Ūdens uzreiz pēc skābekļa ir otra svarīgākā lieta, kas nepieciešama dzīvam organismam. Ūdens ir unikāls līdzeklis ne tikai slāpju remdēšanai, tā ir unikāla vide, kas nepieciešama bioloģisko procesu norisei. Ūdenī veidojusies pirmatnējā dzīvība, arī visas dzīvo organismu bioķīmiskās reakcijas realizējas ūdens vidē. Kvalitatīvs ūdens nenodrošina tikai fizioloģisko funkciju veikšanu, tas nodrošina arī labsajūtu un komfortu. Un galu galā 65-75% mūsu ķermeņa ir ūdens.
Cilvēce – slāpju mocītie okeāna bērni
Neiedziļinoties evolūcijas daudzpakāpju sarežģīto procesu ciklos un runājot tēlaini, var teikt, ka esam radušies no okeāna putu mutuļiem jeb dziļajām okeāna dzīlēm. Un mūsu planēta, ņemot vērā, ka trīs ceturtdaļas no tās klātas ar ūdeni, drīzāk būtu pelnījusi Okeāna, nevis Zemes vārdu.
Tomēr no kopējā ūdens daudzuma, kas radies planētas veidošanās procesā, 95% ir saistīti, un tikai 5% pazemes un virszemes ūdeņu – ezeru un upju – ir pieejami izmantošanai, daļa no tiem atrodas nepārtrauktā apritē: iztvaiko, kondensējas un lietus veidā nonāk atpakaļ upju baseinos, ezeros, jūrās. Šo ūdens apriti nosaka ūdens cikls, kas cieši sasaista virszemes un pazemes ūdeņus, un pa vidu tam visam cilvēks ar savām fizioloģiskajām un saimnieciskajām vajadzībām. Tas nozīmē tikai to, ka dzeramā ūdens proporcionāli nelielie resursi ar katru gadu kļūst arvien mazāki. Var ticēt, var neticēt, bet zinātniskās aplēses par to, ka katrs sestais pasaules iedzīvotājs cieš no dzeramā ūdens trūkuma vai no slimībām, ko izraisījusi nekvalitatīva ūdens lietošana, ir dramatiskas. Ja nemainīsies ūdens resursu apsaimniekošanas politikas vadlīnijas, situācija pēc 25-30 gadiem kļūs vēl ļaunāka..
Pašlaik pārtikā vien izmantojamais ūdens daudzums ir 44% no pieejamā ūdens daudzuma. Nākotnes vīzija rāda, ka prognozētais iedzīvotāju skaita pieaugums izraisītu jaunu ūdens patēriņa divkāršošanu aptuveni 30-40 gadu laikā Tas nozīmētu, ka pie šāda iedzīvotāju skaita rastos situācija, kad būtu nepieciešams izmantot apmēram 88% no globālajā apritē esošā ūdens daudzuma. Tas nav iespējams, jo ūdens krājumi nevar palielināties – to ir tik, cik veidojušies Zemes formēšanās procesā. Vai tiešām nākotnē mūs sagaida ūdens trūkums?
Latvijas akas tik ātri neizsmelt
Par Latvijas pazemes ūdens resursiem un to kvalitāti vēlējāmies uzzināt vairāk, tāpēc «Vides Vēstis» devās pie hidroģeologa, ģeoloģijas doktora Igora Levina, kurš specializējies tieši pazemes ūdeņu izpētē.
Kādi ir pazemes ūdeņu resursi Latvijā?
Latvijas pazemes ūdens resursu ir vairāk nekā pietiekami. Tas skaidrojams gan ar to, ka uz salīdzinoši nelielu apdzīvojumu pazemes ūdens resursu daudzums ir tikpat liels kā citās Eiropas valstīs, gan arī faktu, ka Latvijā nav daudz ūdens resursu ietilpīgu rūpniecisko ražotņu.
No kurienes nāk ūdens, ko saņemam savā dzīvoklī?
