Līdz šim neesmu dzirdējusi par enerģijas avotu, kam nebūtu negatīvu blakusefektu. Pat glorificētajām saules baterijām ir šādi tādi trūkumi. Svarīgi ir vienkārši padomāt, cik daudz dabas resursu, laika un naudas zaudējam, iegūstot noteiktu enerģijas daudzumu. Nez kāpēc ir pieņemts uzskatīt, ka hidroelektrostacijas un to saražotā enerģija ir zaļā, videi draudzīgā enerģija. Tomēr, saskaitot visus plusus un mīnusus, vismaz man šķiet, ka tās spēcīgākā īpašība ir izcils publiskais tēls, kas īsti ne uz ko nav balstīts.
Apmēram puse pasaules lielo upju ir aizsprostotas. Līdz šim uzbūvēti aptuveni 50 tūkstoši lielo (augstāki par 15 metriem) dambju. Aizsprostus būvē vairāku iemeslu dēļ, visbiežāk – lai uzglabātu ūdeni lauksaimniecības vajadzībām vai lai ražotu enerģiju. Šādi veidojumi palīdz regulēt plūdus, jo ir izvēle – aizturēt ūdeni vai ļaut tam iet savu gaitu.
Sākšu ar ko pozitīvu – hidroenerģija ir atjaunojamā enerģija. Tas ir labi. Naftu vai ogles iegūst no zemes dzīlēm, sadedzina, un nekas prātīgs pāri nepaliek. Turpretim upes plūdīs, plūdīs, līdz nāve mūs šķirs. Šis ir brīdis, kad jālec kājās un spiedzot jāplaudē, jo ar to arī beidzas ūdens enerģijas labo īpašību uzskaitījums. Un pat šī viena priekšrocība ir visai nestabila. Saražotās enerģijas daudzums ir tieši proporcionāls upes notecei. Piemēram, zaļā Kostarika var lepoties ar to, ka 97% tās enerģijas tiek saražotas hidroelektrostacijās, bet līdz ar lepnumu tā izjūt bažas – upju notece samazinās. Pēdējos gados Kalifornija piedzīvojusi traku sausumu, kā dēļ ūdens enerģiju nācies aizstāt ar fosilo kurināmo. Līdzīgi arī Brazīlijā, kur lielāko daļu elektrības saražo tieši ūdens, pēdējo gadu laikā ļaudis ir bijuši spiesti domāt par alternatīvām. Arī Āfrikas upēs ūdens kļūst mazāk un mazāk – paredzams, ka, piemēram, Zambezi pat ar vidēji maigām klimata pārmaiņu prognozēm notece samazināsies par aptuveni 30%. Skaitļus par upju noteču samazināšanos siltajos reģionos var atrast katrā interneta nostūrī. Tas nozīmē, ka ūdeni tikai nosacīti var uzskatīt par atjaunojamu energoresursu. Hidroenerģija ir kā frīlancera ienākumi – jā, tas varbūt ir atjaunojams, bet absolūti neparedzams resurss.
Kas notiek zem ūdens
Lai uzbūvētu hidroelektrostaciju, ir jāapplūdina blakus esošā teritorija, jo ir svarīgi sakrāt ūdeni, lai tas pēcāk varētu gāzties cauri turbīnām, likt tām griezties un tā ražot elektrību. Kas slikts ūdens uzkrāšanā? Gandrīz viss.
Dambju veidošanas rezultātā tiek zaudēta zeme – šobrīd zem šādām mākslīgajām ūdenskrātuvēm atrodas aptuveni 400 tūkstoši kvadrātkilometru jeb vairāk nekā sešas Latvijas. Ko mēs ar to zaudējam? Pirmkārt, šīs teritorijas ir ļoti svarīgas – ne velti senās civilizācijas izvēlējās apmesties tieši upju ielejās. Tur bija visauglīgākās zemes, par ko mīļš paldies jāsaka plūdu nestajām barības vielām. Ironiski, ka dažkārt dambja būvniecības otrā funkcija ir izveidot ūdens krātuvi laistīšanas vajadzībām, bet tajā pašā laikā tiek iznīcināta teritorija ar vislabāko lauksaimniecības augsni. Otrkārt, ja arī šīs zemes netiek izmantotas, lai audzētu kviešus, rīsus un kukurūzu, tad te, visticamāk, dabiski ir ļoti augsta bioloģiskā daudzveidība. Turklāt bioloģiskās daudzveidības ziņā tiek zaudēta ne tikai applūdusī teritorija, bet arī blakus esošās. Ja applūdinātajā vietā iepriekš kāds dzīvojis un kaut ko audzējis, tad tam kādam ar visiem saviem kviešiem, kukurūzām un tomātiem jāpārvācas un, piemēram, jāizcērt koki, lai varētu izveidot jaunu mājvietu un dārziņu. Līdz šim dambju dēļ 80 miljoniem cilvēku nācās pamest savas mājas. Daļa to darīja labprātīgi, daļa piespiedu kārtā. Piemēram, 1980. gadu sākumā tā dēvētajā Rionegro slaktiņā Gvatemalā tika nogalināti aptuveni pieci tūkstoši vietējo ļaužu, kas nebija mierā ar gaidāmo hidroelektrostacijas celtniecību.
