Par klimata pārmaiņām žurnālos, dziesmās un prominenču rautos dzirdēts tik daudz, ka palēnām šī vārdu savienojuma kūļāšana pa muti iegūst nepieklājīgu noskaņu. Taču «Vides Vēstis» nebaidās kļūt par vienu no rupjākajiem žurnāliem Latvijā. Jā, atkal klimata pārmaiņas!
Klimata pārmaiņu ietekmes var dalīt divās grupās: tajās, ko mēs redzam, un tajās, ko neredzam. Redzam gaisa temperatūras paaugstināšanos, redzam, ka novembrī ir tādi paši laikapstākļi kā Jāņos, redzam, ka intensīvas lietusgāzes biežāk applūdina Rīgas centru. Tas, ko mēs neredzam, notiek ūdenī un zem ūdens. Un, tā kā lielāko daļu šīs planētas klāj ūdens, nevis sauszeme, loģiski, ka arī šo ietekmju nozīme ir milzīga. Bet mēs to savām acīm neredzam, jo cilvēkiem tomēr piemīt tendence dzīvot uz zemes, nevis ūdenī. Izņēmums ir Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieki, kas tik tiešām nozīmīgu daļu savas dzīves un darba pavada ūdenī.
Zilaļģes slāpekli ņem no gaisa
Ir daudz dzirdēts par eitro kāciju jeb pastiprinātu aļģu augšanu. Pašas par sevi aļģes nav nekas slikts – tās ūdenī ir nepieciešamas, jo ir barības tīklu pamats. Ja nebūtu aļģu, planktonam nebūtu ko ēst, līdz ar to badu ciestu arī visi citi organismi ezerā. Ezers bez aļģēm drīzāk atgādinātu Olimpiskā sporta centra peldbaseinu. Svarīgi ir divi jautājumi: cik daudz aļģu ir ūdenstilpē un kādas tieši sugas ir pārstāvētas. Ja aļģu ir par daudz, tas ir slikti. Tieši tikpat slikti kā apēst par daudz hamburgeru vai izdzert par daudz alus. Un, ja aļģu buķetē ir arī zilaļģes, tas nerada lielu prieku, jo tās mēdz būt toksiskas.
Kas nosaka to, vai ūdenī attīstīsies tieši zilaļģes vai, piemēram, kramaļģes? Katrai aļģei, tāpat kā katram cilvēkam, ir kaut kādi tīkamāki apstākļi. Ļoti svarīgs faktors ir ēdienkarte. Visbiežāk aļģēm nepieciešams fosfors un slāpeklis – tas viņām garšo. Bet tieši zilaļģēm slāpeklis ūdenī var arī nemaz nebūt – tās pašas prot to paņemt no atmosfēras, un gaisā tā tiešām netrūkst – 78% atmosfēras aizņem slāpeklis. Tātad citas aļģes varēs augt tikai tad, ja atbilstošā daudzumā būs gan fosfors, gan slāpeklis, bet zilaļģu dzīres sāksies ar pirmo fosfora pili. Tas zilaļģu dzīvi padara daudz vieglāku – tās var augt griezdamās gan tad, ja barības vielu ir daudz, gan tad, ja to ir maz. Tās tiks galā! Zilaļģes ir kā tāds praktiskais latvietis, kas prot izdzīvot jebkādos apstākļos. Un, ja neizvēlīgās zilaļģes jau ir apēdušas visu fosforu, citām aļģēm vairs nepietiek.
Vai barības vielu noplūdēm ir saistība ar klimata pārmaiņām? Jā, šīs lietas var būt saistītas. Piemēram, ja ziemā sniega vietu pamazām aizņem lietus, no augsnes intensīvāk tiek izskalots itin viss. Arī vasarās aizvien biežāk novērojamās intensīvās lietusgāzes pastiprina izskalošanās procesus. Tas ir slikti pirmām kārtām augsnei – tā pazaudē daļu auglības, kas vai nu jāatjauno ar mēslošanu, vai arī jārēķinās ar sliktāku ražu. Un arī ūdenstilpēm tas ir slikti, jo tas ir sākums to aizaugšanai.
