Bioloģijas zinātņu doktors Uģis Bergmanis vienlaikus ir gan īsts lauku cilvēks, gan starptautiski atzīts zinātnieks. Madonas novada Saikavas pusē viņš perfekti atjaunojis senas viensētas akmens mūrus, un diez vai kāds telpu dizainers varētu pārspēt pašu saimnieku mājas plānojuma ērtumā un iekārtojuma gaumīgumā. Grūti pat iedomāties, kad viņš pļauj, skalda, būvē, strādā kantorī, rāpjas kokos pie ērgļiem, uzpasē tīmekļa tiešsaistes kameru, medī vilkus… Parastam cilvēkam diena būtu par īsu.
Kad tu saprati, ka esi dzimis putnologs?
Kā saka manas disertācijas vadītājs profesors Jānis Vīksne, ir putnu dullie. Pirmās pazīmes parādījās jau agrā bērnībā. Skolas brīvlaikus pavadīju laukos, un man vienmēr gribējās paturēt rokās vistu, izčamdīt, kāda viņa ir, sajust pukstošo sirdi. Kad ar vistām vairs nepietika, Liepājā ar cilpām ķēru baložus. Ko citu darīt – putnu rokās vajadzēja paturēt. Bija arī nopietni incidenti – tantiņas putnus baro, bet es ķeru un turu istabā. Vienreiz balodis logu izsita, tad nācās mest mieru. Pēcāk lasīju no ligzdām izkritušus vārnulēnus, kaijas turēju pagrabā…
Engure 1987.gads.
No Liepājas līdz Papei nav tālu, ja «bastoju» stundas, tad tikai, lai dotos pie ornitologiem. Bet man bija ļoti saprotošs klases audzinātājs Uldis Bluķis, joprojām ar viņu kaut reizi gadā sazinos. Intensīvās putnu migrācijas laikā no 20. septembra līdz 10. oktobrim man pat skolā iedeva brīvsoli, gan ar nosacījumu, ka parādi jānokārto.
Beidzot Liepājas 5.vidusskolu ar tēvu.
Turklāt mans krusttēvs beidzis biologus, mācījies vienā kursā ar Jāni Baumani; es krusttēvam nedevu mieru, taujādams, kur var mācīties par ornitologu. Viņš mēģināja stāstīt, ka tādas profesijas nav, bet, redzēdams, ka mana interese par putniem tikai pieaug, tomēr vēl mēģināja pārliecināt, ka labāk studēt mežsaimniecību. Mežiniekus pabeidza brālis, bet es spītīgi iestājos biologos.
1980. gadā ornitologi sāka darbu pie pirmā putnu atlanta. Tad es jau mācījos vidusskolā, un, tā kā to putnu dullo nemaz tik daudz nebija, man iedeva pamatīgu gabalu, proti, visu Liepājas rajonu un daļu no Kuldīgas rajona, – 150×50 km teritorijā bija jāapseko visi 10×10 km lielie kvadrāti. Liku mugursomu plecos, vietējais kalējs izkala kāpšļus, diez ko parocīgi gan nebija, bet tolaik atradu arī pirmās ērgļu ligzdas. Tajos laikos par šiem putniem bija zināms vien tik, ka ir mazie un vidējie ērgļi. Vīksne Jānis ierosināja, ka es varētu ieviest skaidrību šajās divās sugās, jo neviens pat nenojauta, cik ērgļu pie mums ir.
Pabeidzu vidusskolu un 1981. gadā iestājos Bioloģijas fakultātē, pēc pieciem gadiem pabeidzu. Pa to laiku 1982. gada maijā tika nodibināts Teiču dabas rezervāts, un 1983. gada jūnijā es sāku te strādāt. Par to atkal jāsaka paldies Jānim Vīksnem – viņa vadītā Ornitoloģijas laboratorija rakstīja aizsargājamās teritorijas izveides zinātnisko pamatojumu, un viņš teica man, ka šāda izdevība – strādāt tikko nodibinātā rezervātā – nemaz tik bieži negadās. Tā es no kurzemnieka kļuvu par vidzemnieku.
