Vai Boržomi izskatās tāpat kā uz minerālūdens pudeles etiķetes, ir viens no pirmajiem jautājumiem, ko saņemu no Latvijas. Vēlreiz pārbaudu etiķeti – strūklaka uz sniegotu kalnu fona – un eju pastaigā. Augusta vidū apkārtējos kalnos vispār nav sniega, un arī strūklakas, no kurām šļāktos minerālūdens, nekur nemana. Boržomi šķiet parasta pilsēta, kurā palēnām atdzimst agrāko laiku kūrorta spozme. Un nu šī pilsēta kalnu piekājē Gruzijas pašā vidū dažus mēnešus būs manas mājas.
Kalnu daba
Man vienmēr licies, ka Gruzija ir liela valsts. Izrādās, tikai nedaudz lielāka par Latviju. Tas gan mērot nosacīti līdzenu zemes virsmu. Divas trešdaļas Gruzijas teritorijas aizņem kalni, kuru sniegiem klātās virsotnes sniedzas vairāk nekā piecus tūkstošus metru augstumā, un tas valsts reālo platību palielina, dažas vietas padarot arī diezgan grūti pieejamas. Gruzijas ziemeļu daļā atrodas Lielā Kaukāza grēda ar Eiropā augstāko virsotni – 5641 metru augstais divgalvainais Elbruss –, dienvidos – Mazais Kaukāzs un vulkāniskās augstienes. Pārējā Gruzijas teritorija ir no abām pusēm pārredzama ieleja, kur aug vīnogas, augļi un dārzeņi.
Mana ceļojuma mērķis ir Boržomi-Karagauli nacionālais parks Mazajā Kaukāzā centrālajā Gruzijā. Vienā no Eiropā lielākajiem nacionālajiem parkiem ir plaši, neskarti kalnu meži, kas augstāk pārtop subalpīnās un alpīnās pļavās. Kaukāza meži ir īpaši ar to, ka tajos mīt daudz vietējo augu un dzīvnieku sugu, kas nav sastopamas nevienā citā reģionā, piemēram, Kaukāza rubenis un atsevišķu sugu rododendri. Lai nodrošinātu Kaukāza īpašo sugu saglabāšanu, izveidots Boržomi-Karagauli nacionālais parks. Pašlaik parkā ne tikai aizsargā dabu, bet māca gan vietējiem iedzīvotājiem, gan ārzemju tūristiem ieraudzīt un saprast šīs vietas skais-tumu un nozīmi. Kopā ar vācieti Dagmāru es devos turp, lai piedalītos jaunā vides izglītības centra veidošanā.
Par autobusiem
Mums labāk patīk vilcieni, tāpēc esam ar mieru no galvaspilsētas Tbilisi braukt kaut piecas stundas, nevis sēsties maršruta autobusā, kas, apsteidzot visus pārējos auto, Boržomi nokļūst divās stundās. Un tās nebūt nav mierīgas stundas – busiņš līgani sasveras gan katrā līkumā, gan apdzīšanas manevrā, kas bieži tiek pabeigts ar strauju bremzēšanu. Aizmigušo pasažieru galvas mētājas kā lellēm. Agros rītos vemj bērni, pārējie braucēji nedusmojas, bet aizdod kabatas lakatiņus.
Labākās vietas skaitās priekšā – blakus šoferim, bet, redzot, ka priekšējo stiklu jau ir sadauzījusi kāda cita galva, labāk tomēr izvēlos sēsties aizmugurējos krēslos, neko neredzēt un ļauties vienmēr skaļi skanošajai mūzikai. Vēlāk to nodēvējam par «maršrutku mūziku», un, kad gribam nopirkt kompaktdisku ar tādu, lai atvestu līdzi uz mājām, ierakstu veikala pārdevēji saprot, par ko ir runa.
Atpūta ar ūdeni
Es uz Boržomi dodos strādāt, bet droši vien būtu tur nokļuvusi arī tad, ja sekotu tūristu ceļvežu ieteikumiem. Tie reklamē gan Boržomi īpašo ūdeni, gan vairāku dienu pārgājienu takas nacionālajā parkā. Viens kļuva skaidrs uzreiz – Boržomi un daudz kur citur Gruzijā visi tik tiešām dzer Boržomi ūdeni. Tas tiek pasniegts restorānā, un to dzer, staigājot pa karstajām Tbilisi ielām.
