Čangas sala (Koh Chang, tulkojumā no taju valodas – Ziloņu sala) ir trešā lielākā Taizemes sala, kas atrodas Siāmas līcī Trata provincē netālu no Kambodžas robežas, 310 kilometrus no valsts galvaspilsētas Bangkokas. Salas platība ir 215 kvadrātkilometri, augstākais punkts – Salapketas kalns – paceļas 743 metrus virs jūras līmeņa, un te pastāvīgi dzīvo aptuveni 5500 cilvēku, kuri kompakti apdzīvo astoņus ciemus gar salas lēzenāko piekrastes daļu. Uz salas ir tropisks klimats, no novembra līdz pat maijam ir sausā sezona, martā un aprīlī ir ļoti karsti, bet vasarā sākas lietus periods. Uz salas ir saglabājušies neskarti tropu lietusmeži, un te raksturīga milzīga bioloģiskā daudzveidība.
Pirmie tūristi Čangas salā parādījās tikai 1970. gados, kad atpūtnieki sāka braukt uz salu ar zvejnieku laivām. Ar laiku tūristu skaits pieauga, arī paši taji jeb tajieši iemīļoja salu kā atpūtas vietu brīvdienās. Ciemiņu skaitam aizvien pieaugot, tika attīstīta arī tiem piemērota infrastruktūra: gar piekrasti ierīkots asfaltēts autoceļš, uzbūvētas daudzas viesnīcas ar WiFi pieslēgumu, kā arī iepirkšanās centri un restorāni. Uz salas lidostas nav, toties ir regulāra prāmju satiksme. Pa salu cilvēki pārvietojas galvenokārt ar mopēdiem, bet tūristus pārvadā mikroautobusi. Te nav rūpniecisku ražotņu, lielāko salas daļu aizņem kalni un neskartie tropu meži. Tā kā augsne šeit nav piemērota rīsu audzēšanai, vietējie zemnieki lēzenajos piekrastes rajonos nodarbojas ar kokosriekstu, duriānu, banānu, kā arī citu augļu un dārzeņu audzēšanu. Mūsdienās Čangas sala ir slavena kā ekoloģiski tīrs kūrorts, te ierīkots aptuveni
170 viesnīcu un viesu māju, kas piesaista atpūtniekus no visas pasaules, tostarp Latvijas. Arī mēs ar sievu pērn apmeklējām šo salu, kas atrodas 8000 kilometru no Rīgas, lai atpūstos un redzētu īstus tropu lietusmežus. Uz tiem varējām lūkoties pat no viesnīcas istabas loga. Mums bija iespēja vairākas dienas veltīt ekskursijām pa salas austrumu daļu, vērot un fotografēt dažādus dzīvniekus.
Dabas daudzveidība
Par salas bioloģisko daudzveidību līdz pat 20. gadsimta sākumam zināms bija maz. Pirmā botāniskā ekspedīcija notika 1899.–1900. gadā, kad ar Taizemes flotes atbalstu triju mēnešu periodā salu apmeklēja pētnieki no Kopenhāgenas universitātes, kuri kolekcionēja visu, ko vien varēja savākt. Pēc tam 1902. gadā Dānijā tika publicēta grāmata «Čangas salas flora» («Flora of Koh Chang»). Pagāja gandrīz gadsimts, un tikai 1992. gadā tika veikta pirmā dzīvnieku uzskaite. Uz salas konstatēja 29 zīdītāju sugas, 74 putnu sugas, no kurām 61 uz salas dzīvo pastāvīgi. Vēl atrada 42 abinieku un rāpuļu sugas – gan karaliskās kobras, gan Čangas vardi (Limnonectes kohchangae), ko sākumā uzskatīja par endēmu sugu, bet vēlāk konstatēja arī citur. Bioloģiskā daudzveidība Čangas salā arī mūsdienās ir saglabājusies samērā mazskarta. To var izskaidrot arī ar Taizemes iedzīvotāju gastronomiskajām un sociālās kultūras atšķirībām no citām Āzijas tautām, piemēram, ķīniešiem, kuri ļoti pamatīgi sagandēja dabu savā valstī, ēdot gandrīz visu, kas kustas. Tāpēc Taizemes daba mūsdienās ir labs piemērs tam, kādai ir jābūt bioloģiskajai daudzveidībai Āzijas lietusmežos.