Pērn, pēc Dabas aizsardzības pārvaldes reformas, Latviju sadalīja septiņos reģionos, un Teiču reģionā tagad ietilpst 72 īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, kuras jāuzrauga un jāorganizē to apsaimniekošana. Katrai šādai teritorijai ir savi mērķi, un rezervāts ir ar pašu stingrāko aizsardzības statusu – tā pamatmērķis ir saglabāt pēc iespējas neskartāku dabu. Tāpēc ekotūrisms, kas nacionālajos parkos ir viens no prioritārajiem uzdevumiem, šeit noteikti nav galvenais. Labi, ka tagad mūsu pārziņā ir arī dabas parki, liegumi, tepat līdzās ir Lubāna mitrājs ar putnu torņiem un dabas takām – varam novirzīt apmeklētāju plūsmu prom no jutīgām teritorijām, bez tam varam cilvēkiem parādīt ne tikai purvus, bet arī citus dabas jaukumus.
Atgriežamies pie zinātnes… Profesors Jānis Vīksne tavu likteni, šķiet, ir ietekmējis vispamatīgāk.
Jā, viņš vadīja manu kursa darbu, kas turpinājās kā diplomdarbs par mazā un vidējā ērgļa sistemātiku un taksonomiju. Šīm sugām atšķirības ir ļoti niecīgas, un viņi pat savā starpā krustojas. Mans atklājums, ar ko iegāju šo sugu izpētes vēsturē, ir tāds: es pirmais ar statistiskās analīzes metodēm pierādīju, ka mazais un vidējais ērglis ir divas dažādas sugas. Vēl padomju laikos paspēju nomērīt nozīmīgāko PSRS dabas muzeju kolekcijas Ļeņingradā, Maskavā, Tallinā, Tartu, Kauņā, arī Rīgā. Kādreiz visi putnu pētnieki bija lieli šāvēji, un viņi taisīja izbāžņus un tā sauktās ādiņas, kas, pildītas ar vati, apstrādātas ar ķīmiju, sakļautiem spārniem un izstieptām kājām glabājas atvilktnēs. Esmu izmērījis vairākus simtus šo ādiņu, un tas deva ticamu materiālu pierādījumiem. Atšķirības tiešām ir smalkās niansēs, piemēram, knābja garumu atšķirība ir daži milimetri. Bet – kaut šīs sugas ir tik līdzīgas, tām ir dažādas ekoloģiskās nišas. Vidējais ērglis pašlaik ir globāli apdraudēta suga! Šie putni uzturas mitros, applūstošos mežos un mitrās pļavās, bet Eiropā šādas teritorijas tiek intensīvi meliorētas, tāpēc vidējo ērgļu skaits strauji samazinās, bet nosusinātajās platībās ienāk mazais ērglis.
Un ko tas nozīmē?
Katra suga ir viena no daudzām kniedēm, kas satur kopā visu dabas sistēmu. Izzudīs viena suga, otra, trešā, un beigās paliks tikai pārsimt pašu izturīgāko sugu, bet no tās lidmašīnas nokritīs spārns, jo kniedītes būs izbirušas. Un tad pašai lidmašīnai būs beigas. Ekologi saka, ka sugu skaits liecina par vides kvalitāti un, jo lielāka daudzveidība, jo stabilāka sistēma.
Varbūt citās valstīs neviens nav tik cītīgi pētījis šos putnus, tāpēc nezina, cik to vispār ir?
