Leģenda vēsta, ka, nonākot Šrilankā, ko līdz 1972. gadam dēvēja par Ceilonu, Budas lielākā vēlēšanās bijusi pieveikt ļaunos pūķus. Vai ļaunie pūķi jebkad šeit dzīvojuši – tas ne-vienam nav zināms, taču visi atceras pēkšņo un negaidīto zemestrīci Indijas okeānā un tai sekojošo cunami 2004. gada 26. decembrī, kas izraisīja vēl nepieredzētu katastrofu. Tomēr bez budisma un dabas katastrofu iespējām Šrilanka ikvienam ceļotājam piedāvā daudz vairāk: varenu, šalcošu, smaragdzaļu okeānu ar ēnu sniedzošajām palmām tā krastos, siltu, tropisku klimatu visu gadu un apburošu dabu ar pasakainām ainavām – tējas plantācijām un rīsu laukiem, ko nomaina tropu lietus meža zaļums. Un – laipnos šīs salas iedzīvotājus.
Konflikts starp tamiliešiem un singaliešiem
Šrilanka, ko dēvē arī par Indijas okeāna pērli, atrodas 31 km attālumā no Indijas subkontinenta; šo salu apdzīvo aptuveni 20 miljoni iedzīvotāju. Un jau dau-dzus gadus šeit risinās konflikts divu nacionālo grupu starpā, kurš jau vairākkārt uzliesmojis pilsoņkarā, lai atkal nedaudz pieklustu. Šie nemieri sākās ap 1840. gadu – laikā, kad te valdīja angļu koloniālisti. Angļi ieveda no Indijas lētu darbaspēku, kas sezonas laikā strādāja kafijas plantācijās, novācot ražu vienu divas reizes gadā. 19. gadsimta otrajā pusē kafijas plantācijas aizstāja ar tējas plantācijām, un, tā kā tējas lapas plūc visu gadu, daudzi tamilieši pārcēlās no Indijas uz Ceilonu un palika uz šīs salas pavisam. Darba devēju solījumi un sociālās garantijas diemžēl bija tikai solījumi, tējas lapiņu plūcējas dienas alga šobrīd ir viens eiro. Salas ziemeļos dzīvojošie tamili negribēja samierināties ar otrās šķiras iedzīvotāju statusu, un, neapmierinātībai pieaugot, situācija saasinājās un izpaudās kā naidīgi uzbrukumi, vēršoties pret salas pamatiedzīvotājiem singaliešiem. Abpusēji rīkotie atentāti, bumbu sprādzieni un asins izliešana notiek gandrīz vai ik dienu Šrilankas ziemeļdaļā. Pārējā salas daļa, it sevišķi tās dienvidi ar tur izvietotajiem daudzajiem tūrisma centriem un viesnīcām, ir pasargāta no šā konflikta, tādēļ dzīve šeit rit itin mierīgi, ja vien skaisto idilli šur un tur nebojātu mēmie 2004. gada 26. decembra katastrofas liecinieki – kapu kopiņas un nopostīto māju pamati, – vienīgais, kas daudzviet palicis pāri pēc postošā cunami viļņa.
Okeāns atkāpjas pirms cunami viļņa
Cunami aculiecinieki par notikumiem pirms vairāk nekā trīs gadiem stāsta emocionāli, un viņu teiktajā jaušamas bailes un bijība pret dabu, kas ir un paliek neaprēķināma. Uzzinām, ka, redzot, kā okeāns vairākus metrus atkāpjas, daudzi priecīgi ķērušies pie zvejošanas vai vienkārši zivju salasīšanas, tā aizvien vairāk attālinoties no krasta un nenojaušot, ka lēnām tuvojas nāvējošais, pēc Rihtera skalas ar 9 ballēm novērtētās zemestrīces izraisītais šausminoši spēcīgais cunami vilnis. Kopējais upuru skaits sa-sniedza aptuveni 38 tūkstošus, bez pajumtes un iedzīves palika 500 tūkstoši cilvēku. Visa pasaule sniedza palīdzību šim reģionam, un to redzam ik uz soļa: zvejnieku laivas, ko sponsorējusi Japāna, bērnudārzi, ko uzcēlusi Šveice, skolas, ko dāvinājusi Vācija, ceļi, kas atjaunoti ar ES finansiālu atbalstu.
Budistu mūki runā pat ar sievietēm
Apceļojot Šrilanku, nekādi nevar nepamanīt daudzos tempļus un mūkus (bikkhu) spilgti dzeltenos, oranžsarkanos tērpos. Šrilankā viņi ir uzticīgi Hinajana budisma sekotāji. Šrilankā katras apdzīvotas vietas centrā atrodas svētā vieta ar templi, svēto Bodži koku (Ficus religiosa) un klosteri. Bodži kokam ir īpaša nozīme, jo, zem tā sēžot, Buda esot «apgaismots». Daudzi šīs koku sugas eksemplāri, līdzīgi mūsu ozolam, sasniedz ievērojamu vecumu – vairākus simtus gadu –, un šo koku parasti aizsargā ar žogu, tajā sakarina krāsainas lentes, kas simbolizē koka svētumu. Mūku saskarsme ar sievietēm Šrilankā nav tik stingra kā, piemēram, Taizemē, kur tas ir aizliegts. Šrilankā mūki labprāt aprunājas ar ikvienu, un jebkuram, arī sievietei, atļauts apmeklēt templi, iepriekš apsedzot kailus plecus un novelkot apavus.