No skudrām līdz lapsenēm
Dzīvniekiem tropu mežos ir izteikti divi aktivitātes periodi – diena un nakts. Dienas laikā, kad ir ļoti karsts, protams, rosās tikai neliela daļa kukaiņu, tostarp spāres un dienas tauriņi. Taizemē ir konstatētas 1100 dienas tauriņu un 241 spāru suga, un arī Čangas salā abu šo grupu sugu skaits ir visai ievērojams. Vienas ekskursijas laikā, faktiski dažās stundās, varēja ieraudzīt desmitiem tauriņu un spāru sugu. Turklāt katrā jaunā biotopā bija vērojamas citas, iepriekš neredzētas sugas. Tauriņi šeit ir lielākie no lidojošajiem kukaiņiem, bet to fotomedības nebija vieglas – skaistie lidoņi visai īsu brīdi pozēja, nolaidušies uz ziediem vai lapām, pārsvarā tie ātri lidoja, reizēm visai augstu, bet, kad nosēdās uz zemes, sakļauto spārnu aizsargkrāsa momentā saplūda ar fonu. Vajadzēja daudz pacietības, lai pietuvotos tauriņiem fotografēšanai nepieciešamajā attālumā. Turklāt skriešana pakaļ kukaiņiem karstajā saulē prasa daudz spēka un izturības, ar laiku fotokamera pārklājās sviedriem.
No citiem kukaiņiem vēl noteikti jāpiemin visur esošās skudras. Karstā dienas laikā ilgi staigāt apkārt ir pagrūti, gribas apstāties, kaut kur apsēsties un atpūsties, bet skudras to neļauj – jau pēc pusminūtes rāpos pa kājām, bet, kad mēģināsi tās noņemt, kodīs vai apšpricēs pirkstus ar indi. Skudras uz salas pilda sanitāru lomu, īsā laikā apēdot kritušos dzīvniekus – ne tikai sīkos kukainīšus, bet arī ko lielāku, piemēram, ķirzakas un putnus. Pie mums šo funkciju dabā pilda līķēdaji (galvenokārt vaboles), bet tropos – tieši skudras. Šo kukaiņu sugu daudzveidība ir visai ievērojama, sākot no izmēra ziņā pavisam sīciņām skudriņām, kuru garums ir tikai viens divi milimetri, līdz pat centimetru pusotru gariem kukaiņiem, kas pārvietojas tik ātri, ka ar rokām tos noķert ir pagrūti. Zemsedze tropu mežā ir biezs vecu koku lapu slānis, vietām līdz pusmetru biezs, tur dzīvo mitrenes, bet virspusē – skudras.
No citiem bīstamajiem, bet ļoti skaistajiem kukaiņiem vērts pieminēt lapsenes. Atklātajos un sausajos mežu laukumiņos var novērot gan sīkas šo kukaiņu sugas, gan tādas, kuras ir divreiz lielākas par mūsu iršiem. Parasti šie krāsainie kukaiņi nesteidzīgi «patrulē» savā meža nogabalā un ļauj pietuvoties samērā tuvu, tā ka tos var samērā labi nofotografēt. Galvenais to darīt lēni, bez straujām kustībām, lai lapsenes nesaniknotu. Taču lapseņu ligzdām kokos labāk pat netuvoties!