Jā, es esmu veicinājis informāciju par mazo ērgli Latvijā. Bet katrā valstī ir daudzi putnu dullie un pa kādam mazo ērgļu dullajam – man ir kolēģi Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Baltkrievijā un Vācijā. Var jau teikt, ka esmu aprobežots un pētu tikai vienu sugu, bet, kad visas zināšanas par konkrēto sugu un ar to saistītajām saliek kopā, iegūstam globālu informāciju. Turklāt katra suga ir atkarīga no citām sugām… Līdz ar to krājas informācija arī par vardēm, pelēm, strupastēm, kurmjiem – sugām, ko mazais ērglis ēd. Mēs tagad zinām, kādos mežos tas ligzdo, kādās pļavās medī… Un nav jau tā, ka es noņemos tikai ar ērgļiem. Es Latvijā uzsāku augsto purvu un mitro pļavu atjaunošanu, esmu devis ieguldījumu Lubāna ezera problēmu risināšanā un medījamo dzīvnieku izpētē.
Mazo ērgli tu esi pacēlis nacionālā varoņa statusā, un ļoti daudzi cilvēki vēro Grietas, Ginta un Gustes personīgo dzīvi. Cik gadus tu dod iespēju ikvienam vērot mazos ērgļus tiešsaistē?
Nu jau trešo gadu. Kad man radās doma par šo projektu, Vides aizsardzības fondam vēl bija nauda. Es vides ministram Raimondam Vējonim teicu, ka šādi ar salīdzinoši maziem līdzekļiem varam paveikt ļoti lielu darbu. VAF iedeva naudu, un es solīto izpildīju: ir iepirkta aparatūra, izveidota loģistika, un cilvēki no visas pasaules seko līdzi dzīvei mazā ērgļa ligzdā.
Uzlikt kameru ir grūti?
Uzkāpt kokā un pieskrūvēt kameru – tam, protams, vajag iemaņas, bet pats sarežģītākais ir atrast piemērotu ligzdu, kur blakus ir stabils koks, kam pielikt kameru. Ja kamera būs par tuvu, putns var nobīties, ja par tālu – neko lāgā nevarēs redzēt. Vajag arī vēl vienu augstu koku, kur uzlikt antenu tā, lai no turienes var redzēt torni, kur atrodas nākamā antena, kas raida informāciju līdz interneta serverim. Mazie ērgļi parasti neligzdo elektrības līniju tuvumā, strāvu nodrošina četri 30 kg smagi akumulatori, kas regulāri jānes dziļi mežā, lai pieslēgtu antenai un kamerai.
Kameru uzlikām marta beigās, un jau tad ir jāuzmin, vai šajā ligzdā mazie ērgļi vispār ligzdos. Tā ir laimes spēle. Un ne jau vienmēr viss iet kā pa diedziņu. Ērgļiem patīk būvēt rezerves ligzdas, tādēļ mums laikus jāpamana, kur šogad putni gatavojas ligzdot, un vēl pirms dēšanas jāpārvieto kamera. Pārdzīvojumi ir nepārtraukti: pirms trim gadiem liels vēja pūtiens nogāza ligzdu ar visu mazuli! Citu gadu zibens iespēra antenā, nereti gadās, ka pazūd elektrība torņos ar starpantenām vai servera mītnes vietā.
Kaut arī projekta pamatmērķis ir iegūt informāciju par mazā ērgļa barību, svarīgi ir pētījumā iesaistīt arī sabiedrību, nodrošināt klātbūtnes efektu ar nepārtrauktu tiešraidi. Un jārēķinās, ka vienlaikus ligzdu skatās vairāki simti cilvēku, tāpēc vajag ļoti jaudīgu serveri, un tādu Latvijā nav daudz.
Vai cilvēkiem vajag rādīt visas ērgļu skarbās dzīves puses, piemēram, to, kā viens mazulis apēd otru?
