Pēc «Vides Vēstu» intervijas ar Raimondu Vējoni, kurā vides ministrs kritizēja bijušā Ģeoloģijas dienesta darbu, publiskajā telpā atskanēja sašutušas balsis par to, ka intervijā ticis aizvainots Latvijas ģeologu gods. «Vides Vēstis» devās pie Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesora, habilitētā ģeoloģijas zinātņu doktora Ojāra Āboltiņa, lai pavaicātu, ko Latvijā dara ģeologi un kādus dārgumus slēpj Latvijas zeme. Saruna kļuva par ekskursiju Zemes dzīlēs, kur valsts politikai vietas atlika visai maz.
Vai Latvijā šodien var kļūt par ģeologu?
Padomju gados Latvijā nebija speciālu mācību struktūrvienību, jo izglītību šajā jomā likvidēja 1952.gadā. Latvijā ģeoloģijas zinātnes pamatus mācīja topošajiem ģeogrāfiem, bet, lai kļūtu par ģeologu, zināšanas vajadzēja papildināt ārpus Latvijas. Tā kā ģeologa diplomu varēja iegūt citur plašajā padomju dzimtenē, speciālisti uz Latviju brauca strādāt lielākoties no citām republikām, lai gan Latvijai bija arī savas «nacionālās vietas» Maskavā. Atbraucēji, protams, nezināja latviešu valodu un nezināja arī Latvijas ģeoloģiskās uzbūves specifiku. Kad Latvija atguva neatkarību, uz Latvijas PSR Ģeoloģijas pārvaldes pamatiem izveidoja Latvijas Ģeoloģijas dienestu. Lielākā daļa ģeologu, kas no Latvijas neaizbrauca, sāka strādāt šajā dienestā. Pirms neatkarības atjaunošanas mēs ne reizi vien mēģinājām atjaunot ģeoloģijas studijas Latvijā, bet tā īsti pārmaiņas sākās ar mūsu brīvdomības uzplaukumu astoņdesmito gadu beigās. No 90./91.mācību gada Universitātē oficiāli bija Ģeoloģijas katedra, un tagad fakultātē mums ir ģeoloģijas nodaļa, kas veic pilnu apmācības ciklu bakalaura un maģistra programmā, tāpat ir iespēja studēt doktorantūrā. Katru gadu uzņemam 25 studentus, bet diplomu saņem tikai 8–12 cilvēki, jo ģeoloģija ir smaga zinātne, jāmācās gan ķīmija un fizika, gan vajadzīgs praktiskais darbs.
No jūsu pieminētajiem padomju laikiem daudziem droši vien prātā palikuši romantiskie stāsti par to, kā ģeologi meklē dimantus, zeltu vai naftu. Ko ģeologi dara Latvijā?
Viņu galvenais darba lauks ir lietišķā ģeoloģija, kas kalpo ikdienas praktiskajām vajadzībām: jaunu būvobjektu un arī jau esošo celtņu un komunikāciju pamatu izpēte, ūdens apgādes jeb hidroģeoloģiskie darbi un nerūdu derīgo izrakteņu izpēte un meklējumi, kā arī licencēšanas darbi un dažādu datu un materiālu apkopošana un glabāšana datu bāzē. Ģeologi nodarbojas arī ar zinātnisko pētniecību un studiju procesa organizēšanu, plānošanu un īstenošanu. No ģeoloģisko darbu aprites, laikam politisku iemeslu dēļ, izslēgti ogļūdeņraži (nafta, gāze), šie jautājumi nodoti Ministru kabineta pārziņā, atskaitot gadījumus, kad jāveic urbumi. Ar lietišķās ģeoloģijas jautājumiem Latvijā nodarbojas vairāk nekā 25 firmas, nozares speciālisti vajadzīgi arī ministrijās, tādēļ bez darba neviens ģeologs Latvijā nepaliek.
Vai Latvijas zemes dzīles tiešām ir tik nabadzīgas? Dimantu un zelta taču mums nav?
