Ir pienācis un tik ātri nepazudīs tas laiks, kad ar sausām kājām mājās pārrodas tikai tie ļaudis, kuri ikdienā pārvietojas uz rokām. Un nevienam nav jājūtas neērti par neveiklu nogāšanos, jo tā tagad dara visi. Tāpat arī drausmīgi netīri zābaki nav nekāds sliktais stils, jo tā tagad ir ikvienam. Tie, kuriem gadījies šajā laikā nokrist uz mutes un pagaršot zemi, zina, ka pie visas tās ielu pļurzas vainojams sāls.
Nevienam tas sāls nepatīk, bet to tomēr lieto ar cerību, ka uz ielām neveidosies ledus. Šādai cerībai ir pamats. Tīrs saldūdens sāk pārvērsties ledū tad, kad tā temperatūra samazinās līdz 0°C grādiem. Bet, piemēram, lai sasaltu okeāna ūdens, nepieciešami aptuveni -2°C grādi. Tā tas ir, jo ūdenī ir izšķīduši sāļi. Teorētiski arī cukurs varētu aizkavēt sasalšanu, bet tas būtu neefektīvāks, dārgāks un negaršīgāks par sāli, turklāt būtu liels risks pielipt pie ielas. Par sāls spēju aizkavēt sasalšanu var pārliecināties ikviens, saldētavā ievietojot vienu tīra ūdens glāzi un vienu sālsūdens glāzi. Diemžēl šis efekts nav mūžīgs, un, ja ir kārtīga ziema un aukstums, tas sāls ir bijis nebijis.
Tātad viens no sāls uzdevumiem ir aizkavēt ūdens sasalšanu, otrs – veicināt jau sasaluša ledus izkušanu. Ja iesālām ledu, varam novērot, ka ap sāls graudiņiem sākas kušana. Tiesa, ap -15°C grādiem šis triks vairs nedarbojas, jo ūdens molekulas ir tik cieši kopā, ka sālim vairs nav iespēju kaut kur iespraukties. No tā izriet, ka aukstumā daudz vērtīgāk sāli ir kaisīt kaut vai pašam savās brūcēs, bet uz ledus tam nebūs nekādas jēgas.
Kāpēc gan ne?
Kaut arī sāls ir samērā lēts prieks, neviens sevišķu sajūsmu par tā atrašanos uz ielām nepauž. Un arguments, ka sāls pļurza depresijā iedzen i mazu, i lielu, šoreiz ir viens no nesvarīgākajiem.
Pirmkārt, jāmin lieta, ko ir pamanījuši pat tie, kuri neredz tālāk par saviem purngaliem. Tie ir apavi, kas tiek sabojāti. Varbūt, tā globāli ņemot, tas ir nesvarīgs sīkums, bet diemžēl ir tā, ka ikvienam kaut kas jāvelk kājās, sevišķi ziemā. Liels bija mans prieks, kad atklāju, ka ir viens veids, kā tās baltās svītras var likvidēt. Zābaki ir jāpucē ar etiķi, tad sāls pazudīs kā nebijis. Tiesa, pēc tam ar tīrā ūdenī samitrinātu lupatiņu jānotīra arī tas etiķis, lai skābe nesaēstu apavus. To, kā no grīdas iztīrīt tur visas ziemas laikā uzkrājušos sāli, es gan nezinu. Reiz mēģināju tīrīt ar Cocacolu, bet beigās padevos un pleķim uzstūmu virsū skapi.
Otrkārt, sāls bojā ceļus. Sālim ir tendence piesaistīt ūdeni. Par to varam pārliecināties, uz dīvāna uzlejot sarkanvīnu un pēc tam šo vietu iesālot – pēc brīža sāls čupa būs kļuvusi sārta, jo būs izdzērusi izlijušo vīnu. Tāpat notiek, kad sāls maisījums iekļūst asfalta spraugās, – tas piesaista vairāk ūdens nekā parasti, un tā kļūst par problēmu, kad šis ūdens sasalst un tos nabaga ceļus sāk plēst pušu. Turklāt sāls nekautrēsies un asfaltā izēdīs aizvien lielākas spraugas, kur salīt visam ūdenim. Šo efektu varētu novērst, ja sakusušo sāls un ūdens maisījumu no ielām kāds kādreiz aizvāktu.
Treškārt, jo vairāk sālīsim, jo vairāk rūsēs mašīnas un viss cits, kas var rūsēt. Skaidrojums tam ir pavisam vienkāršs: vispirms mašīna ir slapja, kas nozīmē, ka skābeklim un ogļskābajai gāzei nav problēmu ar to nonākt tiešā saskarē, un pašā sālī ir tādi joni, kam rūsa vienkārši nespēj atteikt, tāpēc tā mīļuprāt noklāj visu, kas ir noklājams. To kaut kādā veidā varētu mazināt, bieži mazgājot un vaskojot savu auto. Bet kurš gan to gribētu darīt, ja popmūzikas klipos skaidri un gaiši redzams, ka mašīnas jāmazgā tad, kad var sākt vilkt īsus šortus?
Tagad no mīnusiem, kas uztrauc ikvienu, pāriesim pie tiem mīnusiem, par kuriem domā tikai tie, kam rūp daba un patīk dzīvnieki.
