogrāfijas katedru. Izrādījās, ka tiek organizēta etnogrāfu ekspedīcija uz Kaņina pussalu, kas atrodas netālu no Šoinas. Mūs uzaicināja piebiedroties ekspedīcijai un veikt bioloģiskus pētījumus. Mēs piekritām, kaut arī nevienu nepazinām; sazināšanās notika tikai ar e-pastu un telefoniski – garantiju nekādu, ka samaksātā nauda (1500 dolāru no cilvēka) tiks izlietota tur, kur solīts. Uz Kaņina pussalu 2007. gada 30. jūnija vakarā devās divi biologi – Digna Pilāte un Valdis Pilāts. Dmitrijs Boiko nolēma nebraukt, jo bija jāķeras klāt Latvijas gulbju iezīmēšanai ar radioraidītājiem.
Nav viegli nokļūt pasaules malā
Bāzes nometnē Kaņina pussalā bija plānots nokļūt 4. jūlijā. No Rīgas ar autobusu devāmies uz Sanktpēterburgu, kur mūs sagaidīja Arina. Kopā ar viņu un Pekinas Universitātes rektori Din Hun devāmies uz Kaņinu. No Sanktpēterburgas ar nakts vilcieniem braucām uz Vologdu, pēc tam uz Arhangeļsku, kur rīta agrumā mūs sagaidīja Ziemeļu ekoloģisko problēmu institūta direktors un aizveda uz lidostu. Miglas dēļ reiss kavējās vairākas stundas, taču beidzot lidmašīna pacēlās gaisā un mēs devāmies trīs stundu ilgā pasakainā lidojumā uz Šoinu.
Šoina mūs sagaidīja, tinusies sirreālā miglā, kuras dēļ tālākais brauciens uz nometnes vietu ar motorlaivām tika atlikts līdz nākamajai dienai. Nākamajā dienā miglas vairs nebija, taču sacēlās stiprs un nepareizs vējš, tādēļ Šoinā mēs bijām spiesti uzturēties vēl kādu laiku. To īsinājām, kopā ar etnogrāfēm dodoties apskatīt ciemu un iztaujājot vietējos iedzīvotājus par zveju un medībām. Ceturtās dienas rītā tika dota komanda mērkaķa ātrumā sakravāt mantas un doties jūrā, jo vējš bija mainījies. Ar motorlaivām bija jānobrauc 40 km. Tāds nieks vien ir – aptuveni piecas stundas.
Brauciens sākās ar to, ka mūsu laivas motors noslāpa, vēl neaizbraucot līdz jūrai. Nācās mainīt laivu. Šīs atrakcijas prasīja divas stundas. Jaunā laiva kustējās uz priekšu lēnāk, nekā vajadzēja, jo bijām četri braucēji un vēl mugursomas. Tāpēc, tiklīdz iebraucām vilnī, pāri mums gāzās ūdens šaltis. Pēc pāris stundu brauciena vedēji bija izmirkuši līdz ādai, bet mēs – es un Valdis –, pateicoties atbilstošam apģērbam, daļēji. Nekas cits neatlika, kā pusceļā piestāt krastā un apžāvēties.
Bads tundrā
Apstājāmies Tornā, kas kādreiz bija ciemats; tagad par kādreiz šeit valdošo rosību liecina vien pussabrukušas, pamestas mājas. Toties visapkārt rosās putni un jo īpaši daudz zosu. Kā izrādījās, Torna ir vietēja mēroga putnu liegums. Kamēr izmirkušie mājā pie plīts žāvējās, tikmēr vējš ārā pastiprinājās, un zvejnieki neriskēja mūs vest tālāk. Nolēmām ceļā doties naktī, kad vējš parasti pierimst. Bija atlikuši tikai 20 km līdz vietai, kur mums vajadzēja nokļūt. Taču vējš naktī pieņēmās spēkā, un sākās vētra, kas netaisījās pierimt ne otrajā un ne arī trešajā dienā. Viss jau būtu jauki: ir jumts virs galvas un siltums, taču ar pārtiku bija trūcīgi. Produkti bija sagādāti pusotrai dienai četriem cilvēkiem. Taču zvejniekiem – trīs spēcīgiem vīriem – un sunim līdzi nebija paņemts gandrīz nekas. Taču, stāstot par zvejā un medībās pieredzēto, viņi vienmēr uzsvēra: ja brauc uz vienu dienu, tad pārtika jāņem līdzi nedēļai. Savs ēdiens mums bija jāpietaupa, jo sākām nojaust, ka tie atlikušie 20 km būs jāiet kājām un pēc tam vēl 12 km līdz nometnes vietai. Izveidojās absurda situācija: ēdiens (zivis jūrā, zosis un zaķi visapkārt) čum un mudž visriņķī, bet klāt tam netiek. Nav ar ko. Mūs glāba nātres, skābenes, maurlociņi un pēc penicilīna garšojoši sausiņi.