Šobrīd Latvijas ūdenstilpēs no maija līdz oktobrim ir gana silts, lai zilaļģes varētu augt, cepuri kuldamas. Tāpat kā cilvēkiem, arī dažādām aļģēm ir dažādas iemīļotākās temperatūras. Piemēram, kramaļģēm un dino agellātiem («labās» aļģes) ūdenī, kas siltāks par 20 grādiem, prāts vairs nenesas uz aktīvu vairošanos. Savukārt zilaļģes un šā raksta autore neizprot vārdu savienojumu «pārāk karsts». Jo siltāk, jo labāk! Un, kamēr «labās» aļģes siltā vasarā stabilizē savu skaitu un pārtrauc vairoties, tikmēr zilaļģu kļūst aizvien vairāk un vairāk.
Otrs iemesls, kāpēc zilaļges var svinēt globālo sasilšanu, ir tas, ka ar katru Celsija grādu samazinās ūdens blīvums. Tas nozīmē, ka smagāki organismi grimst zemē, bet vieglākie var turpināt bezrūpīgi plunčāties pa ūdens augšējiem slāņiem. Un, protams, zilaļģes pieder pie vieglajiem organismiem, bet tās pašas kramaļģes ar savu krama smagumu sāk grimt dziļāk, līdz sasniedz tādu dziļumu, kur saule neiespīd, līdz ar to arī fotosintēze – kramaļģu dzīves jēga – apstājas.
Treškārt, augsta ūdens temperatūra pastiprina noslāņošanos. Tā notiek vienkārša iemesla dēļ – augšējais slānis uzsilst, līdz ar to kļūst mazāk blīvs, un šīs «vieglās» ūdens molekulas nespēj nogrimt un iespiesties blīvajā slānī zem tām. Un, jo siltāks kļūst, jo mazāka iespēja, ka kāda molekula izlauzīsies līdz ūdenstilpes dibenam. Kur problēma? «Labajām» aļģēm ir nepieciešams slāpeklis. Bet, ja tas ir nogrimis dziļākos slāņos un nenotiek ūdens sajaukšanās, savu devu tās nedabūs un mirs bada nāvē. Pa to laiku zilaļģēm pilnīgi vienalga, vai slāpeklis ir augšā, apakšā, vai arī tā nav vispār, – tās tik un tā to var paņemt no atmosfēras. Kārtējais iemesls, kas palīdz zilaļģēm pārspēt citas aļģes. Un, jo siltāks kļūst, jo mazāk piepūles prasa šāda uzvara. Turklāt samazinātā ūdens apmaiņa nozīmē ne tikai to, ka slāpeklis nekustas ne no vietas. Tas attiecas arī uz visiem pārējiem elementiem – piemēram, ūdens augšējos slāņos izšķīdušais skābeklis nespēj iekļūt dziļākajos stāvos, lai paelpinātu tur dzīvojošos organismus.
Toksīni uzkrājas aknās
Vairākkārt zilaļģes esmu apsaukājusi par sliktajām aļģēm. Ko tieši tās ir noziegušās? Sensenos laikos tās arī bijušas vieni no pirmajiem daudzšūnu organismiem, kas spējuši fotosintezēt, līdz ar to piedalījušās zemes skābekļa krājumu veidošanā. Paldies, mīļās aļģes, paldies, tomēr tagad to vizītkarte ir nevis skābeklis un inovācijas, bet gan toksīni. Tām piedien divu veidu toksīni: neirotoksīni un hepatotoksīni. Pirmie kaitē nervu sistēmai, izraisot krampjus, paralīzi vai pat nāvi, otrie bojā aknas. Un cilvēka aknām jau tā dzīvē daudz jāpārcieš, lai to varētu uzskatīt par vienkārši lieku ietekmi. Turklāt citas negatīvās ietekmes uz aknām līdz ar sevi nes kaut kādus ieguvumus. Piemēram, īslaicīgu prieku, kas rodas, ēdot kūpinātu gaļu vai izdzerot četrus litrus alus, vai izjūtot kāda medikamenta atvieglojošo iedarbību. Bet kāds labums vai bauda no zilaļģu toksīniem? Nekāds! Tas ir ļoti negodīgi.