Sāls mīnuss Nr. 4 – tie, kuriem ir suns, kas jāizved ārā, labi zina, ka šiem dzīvnieciņiem iesālītās ķepas sāp un plaisā. To katrs pats var izmēģināt, ilgstoši uz savas ādas turot sālsūdens kompreses. Kā atvieglot dzīvnieka ciešanas? Jānoskalo ķepas.
Piektkārt, arī savvaļas dzīvnieki cieš no sāls. Piemēram, putniņi mēdz sajaukt sāls graudiņus ar sēkliņām un, nez ko sacerējušies, aprij to sāli, kam nevajadzētu būt viņu parastajā ēdienkartē. Sāli ēd ne tikai putni, bet arī aļņi. It kā nekas traks – viņiem garšo, par sliktu arī nenāk, bet kur tad viņi to sāli ēd? Uz ceļiem, protams. Un ko nozīmē aļņu vakariņas uz ceļiem? Tās ir potenciālas avārijas situācijas. Sestkārt, man ļoti patīk koki, gan jau neesmu vienīgā, tāpēc sāli speciāli uz kokiem un citiem apstādījumiem neviens nemet. Taču tas tur tomēr nokļūst. Kad sniegs un ledus kopā ar sāli veido to putru uz ceļiem un tai izbrauc cauri auto, putra tiek uzšļakstīta uz kokiem. Un, kad sētnieki mēģina vienuviet savākt nevajadzīgo sniegu, tas tiek mests uz kokiem, jo, tā kā neviens kokos ar mašīnu nebrauc, tur tas nevienam it kā netraucē. Kamēr zeme sasalusi, tā nav liela bēda, bet, kad iestājas pavasaris, nepatikšanas ir klāt. Augsne ir atkususi, un tajā dziedādams in ltrējas sālsūdens. Koks ir pamodies no ziemas miega un ar gardu muti grib uzsūkt visu, kas ir augsnē. Diemžēl tajā mirklī nekā daudz tur nav, toties ir sāls, kas arī bagātīgi tiek uzņemts.
Iespējams, ka būsit dzirdējuši par tādu vides problēmu kā augsnes sasāļošanās. Tas gan lielākoties ir aktuāli vietās, kur ir gana karsts, bet doma ir apmēram tā pati. Gan jau būsit ievērojuši, ka tad, kad saēdamies kaut ko sāļu, sāk ļoti slāpt. Ar augiem ir tāpat – pēc milzīga sāls daudzuma uzņemšanas gribas «padzerties». Un tas ne vienmēr ir iespējams. Piemēram, sāls uzkrājas lapās, un tur ūdens vairs nevar izspraukties cauri tai sāļu armijai. Turklāt palielināts sāļu daudzums traucē «labo» minerālvielu uzņemšanu. Tā visa rezultātā koks noskumst, un tā lapas kļūst brūnas. Piemērs tam ir jebkurš koks, kurš vasaras plaukumā ir ar tik brūnām lapām, ka šķiet – klāt oktobris.
Pēc visiem šiem mīnusiem ir vērts vēlreiz uzdot jautājumu, vai tiešām kopējās izmaksas sanāk tik mazas. Protams, pašam ielu un ceļu uzturētājam tas ir gana lēti, jo nav jāmaksā par radīto negatīvo efektu novēršanu, bet, ja pieskaita izmaksas, ko dabū samaksāt visi pārējie, kopā sanāk diezgan, khmm, sālīti.
Protams, ir alternatīvas. Skandināvijas valstīs no iespējas avarēt uz slidena ceļa izvairās ar granīta šķembām. Vēl var uz ielām bērt smiltis. Var arī izkaisīt nevis sāli, bet gan sētniekus un katram iedot pa liesmu metējam, lai kausē to ledu nost. Tiesa, tādā gadījumā efekts beigtos līdz ar darbdienas beigām, turklāt tiktu sākti vairāki tiesas procesi par nodedzinātiem kažokiem. Vēl der paturēt prātā, ka kārtīgs šņabis sasalst pie kādiem -30°C grādiem, un tas savukārt nozīmē, ka, ja ielas bagātīgi nolaistītu ar spirtu, mēs aizmirstu, kas ir ledus. Diemžēl pie viena mēs arī aizmirstu, kas ir dzīve skaidrā.
Kaut arī Rīga tiek sālīta uz nebēdu, šis raksts top laikā, kad pilsētas ielās cilvēki biežāk krīt nekā stāv. Tāpēc varbūt vispār jāatmet ar roku domai novērst apledojumus, jo redzams, ka tas vienkārši nesanāk. Tā vietā vienkārši varētu iemācīties to pieņemt jeb adaptēties. Piemēram, šā žurnāla galvenā redaktore Anitra Tooma, lai nekristu, virs zābakiem velk zeķes, bet pati raksta autore vairs sen neizvairās no kritieniem, kā rezultātā ir attīstījusi tik labu krišanas māku, ka nopietni satraumēties nav iespējams. Un ikreiz, kad gadās apgāzties, ir jāatceras režisora Jāņa Norda spirituālā runa «Lielā Kristapa» pasniegšanas ceremonijā: «Necelsies, kas nebūs kritis!»
Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2015