Visu Latvijas pilsētu iedzīvotāji tiek nodrošināti ar ūdeni no urbumiem. Vienīgais izņēmums ir Rīga, kur puse dzeramā ūdens ir no Daugavas. Rīga kā virszemes ūdens patērētāja palikusi pēdējā, var teikt, savā ziņā pārpratuma dēļ, jo 90. gadu vidū ūdensņemšanas vietas izbūvē no Daugavas tika ieguldītas lielas investīcijas, kuras tagad jāatpelna, tāpēc tuvākajā nākotnē rīdzinieki lietos to pašu Daugavas ūdeni. Rīgas ūdens ņemšanas vietu potenciālā jauda ir trīs reizes lielāka nekā nepieciešams, jo pašlaik Rīgā nav lielu rūpniecisko objektu un līdz ar ūdens skaitītāju ieviešanu iedzīvotāji sākuši arī taupīt.
Vai akas ūdens ir drošs lietošanai uzturā?
Ar Latvijas ūdens kvalitāti ir zināmas problēmas, bet vismaz pašlaik lielāku ietekmi rada dabiskie, nevis antropogēnie jeb cilvēka radītie faktori. Latvijas pazemes ūdeņiem ir raksturīga augsta dzelzs koncentrācija, nereti pieļaujamo normu pārsniedz arī mangāna un sulfātu koncentrācija, vietām hlorīdu, amonija un organisko vielu saturs. Tomēr, ja runā par antropogēni nepiesārņotu ūdeni, bažām nav pamata, jo tas atrodas visur, kur urbuma dziļums pārsniedz 10-30 metru. Ir, protams, izņēmumi, piemēram, Inčukalna sērskābā gudrona izgāztuves, kur piesārņojums infiltrējies līdz pat 90 m dziļumā, tomēr šo pazemes ūdeņu piesārņojuma areālu skaits un izmēri ir visai nelieli.
Visi saimnieki, kas izmanto kvalitatīvi ierīkotus dziļurbumus, var būt droši par to, ka ūdenī nav bakterioloģiskā vai ķīmiskā piesārņojuma. Urbšanas kvalitātei ir svarīga nozīme, jo virszemes piesārņojums var iekļūst pazemes ūdeņos caur pašu neprofesionāli ierīkoto urbumu. Tāpēc drošāk uzticēties licencētām urbšanas firmām.
Nevienam jau nav noslēpums, ka ir neskaitāmi daudz aku, kas ierīkotas, vadoties pēc rīkstnieka padomiem, nevis speciālista viedokļa. Vai ir kādas pazīmes – krāsa vai garša –, pēc kurām var noteikt, ka konkrēto ūdeni uzturā labāk nelietot?
Ja ūdens ir brūnganā nokrāsā vai ar nogulsnēm, tas biežāk liecina par augstu dzelzs vai humusa vielu koncentrāciju, nevis par ūdens piesārņojumu un kaitīgumu. Gluži otrādi – dzelzs pasargā no nitrātiem, kas var nonākt akās no notekūdeņiem vai no minerālmēsliem. Arī dzidrā ūdenī var slēpties gan tie paši jau pieminētie nitrāti, gan citas piesārņojošas vielas, kuras diemžēl nevar noteikt pēc ūdens krāsas un garšas.
Tā kā seklie gruntsūdeņi nav aizsargāti no virszemes piesārņojuma, spices vai grodu akas izmantošana apdzīvoto vietu un lauku māju teritorijā vienmēr ir riskanta. Tāpēc ļoti rūpīgi jāizvēlas akas vieta un jāpārbauda ūdens kvalitāte laboratorijā, tomēr labāk ir ieguldīt naudu dziļurbuma ierīkošanai.
Ja pazemes ūdens nemaz nav tik piesārņots, kāpēc jāveic tā atdzelžošana, hlorēšana, ozonēšana? Vai pazemes ūdeņos ir tik daudz nelabvēlīgu baktēriju?