Nu, tas jau nenotiek kā šausmu filmā. Lielākais mazulis ir tikai trīs līdz piecas dienas vecāks par mazāko. Un abi viņi ir tik vārgi, ka nav spējīgi viens otru saplosīt. Vecākais mazākajam vienkārši ik pa brīdim iesit pa galvu, ieknābj, vārgākais apguļas ligzdas malā, un mazā ērgļa mamma jau jūt, ka izaugs tikai viens putnēns, tādēļ desmit kumosus iedod spēcīgākajam un tikai vienu – vārgajam. Tā viņš pamazām izlaiž garu.
Tie, kuri sāk vērot putnus tiešraidē, kļūst atkarīgi. Tas tāds savdabīgs fenomens. Mēs jūtamies vienoti, satraucoties par visu, kas notiek ligzdā, – es vienmēr, kad atgriežos tīmekļa vidē, atveru mājaslapu http://www.daba.gov.lv un kāri lasu vērotāju komentārus par to, kas jauns. Tikai tad ieslēdzu tiešraidi http://www.pomarina.lv.
Arī es to visu uztveru ļoti personīgi. Kamēr viss ir labi, kreņķu nav, bet, ja kas noiet greizi, visi to zina un pukojas. Bet, no otras puses, labāk būt atkarīgam no dabas vērošanas internetā, nekā virtuāli kārtis vai kariņu spēlēt. Tas ir arī humānāk, nekā iet brīkšķināties pa mežu un vērot ligzdas ar binokli. Neatkarīgi no tā, kur atrodies, vari skatīties Latvijas putnus – kaut vai no Amerikas vai Ķīnas.
Tev palīdz vērotāju komentāri?
Ļoti! Man nav laika visu dienu sēdēt pie datora. No rīta, kafiju dzerot, ieeju tīmeklī un pārliecinos, ka ligzdā viss kārtībā, strāva pienāk, akumulatori pilni. Vakara krēslā pārnāku no darba, atkal apskatos ligzdu, komentāros uzzinu, ko ērglēns ēdis un cik bieži. Reizi nedēļā atbildu uz jautājumiem. Un mani ļoti iepriecina, ka cilvēkiem tas patīk. Ir svarīgi, ka vienlaikus ar nopietnu zinātnisku pētījumu var aizraut sabiedrību. Vairākās valstīs ir atsauces uz mūsu mājaslapu: igauņi skatās, vācieši arī, ne tikai Eiropā, bet arī citos kontinentos dabas draugi var vērot dzīvi neskartā dabā, nevienu dzīvu radību tieši netraucējot. Tas veido Latvijas tēlu un rāda, ka esam civilizēta valsts, bet galvenais – tas rosina saudzīgi izturēties pret dzīvo radību. Jo sargāt jau spējam vien tos, ko pazīstam un esam iemīļojuši.
Šogad mazo ērgļu projekta vienīgais finansētājs ir Vācijas savvaļas dzīvnieku aizsardzības fonds, Latvijas Universitāte ļauj izmantot savu jaudīgo serveri, «TELE2» par saprātīgu samaksu dod iespēju izmantot savus torņus, un firmas «Uniparks» datorģēniji izveidoja tiešraides saslēgumu. Žēl, bet šogad valsts institūcijas šim projektam naudu nav atvēlējušas.
Pētījumā ir iesaistītas Bioloģijas fakultātes studentes Evita Višņevska un Līga Feodorova-Fedotova. Nofilmētais materiāls tiek glabāts serverī, tad viss informācijas apjoms ir jānoskatās, lai saprastu, ko mazie ērgļi ēd un kādas ir ligzdošanas bioloģijas vissmalkākās nianses: kad mamma sāk barot, kad beidz, cik bieži, cik ilgi silda mazuli, kad mazulis jau ir termostabils un vairs nav jāsilda. Mēs filmējam ligzdu visu aprīli, maiju, jūniju, jūliju un mazliet vēl augustā, līdz mazulis pametīs ligzdu. Tāpēc iesaistu studentus, kas raksta ne tikai kursa un bakalaura darbus, bet, iespējams, uzrakstīs kādu maģistra darbu.