Pārējie ekspedīcijas dalībnieki nezināja, kur mēs esam un kas ar mums notiek. Šeit mobilajam tālrunim ir tikai greznumlietas statuss. Nometnē mūs gaidīja 4. jūlijā, bet nu jau bija 8. jūlijs, un vēl nemaz nebija zināms, kad pierims vētra. Arinai līdzi bija rācija. Šoinā sazināties un brīdināt pārējos par mūsu kavēšanos neizdevās. Tornā izdevās sazināties tikai vienu reizi, kad arī paspējām pateikt, ka esam ceļā un nav zināms, kad ieradīsimies. No īsās sarunas Arina saprata, ka arī nometnē gadījies kaut kas nelāgs.
Vētra nepierima arī trešās dienas vakarā. Tika nolemts, ka ilgāk negaidīsim un tālāk dosimies kājām, bet zvejnieki atstās savas laivas un uz mājām arī dosies kājām. Nav jau pirmā reize. Agri no rīta bēguma laikā mūs pārveda pāri upei, un tālāk mūsu ceļš turpinājās gar jūras krastu. Tajā dienā mums bija jānoiet līdz upei Bugrovica, kur mūs jau gaidīja citi zvejnieki, divi ekspedīcijas dalībnieki un fantastiski garšīgs ziemeļbrieža gaļas buljons. Īsi pirms gājiena beigām pamanījām, ka jūra kļuvusi kā spogulis un spīd saule.
Bāzes nometnē, kas atradās blakus upei Pescovaja, mēs ieradāmies 11. jūlijā, kur beidzot vaigā skatījām ekspedīcijas vadītāju un pārējos dalībniekus. Viņi bija ieradušies pirms divām nedēļām. Ekspedīcijas vadītājs Igors Semjonovs ir dzimis un audzis Rīgā. Pēc vidusskolas beigšanas devies studēt uz Sanktpēterburgu, kur palicis dzīvot. Tagad strādā Sanktpēterburgas Universitātes Etnogrāfijas fakultātē par pasniedzēju. Ekspedīcijā piedalījās vēl divi pasniedzēji un deviņi studenti, kuriem tā bija prakse. Ekspedīcijas mērķis bija pētīt briežkopju tagadējo dzīvesveidu, jo pēdējo reizi Kaņina pussalā kaut kas līdzīgs tautas skaitīšanai noticis pirms 80 gadiem.
Jūnijā sniegs, jūlijā – karsta vasara
Kaņina pussala atrodas aiz Polārā loka Ņencu autonomajā apgabalā. Tās platība ir 10 000 km², vienu krastu apskalo Baltā jūra, otru – Barenca jūra. Jūnija sākumā gaisa temperatūra tur bija -7°C un sniga sniegs. Ziemeļu vasarā, kad ir polārā diena, temperatūra var svārstīties no -5?C līdz +28?C, bieži un ilgstoši līņā, pūš stiprs vējš. Šeit dzīvo ne vairāk kā 1000 iedzīvotāju – galvenokārt ņenci, kas nodarbojas ar briežkopību, klejojot līdzi ziemeļbriežu ganāmpulkiem. Viņi pārvietojas pa sev vien zināmu maršrutu ar nartām (briežu pajūgiem), kas līdzīgas ragavām. Nartu iebrauktu ceļu sauc par virgu. Citu ceļu un transporta līdzekļu tundrā nav. Bagātie briežkopji ziemā mēdz izmantot sniega motociklus. Īpašos gadījumos, ja kāds saslimis vai jāsavāc skolas bērni, sākoties skolai, tiek izmantots helikopters. Pussalā uzturas 12 briežkopju brigādes. Viena brigāde sastāv no vairākām ģimenēm. Ģimenes savstarpēji ir radnieciskas pa vīriešu līniju. Sievietes parasti ieprecas citu brigāžu ģimenēs.
Esam galā. Uzslienam telti, kurā mums būs jādzīvo divas nedēļas, neskatoties ne uz kādiem laika apstākļiem. Daugavpils Universitātes Sistemātiskās bioloģijas institūta uzdevumā man ir jāievāc kukaiņi un iespēju robežās augi, sīkie zīdītāji un gliemji. Tāpēc jau pirmajā dienā tiek izvēlētas un sagatavotas vietas materiāla ievākšanai. Gandrīz visi etnogrāfi dodas pie briežkopju brigādēm veikt savus pētījumus. Arī mēs ceram, ka būs izdevība apciemot kādu no brigādēm. Pirmās dienas nometnē esam četri: mēs ar Valdi, Din Hun un Aleksandrs Mazins, kurš veic arī feldšera pienākumus. Din Hun pirmo reizi savā mūžā patstāvīgi iekūra uguni un izvārīja putru. Pirmajās dienās viņa gaidīja autobusu, kas aizvedīs pie briežkopjiem, un vēlējās aiziet uz veikalu, lai dažādotu savu ēdienkarti. Ķīnā ekspedīcijas tiek organizētas citādi – tur neviens ar kājām tālu neiet. Tomēr nākas vien iet ar kājām uz tuvāko brigādi – kādus 7 km no nometnes. Paliekam nometnē vairākas dienas vieni paši. Katru dienu dodamies radiālajos maršrutos, jo vakarā jāatgriežas nometnē. To nedrīkst atstāt bez uzraudzības.
