Sojas pupiņas (Glycine max (L.) Merr.) ir kultūraugs, kas pieder tauriņziežu dzimtai. Soja ir viengadīgs, siltumprasīgs augs, kas, atkarībā no varietātes un šķirnes, var sasniegt no 0,2 līdz pat 2 m augstumu. No maziem sarkanas vai violetas krāsas ziediem, kas spējīgi pašapputeksnēties, attīstās 2-10 cm garas pākstis, kurās nobriest 1-5 pupiņas brūnā, zaļā vai sarkani violetā krāsā, turklāt to forma var būt daudzveidīga – apaļa, nierveida, plakana, izliekta. Viena no svarīgākajām šo augu īpašībām ir spēja simbiozē ar gumiņbaktērijām piesaistīt atmosfēras slāpekli. Tādējādi tur, kur aug soja, pieaug augsnes auglība. Atšķirībā no parastajām pupiņām soja satur neparasti augstu olbaltumvielu daudzumu – 45% (pupiņās un zaļajos zirņos aptuveni 23-25%), aptuveni 19% eļļas (pupiņās un zaļajos zirņos – 2%) un 24% ogļhidrātu (pupiņās un zirņos – 50%). Bez tam sojas pupiņas bagātas ar B vitamīniem, balastvielām, kalciju, mangānu, dzelzi un cinku.
Sojas dzimtene ir Austrumāzija; Korejā, Japānā, Ķīnā un Taivānā savvaļā sastopama radniecīgā suga Glycine soja, kas, iespējams, ir mūsdienu sojas pamatforma. Soju sāka audzēt Ķīnā pirms aptuveni trīs tūkstošiem gadu, un šajā zemē to uzskata par vienu no pieciem svētajiem graudiem (pārējie – rīsi, kvieši, mieži un prosa). Pirmais eiropietis, kurš pēc divus gadus ilgā ceļojuma uz Japānu 1691. gadā aprakstīja soju, bija vācu ārsts un pētnieks Engelberts Kempfers (Engelbert Kaempfer). Sojas pupiņas pirmo reizi ar panākumiem mūsu platuma grādos iestādītas Holandes botāniskajā dārzā 1737. gadā.
Apdraud lietus mežus
Lielākais sojas audzētājs pasaulē ir ASV, kur to kultivē jau kopš 20. gadsimta sākuma. ASV gada laikā saražo aptuveni 71 miljonu tonnu sojas, otrajā vietā atstājot Brazīliju, kam seko Argentīna, Ķīna, Indija u.c. valstis. Eiropā sojas audzēšanai pievērsušās tikai dažas valstis, piemēram, Ukraina, kas gadā ievāc 836 tūkstošus tonnu sojas un ierindojas 9. vietā sojas audzētāju sarakstā pasaules mērogā.
Brazīlija un Argentīna ir valstis, kurās soja «aprij» aizvien plašākas lietus mežu platības, ko bieži vien izcērt nelegāli, lai paplašinātu sojas audzēšanu. Viens no lielākajiem Vācijas nedēļas laikrakstiem «Spiegel» apraksta situāciju kādā no sojas audzēšanas fermām Brazīlijas ziemeļos: sojas plantācijās nodarbinātie tiek turēti līdzīgi vergiem, nezāļu apkarošanai izmantotie agrotoksīni, kā arī pesticīdi un minerālmēslojums nokļūst gruntsūdeņos, tādējādi piesārņojot ūdeni upēs un izraisot zivju bojā eju.