Pašā Boržomi ūdeni var dabūt par velti. Pilsētā ir vairāki urbumi, tūristu pilnajās vasarās visi vienlīdz populāri un aizņemti. Manai dzīves vietai tuvākais ir ūdens uzpildes punkts pie Boržomi upītes, kur vienmēr redzams bariņš cilvēku ar tukšām pudelēm, kurās no ūdens palikušas dzeltenīgas sēra nogulsnes. Vēlos vakaros tur var satikt tos, kuriem šā ūdens pildīšana vecās alus un limonādes pudelēs vešanai uz citām pilsētām ir mazais bizness. Vīrs ūdensizturīgā tērpā vienā naktī sapildot 200 litru, kurus ar pirmo vilcienu ved uz Tbilisi un tur par vienu lari (30 santīmi) litrā tirgo paziņām.
Gruzīni paši brauc uz Boržomi tieši ūdens dēļ. Īrē istabu uz nedēļu vai divām kādā no daudzajām ģimeņu mājām un, tā teikt, atpūšas. Kad sarunā ar kādu apaļīgu kundzi no Tbilisi jautāju, ko viņas abas ar māsu dara Boržomi, saņēmu atbildi: «Nu kak – otdihajem!» No rīta aizejam pēc ūdens, mazliet pastaigājam, paelpojam gaisu (gaiss te ir tik labs!), šodien bijām tirgū pēc dārzeņiem, bet tā jau lieki apkārt nestaigājam – karsti tomēr. Galvenais ir katru vasaru pabūt Boržomi – uzlabot veselību pirms ziemas.»
Tā arī ir – vasarās ielas ir pilnas cilvēkiem, kas saposušies pastaigājas, elpo Boržomi labo gaisu un dzer dziedējošo ūdeni. Speciāli tūristiem atjaunots pilsētas atrakciju parks, kurā pa dienu vecāki uzmana karuseļos sēdošos bērnus, bet vakarā jaunieši dzer aliņu (tas skaitās daudz stilīgāk, nekā dzert vīnu!) un dziedādami staigā pa ielām.
Kā noticēt
Aiz atrakciju parka sākas mežs, kur, ejot pa taku, kas starp augstām klintīm vijas pa Boržomi upītes izgrauzto ieleju, var nokļūt sērūdens baseinos. Vēlāk, rudenī, šis kūpošais baseins mežā pie klints mums kļuva gandrīz par ikdienas pastaigu mērķi. Mīkstais, siltais ūdens pārklāj ādu ar gaisa burbulīšiem un sasilda pat tad, kad blakus esošā pļaviņa jau klāta dzeltenām lapām un Boržomi pilsētā ienācis drēgnums. Āda pēc tam smaržo pēc sēra, bet vietējie saka, ka tieši sēra satura dēļ ūdens palīdz pret ādas slimībām, it īpaši pusaudžu pinnēm.
Tam, ka Boržomi minerālūdens palīdz pret visām kaitēm, es sākumā atļāvos neticēt. Turklāt tas nelikās nemaz tik garšīgs, jo ļoti oda pēc sēra, bija silts, sāļš un tikai mazliet gāzēts. Tomēr paklausīgi to dzēru pret vēdera kaitēm un pat tad, kad manu ķermeni pārklāja nezināmas izcelsmes zili punkti un ārsti nevarēja ieteikt neko citu, kā vien jau paredzamo: dzer ūdeni, un viss būs labi! Tā, starp citu, arī notika… Boržomi ūdens palīdzot pret aknu un nieru slimībām, to izmanto gastrīta un čūlu ārstēšanai, tas veicinot zarnu attīrīšanu un uzlabojot vielmaiņu. Pēc dažām Boržomi pavadītām nedēļām sapratu, ka esmu pasākusi piestāt pie minerālūdens urbuma visdažādākajās diennakts stundās un ka laikam jau ūdens ir mani pārliecinājis.
Vai var izdzert visu
Boržomi ūdens reklāmas internetā vēsta, ka šis ūdens tiek iegūts reģionā, kurš atrodas tālu prom no pilsētu un rūpniecības radītā piesārņojuma. To nevar noliegt – ģeoloģisko procesu gaitā minerālūdens veidojies Zemes dzīlēs. Tajā nokļuvušas ģeoloģisko veidojumu mikrodaļiņas, kas ūdens nesējslāņa sistēmā sajaucas ar ogļskābo gāzi. Savukārt paaugstināta temperatūra izraisa to, ka gāzētais ūdens pats izšaujas no 1100-1500 m dziļajām akām līdz pat Zemes virsmai, tāpēc ūdens iegūšanai nav nepieciešams izmantot sūkņus.
