Sintijas Elfertes skaistās tauriņu bildes kā īlens no maisa izlīda pirms pāris gadiem, kad «Vides Vēstis» organizēja kukaiņu fotogrāfiju konkursu. Toreiz Sintija ieguva divas pirmās vietas – gan nominācijā «Tauriņi» ar čemurziežu dižtauriņa bildi, gan nominācijā «Attīstības stadijas», kur bija ksējusi vairogblakts uzbrukumu dakšastes kāpuram. Kopš tā laika sekoju līdzi fotogrāfes daiļradei un apbrīnoju, cik strauji pieaug viņas meistarība un kādus retumus viņai izdodas noķert pozējam. Pērn jūlijā viena no populārākajām dabas ziņām bija par to, ka Latvijā atklāta jauna suga – drudzeņu zilenītis. Vispirms to Lilastē atklāja Ivars Šulcs ar somu kolēģi, bet dienu vēlāk Sintija šo retumu nobildēja Vangažos. Šogad, kaut vasara vēsa, Sintija ik pa brīdim portālā «Dabasdati.lv » publicē kādu neredzētu tauriņu sugu, liekot pārējiem vien noelsties apbrīnā un nolaist ausis, jo reti kurš tauriņu fotogrāfs Latvijā ir saticis un nobildējis 99 dienas tauriņu sugas.
Sintija ir jauna, klusa meitene no Spāres. Interese par bioloģiju viņai radusies Ugāles vidusskolā, tādēļ pēc skolas beigšanas Sintija iestājās LU Bioloģijas fakultātē, tomēr studiju laikā lielu interesi par entomoloģiju neizjuta – viņu vairāk saistīja cilvēku un dzīvnieku zioloģija –, un pēc bakalaura kursa pabeigšanas meitene izvēlējās darbu Veselības inspekcijā. Bet fotografēt Sintijai ļoti patika, tādēļ studiju laikā strādāja «Rimi» un sapelnīja naudu pirmajam «Canon» ziepītim. Pēcāk nopirka labāku, un tad jau bija kārta 400D. Priecādamās par citu makrobildēm, Sintija iegādājās «Sigma» 105 mm objektīvu, taču pirms pāris gadiem tas salūzis, tādēļ bijis iemesls iegādāties «Canon» 100 mm objektīvu. Bet, kā saka fotogrā , laba tehnika ir tikai desmitā daļa no panākumiem, pārējais ir nemitīgs darbs ar sevi. Nofotografēt var tikai fotografējot.
Sintija teic, ka tā nopietni fotografēt viņa sākusi tikai 2008.gadā – pirms tam uzskatījusi, ka žiglos tauriņus vispār nav iespējams nobildēt. Bet tad pavasarī izdevušās ļoti skaistas nātru raibeņa bildes, un ar to bijis āķis lūpā uz visu mūžu. Lai saprastu, kas īsti trāpījies kadrā, viņa nopirkusi Kolinsa tauriņu noteicēju («Collins butterfly guide») un pētījusi, kuri tauriņi varētu būt Latvijā. Pamatzināšanas viņa visupims apguvusi pašmācībā, pēcāk jau uzdrošinājās prasīt padomu Uģim Piterānam, kuru nu Sintija uzskata par savu neklātienes skolotāju. Laba sadarbība izveidojusies arī ar Ivaru Šulcu – pateicoties viņa norādēm, Sintija mērojusi tālus ceļus uz Latvijas pierobežu, lai nobildētu kādu sevišķu retumu. Pavērsiens jaunās meitenes fotodaiļradē bijis kukaiņu fotokonkurss, kura atklāšanas svētkos Dabas muzejā viņa iepazinusies gan ar Nikolaju Savenkovu, gan Julitu Klušu un citiem hobija biedriem, turklāt uzvara spārnojusi.
Jā, lai nofotgrafētu 100 dienas tauriņu sugas, nepietiek ar to, ka pusdienas laikā pastaigāsies pa piemājas pļaviņu Vangažos ar fotoaparātu rokās. Tā varētu savākt kādas 40–50 sugas, kas, protams, ir atkarīgs no biotopu daudzveidības konkrētajā vietā. Pēc nākamajām 50 vienalga būs jādzenas īpaši.
Pērn Sintija, būdama grūtniecības pēdējos mēnešos, brauca uz Šķauni pēc esparsetu zilenīša un pa Ziemeļu purviem pie Igaunijas robežas brida pēc sūreņu raibeņa – šo reto tauriņu izdevās nobildēt Igaunijas Nigula purvā tikai četrus kilometrus no robežas, tomēr tas vairs neskaitās Latvijas novērojums. Un vienmēr viņas tuvumā ir vīrs Didzis, LU Bioloģijas fakultātes docents, kurš specializējas datu statistiskajā apstrādē. Viņš gan stūrē mašīnu, gan palīdz saplānot brauciena maršrutu un nereti palīdz pamanīt tauriņus. Kaut meitiņai Katei nav vēl gads, viņa vienmēr tiek ņemta līdzi. Par labāko tauriņu bildēšanas laiku Sintija uzskata rasainus rītus un priekšpusdienu, jo saulē tauriņi pārāk veikli lidinās, bet, tiklīdz parādās kāds mākonis, nolaižas. Visplašāko ieskatu Sintijas daiļradē vari gūt, apmeklējot viņas tīmekļa žurnālu jeb emuāru «Dabasfoto.wordpress.com».
Visu rakstu kopā ar Sintijas fotogrāfijām skatiet pdf formātā VV 04/2014
Anitra Tooma