Biotopu fragmentāciju var uzskatīt par īpaši lielu kaitējumu savvaļas dzīvnieku populācijām. Sevišķi pēdējā laikā ekonomiski attīstītajās Eiropas valstīs tā ir kļuvusi ļoti aktuāla problēma. Iemesls tam patiesībā ir ļoti vienkāršs – cilvēks ar savu saimniecisko darbību ir pārāk dziļi iespiedies savvaļas dzīvnieku apdzīvotajās teritorijās.
Pilsētas kļūst aizvien lielākas un pamazām, bet neatlaidīgi izplešas uz dabai atvēlēto teritoriju rēķina. Lauku rajonos mazajām zemnieku saimniecībām ir tendence apvienoties, kā rezultātā apsaimniekotās zemes tiek salaistas kopā un izveidojas milzīgas vienlaidu aramzemes platības, kas no savvaļas dzīvnieku viedokļa nu nepavisam nav interesantas un nebūt neveicina sugu daudzveidības saglabāšanos. Un visbeidzot, aizvien biezākais autoceļu un dzelzceļu tīkls, kas pārklāj katru valsti, sadala savvaļas faunas apdzīvotos biotopus mazos, izolētos zemes pleķīšos.
Sekas šādai intensīvai saimniekošanai nebija ilgi jāgaida – nav noslēpums, ka daļā Eiropas valstu piemērotu biotopu trūkuma dēļ daudzas dzīvnieku sugas ir vai nu izzudušas, vai to populācijas ir sarukušas līdz minimumam. Parasti tie ir dzīvnieki, kuriem nepieciešamas lielas platības medību vai apdzīvotajām teritorijām (vilks, lācis, alnis u.c.) un/vai kuri uzturas tālu no cilvēka aktīvās darbības zonām, lai izvairītos no tieša traucējuma, kā arī specifisko prasību dēļ pret vidi (bebrs, ūdrs, Eiropas ūdele, lidvāvere). Tomēr cieš arī tās sugas, kas laika gaitā ir pamanījušās pielāgoties nemitīgajai cilvēka ekspansijai.
Ja dzīvniekiem svarīgie mikrobiotopi to apdzīvoto platību robežās tiek mākslīgi atdalīti viens no otra ar kādu grūti pārvaramu šķērsli, tad mēs dzīvniekam atstājam divas alternatīvas – vai nu šķērsot šo šķērsli, vai pamest savu teritoriju. Visbiežāk tieši šosejas un dzelzceļi izpilda šķēršļu lomu un tieši tur sabiedrība saskaras ar savas darbības sekām – sabrauktiem un notriektiem dzīvniekiem.
Dzīvnieku pārejas
Pēdējos desmit gados daudzas valstis, lai mazinātu dzīvnieku un transporta sadursmju skaitu, kā arī lai reducētu šoseju un dzelzceļa līniju barjeras efektu, ceļu būves projektos paredz ietvert arī savvaļas dzīvnieku pārejas. Tās tiek būvētas kā tilts pāri ceļam, vai kā tunelis/caurule zem ceļa. Dažādām dzīvnieku grupām pārejas tiek konstruētas atšķirīgi, vadoties no dzīvnieku apmēriem un to ekoloģiskajām prasībam. Pastāv arī iespēja piemērot cilvēkiem domātos viaduktus, tuneļus un ūdensceļu caurteces tā, lai tās varētu izmantot arī dzīvnieki.
Projekti
Lai novērtētu ietekmi, kādu šoseja atstātu uz savvaļas dzīvnieku populācijām, jau no 1997.gada tiek veikti dažādi izpētes projekti. Darbi notiek dažādās vietās gar Yttre Ringvagen šosejas malu un ir sadalīti pa četriem laika posmiem. Pirmais – 1997.gadā, kad tika noskaidrots dzīvnieku populāciju stāvoklis pirms jebkādu celtniecības darbu sākšanas.
Pēc šī posma, balstoties uz zinātnieku izteiktajiem atzinumiem, dažos šīs šosejas posmos tika ieprojektēti ekodukti jeb dzīvnieku pārejas. Otrais izpētes posms notika 2000.gada maijā un jūnijā, kad šoseja jau bija pilnīgi pabeigta, bet vēl nebija atklāta transportam. Trešajā – tūlīt pēc šosejas atklāšanas 1. jūlijā, kā arī ceturtajā posmā 2001. vai 2002.gadā paredzēts izvērtēt pāreju efektivitāti, t.i., vai un kādi dzīvnieki tās reāli izmanto.
Dzīvnieku sugas, kurām šī projekta ietvaros tika veltīta uzmanība, pārstāvēja putnus, zīdītājus un pat bezmugurkaulniekus – tās bija ligzdojošo dziedātājputnu, irbju un fazānu vietējās populācijas, sīkie zīdītājdzīvnieki (grauzēji, eži), lielāki zīdītājdzīvnieki (truši, pelēkie zaķi) un visbeidzot apputeksnētāji kukaiņi – bites un kamenes.