Tā nu gluži nav. Ir jautājums par problemātiskajiem resursiem. Oficiālajā likumdošanā tos sauc par ogļūdeņražiem jeb par naftas un gāzes iegulām. Ir zināmas reālas ieguves vietas Kuldīgas apkārtnē, kur pašlaik notiek strīds ar zemes īpašniekiem. Šī nafta ir augstas kvalitātes – tā dēvētā parafīna tipa nafta, kas ir maz piemērota benzīna ražošanai, bet labi noder kosmētiskās produkcijas ražošanai, kur tiek izmantotas no naftas pārstrādes produktiem iegūtās vielas. Cik mums pašlaik ir zināms, šo naftas iegulu krājums ir niecīgs, un grūti pateikt, kā ieguvēji plāno to izmantot. Otra naftas iegulu vieta, kas ir arī lielais strīdus ābols ar lietuviešiem, atrodas jūrā. Pagaidām nav zināms, cik naftas tur ir un kāda tā ir. Pazīmes liecina, ka nafta ir, bet viss pārējais vēl ir tāda zīlēšana kafijas biezumos.
Otrs problemātiskais resurss ir dimanti. Latvijā pagaidām nav atrasts neviens dimanta grauds, bet ir atrasti visi tā dēvētie pavadoņminerāli, kas rodas līdzīgos apstākļos pie liela spiediena un ļoti dziļi zemes dzīlēs. Mēs īsti nezinām, bet domājam, ka tie varētu atrasties dzīlēs kliedņu veidā – ļoti sen, varbūt devonā vai karbonā, ir bijis sprādziens no zemes dzīlēm, un jūra, kas vēlāk nāca pāri Latvijas teritorijai, pārskaloja šos veidojumus un izkliedēja tos smilšakmeņos. Latvijas teritoriju daudzviet šķērso lūzumi, un, piemēram, Valmieras apkārtnē tie atrodas tuvu zemes virskārtai un ir tikai dažu desmitu metru dziļumā. Arī tur varētu būt, ka ultrabaziskā magma liela spiediena ietekmē ir cēlusies uz augšu, bijis vienreizējs sprādziens, un ieži, ko sauc par kimberlītu jeb zilajiem māliem, ir izsviesti apkārtnē. Tajos varētu atrasties viss zināmais šādu iežu komplekts, tajā skaitā arī dimanti. Šo sprādziena piltuvju diametrs parasti ir ļoti mazs, tādēļ ģeoloģiski meklēt šajās vietās dimantus ir tas pats, kas meklēt adatu siena kaudzē. Var meklēt ar kosmisko uzņēmumu palīdzību, bet, ja tādas vietas Latvijā būtu plašas, tad tās jau sen būtu atšifrētas. Zinātniskā valodā to sauc par aerokosmisko dešifrēšanu. Pēc krāsas, upju konfigurācijas izmaiņām un vēl citām pazīmēm var noteikt, kur atrodas lūzumi. Starp citu, nu jau likvidētais Ģeoloģijas dienests, kas tagad iekļauts aģentūrā, tieši ar to nodarbojās – atjaunoja visas Latvijas teritorijas padomju laikā izdotās kartes, papildinot tās ar jaunākajiem dešifrēšanas datiem. Daudzos gadījumos tika precizētas ne tikai tektoniskās struktūras un lūzumi, bet arī iežu izplatības robežas. Dimantu, naftas un gāzes meklēšana visā pasaulē tā arī sākas – ar aerokosmisko dešifrēšanu.
Vai pie mūsu tuvākajiem kaimiņiem varētu būt dimanti?
Pleskavas apgabalā, arī Baltkrievijā ir atrasti daži dimanta graudiņi. Latvijas iežiem radniecīgos iežos Krievijas ziemeļaustrumos atrada dimantus, kas tiek iegūti rūpnieciskos apjomos. Man nav pamata apgalvot, ka Latvijā ir dimanti, varu vienīgi teikt, ka ir līdzīgi veidojušies ieži. Pasaulē ir daudz līdzīgu lietu, un pastāv kopīgas likumsakarības un arī atšķirīgas lietas. Mūsu uzdevumus ir atrast atšķirīgās dabas izpausmes formas. Vecais, strukturālais pamats, kristāliskais pamatklintājs, kas ir veidojies pirms aptuveni pusotra līdz trīs miljardiem gadu, pie mums atrodas, sākot no diviem kilometriem līdz 240 metriem zem zemes virskārtas, Somijā un Zviedrijā tas iznāk virspusē.
Kas vēl slēpjas Latvijas zemes dzīlēs?