Aromātiska tēja augstu kalnos
Ceļojot pa Šrilanku, noteikti iesaku apmeklēt kādu no daudzajām tējas plantācijām un tējas fabrikām, kur iespējams uzzināt, kā aug tēja, tās apstrādes procesus, nogaršot vismaz 15 dažādu šķirņu tējas un apmeklējuma beigās iegādāties kādu no slavenajām Ceilonas tējām.
Tējas augi ir krūmi, un, ja tos neapgrieztu, tie sasniegtu pat 10 m augstumu. Tējas plantācijās krūmi nepārsniedz 1 m augstumu, un lapas un pumpurus ievāc tikai sievietes. Vispirms tējai jāsavīst, ko veicina karsts gaiss pie konstantas temperatūras. Fermentācijas procesā atbrīvojas ēteriskās eļļas un tanīns, kas būtiski ietekmē tējas garšu. Visbeidzot tēju grauzdē. Tējas kvalitāti novērtē pēc tās audzēšanas vietas: tēja, kas aug apgabalos līdz 600 m augstumam, ir ātraudzīga un stipra, taču ne īpaši aromātiska, savukārt tēja, kas iegūta plantācijās virs 1200 m augstuma, ir ļoti aromātiska. Ceilonas tēja, ko varam nopirkt veikalā, parasti ir vairāku šķirņu maisījums. Tējas šķirnes un tipi ir dažādi, ko vērtē pēc lapiņu lieluma (Fannings, Broken, «lapas») un kvalitātes (piemēram, Flowery, Pekoe, Souchong).
Glābj bruņrupučus
Eksotikas cienītāji laipni aicināti iegriezties kādā no čūsku fermām vai bruņrupuču audzētavām, kur, ja vien ir vēlēšanās, var paturēt rokās un apmīļot šeit mītošos dzīvniekus. Indijas okeāna krastos Šrilankā olas dēj piecu jūras bruņrupuču sugu mātītes. Mazuļiem, kas, tikko izšķīlušies, veic ceļu uz okeānu, ik uz soļa uzglūn briesmas – gan putni, gan cilvēki, kas kāro tos apēst. Daudziem bruņrupučiem nemaz nav lemts ieraudzīt dienas gaismu, jo olas vietējie iedzīvotāji izrok, lai pagatavotu, piemēram, omleti. Lai uzlabotu jūras bruņrupuču izdzīvošanas iespējas, daudzviet ierīkotas īpašas audzētavas, kuras darbojas pēc vienkārša principa, proti, uzpērkot bruņrupuču olas no to atradējiem dārgāk nekā tirgus cena. Olas audzētavā ierok smiltīs, līdz izšķiļas mazuļi, dažas dienas tie peldas audzētavas baseinā, līdz pienāk brīdis, kad nakts aizsegā jaunos dzīvniekus izlaiž okeānā.
Čūsku fermā, ja vien pietiek drosmes, atļauts aptaustīt un paglāstīt vairākas no vietējo, pavisam Šrilankā sastopamo 93 čūsku sugām, izņemot, protams, kobras (Naja naja), kuras, izņemtas no krātiņa un noliktas zemē, vēl ilgi šņāc.
Kādurīt dodos pastaigā gar okeānu un pārsteigta noraugos, kā dažas sievietes ūdenī skalo kokosšķiedras, kas pirms tam vairākus mēnešus bija ieraktas smiltīs, lai kļūtu elastīgākas. Kokosriekstus Šrilankā izmanto daudzveidīgi – gan pārtikā, gan par izejvielu auklu, virvju un slotu izgatavošanā.
Sari, saronga un batikošanas manufaktūras
Šrilankas iedzīvotāji ir laipni un draudzīgi, turklāt daudzi labi zina angļu valodu. Sievietes parasti nēsā garas kleitas vai svārkus un blūzes ar īsām piedurknēm, jo Šrilankā pieņemts, ka sievietes apsedz plecus, savukārt vīrieši ap gurniem aptin auduma gabalu – sarongu. Sari ir sieviešu izejamais tērps īpašos gadījumos, piemēram, kāzās, lielās svinībās, un bieži vien tas pagatavots no augstvērtīga zīda, pielietojot batikošanas tehniku. Iegriežamies arī batikošanas manufaktūrā, kur vērojam, kā uz auduma vispirms uzzīmē dažādus motīvus un rakstus ar sveķiem un pēc tam iekrāso audumu dažādās krāsās.
Pošamies mājupceļam. Ceļš ved uz lidostu, un mēs laiski vērojam gar automašīnas logu slīdošās ainavas. Te pēkšņi mūsu mašīna apdzen kādu dīvainu satiksmes dalībnieku – ziloni! Skatāmies un brīnāmies – Šrilankā vēl daudz kas atklājams un piedzīvojams, par ko droši vien nemaz nenojaušam.
Guna Noldt