Burlovas viadukts – ekodukts
Varbūt vistipiskākais un vienlaikus spilgtākais piemērs parasta viadukta pārveidošanai par savdabīgu ekoduktu ir vietā, kur jaunceļamā šoseja draudēja atdalīt divus ļoti tuvu novietotus ciematiņus – Burlovs egnahem un Burlovs kyrkby (patiesībā viena ciema veco un jauno daļu). Tādēļ, lai no Burlovas komūnas saņemtu atļauju būvēt šoseju starp šī ciemata divām daļām, Zviedrijas Nacionālā ceļu administrācija (Swedish National Road Administration) bija ar mieru būvēt savienojošo tiltu pāri šosejai.
Savienot ciematus bija nepieciešams, ne tikai ievērojot iedzīvotāju prasības, bet izrādījās lietderīgi arī tīri no ekoloģiskā viedokļa. Šie divi māju pudurīši ar saviem piemājas dārziņiem, alejām un kapsētu patiesībā ir vienīgais patvērums dažām dzīvnieku populācijām, kuras līdz ar cilvēku tos ir apdzīvojušas gadiem ilgi. Kā jau tas ir raksturīgs lauku ainavām Rietumeiropā, arī Dienvidzviedrijā ciemus un fermeru mājas parasti ielenc vienīgi lielas atklātas platības – visbiežāk aramzeme. Šīs platības ir kā nepārejams «ekoloģisks tuksnesis», tātad barjera atsevišķām sīko zīdītāju sugām. Burlovas ciematiņu situācija ir spilgts piemērs biotopu fragmentācijai, kaut arī šajā gadījumā runa ir par vairāk vai mazāk pie cilvēka klātbūtnes jau pieradušiem dzīvniekiem. Pat iespēja apmaiņai starp populācijām šo divu mazo ciematiņu ietvaros bija stipri limitēta, jo, lai cik tas dīvaini, tiem pa vidu esošie ~500 m ir viens vienīgs aparts lauks.
Savstarpēji vienojoties visām ieinteresētajām pusēm – ceļu administrācijai, Burlovas ciematu iedzīvotājiem un projektā iesaistītajiem zoologiem, tika panākts, ka šis savienojošais tilts apvienos sevī gan braucamo ceļu mašīnām, gan apzaļumotas joslas, kas paredzētas dzīvniekiem.
Pēc sākotnējā tilta projekta izmaiņām tagad tas ir 38 m plats un 70 metrus garš. Tilta centrā ir 5 metrus plats grantēts ceļš. Lai ekoduktu veidotu kā apkārtējās ainavas turpinājumu, uz tā tika sastādīti krūmi un koki un atstātas joslas zālaugiem. Lai nodrošinātu šīs tilta zaļās daļas eksistenci, zem ~70 cm dziļā augsnes slāņa ir ierīkota irigācijas sistēma. Ar nolūku neradīt situācijas, kad dzīvnieki bieži uzturētos jaunceltās šosejas braucamās daļas tuvumā, ekodukta apkārtnē ~ 50 m uz abām pusēm gar šoseju tika iestādītas koku un krūmu audzes. Kaut arī mākslīgi veidotas, tās tomēr varētu piesaistīt savvaļas faunu un kā ģeogrāfisks orientieris novirzītu dzīvniekus uz ekoduktu.
Vēlme respektēt dzīvnieku tiesības
Tas prasīja finansiālu ieguldījumu – parasta maza tilta vietā, kurš būtu maksājis 5–6 milj. zviedrijas kronu, Zviedrijas Nacionālā ceļu administrācija ekodukta celtniecībā un apkārtnes apstādīšanā iztērēja 25 milj. kronu.
Daudzi varbūt teiks, ka tie zviedri taču ir galīgi traki – kaut kādu tur mazvērtīgu zvēreļu dēļ ir ar mieru izgāzt tādu naudu. Tomēr patiesībā šādai rīcībai, manuprāt, ir divi iemesli. Pirmkārt, cilvēki beidzot ir iemācījušies respektēt arī dzīvnieku tiesības uz eksistenci un dzīvesvietu un vairs neuzskata par muļķību ieguldīt naudu tādā sevi neatpelnošā jomā kā vides aizsardzība. Otrkārt, Rietumeiropas valstis ir spiestas kaut ko darīt, lai kaut nedaudz mazinātu savas saimnieciskās darbības kļūdu radītās sekas.
Pašreiz galīgus secinājumus par izbūvēto dzīvnieku pāreju efektivitāti izteikt būtu pāragri, jo pētījumi gar Yittre Ringvagen šoseju vēl joprojām turpinās, tomēr, kā liecina pirmie novērojumi, vismaz Burlovas ciemata pielāgoto ekoduktu savvaļas dzīvnieki labprāt izmanto. •
Gundega Kampe,
Latvijas Terioloģijas biedrība, autores foto
Raksta autore izsaka pateicību Zviedru institūtam (Svenska Institutet) par sniegto finansiālo atbalstu, kas deva iespēju piedalīties izpētes darbos šī projekta ietvaros.
Publicēts 2000.gada septembrī.