Interesanti, ka urbumā pie Staiceles 700 metru dziļā ir atrasta lieliskas kvalitātes dzelzsrūda, kuras josla iet tālāk uz Aknīstes pusi. Šīs rūdas vecums ir aptuveni pusotrs miljards gadu. Latvija ir tikpat bagāta ar dzelzsrūdu kā Amerika pie Lielajiem ezeriem. Taču tā atrodas dziļi un būtu jāiegūst šahtās, kas izmaksātu dārgāk nekā zelts. Arī Rietumlatvijā ir aptuveni uz pusi jaunākas dzelzsrūdas iegulas, bet tā atrodas vēl dziļāk. Protams, tā nav tā dzelzsrūda, ko izmantoja hercogs Jēkabs. Viņš izmantoja purva rūdu. Ja Latvijā kādreiz redzat uzrakstu «Dzelzāmurs», tad ziniet, ka tur tuvumā hercoga Jēkaba laikā kādreiz bijusi dzelzs kaltuve, kur no tuvējā purva ieguva vienu no dzelzsrūdas paveidiem – limonītu. Tautā mēdz teikt – dzelžaini ūdeņi. Sietiņiezī varat atrast avotiņu, kas iztek no zemes un kura ūdeņi ir pavisam rūsgani, tas nozīmē, ka ūdenī ir daudz dzelzs. Arī okera krāsu nosaka dzelzs daudzums iezī.
Urbumos pie Limbažiem un Staicelē 600–700 metru dziļumā var atrast minerālus, kas liecina par svina, cinka un vara klātbūtni. Tomēr arī šo izrakteņu iegūšana neatmaksājas, jo tie atrodas dziļi un koncentrācija nav liela. Spektrālā analīze parāda arī zelta klātbūtni, bet šis zelts pat nav saredzams, tie ir tikai zelta putekļi. Latvijas zemes dzīlēs mēs varam atrast gandrīz visu Mendeļejeva tabulu, taču tas vēl nenozīmē, ka visu var vai ir vērts iegūt.
Kas tad ir mūsu taustāmās bagātības?
Tie ir mūsu dolomīti, kam ir ļoti augsta kvalitāte. Dolomīta atradnes ir lielas un bagātīgas. Tas ir ļoti svarīgs materiāls visu veidu būvniecībai un arī labs dekoratīvās apdares materiāls. Otrs nozīmīgs ir ģipša veidots iezis, kas ir aptuveni tikpat vecs kā dolomīts, tam ir 330–350 miljoni gadu. Piemēram, Zviedrijā ģipša nav. Šis iezis ir ne tikai laba saistviela, tā ir būtiska cementa ražošanas sastāvdaļa. Ģipsis ir minerāls. Iezis, kura pamatsastāvā ir ģipsis, ko tautā un arī publikācijās dēvē par ģipšakmeni. Mums ir kaļķakmeņi, kas arī tiek lietoti būvniecībā un cementa ražošanā. Ir ļoti tīra kaļķakmens paveids, ko izmanto arī cukura rūpniecībā cukura rafinēšanas procesā. Mums ir dažādu veidu un vecuma māls, kas noder gan drenu un ķieģeļu, gan arī cementa ražošanā. Šiem derīgajiem izrakteņiem ir liela rūpnieciska nozīme, jo daudzām valstīm to nav. Saprātīgi rīkojoties, mēs šos izrakteņus varam arī eksportēt. Mans bijušais ģeodēzijas pasniedzējs kādreiz teica, ka, saprātīgi rīkojoties, arī slikts instruments dod labus rezultātus, bet studentu rokās katrs instruments ātri kļūst nelietojams. Gribu teikt, ka aplamas politiskās rīcības rezultātā katra laba ideja var tikt sabojāta un katra bagātība var tikt iznīcināta.
Kam Latvijā pieder zemes dzīles? Vai tas, kas atrodas zem mana zemes hektāra, pieder man līdz pat Zemes centram?