Mēs esam ieguvuši ļoti vērtīgu informāciju, bet tā ir informācija no vienas ligzdas trīs sezonu laikā: izrādās, ka šis pāris pārsvarā medī vardes un strupastes. Interesanti un zīmīgi – līdz jūnijam vairāk uz ligzdu tiek nestas vardes, jo veģetācija vēl nav sazēlusi, uz laukiem un mežos ir vairāk ūdeņu, tādēļ vardes vieglāk pieejamas, savukārt no jūnija sāk dominēt strupastes, vēlāk medījumā parādās arī kurmji. Ir svarīgi zināt, ko mazie ērgļi ēd, tad, atkarībā no tā, kā attīstīsies lauksaimniecības politika, varam prognozēt, kas notiks ar šīs sugas populāciju Latvijā.
Un es ceru, ka arī mums, zinātniekiem, kāds no Briseles pajautās, kā tad vajadzētu to lauksaimniecību attīstīt, lai tā būtu dabai draudzīgāka. Nav noslēpums, ka Eiropas Savienības īstenotā intensīvā lauksaimniecības politika videi ir ļoti, ļoti nedraudzīga. Man liekas, ka ES produkciju ražo par daudz, un tad nav, kur to likt, – graudus pat izmanto par kurināmo! Es neesmu naivs un saprotu, ka pieņemt saprātīgus un dabai draudzīgus lēmumus nav vienkārši, bet es varu prognozēt, kas notiks, ja visur Latvijā saimniekos tā, kā to dara Zemgalē, – izzudīs ne tikai mazais ērglis! Videi visdraudzīgākais saimniekošanas veids ir viensēta ar dažām govīm, vistām un cūku, bet diemžēl mazās saimniecības nav konkurētspējīgas. Tomēr arī intensīvi saimniekot var, saudzējot vidi, piemēram, var izvēlēties – audzēt graudus kurināmajam vai turēt fermā govis. Lopkopība mazajam ērglim un citām pļavās mītošām sugām būtu tīkamāka, jo šis putns medī pļavās.
Vai iespējama situācija, kad mazo ērgli tu esi tik labi izpētījis, ka atliek vien sēdēt mājās siltās čībās?
Tā nu gan nekad nebūs. Pieļauju, ka pienāks laiks, kad mani pārņems gandarījums, ka kaut kas ir izpētīts, bet – viss mainās, arī biotopi, un pētniecības burvība ir tieši tajā, ka uz Zemes viss plūst un mainās. Es būtu ļoti gandarīts, ja kaut kad vecumā varētu teikt, ka šie pētījumi noderējuši sugas aizsardzībai tādā mērā, ka pēc 20 gadiem pie mums nebūs tāda situācija kā Vācijā, kur tagad ligzdo aptuveni 90 pāru. Vēl pirms dažiem desmitiem gadu tie bija 120 pāri – tik, cik visā bijušajā Madonas rajonā! Toties Latvijā tagad ligzdo aptuveni 3500 mazo ērgļu pāru.
Tu esi kļuvis par īstu meistaru mazo ērgļu audzēšanā – šogad uz Vāciju aizceļoja jau piecpadsmit mazuļu!
Nu, varbūt tam ir arī kāds sakars ar meistarību, bet lielākoties to nosaka mazā ērgļa ligzdošanas sekmes konkrētajā gadā, un tās ir cikliski svārstīgas, atkarīgas no vairākiem faktoriem, bet pats būtiskākais ir barības pieejamība. Ja pietiek peļveidīgo un varžu, mazais ērglis dēj olas – ne tikai vienu, bet arī divas, māte cītīgi perē, tēviņš viņai pienes barību. Taču ir gadi, kad putni no ziemošanas vietām atgriežas pārāk vēlu, lai sekmīgi izperētu olas.
