Sugas ir ceļojušas no viena reģiona uz otru visā Zemes attīstības vēsturē, taču mūsdienās, attīstoties globalizācijas procesiem, arī augu un dzīvnieku sugas nonāk no viena reģiona citā nesalīdzināmi ātrāk. Pirms cilvēks sāka atklāt jaunu kontinentu esamību un veidot pastāvīgus sakarus un transporta tīklus starp dažādām zemeslodes daļām, sugu migrācija uz jaunām teritorijām prasīja tūkstošiem gadu vai arī nebija iespējama vispār. Dabā pastāv ģeogrāfiskas barjeras – kalnu grēdas, okeāni, tuksneši, kas var kļūt par nepārvaramām robežām daudzām sugām un kavēt to izplatību ārpus to izcelsmes reģiona. Taču dabā ir arī koridori, piemēram, upes, ielejas, pa kuriem sugas laika gaitā var ieceļot un nostabilizēties jaunās teritorijās. Cilvēka darbības rezultātā radīti mākslīgi koridori, kurus mūsdienās sugas var izmantot migrācijai, parādoties teritorijās, kur tās agrāk nav bijušās. Otrs veids, kā svešās sugas nonāk jaunās teritorijās, ir apzināta introdukcija kāda, cilvēkaprāt, svarīga mērķa vārdā. Līdz ar to mūsdienās lielākajā daļā zemeslodes reģionu nonākušas sugas, kuras varam dēvēt par svešām jeb ienācējām vietējās ekosistēmās. Šoreiz par svešajām sugām Latvijas augājā.
Kopumā Latvijas florā svešzemju sugas veido aptuveni vienu trešdaļu no visu valsts teritorijā konstatēto sugu kopskaita. Tomēr lielākā daļa šo sugu nav bieži sastopamas, daļa no tām spēj augt tikai cilvēka aprūpētos parkos un dārzos, retumis savvaļā, vai arī atrastas tikai dažas reizes kā nejauši ieceļotāji. Taču ir augu sugas, kas «izbēgušas» no cilvēka redzesloka un ieviesušās dabiskos vai pusdabiskos biotopos, un pat kļuvušas agresīvas, izkonkurējot vietējās sugas. Daļa no šīm sugām spēj augt dažādos apstākļos, kas ir ievērojama priekšrocība, salīdzinot ar daudzām vietējām sugām, kuras pielāgojušās noteiktiem vides apstākļiem un nav tik plastiskas. Agresīvo jeb invazīvo augu sugu izplatību un ieviešanos jaunās teritorijās vei-cina gan introdukcija jaunās teritorijās, no kurienes tās izplatās tālāk, gan arī dabiskie koridori – lielākoties upes –, gan cilvēka radītie transporta tīkli – ceļi un dzelzceļi.
Mēs varam vaicāt: vai svešzemju sugu pāriešana savvaļā ir kas slikts? Uz šo jautājumu nevar atbildēt viennozīmīgi. Ne jau visas svešzemju sugas kļūst par agresīviem iebrucējiem, kas rada kaitējumu vietējām sugām un izmaina vides apstākļus. Tomēr dažas tādas ir. Svešzemju sugām, nonākot jaunos areālos, nav dabisko ienaidnieku un konkurentu – citu augu sugu, kas raksturīgas dabiskajā areālā un konkurē ar šīm sugām attiecībā uz barības vielām, gaismu un telpu, mikroorganismu, sugu, kas barojas uz šīm sugām un/vai kuru vairošanās ir atkarīga no šo sugu klātbūtnes. Līdz ar to jauni areāli citos reģionos ir lieliska iespēja svešo sugu netraucētai ekspansijai. Jaunu sugu invāzija var būtiski mainīt augšanas apstākļus un, pārmainot augsnes īpašības un gaismas apstākļus, padarīt tos nepiemērotus vietējām sugām, kuras tur augušas līdz šim. Bet, iespējams, ka šo sugu negatīvā loma ir pārspīlēta un var tikt uzlūkota kā negatīvs process tikai no cilvēka viedokļa, jo nodara saimnieciskas dabas kaitējumu vai arī apdraud to sugu pastāvēšanu, kuras, pēc mūsu domām, ir jaukas, derīgas un saglabājamas. Pašlaik, kad jaunu sugu ekspansija aptuveni divsimt gadu laikā notiek nesalīdzināmi straujāk nekā jebkad Zemes attīstības vēsturē, mēs esam liecinieki būtiskām pārmaiņām ekosistēmās un to struktūrā. Šo procesu varētu salīdzināt ar paātrinātu filmu. Globālās pasiltināšanās process veicina svešo sugu ieviešanos un nostabilizēšanos dabiskajos biotopos, tādējādi varam secināt, ka cilvēka ietekmes rezultātā ir radusies komplicēta, ne tik vienkārši izprotama ekosistēmu transformācija, kuras galarezultāts mums nav zināms.