Jaunākie pētījumi liecina, ka pilnīgi visas zilaļģu ģintis satur jaunatklāto neirotoksīnu BMAA. Uzskata, ka šis toksīns cilvēkiem izraisa neirodeģeneratīvu saslimšanu, kas pazīstama kā amiotrofās laterālās sklerozes – parkinsonisma demences komplekss. Ir atļauts nesaprast visus tikko minētos vārdus, taču neko, kas sevī iekļauj vārdus «parkinsonisms» un «demence», parasti neuzskata par kaut kādu Dieva dāvanu. Šis toksīns ievērojamos daudzumos konstatēts arī Baltijas jūras zivīs un gliemenēs.
Protams, jo vairāk aļģu, jo lielāks toksīnu apjoms. Un izdalītie toksīni ietekmē visu, kas notiek, piemēram, ezerā. Zilaļģu toksīni traucē augt citām aļģēm, kuras labprāt apēstu zooplanktona vēzīši. Protams, neēduši vēzīši ne tikai zaudē dzīvesprieku, tie arī atmet vairošanos un augšanu. Zilaļģu toksīni nomāc tieši lielo zooplanktona organismu, piemēram, ūdens blusu jeb dafniju, attīstību, kas ir ļoti efektīvi aļģu ēdāji. Daba nemīl tukšumu, tāpēc to vietā savairojas mazāk jutīgie, sīkie zooplanktona organismi – Bosmina un virpotāji. Tajā pašā laikā aļģu izmērs pieaug. Un, ja aļģes kļūst lielākas, bet dzīvnieciņi mazāki, pienāk mirklis, kad mazie dzīvnieciņi nevar aļģi iedabū mutē. Līdzīgu efektu var novērot, ja cilvēks ar normālu muti mēģina nokost Makdonalda bigmaku. Un, ja zilaļģe tiek notiesāta, tās toksīni akumulējas ēdājos – planktona vēzīšos, gliemenēs un tārpos. Tā kā mēs paši sevišķi neēdam mazos vēzīšus un gliemezīšus, mūs, protams, to saindēšana ne sevišķi uztrauc. Tomēr, palēnām kāpjot augšup pa barības ķēdi, toksīni nokļūst arī zivīs, kuras gan labprāt liekam uz šķīvja.
Līdz šim Latvijā zilaļģu toksīnu pētījumi ir bijuši fragmentāri (2002.–2006. gads) un galvenokārt saistīti tieši ar hepatotoksīnu jeb aknu toksīnu klātbūtni ūdens vidē. Ar šiem pētījumiem pietika, lai konstatētu augstas hepatotoksīnu koncentrācijas gan aļģēs, gan arī citos ūdens organismos. Vislielākās koncentrācijas konstatētas lielajās divvāku gliemenēs – perlamutrenēs un bezzobēs (Unio spp., Anodonta spp.). Tā tas ir tāpēc, ka tās barojas, ltrējot ūdenī esošo toplanktonu. Filtrēšana nozīmē, ka tās sev cauri izlaiž visu ūdeni, kas ir apkārt, paturot gan vērtīgo (barību), gan kaitīgo (toksīnus). Mums, protams, ļoti labi, jo tā tiek attīrīts ūdens, bet, ja gliemenes aizietu pie ģimenes ārsta, tas steidzami liktu mainīt ēdienkarti. Hepatotoksīni konstatēti arī dažādu sugu ūdens gliemežos, kā arī zivju aknās. Turklāt ne tikai raudām un plaužiem, bet arī plēsīgajām zivīm – asariem un līdakām, kur toksīnu pārneses ceļš ir daudz garāks.