Mēs esam apguvuši ļoti smalkas nianses, kā šie putnēni ir jābaro, jo mazie ērgļi ir ligzdguļi – mazuļi pirmās trīs četras dienas ir tik vārgi, ka tik tikko spēj pacelt galvu, un šajā laikā ir jāpamanās ar netrīcošu roku putnēna rīklē iemānīt kādu barības gabaliņu, lai sāktu darboties gremošanas sistēma, uzrunājot mātes balsī – tādiem īsiem svil-pieniem. Turklāt uz kopēja rokas uzvilkta ērglienes galvas imitācija, jo svarīgi, lai mazuļi nepierastu pie cilvēka, bet būtu gatavi dzīvot citu putnu sabiedrībā.
Mēnesi nodzīvot vienā mājā ar bariņu mazo ērglēnu – tas ir meditatīvs process vai tikai rūpes un smaka vien?
Meditācijai daudz laika neatliek – ceļos no rīta puspiecos, jo daudz laika paņem barības sagatavošana. Mazuļus barojam ar laboratorijas pelēm. Iedomājies, putnēns sākumā pats ir peles lielumā! Tā pele ir jānodīrā un jāatkaulo – tādam dažas dienas vecam mazulim nedrīkst dot kaulus. Rīta maltīte ir pati galvenā, jo iepriekšējā barība pa nakti ir sagremota, barības vielas uzsūkušās, un rītausmā putnēni ir ļoti izsalkuši.
Cik peles tev katru rītu bija jānodīrā?
Nu, padsmit… Mazuļi aug, barības vajag aizvien vairāk. Katru rītu mēs mazuļus svērām, jo tā uzreiz var spriest par putnēna attīstību. Ja kāds putnēns atpaliek attīstībā, par viņa labsajūtu vairāk jāpiedomā, jāpiedāvā biežāk barība, jāseko līdzi temperatūrai – tas ir ļoti nozīmīgs faktors! Putnēni pirmās dienas pavada 37 grādu siltumā, un temperatūra katru dienu tiek samazināta, – manā kabinetā virs katras ligzdas bija sildlampa: ja putnēns galvu pabāzis zem spārna – viņam ir par aukstu; ja viņš guļ, spārnus izpletis, knābi vaļā, tad ir par karstu un lampa jāpaceļ augstāk.
Putnēnus barojām ik pēc divām stundām, un te ļoti palīdzēja pētījumi ar interneta tiešsaistes kameras starpniecību – zinu, kā māte baro mazuli: cikos no rīta sāk, cikos vakarā beidz, cik bieži, cik lieliem gabaliņiem, cik bieži silda, no kuras dienas vairs nesilda utt. Tās ir smalkas, bet ļoti interesantas lietas.
Cik augstos kokos tev bijis jākāpj, lai izņemtu no ligzdām pa olai?
Mjā, tas ir tīri labs fizisks vingrinājums… Trenažieru zāles cienīgas nodarbības (smejas). Ligzdas ir dažādos augstumos – zemākās septiņu, astoņu metru, bet vidēji – 15-20 metru augstumā, dažas pat 25 m augstu. Kāpelēšana ir pamatīga.Mēs izmantojam mazo ērgļu ligzdošanas fenomenu, ko sauc par kainismu: mazais ērglis 80% gadījumu izdēj divas olas, lielākoties abas olas ar trīs līdz piecu dienu intervālu izšķiļas, bet – vecākais mazulis jaunāko noknābj… Tas nozīmē, ka otrais mazulis dabā ir nolemts bojāejai. Zinot precīzu šķilšanās datumu, mēs īstajā brīdī izņemam otro olu no ligzdas laukā un inkubējam. Ja embrijs ir dzīvs, izšķiļas mazulis, kuru mēs audzējam līdz trīs nedēļu vecumam. Jūnija pēdējā dienā ērglēnus vedam uz Vāciju, kur viņus liek vai nu apdzīvotās mazo ērgļu ligzdās, vai ievieto mākslīgās ligzdās un baro, līdz putni iemācās lidot un kļūst patstāvīgi. Un tā ir kaut neliela, bet cerība apturēt straujo sugas izzušanu Vācijā. Taču šī metode viena pati nedos vēlamo rezultātu, ja tikpat strauji turpināsies mazo ērgļu ligzdošanas un barošanās biotopu iznīcināšana un to šaušana migrāciju ceļos.