Ja vispārinām svešzemju sugu naturalizācijas procesu, lielākoties sugas sākotnēji pāriet savvaļā stipri pārmainītos biotopos: izgāztuvēs, nezālienēs, pamestos būvlaukumos, žogmalēs, ceļmalās, dzelzceļa malās. Taču šai fāzei var sekotā nākamā, kad suga sāk iespiesties jau arvien «dabiskākos» biotopos: atmatās, zālājos, mežos, upju palienēs un citur.
Šoreiz gribu iepazīstināt ar dažām agresīvām svešzemju sugām, kuras Latvijas ainavā jau kļuvušas par bieži vai samērā bieži sastopamām, par sugām, kas savulaik no dārziem un parkiem «izbēgušas» savvaļā.
Kanādas zeltslotiņa Solidago canadensis ir Ziemeļamerikas suga, kas dabiskajā areālā izplatīta lielākoties prērijās un atmatās. Eiropā tā nonākusi pirms aptuveni 300 gadiem kā dārzu krāšņumaugs – sākotnēji Lielbritānijā, vēlāk visā Eiropā to sāka audzēt dārzos. Domājams, ka Latvijā sugu 19. gadsimta sākumā ieveda baltvācu puķu stādu un sēklu tirgotājs J. Cigra, kura uzņēmums tolaik apgādāja ar stādiem un sēklām lielu daļu Krievijas impērijas. Sākotnēji jaunā suga tika stādīta muižu apstādījumos un līdz ar to nonāca arī zemnieku dārzos. Zeltslotiņa kā krāšņumaugs gan pilsētu apstādījumos, gan mazdārziņos ir populāra joprojām. Ap 20. gadsimta sākumu suga jau bija pārgājusi savvaļā. Mūsdienās tā ir viena no bieži sastopamām svešzemju sugām, it īpaši pilsētās, dzelzceļu malās, ceļmalās, kur tā vietām veido blīvas audzes. Piemēram, Rīgā šo sugu varam novērot teju ikvienā žogmalē, gar dzelzceļiem, neapbūvētās teritorijās mikrorajonos un daudzviet citur. Suga ļoti veiksmīgi izplatās arī atmatās un mežmalās ārpus apdzīvotām vietām. Augs ik gadu ražo ārkārtīgi daudz sēklu, ko pārnēsā vējš un dzīvnieki, palīdzot sugai nonākt arvien jaunās teritorijās un veidot arvien blīvākas audzes, tradicionāli pierasto zālāju vietā veidojot dzelteni ziedošas augstzāļu audzes. Pagaidām suga dod priekšroku pārmainītiem biotopiem un atmatām, dabiskās pļavās tā sastopama reti, taču tas nenozīmē, ka nākotnē suga nevar ieviesties arī dabiskās pļavās, kas pagaidām ar savu sugu daudzveidību darbojas kā ekoloģisks buferis svešajam ienācējam. Suga agresīvi izplatās gan dabiskos, gan pārveidotos biotopos visā mēreno platuma grādu Eiropā.
