Superfood jeb superēdiens – tas ir jēdziens, kas jau kādu laiku grozās informācijas telpā. Katru Vecgada nakti es ceru, ka nākamajā gadā tas aizies aizmirstībā, un katru gadu viļos. Izskatās, ka beigu tam nebūs.
Superfūds ir mārketinga jēdziens, ar ko apzīmē pārtikas produktus ar šķietamu pievienoto vērtību. Saka, ka tie esot veselīgāki, vitamīniem bagātāki un, tos lietojot uzturā, tiek atrisinātas vairākas problēmas vienā piegājienā. Superfūdus pievieno visur, kur tos var un nevar pievienot, bet ar vislielāko prieku no tiem taisa kokteiļus, ko lepni un nelatviski dēvē par smūtijiem. Smūtijus parasti dzer skaistas un slaidas meitenes, un to pagatavošanas laikā viņas pagūst pāris reižu sevi nobildēt un ievietot bildes sociālajos tīklos, veidojot priekšstatu, ka superfūdu smūtiji ir brīnumlīdzeklis pret visu – sākot no pumpām un beidzot ar vēzi. Arī nosaukumi tiem produktiem ir varen interesanti: čia sēklas, godži ogas, kalē kāposti, kvinoja utt. Tā vien liekas, ka, jo eksotiskāks nosaukums, jo veselīgāks ir produkts. Nav jau kaut kādas mellenes vai kartupelis.
Kas superfūdos nav superīgi?
Kāds noteikti sāks iebilst, sak, produkti taču labi. Nevar noliegt – nekādas vainas. Nepārprotiet – tie tiešām ir lieliski un veselīgi produkti. Un ne jau produkti ir vainīgi, ka mārketinga ģēniji pasludināja tos par brīnumlīdzekļiem un sāka tirgot par tik baisām cenām, ka nelabi kļūst. Nieka 100 gramu godži ogu glītā superkārbiņā var maksāt piecus eiro un vairāk. Taču pircēji, ticot solījumiem, gatavi pirkt un riskē apēst par daudz. Tieši to es gribētu iztirzāt – cik lietderīgi ir lietot šos superfūdus un kādi ir riski, ja ar fanātisku apņēmību tos ik dienas pievieno faktiski katram ēdienam.
Čia sēklas
Čia sēklas ir… sēklas ar stāstu. Tās slavina kā vienu no senākajiem superēdieniem, kas satur ievērojami daudz antioksidantu, šķiedrvielu, olbaltumvielu un omega-3 taukskābju. Nepārprotiet – saturs tiešām ir labs. Viena porcija jeb nieka 30 gramu šo sēklu satur 11 gramus šķiedrvielu. Kādā pētījumā pierādīts, ka tās labvēlīgi ietekmē otrā tipa cukura diabēta slimnieku asinsspiedienu un veicina holesterīna līmeņa samazināšanos. Bet vai viss ir tik gaiši? Nebūt ne! Čia sēklas var izraisīt smagus gremošanas traucējumus. Ja kāds ir taisījis pudiņu no čia sēklām, noteikti būs ievērojis, ka šķidrumā tās uzbriest. To pašu tās izdara arī gremošanas traktā, to nosprostojot. Ir aprakstīts gadījums, kad cilvēkam pēc čia sēklu ēšanas bija nepieciešama neatliekamā palīdzība, jo sēklu kamols bija sācis uzbriest kaklā. Tas ir iemesls, kāpēc es noteikti neieteiktu ēst šo brīnumēdienu karotēm. Pievieno vienu tējkaroti augļu kokteilim vai, ēdot čia pudiņu, kārtīgi tās sakošļā. Jā, un bēdīga ziņa tievētājiem, kas ļoti cer, ka šis superfūds palīdzēs samazināt svaru, – čia sēklām nav nekādas pozitīvas ietekmes uz ķermeņa masu. Līdz ar to sapni «ēd šo produktu un tievē» var droši atmest.
Godži ogas
Godži ir ogas, kurām tiek pierakstīti paši skaļākie un brīnumainākie veselības solījumi. Īpaši vērts pievērsties vienam – uzskatam, ka tās palīdz samazināt svaru. Internetā var atrast dažādus padomus: ēst tukšā dūša 25 odziņas katru rītu, taisīt novārījumus, likt salātos un pat taisīt sejas maskas. Tas, iespējams, izklausās tīri patīkami, bet, ja atcerēsimies, ka nieka 100 gramu šo ogu maksā piecus eiro un vairāk, varbūt vajag padomāt, vai tiešām ir vērts…
100 gramu godži ogu satur 13 gramus cukura. Tas ir gandrīz trīs tējkarotes. Produkts, kas satur tik daudz cukura, absolūti nespēj nodrošināt cerēto brīnumu «ēd un tievē». Diemžēl cilvēki joprojām tic tam, ka viena konkrēta produkta lietošana var palīdzēt samazināt svaru. Svaru nevar samazināt, kaut ko ēdot. Svaru var samazināt, ēdot sabalansēti un nelielu kilokaloriju daudzumu.