Skābeklis
Ir vairāki iemesli, kāpēc dambju rezervuāru ūdenī ir nepieklājīgi maz skābekļa. Pirmkārt, eitro kācija, jo ir gluži loģiski, ka šajā mākslīgajā ezerā notiks intensīvāka aļģu un ūdensaugu augšana. Tā tas notiek, jo barības vielas, kas dabīgos apstākļos plūst uz priekšu līdz ar upes ūdeni, tiek sakrātas pie aizsprosta. Tās krājas un krājas, un aļģes tikai aug un aug, un tad tās mirst un mirst, un pūst un pūst. Pūšanas procesā tiek patērēts skābeklis. Bet tie vēl ir ziediņi. Kad applūdina teritoriju, daudz kas paliek zem ūdens: koki, krūmi, citi augi, dzīvnieki, kas nemāk aizbēgt, u.tml. Un tie arī aktīvi pūst. Šā procesa laikā aktīvi izdalās metāns – jā, tā pati siltumnīcas efekta gāze, kas ir daudz kaitīgāka par CO2. Tā rezultātā tāds «zaļais» risinājums kā hidroenerģija rada aptuveni 4% no visām siltumnīcas efekta gāzēm. Tas ir tikpat, cik aviācijas nozare. Vienīgi hidroenerģija tiek uzskatīta par ilgstpējīgu, zaļu risinājumu, bet lidošana – par terorismu pret vidi.
Patiesības labad jāteic, ka nu jau lielākoties pastāv noteikumi, kas pirms applūdināšanas liek attiecīgo teritoriju izcirst un iztīrīt. Cits jautājums – vai tas tiek darīts? Tā kā tas ir padārgs prieks, jo bieži vien upju ielejās nav normālu ceļu, loģiski ir rūpīgi centieni šos noteikumus apiet. Sevišķi izdevīgi to darīt valstīs, kur korupcija ir viena no dzīva organisma pazīmēm.
Bezskābekļa vide nebūs tas, ko ar degunu varētu novērtēt es vai kāds cits ar vidēju ožu apveltīts cilvēks. Taču uz to ar nosmakšanu un nāvi reaģēs ūdensdzīvnieki, kas grib elpot skābekli. Kad izbeidzas skābeklis, pūšana jeb sadalīšanās var turpināties, veidojot sēra savienojumus. Rodas sērūdeņradis, kas plašāk pazīstams kā «tas ar to puvušu olu smaku». Un to varu sajust pat es. Tas, ka es to varu sajust, varbūt nav sevišķi būtiski. Būtiski ir tas, ka šis savienojums ir toksisks gan cilvēkiem, gan ūdens organismiem. Jā, tas ir arī tas pats sērūdeņradis, ko izmanto, teiksim, medicīniskajām vannām – prātīgi dozējot, protams, var iegūt kaut kādu labu efektu, tāpat kā, izvēloties pareizo aktivētās ogles daudzumu, iespējams uzlabot gremošanas trakta darbību. Bet, ja cilvēkam pusdienās būtu jāapēd puskilograms ogles, arī tas atstātu negatīvas sekas.