Puķu sprigane Impatiens glandulifera cēlusies no Himalajiem un Eiropā – Anglijā – ievesta 1839. gadā. Tā kā puķu sprigane ir ļoti dekoratīva, tā drīz vien no Anglijas tika introducēta arī citu valstu dārzos Eiropā. Sugas izplatība Lielbritānijā bija tik strauja, ka jau 60 gadus pēc introdukcijas puķu sprigane bija ieguvusi agresīvas nezāles statusu. Sugas latīniskais nosaukums Impatiens nozīmē «nepacietīgā», Indijā šo augu sauc arī par «nepieskaries man». Tas tādēļ, ka augs rudenī izšauj sēklas, tiklīdz tam pieskaras. Viens augs saražo līdz pat 2000 sēklu, kas tiek aizšautas vairāku metru attālumā, kur tās nākamajā pavasarī izdīgst, nodrošinot auga tālāku izplešanos. Augs ir viengadīgs, rudens pirmajās salnās nosalst, taču izplatīšanās maniere nodrošina sugas ātru savairošanos vietās, kur tā reiz parādījusies. Parasti augs nonāk jaunās vietās līdz ar dārza atkritumiem, kas neapdomīgi tiek iz-sviesti dārzu malās, izgāztuvēs un upju krastos. Spriganei vispiemērotākās ir bagātas, mitras augsnes, it īpaši gar upēm. Ūdens tuvums nodrošina sēklu izplatību lielākos attālumos, kā rezultātā suga var pārņemt upes krastus, pilnībā izspiežot vietējās, upju krastu veģetācijai raksturīgās sugas. Latvijā sprigane sastopama daudzviet, arī upju krastos. Esmu novērojusi sprigaņu audzes, piemēram, Pārdaugavā gar Mārupīti, Saulkrastos pie Pēterupes, Iecavā, Sabilē, Ķekavā, kur sprigane lekni aug gar upju krastiem. Šī suga izplatījusies visā Eiropā vairāk nekā 20 valstīs. Vislielākās raizes suga sagādā Lielbritānijā, kur tā apsēdusi teju visu upju un upīšu krastus. Sprigane sasniedz aptuveni 3 m augstumu, noēno citas sugas, kas tur vairs nespēj augt, līdz ar to lakst- augu apakšējā stāvā neaug nekas, kas rada pastiprinātu upju krastu eroziju un augsnes izskalošanos. Pagaidām šā auga izplatīšanos Eiropas ziemeļos ierobežo klimatiskie apstākļi, taču sagaidāms, ka, paaugstinoties vidējām gada temperatūrām, sprigane, līdzīgi kā Lielbritānijā, varētu izplatīties arī Eiropas ziemeļos.
Japānas un Sahalīnas dižsūrenes Reynoutria japonica un R. Sachalinensis. Abas dižsūreņu sugas sasniedz lielu augstumu un viegli atšķiramas pēc lapu izmēra un formas. Japānas sūrenei tās ir mazākas un plati olveidīgas, 5-12 cm garas, 8-10 cm platas. Sahalīnas sūrenes lapas ir lielākas, iegareni ovālas, 12-30 cm garas, 8-25 cm platas. Dižsūrenes ir daudzgadīgas, to stumbri rudenī nokalst vai nosalst, pavasarī veidojas jauni dzinumi, no kuriem ataug 2- 4 m augsti stublāji.
Sugas dabiskais izplatības areāls ir Tālie Austrumi – atbilstoši sugu nosaukumiem Japāna un Sahalīna. Japānas dižsūrene pirmoreiz ievesta Eiropā 19. gadsimta 20. gados Nīderlandē. Ap to pašu laiku tā kā dārga un reta apstādījumu suga ievesta arī Anglijā. 19. gadsimta vidū Japānas dižsūrene jau bija kļuvusi populāra arī citās Eiropas valstīs. Nedaudz vēlāk Eiropas dārzos nonāca arī Sahalīnas dižsūrene. Dižsūreņu popularitāti Eiropā 19. gadsimta vidū lielā mērā veicināja «mežonīgo dārzu» mode – veidojot lielas audzes, dižsūrenes nudien nedaudz atgādina džungļus.
Latvijā abas sugas, domājams, nokļuva 19. gadsimta otrā pusē, kad tās jau minētas krāšņumaugu katalogos. Tās tika stādītas muižu parkos, pilsētu apstādījumos un vēlāk arī zemnieku dārzos. Abas sūrenes veido blīvas audzes un, ja netiek pieskatītas, var izplesties plašās teritorijās.