Pēta Burtnieku un Alūksnes ezeru
Skaidrs, ka zilaļģu toksīni ir vidē. Bet kāds risks pastāv cilvēkam? Kas jādara, lai kļūtu par eitro kācijas upuri? Pērn Latvijā notika EEZ grantu nansēts projekts «Sabiedrības informēšana par klimata pārmaiņu izraisītajām sekām Latvijas ezeros», lai to noskaidrotu. Alūksnes ezerā un Burtniekā tika pārbaudīts, cik daudz toksīnu ir dažādās zivīs, ko cilvēks potenciāli varētu apēst, un – pats galvenais – aprēķināts, cik daudz šo zivju jāapēd, lai to varētu uzskatīt par risku, nevis vienkāršām pusdienām. Turklāt šā projekta laikā zinātnieki ne tikai ņēma paraugus, tos analizēja, lai rezultātus pēc tam paslēptu tikai pašiem vien zināmā vietā, bet arī aicināja vietējos iedzīvotājus piedalīties kontrolzvejās, paskatīties, kāds loms ir tīklā, tādējādi dodot iespēju uzzināt, kas un ko ezerā ēd un kā viena organisma savairošanās var ietekmēt visu pārējo barības tīklu. Abi pētījumā iesaistītie ezeri ir ļoti atšķirīgi. Burtniekā novērojama intensīva zilaļģu ziedēšana apmēram no jūlija līdz septembra beigām, un šeit norisinās arī rūpnieciskā zveja. Savukārt Alūksnes ezerā eitro kācija ne tuvu nav tādā līmenī, tomēr pēdējos piecos gados novērota īpatnējas zilaļģu sugas Gloeotrichia echinulata masveida attīstība, kas satraukusi vietējos iedzīvotājus.
Pētījuma laikā zivis tika ievāktas trīs mēnešos – maijā, augustā un oktobrī. Maijā jāvāc paraugi, jo tad zilaļģes vēl īsti nav sākušas ziedēt, un tas ļauj saprast, vai ziemas laikā zivis ir atbrīvojušās no iepriekšējā gadā uzkrātajiem toksīniem. Augustā ir visņiprākā ziedēšana, līdz ar to svarīgi redzēt, kādu toksīnu uzkrāšanos rada maksimālā ziedēšana. Un varam pieļaut, ka toksīni uzkrājas zivīs līdz oktobrim, tādēļ interesanti redzēt, kas notiek toksīnu sezonas noslēgumā.
Loģiski, tika pārbaudītas makšķernieku iecienītākās zivju sugas: raudas, plauži, līņi, asari, zandarti, līdakas. Tā kā rezultāti atkarīgi arī no zivs vecuma un lieluma, speciāli tika izvēlētas gan vecas, gan jaunas, gan lielas, gan mazas zivteles. Toksīni bija visās zivīs. Kas par vienlīdzību! Visaugstākās zilaļģu toksīnu koncentrācijas konstatētas zivju aknās, jo tur klasiski uzkrājas viss sliktais, kam nevajadzētu nokļūt tālāk. Tomēr daļa tiek pārnesta arī uz citiem orgāniem – gonādām, nierēm un visbeidzot arī uz muskuļaudiem. Tomēr muskuļos zilaļģu koncentrācijas ir vismaz 20 reižu zemākas nekā aknās, jo, kā jau minēts iepriekš, aknas mēģina notvert visu slikto. Aknas būtībā ir tāda kā organisma Aizsardzības ministrija.