Mazina holesterīna līmeni
Sojas olbaltums organismā asimilējas vislabāk un ir gandrīz līdzvērtīgs dzīvnieku olbaltumvielām. Daudziem cilvēkiem asinīs ir paaugstināts holesterīna saturs, kas var izraisīt sirds-asinsvadu sistēmas bojājumus, pat infarktu. Visi dzīvnieku valsts pārtikas produkti satur kaitīgo holesterīnu, taču sojas pārtikas produktos tā nav. Zinātnieki no Itālijas un Kanādas noskaidrojuši, ka, lietojot pārtikā sojas dzērienus, kaitīgais LDL-holesterīns asinīs samazinās pat par piektdaļu. ASV organizācija «Food and Drug Administration», izvērtējot vairāk nekā 50 neatkarīgu pētījumu, iesaka dienā apēst aptuveni 25 gramus sojas proteīnu, kas atbilst 300 gramiem tofu vai 800 mililitriem sojas piena. Soja sabalansē cukura un insulīna līmeni asinīs. Sojas produktos ir zems piesātināto un augsts nepiesātināto taukskābju saturs, kas nepieciešams veselīga svara saglabāšanai. Bez tam sojā ir ievērojams daudzums šķiedrvielu, kas rada sāta sajūtu un veicina gremošanas procesus.
Jaunības eliksīrs
Jau sen novērots, ka Āzijas sievietes, kas regulāri lieto uzturā soju, ar klimaksa problēmām tikpat kā nesaskaras un ir slaidas arī mūža otrajā pusē. Izrādās, ka uz sieviešu organismu soja iedarbojas kā īsts jaunības eliksīrs, palīdz pretoties vecuma nespēkam klimaksa periodā, samazina svīšanu un karstuma viļņu stiprumu un ilgumu. Zinātnieki pētījumos noskaidrojuši, ka sievietēm, kuras pārejas vecumā lieto sojas produktus, ir daudz labāks miegs.
Zinātnieki veic pētījumus, kas pierādītu sojas iespējamo pozitīvo iedarbību krūts vēža attīstības aizkavēšanā. Izskaidrojums šīm pozitīvajām īpašībām ir augstais fitoestrogēnu saturs sojā, kas uz organismu iedarbojas līdzīgi kā sievišķais seksuālais hormons estrogēns. Statistika liecina, ka sievietes ASV ar krūts vēzi saslimst sešas reizes, bet Vācijā piecas reizes biežāk nekā Japānā, kur soja ikdienas ēdienkartē bijusi jau vairākus tūkstošus gadu. Tomēr tas būtu pārāk vienkāršots izskaidrojums audzēju cēloņu pētījumos, un noteikti jāņem vērā arī reproduktīvie, hormonālie un ģenētiskie faktori, kā arī dzīvesveids. Japānietes ir mazāka auguma, mazāk sver, arī alkoholu lieto mazāk, salīdzinot ar eiropietēm, un mazāk smēķē.
Sojas produkti
Latvijā sojas produkti nopērkami diezgan ilgu laiku, un tiem ir savi cienītāji. Taču netrūkst arī cilvēku, kuri sojas izstrādājumus nepagaršo vispār. Produktu klāstā atrodams sojas piens, un tiem, kuri nepanes govs pienu, tā ir lieliska alternatīva. Savukārt no sojas piena, atdalot olbaltumvielas un pēc tam iegūto masu raudzējot ar baktērijām un sēnēm bagātinātā vidē, iegūtais tofu jeb sojas siers ir diezgan bezgaršīgs un pieņem ēdienam pielikto citu komponentu garšu. Tādēļ ēdienu pagatavošanā, pēc personīgās pieredzes, ieteicu tam pievienot daudz un dažādas garšvielas: sīpolus, ķiplokus un parastos piparus, neskopojieties arī ar eksotiskākām garšvielām, piemēram, kurkumu, kumīnu, koriandru un ingveru. Tieši sojas siers ir ideāls produkts cilvēkiem ar vāju kuņģa darbību. Un kāpēc gan, notiesājot sausās brokastis ar pārslu un graudaugu maisījumu, reiz nepamēģināt arī sojas pārslas? Savukārt no sojas granulām un miltiem, tos prasmīgi pagatavojot, var uzburt gaļu, kas pēc garšas un arī izskata līdzinās tai.
Guna Noldt
Publicēts 2009.gada septembrī.