Viss, kas zem tā atrodas, pieder jums – līdz pat Zemes centram. Tas ir paradokss, bet Ģeoloģijas dienests pie tā nav vainojams. Es biju tajā «virtuvē», kad likums tapa. Ģeoloģijas dienests sasauca kopā speciālistus, arī juristus, un tika uzrakstīti priekšlikumi, ko iesniedza ministrijai. Savulaik likumprojektā, ko virzīja uz Saeimu, tika ierakstīts, ka Ģeoloģijas dienests ar naftu un gāzi vispār nenodarbojas, bet to dara Ekonomikas ministrija. Redziet, smaržoja pēc naudiņas! Tās politiskās partijas, kas toreiz to visu organizēja un veidoja, gribēja likumdošanu, kas tām ir izdevīga. Tās ir pilnīgas blēņas, ka Ģeoloģijas dienests vainojams esošajā likumdošanā. Tiesa, Ģeoloģijas dienestam bija savas problēmas. Dienests nestrādāja slikti, bet pirmā vadītāja pirmajos neatkarības gados sapulcēja ap sevi daudz krieviski runājošo, viņai bija savi mīluļi, radās nesaskaņas, tādēļ daudzi labi speciālisti no dienesta aizgāja. Sekas no tiem gadiem nāk līdzi vēl šodien. Daļa speciālistu vispār nerunā latviešu valodā, un no tiem gadiem velkas līdzi nepadarīto darbu aste. Jā, netika izstrādāti detaļplāni, bet, godīgi sakot, politiķi maisījās pa vidu – piemēram, jautājumos, kas attiecās uz zemes dzīļu izmantošanas programmu. Zivs pūst no galvas, un nebija kopīgas ieinteresētības un skaidri definētu mērķu. Nākamais vadītājs pēdējos četros gados nevarēja izstrēbt visu iepriekš savārīto, kas bija tapis arī ar politiķu līdzdalību. Ģeoloģiskais dienests ir ļoti svarīga valsts struktūra, un, manuprāt, dienestam vajadzēja būt atsevišķai institūcijai. Pārmetumi, ko ministrs izteica par nepadarītajiem darbiem, ir pamatoti, tomēr nevar vainot tikai dienestu vien, jo tas ir pakļauts arī politiskajiem vējiem. Es personīgi pazīstu gandrīz visus Latvijas ģeologus, ar daudziem esmu kopā strādājis – arī risinot Turaidas noslīdeņa jautājumu.
Toreiz izskanēja pārmetumi speciālistiem, ka viņi lāgā nezina, ko un kā darīt…
To, kas bija ģeologu kompetencē, viņi izdarīja profesionāli. Kāpēc viss kavējās? Valstij vajadzēja par šo problēmu sākt domāt agrāk. Ir konkurss, un tam vajadzīgi mēneši. Mums taču laikam nav likuma, ka ārkārtas gadījumā ar īpašu atļauju var rīkoties nekavējoties. Mēs uzrakstījām priekšlikums, kas būtu darāms, bet tie laikam kaut kur iestrēga. Tas ir tieši tāpat kā ar zemestrīču reģistrēšanu. Ģeologi zina, ka Latvijā nav gaidāmas ļoti spēcīgas zemestrīces, mēs zinām, kur atrodas tektonisko lūzumu vietas, bet ir vajadzīgas trīs četras seismiskās stacijas lielo lūzumu zonās. Neviens to negribēja dzirdēt, līdz Latvija sašūpojās.
Vai Latvijā ir tektoniskie lūzumi?
Paskatieties kartē! (Rāda karti – aut.) Ir lūzumu sistēma. Vecākā ir tā lūzumu sistēma, kas skar kristālisko pamatklintāju. Ir lūzumi, kas ir tā sauktajā kaledonijas sruktūrstāvā. Ja noņemtu iežus, kas radušies pēdējā gadu miljona laikā, atklātos pēdējais, «augšējais» stāvs, kurā arī ir lūzumi. Latvijā ir divas lielās lūzumu sistēmas: viena no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem, Liepāja–Pleskava; otra lielā lūzuma sistēma iet šķērsām pāri pirmajai. Ir vēl citi lūzumi, kas iet krustu šķērsu kā salauzts ledus pavasarī.
Tātad šķērsgriezumā zemes dzīles ir kā slāņaina torte, un katru slāni caurauž tektoniskie lūzumi? Vai tas nozīmē, ka arī mēs varam sagaidīt zemestrīces?
Jā, ģeoloģiskā uzbūve šķērsgriezumā tā izskatītos. Lai notiktu zemestrīces, ir vajadzīgs to «palaišanas mehānisms». Ja kaut kur notiek zemestrīce, tad ar novēlošanos zemestrīces vilnis sasniedz Latviju un parādās tektoniskā lūzuma vietā. Jo dziļāk notiek enerģijas izlādēšanās, jo mazāk mēs to sajūtam zemes virspusē. Kaļiņingradas zemestrīce bija netālu un visai sekla, tādēļ mēs to labi jutām.
Tāds lūzumu tīkls pa Zemes «stāviem» ir visā pasaulē. Kāpēc pie mums nav pamata baidīties no nopietnām zemestrīcēm, bet citviet tās ir ļoti spēcīgas?