Eiropā šīs sugas visvairāk izplatītas Britu salās, Rietumeiropā un Centrāleiropā – upju krastos, industriālu objektu tuvumā, ceļmalās, izgāztuvēs, pamestās mājvietās, mežmalās. Abas agresīvās sugas atzīmētas daudzu Eiropas valstu sugu sarakstos kā izskaužama nezāle. Lielbritānijā Japānas dižsūrene ir kļuvusi par izplatītāko un agresīvāko svešzemju sugu, kuras audzēšana un introdukcija ir aizliegta. Sūreņu stumbri ir spēcīgi un daudzkārt, dzenot jaunos dzinumus, sabojā asfaltu un pat caur spraugām ielaužas mājokļos. Visā Eiropā šo sugu izplatības areāls strauji paplašinās. Suga izplatās gandrīz tikai ar sakņu dzinumiem un sakņu un stumbru fragmentiem. Sugu izplatību apdzīvotās vietās galvenokārt sekmējusi aug-snes pārvadāšana, kas satur sakņu fragmentus un ļauj ieviesties jaunās vietās. Stumbra apakšdaļā veidojas gaisa saknes, kuras, nonākot saskarē ar augsni vai ūdeni, spēj apsakņoties, kas ir viens no galvenajiem iemesliem dižsūreņu plašajai izplatībai Eiropas upju krastos. Latvijā laimīgā kārtā milzu sūrenes upju krastos stādītas reti, kas, iespējams, pagaidām nav ļāvis tām izplatīties dabiskos biotopos. Daļēji sūreņu izplatību ierobežo arī klimatiskie apstākļi, it īpaši pavasara salnas, kas kaitē jaunajiem dzi-numiem.
Dzeloņainais gurķis Echinocystis lobata, kura dzimtene ir Ziemeļamerika, Eiropā introducēts 20. gadsimta sākumā kā dekoratīvs, kāpelējošs krāšņumaugs, ko joprojām audzē gar žogiem, pie ēku sienām, uz terasēm. Tas ir viengadīgs, kāpelējošs augs, ko viegli atšķirt pēc bālganajiem ziediem jūlijā un augustā, bet vēlāk pēc augļiem – mīkstiem dzeloņainiem «gurķīšiem». Katrs auglis satur sēklas, kas vēlāk izbirst un nākamajā gadā izdīgst. Augļos ir gaisa kamera, tālab «gurķīši» pārvietojas arī peldus, aiznesot sēklas lielākos attālumos. Pašlaik dzeloņainais gurķis ārpus dabiskā areāla izplatīts lielā daļā Eiropas. Latvijas dārzos dzeloņainais gurķis ieviests 20. gadsimta 60. gados. Pirmoreiz dzeloņaino gurķi savvaļā novērojis botāniķis A. Rasiņš Ventas krasta krūmājā pie Nīgrandes. Pašlaik dzeloņainais gurķis «izbēdzis» no dārziem un sastopams gar Daugavu posmā no Daugavpils līdz Jēkabpilij, izplatīts Ventas krastos, Lielupes krastos pie Jelgavas, pie Abavas un citur, kur tas dažkārt veido lielas audzes krasta krūmājā.
Vai aizliegt ar likumu?
Vides ministrijas izstrādātais likumprojekts nosaka, ka Latvijā turpmāk būs aizliegts audzēt Sosnovska un Mantegaca latvāni, kas Latvijas lauku ainavā kļuvuši par īstu sodību, it īpaši Sosnovska latvānis. Taču atcerēsimies, ka latvāņi nav vienīgie svešie augi, kas spēj agresīvi izplesties. Latvāņi rada reālu apdraudējumu arī cilvēka veselībai, kas ir iemesls tam, kādēļ tieši šiem augiem pievērsta tik liela uzmanība. Šai rakstā minētās sugas nav bīstamas cilvēkam, taču, lai arī situācija Latvijā pašlaik nav saucama par kritisku, to invāzija var radīt ievērojamas izmaiņas ainavā, ietekmēt bioloģisko daudzveidību, radīt izmaiņas vielu bioloģiskajā apritē un radīt saimniecisku kaitējumu. Tāpēc būsim tomēr uzmanīgi ar šīm sugām savos dārzos. Apdomājiet, vai ir prātīgi izdaiļot savu dārzu ar Kanādas zeltslotiņu, kuras sēklas vējš var aiznest uz līdzās esošajām pļavām. Varbūt labāk nestādīt puķu sprigani, dižsūrenes un dzeloņaino gurķi upju krastu tuvumā, lai cik jauki tas arī izskatītos. Palūkojieties, vai krāšņumaugi nav jau izceļojuši ārpus jūsu dārza – atmatās un ceļmalās.
Agnese Priede
Publicēts 2007.gada janvārī.