Kā mazie ērgļi jūtas mūsu mežos?
Ja putns tur ir uzbūvējis ligzdu un iedējis olas, tas nozīmē, ka jūtas labi. Apsekojot mazo ērgļu ligzdas katru gadu, nākas secināt, ka bieži vien nogabals, kurā atrodas ligzda, jau iedastots nociršanai vai ir jau nocirsts. Tad ātri jārīkojas, jo ir pat tādi cilvēki, kas gatavi nogāzt koku, kaut ligzdā atrodas mazulis. Labi, ka ir arī meža īpašnieki, ar kuriem var sarunāt. Un man ir cerības, ka tie, kuri kaut reizi internetā ir pavērojuši mazā ērgļa ligzdu, maina savu attieksmi un neuzskata mežu tikai par kokaudzētavu. Taču dažreiz attieksme ir bezcerīga – sak’, kur tu biji ātrāk ar savu ērgļa ligzdu, mums papīri kārtībā un neko vairāk zināt negribam! Ja mikroliegums nav izveidots, tad formāli tā jau ir. Arī mikroliegumu izveidošana ir gana sarežģīta, bieži vien notiek cīņa par katru nogabalu, lēmumi tiek apstrīdēti. Dažkārt tiek izmantotas visas iespējas, lai novilcinātu mikrolieguma izveidošanu un paspētu izņemt ciršanas apliecinājumu. Tad nav brīnums, ka «Latvijas valsts mežiem» par šādu attieksmi atņem FSC sertifikātu…
Mazie ērgļi ir reti putni, bet Latviju tie izvēlējušies par tādu zaļo zemi, kur dzīve vislabākā.
Es pat teiktu tiešāk: 95% no visiem pasaules mazajiem ērgļiem ligzdo Eiropā, no tiem aptuveni 20% – Latvijā! Mazajam ērglim ligzdošanai nepieciešams pieaudzis jauktu koku mežs, viņš nav sausa priežu meža apdzīvotājs, un Latvija acīmredzot vispilnīgāk atbilst šo putnu prasībām. Tāpēc gan mežsaimniecības, gan lauksaimniecības nozaru pārstāvjiem būtu jārespektē arī šīs retās sugas putna vajadzības. Ja Latvijā ligzdo tik nozīmīga pasaules populācijas daļa, mums ir pienākums šos putnus aizsargāt.
Vai kāds ir gatavs atlīdzināt neiegūtos labumus?
Jā, šis jautājums ir pamatots. Uz kompensācijas mehānisma būtu jābalsta dabas aizsardzība, citādi nav attaisnojuma kāda saimnieciskās darbības ierobežošana. Šajā ziņā Latvijas likumdošana ir ļoti labi sagatavota, cita lieta, ka šogad valstij šīm kompensācijām nav naudas. Patlaban situācija ir pavisam nelāga: no vienas puses, mēs nedrīkstam pieļaut, ka tiek iznīcinātas dabas vērtības, tāpēc izvirzām stingrus ierobežojumus zemes īpašniekam, bet, no otras puses, nevaram samaksāt. Tas ir neizbēgams konflikts, un šajos apstākļos vienīgā cerība ir uz cilvēku izpratni. Tiesa, pēdējās dienās no valsts budžeta neparedzētiem gadījumiem tika atvēlēti 1,3 miljoni latu, lai izmaksātu vēl nesaņemtās kompensācijas privāto mežu īpašniekiem par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem, tas ir ļoti apsveicami. Ja meža cirtējs būs ielūkojies mazā ērgļa ligzdā, viņš sapratīs, cik grūti nonākt līdz tam, ka ērglis vispār ir uzbūvējis savu vareno ligzdu, iedējis olas, kā māte rūpējas par savu vienīgo mazuli – baro, pati pārkarsusi veido ar spārniem viņam ēnu, piesedz no lietus šaltīm, pilnveido un kārto ligzdu. Tad augusta vidū mazais pametīs ligzdu, un pēcāk ērgļi dosies bīstamajā lidojumā uz Āfrikas dienvidiem, pāri Balkāniem, Turcijai, Sīrijai, Libānai, arī Kaukāza reģionam, kur vietējie uz ērgļiem bez bēdu zvetē no plintēm. Bet pavasarī mēs turēsim īkšķus, lai Grieta un Gints atkal satiktos un ligzdotu tepat, Mētrienas mežos.