Kā iepriekš minēju, tipisks dzelzs saturs cilvēka veselībai nedara kaitējumu, tas drīzāk kaitē saimniecībā izmantojamajiem priekšmetiem: rūsas nosēdumi izlietnēs, uz tējkannas pamatnes utt. Tomēr, ja dzelzs koncentrācija ir ļoti augsta, šāda ūdens lietošana var nodarīt ļaunumu veselībai. Atdzelžošanas process ir primitīvs, to var veikt katrs pats mājās: ūdeni, ko paredzēts lietot, uz pāris stundām atstāj, lai nosēstas nogulsnes. Ja runā par hlorēšanu – pazemes ūdeņi nav jāhlorē, jo tajos nav baktēriju, tās tur var nonāk tikai transportēšanas ceļā.
Jautāšu jums gan kā speciālistam, gan patērētājam: kurš no veikalā nopērkamajiem minerālūdens veidiem ir viskvalitatīvākais – minerālūdens, dzeramais ūdens vai avota ūdens?
450 metri – tas ir maksimālais dziļums, līdz kuram Latvijā var iegūt saldūdeni. Taču kā vienmēr mēdz būt izņēmumi, jo ir vietas, kur sālsūdeņi parādās jau 20 metru dziļumā, piemēram, Carnikavā. Tādēļ ne vienmēr ir pareizs priekšstats, ka minerālūdens ir no vislielākajiem dziļumiem un ir vistīrākais.
Visi pazemes ūdeņi kādreiz ir bijuši nokrišņi, kas atšķiras ar vecumu jeb ar atrašanās laiku pazemē. Dziļurbumos esošais ūdens ir simtiem gadu vecs, tad vēl nebija rūpniecības un lauksaimniecības, tāpēc tas ir daudz tīrāks nekā vairāku avotu ūdens, kas infiltrējies pirms 10 gadiem vai vēl ātrāk.
Neesmu ārsts, tāpēc nevaru precīzi teikt, kurš vislabākais ūdens, tomēr varu teikt, ka to minerālvielu daudzumu, kas mums nepieciešams, noteikti uzņemam ar pārtiku, nevis ar ūdeni. Veikalu plauktos ūdeņi mēdz sarindoties pēc cenas: minerālūdens, avota ūdens, dzeramais ūdens. Tas ir veiksmīgs mārketinga triks, jo bieži vien pirmais no pēdējā mēdz atšķirties tikai ar cenu. Pats arī lietoju šo ūdeni, bet labi apzinos, ka vienīgā nozīmīgā viela fasētajā ūdenī ir H2O. Ir tomēr specifiskie ārstnieciskie ūdeņi, kuros ne tikai H2O molekula ir svarīga, piemēram, Ķemeru sērūdeņraža ūdens. Tomēr šos ūdeņus neizmantoti ik dienas un tos nefasē pārdošanai veikalos.
Ūdens bizness – nebūt ne tas dzidrākais
«Venden» mārketinga direktors Andris Bugnēvics «Vides Vēstis» iepazīstināja ne tikai ar atšķirībām starp dzeramo ūdeni un dabisko ūdeni, bet arī informēja par tiem šķēršļiem, ar ko nākas saskarties ūdens biznesā.
Ūdens nu jau krietnu laiku pasaulē un salīdzinoši nesen Latvijā ir veikalā nopērkama prece, kas tāpat kā visas pārējās atšķiras gan kvalitātes, gan cenu ziņā.
Latvijā, tāpat kā Eiropā, dzeramos ūdeņus iedala divās grupās: parastie dzeramie ūdeņi un dabiskie – avotu un minerālūdeņi. Atšķirības starp Eiropu un Latviju vērojamas vien ūdens patēriņa ziņā: Latvijā 95% no pudelēs fasētā ūdens ir parastie dzeramie ūdeņi, bet Eiropas tirgū šāda veida dzeramie ūdeņi veido vien 6% no fasētā ūdens piedāvājuma, citiem vārdiem sakot, eiropietis maksā par pudeli ar dabisku ūdeni, nevis par kvalitātes ziņā krāna ūdenim līdzvērtīgu. Latvijā gan dabiskie, gan dzeramie ūdeņi pašlaik ietilpināmi apmēram vienā cenu līmenī. Tas skaidrojams ar nepilnībām valsts likumdošanā, jo dabiskiem ūdeņiem, kuru ražošanu reglamentē MK noteikumi Nr. 634, noteiktas šādas papildprasības un atšķirības no parastā dzeramā ūdens:
- dabisku ūdeni nedrīkst nekādi apstrādāt;
- ir jāapstiprina ne tikai paša ūdens kvalitāte, bet arī tā ieguves vietas atbilstība visaugstākajām prasībām;
- patērētājam ir tiesības zināt, kādas kvalitātes produktu viņš izvēlas, tāpēc uz etiķetes norādāma gan izcelsme, gan īpašības, gan arī minerālsāļu saturs.