Mums ir tā laime, ka kristāliskais pamatklintājs un citi «pamatstāvi» atrodas zem sedzošās kārtas. Somijā, kur kristāliskais pamatklintājs iznāk zemes virspusē, zemestrīces ir stiprākas, jo nav slāņa, kas tās amortizē. Lielākajā Latvijas daļā amortizējošais slānis ir aptuveni vairāk nekā puskilometru biezs. Pasaulē zemestrīces notiek katru minūti, bet cilvēks tās sajūt, ja to stiprums ir trīs četras balles. Pirmo reizi zemestrīce Latvijā reģistrēta 17.gadsimtā. Ir vulkāniskās, tektoniskās un iegruvumu zemestrīces. Mums Latvijā jāuzmanās no iegruvumu zemestrīcēm, jo mums ir karbonātu un ģipša ieži, kas šķīst ūdenī, un veidojas apakšzemes tukšumi, kas var iebrukt. Precīzi runājot, tukšumi rodas, vai nu iežiem izšķīstot ūdenī, vai arī tad, ja ūdens tos izskalo. Vulkāniskās zemestrīces izraisa lava, kas laužas ārā, bet tektoniskās rada sakrājusies iekšējā enerģija, kas laužas ārā. Šī enerģija rodas, pārvietojoties lielajām tektoniskajām plātnēm, kas rada iekšēju spriedzi un enerģiju, kurai ir jāatbrīvojas. Latvijā zemestrīces visbiežāk rodas tad, ja satricinājumi notiek dienvidos. Kad Āfrikas–Arābijas plātne spiež uz Eirāzijas plātni, tas atbalsojas Latvijā tektonisko lūzumu vietās. Vienkāršoti to var raksturot tā – zemeslode sastāv no plastiskas masas, ko aptver vairāk vai mazāk cieta garoza. Šī plastiskā masa kustas, jo tajā ir temperatūras un blīvuma atšķirības, un garoza plaisā, rodas lielas plātnes, kas pārvietojas, radot spriedzi un enerģiju. Ir plātnes, kas attālinās, ir plātnes, kas tuvinās vai pat spiežas viena zem otras. Latvijā nekad nebūs tādu zemestrīču kā, piemēram, Vidusjūras reģionā. Daudzas pārmaiņas ietekmē globālie procesi, tomēr jāatceras, ka simtprocentīgas prognozes nekad nav iespējamas.
Tomēr – ko var mainīt globālā sasilšana?
Ja turpināsies globālā sasilšana un Justadāles ledāja kušana, pēc aptuveni piecdesmit gadiem tas būs izkusis, un Norvēģija paliks bez elektrības. Visas kalnu upes, kas dod Norvēģijai elektroenerģiju, nāk no ledāja. Jautājums arī, vai sasilšanu rada cilvēka saimnieciskā darbība. Visvairāk CO2, kas rada siltumnīcas efektu, rada vulkāniskie procesi. Aprēķini rāda, ka šī darbība katru gadu rada četras reizes vairāk CO2 nekā cilvēka saimnieciskā darbība. Acīmredzot cilvēks tikai papildina dabiskos procesus, kas noritētu lēnāk bez mūsu iejaukšanās. Laika posmā no 1500. līdz 1900.gadam bija tā dēvētais mazais ledus laikmets. Tas nozīmē, ka auga ledāji, pazeminājās temperatūra. Pašlaik notiek tieši pretējais. Līdzīgi notika pirms kādiem pieciem tūkstošiem gadu, kad bija par aptuveni diviem grādiem siltāks nekā pašlaik. Ģeoloģiskā skatījumā toreiz bija silts un mitrs, tagad ir mitrs un vēss. Ja paskatāmies dabiskajās tendencēs un kā tās atkārtojas, tad – mēs ejam uz jaunu ledus laikmetu. Šīs dabiskās svārstības labi ierakstītas koku stumbru gadskārtās, kas liecina, ka uz Zemes visu laiku notiek aukstā un siltā laika svārstības un maiņas. Mums tagad ir starpledus laikmets.
Vai nav paradoksāli – runāt par jaunu ledus laikmetu, ja kļūst siltāks?
Tas ir dabiski. Lai veidotos ledus laikmets, vajadzīgs mitrums un vēsums. Kad būs izkusis pietiekami daudz ledus, kas radīs lielāku mitrumu un kūstot pazeminās temperatūru, teorētiski, izsakoties ļoti vienkāršoti, varēs sākties jauns ledus laikmets. Šīs parādības ir cikliskas. Atkal sāksies sasalšana. Bet mēs savā dzīvē to nepieredzēsim.
Sallija Benfelde
Publicēts 2005.gada martā.