Kā jau minēju, toksīni bija visās zivīs, taču bija vērojamas būtiskas atšķirības. Piemēram – jo lielāka zivs, jo mazāk toksīnu. Alūksnes ezerā planktonēdājzivīs (raudas un plauži) konstatētas augstākas toksīnu koncentrācijas, turpretī Burtniekā – tieši otrādi – augstākas toksīnu koncentrācijas atrastas plēsīgajās zivīs. Iespējams, tas nozīmē, ka Alūksnes raudas un plauži vairāk uzturas piekrastē, augāju joslā, kur uzkrājas augstāka zilaļģu masa un toksīnu koncentrācijas varētu būt augstākas. Turpretī Burtnieks ir sekls, un, kad uzpūš vējš, ūdens vairāk sajaucas, tāpēc toksīni tiek gan zivīm, kas dzīvo seklumā, gan dziļāko ūdeņu baudītājām.
Kilograms asaru vai gabaliņš līņa
Pasaules Veselības organizācija izstrādājusi pieļaujamās normas mikrocistīnam-LR –saldūdeņos visbiežāk sastopamajam zilaļģu toksīnam. Tā, 70 kilogramus smags cilvēks bez bēdīgām sekām katru dienu drīkst apēst 2,8 μg mikrocistīna-LR. Cilvēku valodā tas nozīmē, ka katru dienu drīkst apēst aptuveni 1,1 kilogramu 25–45 centimetrus lielu Alūksnes ezerā ķertu raudu lejas. Tāda ēstgriba var būt tikai cilvēkiem, kas sirgst no raudu atkarības. Savukārt no tajā pašā ezerā noķerta 25–35 centimetrus gara līņa drīkst apēst vien 0,24 kilogramus lejas. Tas jau vairāk līdzinās normālai, reāli apēdamai porcijai. Tomēr es ieteiktu nekrist panikā: «Ak, Kungs, vakar Alūksnē ēdu līni! Gals klāt!» Nav vajadzības arī izraisīt vemšanu vai braukt uz atkačalku. Lai sasniegtu kādu negatīvu rezultātu, tādi līņi jāēd bieži. Tomēr, tā kā klimata pārmaiņas turpinās un iepriekš aprakstīts, kā tas stimulē tieši zilaļģu augšanu, ļoti iespējams, ka nākotnē toksīnu koncentrācija būs lielāka, tādējādi daudz mazāki zivs gabaliņi spēs sabojāt garastāvokli un veselību.
Taču īpaši jāuzmanās ar to zivteļu devu, ko dodam savam kaķim. Nav svarīgi, vai kaķim ir viena vai deviņas dzīvības. Svarīgi ir tas, ka tā svars ir apmēram četri kilogrami, līdz ar to pietiek ar nelielu daudzumu raudu, lai kaķis saslimtu. Un, tā kā bērni svara ziņā ir kaut kas starp pieaugušo un kaķi, protams, arī viņi toksīnu klātbūtni varētu izjust vairāk. Tādā ziņā kaķi un bērni varētu būt pirmie, kam būtu jācīnās pret eitro kāciju.
Pētījumi veikti tikai divos ezeros, taču zinātniekiem, kā parasti, ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Turklāt, redzot, cik daudzveidīga situācija ir divos ezeros, atliek vien minēt, kāda tā varētu būt pārējos gandrīz divos tūkstošos Latvijas ezeru. Tomēr viens ir skaidrs: ja ezerā ar neapbruņotu aci redzama zilaļģu ziedēšana, arī zivis satur daļu to izdalīto toksīnu. Kaislīgiem makšķerniekiem, kas savas dienas pavada pie zaļi ziedoša ezera, ar saviem lomiem vajadzētu uzmanīties. Panikā gluži nav jākrīt, bet katru dienu mieloties ar līņiem arī nevajadzētu.
Pētījums veikts EEZ projekta «Sabiedrības informēšana par klimata pārmaiņu izraisītajām sekām Latvijas ezeros» (CyCLE) Nr. 2/ EEZLV02/14/GS/006 ietvaros. Pētījums veikts, Latvijas Hidroekoloģijas institūtam sadarbojoties ar Vides risinājumu institūtu.
Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2016