Savukārt uz dzeramo ūdeni attiecas MK noteikumi Nr. 235, kas nosaka kopējās dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, kuras ir jāievēro visiem dzeramā ūdens ražotājiem un piegādātājiem. Tas nozīmē, ka vienas un tās pašas prasības attiecas gan uz krāna ūdeni, gan veikalā nopērkamo fasēto dzeramo ūdeni un patērētājam var piegādāt jebkuru ūdeni, kas tām atbilst. Neviens nesaka, ka šāds dzeramais ūdens ir slikts vai nekvalitatīvs, vienkārši dabisko ūdens ražotāju mērķis ir izskaust situāciju, kas nav godīga ne pret patērētājiem, ne dabisko ūdeņu ražotājiem. Pagaidām dzeramo ūdeņu ražotājiem nav jānorāda ne ūdens izcelšanās vieta, ne ražošanas process. Līdz ar to pircējs nevar saprast to, cik adekvāta cena ir vienam vai otram ūdenim. Ja arī uz dzeramajiem ūdeņiem būtu jānorāda to izcelšanās vieta, tad pircējs varētu izlemt, iegādāties kādā pilsētas rūpnīcā ražotu dzeramo ūdeni vai tādu, kas iegūts lauku teritorijā. Līdz ar to mainītos arī cenu politika. Ražotāja viedoklis – dabiska ūdens kvalitātes un ieguves vietas atbilstības uzturēšanā jāiegulda papildu līdzekļi, kamēr dzeramo ūdeņu ražotājiem jānodrošina vien minimālās nekaitīguma un kvalitātes prasības, līdz ar to šie ražotāji gūst ievērojamu virspeļņu. Risinājums varētu būt Somijai līdzīgas likumdošanas sistēmas ieviešana, kur ir trīs veidu noteikumi – atsevišķi dabiskajam, dzeramajam fasētajam un dzeramajam krāna ūdenim.
Dzer ūdeni un dzīvo vesels!
Dietologs Andris Brēmanis: «Bez pārtikas cilvēks var izdzīvot pāris mēnešu, bet bez ūdens – divas trīs dienas, atkarībā no ķermeņa īpatnībām: no tā, cik daudz svīstam un kustamies utt. Cilvēkam dienā nepieciešams uzņemt vismaz 1,5-2,5 litrus ūdens. Tas nenozīmē, ka šis ūdens ir jāuzņem tiešā veidā. Ja uzturā lieto pietiekami daudz augļu un dārzeņu, tad arī saņemam pietiekami daudz šķidruma. Ja pierēķina klāt zupu pusdienās, ikdienišķās kafijas un tējas tases, var pietikt ar divām trīs krūzītēm ūdens dienā. Ir cilvēki, kuri saka: man negribas dzert! Tad iesaku aiziet uz sporta zāli un pēc tam paskatīties, kā tad īsti būs ar slāpju sajūtu. Minerālūdens, dzeramais ūdens, galda ūdens – visi ūdens veidi organismam ir derīgi un vajadzīgi, jo pats galvenais kritērijs ir bakterioloģiskā ūdens tīrība. Tomēr jāatceras, ka ar ūdeni cilvēks nekādā veidā nevarēs uzņemt visas organismam nepieciešamās vielas, tāpēc jādomā par sabalansēta uztura izvēli, tomēr neaizmirstot par ūdens nozīmīgumu.»
Līga Bulmeistere
Publicēts 2006.gada martā.