Vai pazīsti vēl kādu bioloģijas zinātņu doktoru, kas dzīvo laukos un kopj viensētu?
Vēl pirms gadiem divdesmit zinātnieku darbs saistījās ar kabinetiem institūtos pilsētās, bet mūsdienās, kad tīmekļa tehnoloģijas ir attīstījušās, vairs nav lielas nozīmes, kur tu atrodies – laukos vai pilsētā. Vispār jau es nepazīstu nevienu citu mazo ērgļu pētnieku, kas būtu lauku cilvēks. Taču es jau puikas gados sapratu, ka pilsēta nu gan nebūs tā vieta, kur es dzīvošu un strādāšu.
Pēdējā laikā esmu dzirdējusi pārmetumus, ka dabas pētnieki pārlieku traucē valsts ekonomiskajai attīstībai… Vai tiešām dabas zinātnieki varētu izpostīt valsti?
Lauku iedzīvotāji un mežu īpašnieki, pateicoties dabas zinātniekiem, var no Eiropas Savienības saņemt finansējumu gan par bioloģiski vērtīgiem zālājiem, gan mikroliegumiem, gan par zemes atrašanos īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. Turklāt tādu naudu, kas pirms iestāšanās Eiropas Savienībā nebija pieejama! Var jau teikt, ka sargāt dabu – tas ir zaļais terors, bet biologi taču nesavtīgi rūpējas, lai dabas vērtības tiktu saglabātas arī nākamajām paaudzēm. Žēl noskatīties, kā Latvijā izmanto – drīzāk gan izsaimnieko – dabas resursus. Mēs taču zinām, ka Rietumos daba ir tiktāl civilizēta, ka jau neatgriezeniski samaitāta. Ir tik daudz grāmatu sarakstīts par to, kā nevajag! Starp citu, kāpēc Rietumeiropā katru gadu notiek dabas stihijas, arī plūdi? Tikai meliorācijas dēļ – jo ūdenim nav, kur aizķerties! Tas pats ir ar mežiem. Kādi meži ir Skotijā? – To jau par mežu nemaz saukt nevar, tā tāda stumbru audzētava! Purvi Rietumeiropā ir saglabājušies galvenokārt tikai grūti pieejamās vietās kalnos, zemienēs tie ir norakti, tagad kūdra no Latvijas tiek eksportēta. Bet mēs esam noskaņoti nemācīties no citu kļūdām – par spīti tam, ka Latvijā ir daudz starptautiski atzītu ekspertu. Mani izbrīna tas, ka lēmumu pieņēmēji mūsos bieži vien neklausās.
Cilvēki grib redzēt normālu dabu, un šo ainavu veido sugu kopums. Un ir vienalga, vai tas ir mazais ērglis, smilšu krupis vai kāda cita apdraudēta suga, – visām ir tiesības te dzīvot, tās visas ir nozīmīgas!
Anitra Tooma
Publicēts 2010.gada augustā.