Pazūd ūdens, paliek sāls
Viena no lielākajām hidroenerģijas problēmām ir tā, ka dambju dēļ pazūd ūdens. Nav gluži tā, ka ūdens tikai mazliet uzgaida un pēc tam tādā pašā apjomā dodas tālāk. Kamēr tas krājas ūdenstilpē, notiek iztvaikošana. Tā kā šīs ūdenstilpes platība ir lielāka nekā upei, ūdens iztvaiko vairāk. Gadījumā, ja pirms tam tur auguši nīkulīgi krūmiņi un pa kādam zāles kušķim, iztvaikošanas apjoms būtiski pieaug. Ja tur bijis mežs, starpība nav tik liela (tiesa, meža iemainīšana pret dambi rada citas problēmas) – rupji rēķinot, jo lielāks augs ar vairāk lapām, jo vairāk iztvaiko. Taču tieši sausajos reģionos, kur upju izžūšana varētu būt sevišķi sāpīga, visticamāk, auguši augi, kas patērē maz ūdens un maz arī iztvaiko.
Ūdens kvantitāte nav vienīgā problēma – sausos reģionos notiek šā ūdens sasāļošanās. Arī saldūdenī ir kaut kādi sāļi, un tas ir normāli. Bet, tā kā to ir ļoti maz, mēs tos nevaram sagarošot, un tie neko ļaunu nedara. Bet, kad iztvaiko ūdens, šie sāļi paliek, līdz ar to, ja saldūdens pieplūde ir tikpat liela cik agrāk, bet iztvaiko vairāk, pāri paliek sāļš ūdens.
Tādēļ upes lejtecē dzīvojošās sabiedrības drīkst dusmoties un dusmojas. Piemēram, Ķīna, Indija un Bangladeša savā starpā nevar sadalīt Bramaputru: Ķīna grib hidroelektrostacijas, bet divas pārējās valstis – ūdeni lauksaimniecībai. Tāpat arī Sudāna un Ēģipte nav sajūsmā par Etiopijas plāniem Nīlas augštecē būvēt milzīgu dambi. Tāpat Turcijas un Irākas attiecības neuzlabos Erdogana kunga apņemšanās Tigras augšteci izmantot savas valsts enerģētiskās neatkarības stiprināšanai.
Lieliski, ja valstis savā starpā var vienoties par kaut kādiem noteikumiem. Piemēram, kad Meksika pamanīja, ka ūdens Kolorādo upē, kas nāk no ASV, ir galīgi sāļš un nelietojams, abas puses tomēr vienojās par konkrētu sāļu koncentrāciju, kas ir pieļaujama. Tas, protams, amerikāņu pusei izmaksāja miljardus, jo ūdens atsāļošana nav tas lētākais un vienkāršākais process pasaulē.
Zivtiņu ceļojums
Arī zivīm nepatīk dambji. Piemēram, lašiem ne tikai ļoti patīk, bet arī vajag ceļot. Kad tie jūrā ir izauguši gana lieli, lai nodotos savas dzīves netikumiskākajai daļai, laši sameklē savu upi un pret straumi peld sameklēt labāko nārsta vietu. Protams, ja priekšā dambis, nārsta prieki tiek aizkavēti. Loģisks varētu būt jautājums: kā tad laši tiek galā, ja upē ir, piemēram, dabisks ūdenskritums? Laši māk lēkt augstu. Tie arī māk lēkt pakāpienu pa pakāpienam. Taču, ja priekšā ir augsta, relatīvi gluda un sausa dambja siena, tad bez papildu alpīnisma ekipējuma, roku protēzēm un skābekļa maskas nekas nesanāks. Lai tiktu ar to galā, izgudroti dažādi veidi, kas palīdz zivīm tikt pāri dambim. Piemēram, zivju ceļi. Tas nozīmē, ka vienā upes malā ir miniupīte, pa kuru var tikt uz augšu. Būvējot hidroelektrostaciju, ir jāveido arī zivju ceļi. Taču nevajag uzreiz iedomāties, ka tie simtprocentīgi risina šo problēmu. Nē, jo ne visas zivtiņas ir saņēmušas informāciju par to, ka tur un tur jāgriežas pa labi un upes malā jāsameklē zivju ceļš. Mazo upju gadījumā varbūtība atrast pareizo vietu ir diezgan liela, bet, ja runa ir, teiksim, par Jandzi, tad ir muļķīgi iedomāties, ka tur kas sanāks.