Karstajā tropu klimatā vislielāko sugu aktivitāti un daudzveidību var novērot nakts stundās, kad temperatūra pazeminās un kukaiņi izlido, lai dotos medībās un barotos. Šajā laikā atliek tikai pastaigāties pa ciemu un pievērst uzmanību lampām, kuru gaisma piesaista daudzus lidoņus. Piemēram, mūsu viesnīcas teritorijā uz gaismekļiem katru vakaru salidoja vairākus centimetrus garas palmu degunradžvaboles, dažādu sugu blaktis, koksngrauži, siseņi un tauriņi. Arī mežā nakts stundās dzirdamas daudzu tā iemītnieku radītās skaņas un balsis, un īpaši skaļas ir cikādes.
No krupjiem līdz putniem
Abiniekus uz salas ieraudzīt ir pagrūti, jo šie dzīvnieki mīt gan kokos, gan augājā pie ūdeņiem. Dažus Āzijas krupjus (Duttaphrynus melanostictus) izdevās sameklēt, mērķtiecīgi pārcilājot baļķus, zem kuriem šie nakts dzīvnieki pārlaiž dienas karstumu. Savukārt no rāpuļiem uz salas visvairāk ir ķirzaku, kuras dzīvo gan cilvēku mītnēs, gan arī meža zemsedzē. Pastaigājoties pa salu, ir jāatceras, ka tevi visu laiku kāds vēro! Ķirzakas uz zemes medī kukaiņus un bauda saules vannas, bet pietuvoties tām tuvāk ir faktiski neiespējami – tās momentā aizbēg, dzirdama tikai skrejošo dzīvnieciņu radītā sauso lapu čaukstoņa. Pēc saules rieta no slēptuvēm un spraugām izlien naktī aktīvie gekoni (Hemidactylus frenatus), kuri spēj pārvietoties pa sienām un griestiem, turoties pie jebkādas virsmas ar pēdu apakšpusē esošajiem spilventiņiem. Visvairāk šīs skaistās ķirzakas var redzēt pie gaismekļiem, kur tās medī uz gaismu atlidojušos kukaiņus, – gandrīz pie katras spuldzes dežurē pa gekonam, bet mūsu viesnīcā, pie reģistratūras zonas griestiem, saskaitīju pat deviņpadsmit vienlaikus.
Uz salas ir liela putnu sugu daudzveidība. Pie cilvēku mītnēm putnus pamanīt ir vieglāk, jo tie bieži tup uz vadiem vai jumtiem vai meklē barību uz zemes. Visgrūtāk tos ieraudzīt mežā – lielākoties tie uzturas lapotnē koku galotnēs, pārlido ātri un uzvedas visai nervozi, kad mēģini tiem tuvoties. Naturālistiem bez pieredzes sugu atšķiršana un noteikšana ir iespējama tikai mājas apstākļos, izmantojot ekskursiju laikā iegūtās putnu fotogrāfijas, tās salīdzinot ar attēliem noteicējos un meklējot nepieciešamo informāciju interneta resursos. Dažu dienu laikā man izdevās pamanīt vai nofotografēt aptuveni divdesmit putnu sugu, un starp tiem bija gan mazāki – no mušķērājiem līdz čakstēm –, gan vidēja izmēra putni, piemēram, pakalnu mainas (Gracula religiosa) un Ķīnas ūbeles (Streptopelia chinensis). Lielākie uz salas sastaptie putni bija baltvēdera jūras ērgļi (Haliaetus leucogaster), kuru spārnu plētums sasniedz 2,2 metrus. Šie putni medīja zivis jūras piekrastē, tāpēc tos laiku pa laikam varēja pamanīt lidojumā no meža uz jūru un atpakaļ.
