Pēc traģiskā nelaimes gadījuma tirdzniecības centrā «Maksima» Zolitūdē daudzi, zinot, ka mana nodarbošanās un sirdslieta saistīta ar ilgtspējīgām pārtikas sistēmām, prasīja padomu, kur iegādāties pārtiku. Sāpīgi apzināties, ka tikai pēc traģiskiem notikumiem un skandāliem mēs sākam pievērst uzmanību tam, ko ēdam, un vērtēt, vai lielveikalu tīkls, kurā esam pieraduši iegādāties pārtiku, ievēro demokrātijas principus un ētikas normas. Mēs visi gribam nesagandētu vidi laukos, bet paši pērkam ārzemju vai vietējos produktus, nezinot, kā tos ražo, turklāt no uzņēmumiem, kuriem vārdi «atbildīgs bizness» labākajā gadījumā ierakstīti, bet aizmirsti korporatīvās sociālās atbildības stratēģijā. Mēs esam pieraduši izvēlēties lētāko produktu, nedomājot, ka tādējādi atbalstām gan zemes noplicināšanu un indēšanu ar pesticīdiem, gan cilvēku strādāšanu verdzībai pielīdzināmos apstākļos.
Veids, kā es organizēju pārtikas piegādi, ir mans «mazais pārtikas manifests» – ar savu izvēli es tiecos atbalstīt tīrus un dzīvelīgus Latvijas laukus, kur zemnieks, saimniekojot videi draudzīgi, spēj sev nodrošināt pietiekamu iztiku. Tā es balsoju pret atkarību no lielveikala pārtikas piegādes ķēdēm, kurām ir dominējošs stāvoklis Latvijā un kuras veicina konvencionālās lauksaimniecības radīto vides piesārņojumu un agroķīmijas negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību…
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 01/2014
Lāsma Ozola