Ja runa ir par veidiem, kā dabūt zivis līdz nārstam, nevaru nepadalīties ar savu mīļāko inovāciju – zivju lifti. Tādi tiešām ir! Ja zivs ir kaut kur lifta tuvumā, straume pati to aiznes līdz liftam, lifts sajūt, ka nu tur kaut kas ir iekšā, un tad viss bariņš paceļas un tiek izlaists otrpus dambja. Vienreiz tādu redzēju Portugālē, pie Alkevas dambja, kas lepojas ar lielāko mākslīgo ūdenstilpi Eiropā. Tā jau labs un smuks lifts, tiešām eleganti. Vienīgi tas bija iesprūdis dambja augšpusē.
Pieņemsim, ka laši ir ļoti gudri un zina, kur tieši jādodas uz zivju ceļiem vai liftiem. Tie beidzot tiek pie visu mūžu gaidītā nārsta. Tas ir skaists piedzīvojums, kura noslēgumā tie mirst. Tieši tā kā «Titānikā». No ikriem izšķiļas zivju mazulīši, un, kad tie ir gatavi doties uz jūru, sākas problēmas. Normālā situācijā šie bērnudārznieki varētu peldēt pa straumei vien. Taču tad tie nonāk kaut kādā muļķīgā stāvošā ūdenī. Tas nozīmē, ka laiks, kas jāpavada ceļā, būtiski pieaug, bet spēka ir tik, cik ir. Turklāt šīm zivtiņām patīk vēss un skābekļains ūdens. Turpretī ūdenskrātuvju augšējais slānis manāmi sasilst, bet apakšējais – iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ – ir pazaudējis skābekli. Tas nozīmē, ka vai nu jāpeld caur nepiemērotiem apstākļiem, vai arī jāmirst.
Pārsteigums!
Uzbūvēt hidroelektrostaciju nebūt nav vienkārši. Ir ļoti viegli piemirst kādu svarīgu faktoru. Nemaz jau nerunājot par to, ka hidroelektrostacijas izmērs un potenciālā jauda būtu jābalsta uz ilggadējiem datiem par upes noteci, bet daudzviet šādu datu vienkārši nav. Tālab dambis tiek celts apmēram uz dullo. Bet notece ir tikai viens no faktoriem, kas var sagādāt dažādus pārsteigumus.
Piemēram, Dienvidamerikas valstī Surinamā tika uzcelts milzīgs dambis, kas applūdināja 1500 km2 jeb 1% valsts teritorijas. Tur notika iepriekš aprakstītais – sāka veidoties sērūdeņradis. Hidroelektrostacijas darbinieki bija spiesti nēsāt maskas. Skaidrs, ka ekosistēma ne tikai rezervuārā, bet arī tālāk upē bija beigta. Cik tālāk? 110 kilometru! Tik upei bija nepieciešams, lai tā varētu atjaunoties līdz puslīdz jēdzīgam stāvoklim. Tas nozīmē, ka cilvēki, kuri līdz šim izmantoja upes ūdeni dzeršanai un vismaz daļēji pārtika no upes sniegtajām veltēm, varēja pārtikt vienīgi no labām domām. Pat ja pieņemam, ka galvenais ir nauda, nevis cilvēks vai daba, arī tad šis projekts bija neveiksmīgs. Paralēli notika arī ūdens paskābināšanās. Ūdens kļuva tik skābs, ka pamazām sāka grauzt hidroelektrostacijas turbīnas. Un tieši tas būtiski sadārdzināja projektu.
Dambju saimnieki parasti laikus neiedomājas, ka būs kaut kā jācīnās arī ar ūdenstilpes aizaugšanu. Pat tad, ja ir pilnīgi vienalga par ekosistēmu, ūdensaugi, kas aizsprosto turbīnas vai ūdens padeves caurules, tomēr sāk traucēt dambja pamatuzdevumam. Ūdensaugi ķeras visur, kur var ieķerties, tostarp laivu motoros un zivju tīklos, kas atkal nozīmē papildu izmaksas. Asprātīgākie ūdenstilpju apsaimniekotāji nesmādē arī herbicīdu gāšanu ūdenī. Sevišķi gaumīgi tas ir tādā gadījumā, ja šī tilpe ir dzeramā ūdens avots.
Pasaules lielākā hidroelektrostacija – Trīs Aizu dambis (Three Gorges dam) uz Jandzi upes Ķīnā – savukārt ir apbērta ar zemes nogruvumu problēmām. Tam ir divi galvenie cēloņi: pirmkārt, tas, ka regulāri tiek strauji mainīts ūdens līmenis, krasta stabilitātei sevišķi par labu nenāk; otrkārt, šī ūdenstilpe ir tik milzīga (600 km gara), ka jau sāk ietekmēt vietējo klimatu. Tā kā tur aktīvi noris iztvaikošana, spēcīgas lietusgāzes ir kļuvušas daudz biežākas, un intensīvi nokrišņi būtiski palielina nogruvumu risku. Arī tas palielinājis projekta izmaksas.