Taizemes zelta koks
Tropu mežos aug daudzu sugu koki, taču par vienu, arī Čangas salā, introducētu koku sugu – Brazīlijas heveju (Heva brasiliensis) – ir jāpastāsta vairāk. Savulaik šie koki auga tikai Amazones tropu mežos. Taču 1844. gadā atklātais vulkanizācijas process bija iemesls straujam gumijas ražošanas uzplaukumam, un tieši no šīs sugas hevejām iegūst līdz pat 96 procentus visa dabiskā kaučuka pasaulē. Pat kaučuka nosaukums radies no indiāņu valodas un nozīmē «raudošs koks» (kau – koks, uču – raudāt). Jau 19. gadsimta beigās hevejas veiksmīgi ieaudzēja arī Dienvidaustrumāzijas valstīs. Lai iegūtu lateksa ražošanai nepieciešamo hevejas pienu, šos kokus stāda rindās, un ražīgākie piena devēji ir astoņus līdz 30 gadus veci koki. Katru koku iegriež, noņem daļu mizas, un šajā vietā koks izdala pienam līdzīgu sulu. Griezuma vietai piestiprina konteineru, kas var būt gan plastmasas trauks, gan kokosrieksta čaula, un šo pienu savāc. Nekādu īpašo apkopi koki neprasa, tāpēc zemniekiem, kas nodarbojas ar heveju audzēšanu, tās nes vieglu un stabilu peļņu, salīdzinot ar citu kultūru audzētājiem. Tāpēc Taizemē heveju sauc par zelta koku.
Duriāns – augļu karalis
Čangas salas piekrastes plantācijās aug daudz vietējo augļu kultūru, un nekur citur tik garšīgus un sulīgus augļus man nav bijusi izdevība baudīt. Augļus vāc pilngatavībā un uzreiz apēd. Lai augļus atvestu līdz Latvijas veikaliem, tie tiek novākti zaļi, tos transportē vairākas nedēļas, tāpēc tie vairs nav tik sulīgi. Taizemes iedzīvotāji par savas valsts augļu karali nominēju ši duriānu. Pirmā informācija par šo augli Eiropu sasniedza 15. gadsimtā – 1492. gadā publicētajās ceļojuma piezīmēs no Sumatras to aprakstīja itāļu ceļotājs Nikolo de Konti (Niccolo de Conti, 1395–1469). Duriāns ir malvu dzimtas Durio ģints koku auglis ar izteiktu smaržu, precīzāk – smaku. Mūsdienās Dienvidaustrumāzijā ir zināmas 30 duriānu sugas. Līdz mūsu veikaliem šādi augļi netiek, jo pieprasījums būtu ierobežots, bet loģistika – dārga. Ļoti daudziem cilvēkiem nepatīk augļa ļoti stiprā smaka, kas atgādina sapuvušu sīpolu, bet tajiešiem tie ļoti garšo. Par šo augli mēdz teikt, ka tas ož kā elle, bet garšo kā debesis. Man nepatika… Ne jau velti visās viesnīcās un citās sabiedriskajās vietās redzami uzraksti, kas brīdina: «No durian fruits!» Duriāns ir arī visai bīstams auglis. Tas aug kokos 25–50 metru augstumā, tā izmērs var sasniegt 30 centimetrus garumā un 15 centimetrus platumā, bet svars – no viena līdz trim kilogramiem, tāpēc ir jābūt īpaši uzmanīgiem, pastaigājoties zem šiem kokiem, jo varenā izmēra, biezās mizas un dzelkšņu dēļ nelaimīgas sakritības gadījumā iznākums var būt pat letāls. Taizemē duriāns ir introducēts auglis, bet mūsdienās tas ir līderis augļu eksportā – ik gadu šai valstī novāc aptuveni 800 000 tonnu (kopējais visas pasaules apjoms – 1 400 000 tonnu).