Jau 2008. gadā izpētīts: godži ogas nepalīdz samazināt svaru, taču to ikdienas patēriņš izraisa psiholoģisku komfortu. Pētījuma dalībnieki, ik dienas veicot ogu rituāluzņemšanu, atzīmēja labāku emocionālo pašsajūtu un psiholoģisko komfortu. Domāju gan. Es arī gribētu justies laimīga, ēdot ogas par lidmašīnas cenu.
Nākamais labums, ko pieraksta godži ogām, – tās satur ārkārtīgi daudz antioksidantu. Ir grūti izteikt antioksidantu daudzumu vienā ciparā, jo to ir daudz un dažādi. Praksē izmanto tā saukto ORAC jeb oxygen radical absorbance capacity metodi (ko, godīgi sakot, arī var kritizēt), kas ļauj salīdzināt dažādu pārtikas produktu antioksidantu aktivitāti. Ja to izsaka ciparos, godži dabū 3,290, kamēr prastas mellenes – 4,633. Doma skaidra? Nepērc ārzemju ogas, ej uz tuvāko mežu!
Un nobeigumā – ir gadījumi, ka cilvēkiem, kuri ar šādu eksotiku nekad nav saskārušies, godži ogas var izraisīt dažādas alerģiskas reakcijas. Tas gan nepadara šo produktu par neieteicamu visiem, toties fakts ir interesants.
Kalē kāposti
Kalē, keils – kurš nu būtu domājis, ka latvietis tiks pārsteigts ar lapu kāpostiem. Bet lapu kāposti – tas ir prasti un nevienu neinteresē, savukārt keils – tā nu gan ir štelle! Garšīgs jau bez gala, bet tracis, kas sacelts ap vienu dārzeni, nešķiet adekvāts. Par keilu baumo, ka tajā esot vairāk kalcija nekā pienā un vairāk dzelzs nekā liellopā. Veselības guru iesaka lietot šo produktu katru dienu un pievienot visiem iespējamiem ēdieniem. Kā ir patiesībā?
100 gramu šo kāpostu satur 135 gramus kalcija, tikpat daudz piena – 113 gramus kalcija. Atšķirība nav dramatiska. Bet par dzelzi, izskatās, melo: keils satur 1,7 gramus dzelzs uz 100 gramiem produkta, liellops – 2,4 gramus. Turklāt dzelzs no dzīvnieku izcelsmes produktiem vienmēr, bez izņēmumiem, uzsūcas labāk.
Vai var lietot keilu bez ierobežojuma cerībā iegūt labu veselību? Izrādās, ka nevar. Ārsti brīdina, ka tiocianāti, kas ir to sastāvā, var mijiedarboties ar joda vielmaiņu un izsaukt hipotireozi. Risks nav liels un jāuztraucas tikai tiem, kuri neadekvāti un fanātiski lieto šo produktu katrā ēdienreizē. Taču šis ir labs atgādinājums par to, ka arī ar superēdieniem vajag ievērot mērenību.
Kvinoja
vinoja, ko daži valodnieki iesaka saukt par kinvu, ir sena kā pasaule. Lai arī pēc izskata atgādina graudaugu, tā nebūt nav – kvinoja pieder balandu dzimtai. Lai iegādātos 200 gramu iepakojumu, jāšķiras no aptuveni pieciem eiro. Tā nesatur glutēnu, ir labs neaizvietojamo aminoskābju avots. No visiem superfūdiem tieši kvinoja man patiesi simpatizē visvairāk, jo tai retāk tiek pierakstītas brīnumīpašības, un tik tiešām – katram latvietim būtu ieteicams dažādot savu kartupeļu diētu, pāris reižu mēnesī izmēģinot kaut ko citu. Kaloriju daudzums tajā ir niecīgs, tādēļ tā labi noder svara samazināšanai, bet, protams, nesamazina svaru pati par sevi. Vegāniem un veģetāriešiem arī būtu vēlams ēst kvinoju. Taču, kā jau mēdz gadīties, aiz jebkura skaista stāsta var slēpties arī kāds neglītums. Tiem, kuri aicinājumus ēst superfūdus uztver fanātiski, draud nepatikšanas – kvinoja satur saponīnus, kas var bojāt gremošanas trakta sieniņas. Atkal jāatkārto vecs un apnicīgs secinājums: viss ir labs, kas ar mēru!
Secinājumi? Ļoti vienkārši. Nav viena tik ekskluzīva produkta, kura īpašības būtu tik perfektas, ka tas spētu glābt mūsu veselību un labsajūtu. Šādus produktus radījušas tikai un vienīgi mārketinga aktivitātes. Lai arī superfūdi paši par sevi ir veselīgi un ieteicami, nebūt nevajag tērēt lielu naudu un pārtikt no tiem vien. Pamēģini, pagaršo un, ja uzskati par labu esam, lieto ar mēru. Un neaizmirsti, ka Latvijas dārzos un dabā aug gluži līdzvērtīgi produkti.
Ksenija Andrijanova, reģistrēta uztura speciāliste ar maģistra grādu uzturzinātnē
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2017