Laiks pirmo nedēļu bija pasakains – saulē +34?C. Sauļojamies, peldamies un jūtamies kā kūrortā. Nekad neticētu, ka galējos ziemeļos var staigāt peldkostīmā. Daba zied, ainavas skarbas, bet gleznainas. Tundrā biju pirmo reizi un biju sajūsmā, jo katru dienu ieraudzīju kādu līdz šim neredzētu putnu vai tikko uzplaukušu ziedu. Sākumā nedomāju vākt herbāriju – nebija fiziski iespējams paņemt līdzi presi un labi daudz avīžu. Tāpat arī bija jādomā par to, kā visu lauku apstākļos izžāvēt un vēl atvest uz savas muguras. Taču atturēties nebija iespējams. Eksperimentējot par presi izmantoju krastā izskalotus dēlīšus un akmeņus, avīzes vietā — tualetes papīru, kas nometnē bija gandrīz neierobežotā daudzumā.
Ekstrēmie pārgājieni
Beidzot pienāca diena, kad mums radās izdevība doties pie vienas no briežkopju brigādēm. Gribējās redzēt, kā ņenci dzīvo. Tā atradās 12 km no nometnes, taču viņu 5000 briežu lielais ganāmpulks tās dienas rītā ganījās visapkārt nometnei. Ceļā devāmies trijos pēcpusdienā briežu gana norādītajā virzienā. Laiks bija saulains. Uzkāpām plakankalnē, kad pēkšņi uznāca bieza migla. Nācās apstāties un gaidīt, kad migla izzudīs. Tālāk par pāris desmitiem metru neko nevarēja saskatīt un turpināt ceļu nepazīstamā apkārtnē bez orientieriem būtu riskanti. Pēc divu stundu gaidīšanas migla nozuda tikpat pēkšņi, kā parādījās. Turpinājām ceļu, taču brigādes apmešanās vietu nekur nemanījām. Pēkšņi uzgājām virgu. Nu vismaz bija skaidrs virziens, kurā jāiet. Apmetnē nonācām īsi pēc pusnakts. GPS raidītājā bija redzams, ka pa gaisa līniju no nometnes līdz apmetnei ir 12 km.
Nopriecājāmies, ka varēsim izžāvēt izmirkušās kājas, paēst un iedzert tēju. Studentes Olga un Paļina brigādes apmetnes vietā bija atstājušas visas savas mantas, pārtiku un telti, lai varētu palikt un pastrādāt vēl kādu nedēļu. Te bija atstāta arī Din Hun, kurai tika solīts šajā dienā atnākt un kopā pastrādāt vēl dažas dienas. Izrādījās, ka Din Hun likusi savākt visas mantas un aizvest viņu atpakaļ uz nometni. Labi, ka viena ģimene mūs pacienāja ar tēju un gaļu, ļāva izžāvēt izmirkušās kājas un sasildīties. Taču palikt pie viņiem pa nakti nebija iespējams vietas trūkuma dēļ. Divos naktī devāmies atpakaļ uz nometni pa citu ceļu un nometnē atgriezāmies 8 no rīta. Din Hun mūs jau gaidīja, bet mantas bija atstātas 4 km no nometnes – brieži esot piekusuši, tāpēc tās līdz nometnei neatveda. Mantas meklējām trīs dienas.
Pēc nedēļas laiks kļuva sliktāks – vairākas dienas līņāja lietus, pūta vējš un bija auksti. Pamazām atgriezās visi dalībnieki. Vakaros, dzerot paštaisīto džinu, bija interesanti klausīties viņu stāstos par redzēto un dzirdēto. Un tad vienā vakarā uzspīdēja saule, un bija skaidri redzams, ka iestājies rudens. Ņenci zinājuši teikt, ka rudens iestājas 18. jūlijā.
Sākām gatavoties atpakaļceļam. Izskatījās, ka arī daba gatavojas mūsu prombraukšanai: vējš pierima, uzspīdēja saule, un jūra kļuva mierīga. Jahta no Arhangeļskas pēc mums ieradās 25. jūlija agrā rītā – kā bija plānots. Mājupceļš bija raits. Rīgā ieradāmies 1. augustā – kā bija plānots. Nosauļojušies ziemeļu saulē, sveiki un veseli un no biologiem pārtapuši par etnobiologiem. Redzējām arī ziemeļu gulbjus – trīs putni mums pārlidoja pāri, taču bez Dmitrija zilajiem kakla gredzeniem.
Digna Pilāte
Publicēts 2008.gada februārī.