Jūras nacionālais parks
Čangas salas vietējo iedzīvotāju pamatnodarbošanās ir arī zvejošana jūrā. Ap salu ir daudz koraļļu rifu ar lielu zivju un citu jūras dzīvnieku daudzveidību, kas salas iedzīvotājiem ļauj ne tikai papildināt savu ēdienkarti ar jūras veltēm, bet arī nopelnīt, pārdodot šīs delikateses tūristiem. Lai aizsargātu salu arhipelāga unikālo dabu, veicinātu ilgtspējīgu jūras resursu izmantošanu un saglabātu bioloģisko daudzveidību, 1982. gadā šeit izveidots Jūras nacionālais parks, tāpēc šajā teritorijā aizliegts pārvietoties ar motorizētu ūdens transportu, piemēram, ūdens motocikliem, motorlaivām, nodarboties ar ūdensslēpošanu, kā arī ieviesti citi ierobežojumi, lai mazinātu negatīvo ietekmi uz jūras ekosistēmu. Čangas salu arhipelāgā iekļauta 51 vulkāniskās izcelsmes sala, lielākā daļa no tām ir neapdzīvotas, bet uz dažām, kur ir lēzenāki krasta posmi, ir arī cilvēku mītnes. Jūras nacionālā parka teritorija ir 650 kvadrātmetrus plaša, un 70 procentus aizņem jūras akvatorija. Vislabāk šo parku var apskatīt un iepazīt, dodoties kādā no jūras braucieniem, ko organizē tūrisma kompānijas, – tie sākas no salas dienvidu gala un ilgst vairākas stundas. Brauciena laikā ir iespēja tuvāk aplūkot arhipelāga salas, pa ceļam vērojot virs ūdens lidojošās zivis, kuras izmanto savas garās spuras kā spārnus, kā arī snorkelēt koraļļu rifos.
Lietusmeži sauc pēc palīdzības
Tropu lietusmeži ir viena no mūsu planētas svarīgākajām ekosistēmām ar vislielāko bioloģisko daudzveidību – šeit dzīvo līdz pat 90 procentu no visām zināmajām augu un dzīvnieku sugām. Daudzas sugas, jo īpaši kukaiņu, līdz šim pat nav zinātniski aprakstītas. Šie meži ir arī nozīmīgi vietējo iedzīvotāju izdzīvošanai, kā arī viegla peļņa lielajām starptautiskajām kompānijām, kuras nodarbojas ar koksnes tirdzniecību. Tropu lietusmežu izciršana un augsnes degradēšana notiek biedējoši straujos tempos. Zinātnieki aprēķinājuši, ka ik dienu izmirst daudzas dzīvnieku un augu sugas, kuras nav spējīgas pielāgoties jaunajiem apstākļiem, kad pazūd viņu dzīvošanai nepieciešamais biotops vai barības objekti. Galu galā tropu meži ir arī mūsu planētas plaušas, tāpēc, iznīcinot mežus lielās platībās, tiek apdraudēti arī citi apkārtnes reģioni.
Pēdējās desmitgadēs Dienvidaustrumāzijas valstīs notiek visai intensīva tropu mežu izciršana, tāpēc mūsdienās daudzviet ir saglabājušies tikai fragmenti no kādreiz lielajiem un mazskartajiem mežu masīviem. Cilvēku populācijai pieaugot, arī spiediens uz mežiem palielinās. Lai nopelnītu iztikai, cilvēki vēl vairāk degradē šo svarīgu ekosistēmu, pat neapzinoties vai nedomājot par to, cik ļoti no tās ilgtspējīgas saglabāšanas ir atkarīga viņu pēcteču izdzīvošana un eksistence.
Čangas salas iedzīvotāju un dabas abpusēji izdevīgais līdzāspastāvēšanas piemērs labi parāda, ka ir iespējams nodrošināt jauku dzīvi gan cilvēkiem, gan augiem un dzīvniekiem, neiznīcinot lietusmežu ekosistēmu, jo tas dod iespēju dabas mīļotājiem baudīt atpūtu salas piekrastē un vērot dabas daudzveidību. Ja gribat sajust tropu meža smaržas, skaņas un redzēt simtiem dažādu dzīvnieku un augu sugu samērā nelielā un drošā teritorijā – apciemojiet Ziloņu salu!
Ruslans Matrozis
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2017