Pasaulē lielākais zobs
Interesantu pārsteigumu piedzīvoja arī Itaipu dambja būvnieki pagājušā gadsimta 70. gados. Pirmkārt, tā ir interesanta vieta, jo, izrādās, tā applūdināja Guairas ūdenskritumu, kas bija viens no lielākajiem pasaulē. Tur gāzās tik daudz ūdens, ka Niagāras ūdenskritumu var uzskatīt par tādām vārgām
Guairas asariņām. Projekta vadītājs pasaules iespaidīgākā ūdenskrituma iznīcināšanu, iespējams, neuzskatīja par problēmu: «Mēs neiznīcinām ūdenskritumu! Mēs vienkārši to pārvietojam uz Itaipu dambi, kur kaskādes aizvietos dabīgo ūdenskritumu.» Tā ir ložu necaurlaidīga loģika – uz leju krītošs ūdens paliek uz leju krītošs ūdens! Tāpēc vēlētos izvirzīt hipotēzi, ka arī Staburags nav applūdināts, tas vienkārši pārvietots uz Dailes teātra tualeti, kur arī ūdens pārvietojas no augšas uz leju.
Protams, daudziem bija zobs uz projekta īstenotājiem. Taču neviens negaidīja, ka pašam dambim varētu būt tik liela līdzība ar kariesa skartu zobu. Izvēloties vietu aizsprosta celtniecībai, svarīgi atrast ideālu grunti. Tā kā dambis ir ļoti smags, zem tā nepieciešami cieti, izturīgi iežu slāņi, kas šo masu varētu noturēt. Tāpēc, piemēram, tika izbrāķēta pirmā dambja lokācijas kandidatūra – Iguasu ūdenskrituma apkārtne. Ar tobrīd pieejamajām tehnoloģijām tika izpētīts, ka zeme zem plānotā Itaipu dambja ir lieliska. Cieti, izturīgi ieži, kas nesaļims zem lielā spiediena. Sākās celtniecība. Dambis jau bija līdz pusei uzbūvēts, kad kādu dienu – ups! – atklājās jaunumi. Izrādās, zem jau uzbūvētās konstrukcijas starp «labajiem» iežiem ir iemaldījies arī slānis, kas drīzāk atgādina putru. Ignorēt to nevarēja, jo bija skaidrs, ka tā dēļ agri vai vēlu dambis vienkārši izjuks un tad pat Noass ar savu laiveli neko nevarētu glābt. Jaukt visu nost arī kaut kā negribējās. Tā iesākās pasaulē lielākā «zobārstniecības» operācija – ģeologi aizurbās līdz «putras» slānim, izsūknēja to tukšu un pēc tam «aizplombēja» ar cementu. Tas, protams, nenormāli sadārdzināja visu projektu.
Iepriekš minētie projekti ar pārsteigumizdevumiem nav nekādi sevišķi neveiksmīgi izņēmumi. Lieliem hidroelektroprojektiem negaidītas izmaiņas tāmēs nav nekas neparasts. Pasaules Dambju Komisija aprēķinājusi, ka lielo dambju projekti vidēji izmaksā par 56% vairāk, nekā sākotnēji plānots. Tātad, ja plānots iztērēt miljardu, būtu tikai normāli rezervē turēt vēl 560 miljonus. Tas nozīmē, ka dēlī saies vairāk, nekā sākotnēji plānots! Līdz ar to arī pēdējais šā energoresursa pluss sašķobās kā dambis, kas uzcelts virs putras slāņa.
Protams, nevar noliegt, ka dažiem dambjiem ir izcila kultūrvēsturiska vērtība. Piemēram, par Korupcijas pieminekli dēvētais Jasiretas (Yacyreta) dambis Paranas upē, kura būvniecības izmaksas korupcijas vajadzību dēļ pieauga no diviem ar pusi līdz 12 miljardiem ASV dolāru. Es ieteiktu uz turieni aizbraukt, piemēram, Nilam Ušakovam un Andrim Amerikam. Vienkārši nofotografēties. Smuka vieta tomēr.
Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2016