Mūsdienu Boržomi ūdens stāsts sācies pirms gandrīz 200 gadiem, kad kareivji, mežā vācot malku, atraduši avotu, kura ūdens vēlāk izrādījies dziedniecisks. 19. gadsimta vidū Boržomi ciemats pamazām pārtapis par kūrortu ar ārstnieciskā minerālūdens vannām, viesnīcām un parkiem. Atrasti pierādījumi tam, ka ārstnieciskos nolūkos Boržomi ūdeni dzēruši un tajā mazgājušies jau vismaz kopš mūsu ēras sākuma. Tikai 16. gadsimtā un tam sekojošo gadsimtu karu laikā par avotiem aizmirsts.
Boržomi ūdens ir izsīkstošs resurss – 19. gadsimtā atklātie avoti nu jau ir sausi. 20. gadsimta sākumā tika veikti jauni urbumi, un darbu uzsāka Boržomi ūdens pildīšanas rūpnīca. Pirms tam gan tika pētīts, vai, pildot pudelēs, ūdens nezaudē ārstnieciskās īpašības. Vienu no šādiem pētījumiem, starp citu, veicis latvietis Roberts Kupcis, kurš Tbilisi strādāja Medicīniskās ekspertīzes ķīmiskās analīzes laboratorijā. Viņš arī aprēķinājis ūdens debetu un konstatējis, ka ūdens pietikšot vēl vairākām paaudzēm.
Neviltotais viltojums
Mūsdienās Boržomi minerālūdens tiek iegūts no vairākiem urbumiem un to eksportē uz vairākiem desmitiem valstu. Viena no problēmām, ar ko oficiālajiem ūdens pildītājiem nācies saskarties, ir daudzie viltotie Boržomi ūdeņi. Lielākais viltoto ūdens tirgus bijis Krievijā, kur oriģinālās pudelēs pildīts vienkārši krāna ūdens. Nu šī problēma pārtapusi citā – saasināto politisko attiecību dēļ Boržomi ūdens eksports uz Krieviju nenotiek jau vairākus gadus.
Pārdevējas kādā Boržomi kafejnīcā mācēja pastāstīt, kā atšķirt viltoto ūdeni no īstā – to varot pateikt pēc pudeļu korķīšiem. Vēlāk gan izrādījās, ka viltojums nav nemaz tik viltots, jo nozīmē tikai to, ka ūdeni pildījis kāds pašdarbnieks, iespējams, mājas apstākļos, bet ūdens avots ir tas pats – kāds no Boržomi urbumiem.
Sāļā ūdens saldās atmiņas
Pēc dažiem mēnešiem, esot Indijā, tomēr iedzīvojos lielai daļai ceļotāju tik raksturīgajā ligā – dabūju caureju un ar to saistīto organisma atūdeņošanos. Tad ar ilgām atcerējos par Boržomi ūdeni. Es pilnīgi jutu, cik ļoti vajadzīgas ķermenim šādā mirklī ir ūdenī esošās minerālvielas, un kaut kur atmiņas stūrī slāpes pēc Boržomi ūdens palika līdz pat mājās atgriešanās mirklim. Ieraugot pirmo Boržomi minerālūdens pudeli, to pašu bildi ar strūklaku un kalniem, gruzīnu rakstību, pāršalca atmiņu vilnis: gruzīnu mūzika, kalni, draugi un, protams, ūdens… bet, atverot pudeli, šķita – kaut kas nav īsti tā…
Oficiālā versija, protams, ir, ka arī eksportam domātais ūdens ir tāds pats kā tas ūdens, ko katrs pats var iepildīt pie urbuma. Tomēr atšķirība ir jūtama – ūdens no pudeles liekas pārāk gāzēts, pārāk bezgaršīgs. Bet varbūt atmiņas par šobrīd nesasniedzamo «īsto» ūdeni manā atmiņā kļuvušas pārāk saldas. Un, kaut arī uz ārzemēm vairs kādu laiku negribu braukt, sāk ļoti gribēties tikai uz Boržomi – padzert īsto ūdeni, paelpot labo gaisu… nu, tā mierīgi atpūsties.
Ieva Ušča
Publicēts 2008.gada septembrī.