Jūs taču zināt, kas ir siera maizīte, kas ir tomātu maizīte, kas ir ievārījuma maizīte, kas ir olu maizīte, kas ir šķiņķa maizīte…? Nu, protams, jūs to zināt. Bet vai zināt, kas ir tatāru maizīte? Vērtējot analoģiski, izriet, ka šim ēdienam ir kāda saistība ar kanibālismu – ar tatāru izmantošanu uzturā? Reāli tas tā, paldies Dievam, nav. Bet kas tad ir tatāru maizīte? Viens mans sens paziņa, kurš, starp citu, sakās esam kārs uz minēto ēdienu, apgalvo: tā ir sviestmaize, pārklāta ar jēlu, samaltu cūkas (nevis tatāra!) gaļu. Šis mans paziņa, piebildīšu, ir mednieks, tāpēc sviestmaizes pārklājumam viņš itin bieži izmanto mežacūkas miesas malumu.
Tātad – cūkas miesa… Cūkas miesa. Tieši tās izmantošana padara nosaukumu «tatāru maizīte» īpaši mulsinošu, neatbilstošu būtībai. Domāju, ne vienam vien lasītājam šāds konkrētā ēdiena apzīmējums liksies pat paradoksāls, jo ir taču vispārzināms, ka musulmaņi (pie kuriem, ja nemaldos, pieder arī tatāri) cūkgaļu ne tikai jēlu, bet vispār nekādu neēd – cūkgaļa viņiem ir reliģijas diktēts gastronomiskais tabu. Hm, jā, bet kāpēc gan islāma reliģijas veidotāji radījuši šādu tabu?
Atļaušos nedaudz pafilozofēt. Ir dzirdēti dažādi cūku ēšanas aizlieguma iemesla skaidrojumi, tomēr man visticamākais no tiem šķiet – sargājošā funkcija. Manuprāt, musulma-nisma, tāpat kā jebkuras citas reliģijas, baušļi (aizliegumi, norādījumi, rīkojumi) ir sabiedrības attīstības gaitā izkultivēti likumi, kas reglamentē konkrētās sabiedrības un tās atsevišķu pārstāvju dzīvi, pamatojoties uz šīs sabiedrības sociālajām un bioloģiskajām īpatnībām.
Ziemeļu tautas dēvē par diskrimināciju to, ka Korāns musulmaņu sievietēm liedza iespēju pilntiesīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, dažviet viņas pat nedrīkst atsegt seju, nedrīkst sarunāties ar nepazīstamiem vīriešiem un vēl daudz ko nedrīkst. Bet iedomājieties karstasinīgo dienvidnieci, kurai atļauts viss, kas atļauts «vēsajai» ziemeļniecei! Vīrieša rokas pieskāriens tatārietes vai tadžikietes vaigam – un viņa vairs nespēj savaldīt savu temperamentu… Sabiedrība degradējas. Iet bojā. Lai tas nenotiktu, islāma reliģijas autori savulaik radījuši attiecīgus tabu (tiesa, oficiālā atbildība par tiem uzvelta Korāna «autoram» Muhamedam).
Un kā jums patīk hipotēze, ka aizliegums ēst cūkgaļu arī ir izdomāts un reliģiski deklarēts, lai pasargātu? Tiesa, šai gadījumā aizliegums sargā nevis no temperamenta, bet gan no tīri miesiskām briesmām.
Kas gan tik bīstams slēpjas cūkgaļā? Kāpēc tatāri (arī citi pravieša Muhameda sekotāji) nedrīkst ēst «tatāru» maizītes? Tāpēc, ka cūku (jo īpaši tādu, kas piemājo mūsu planētas siltajos reģionos, kuros, kā zināms, dzīvo musulmaņu vairākums) miesa slēpj sevī itin daudz dažādu briesmu. Allahs jeb reliģiskais tabu sargā islāmticīgos ļaudis no šīm briesmām.
Es jūs iepazīstināšu tikai ar vienu no daudzajām cūkgaļā mājojošajām briesmām – ar spirālveidīgo pavedienu jeb Trichinella spiralis, kas, starp citu, apdraud ne tikai dienvidos, bet arī mūsu platuma grādos dzīvojošos cūkēdājus.Trihinella spiralis, ko turpmāk dēvēšu latviskotajā formā par trihinellu, ir izmēros pavisam necils velteniskais tārps jeb nematode – cērmju un spalīšu radinieks.
Tārpi, ministri un daudzi citi
Jūs, protams, zināt, ka cērmes un spalīši ir parazīti, tātad noprotat – arī trihinella ir parazīts. Par parazītismu es «Vides Vēstīs» līdz šim vēl neesmu stāstījis, tāpēc uzdrošinos veltīt pāris rindkopu, lai īsumā iepazīstinātu ar šīs parādības būtību. Ceru, tas arī palīdzēs vieglāk orientēties turpmākajā šā raksta tekstā.
Kas ir parazīts? Ar ko vidusmēra latvietim asociējas termins «parazīts»? Nešaubos, ka, dzirdot šo vārdu ārpus bioloģiska konteksta, lielai daļai ļaužu tūdaļ dusmās sakniebjas lūpas un visupirms nāk prātā ne viens vien esošais un bijušais deputāts, ne viens vien esošais un bijušais ministrs, ministru prezidents, droši vien kāds turībā neizskaidrojami iedzīvojies ierēdnis, kāds miljonārs – tulpju audzētājs, varbūt arī kāds zemāka ranga darbspējīgs cilvēks, kurš nevēlas strādāt, bet pieprasa sev dažādas izdzīvošanas garantijas. Jā, tā. Taču šā raksta ietvaros ietvaros man jums jāsniedz «parazīta» bioloģiskā definīcija, kas, starp citu, kā tūlīt redzēsit, itin labi piemērojama arī sociālasociatīvajai interpretācijai. Tātad – bioloģijā (tāpat medicīnā) par parazītu (no grieķu parasitos – liekēdis jeb tāds, kas ēd pie sveša galda) dēvē dzīvu organismu, kurš dzīvo uz cita dzīva organisma (ektoparazīts) vai citā dzīvā organismā (endoparazīts). Organismu, ko parazīts izmanto par mājvietu, biologi sauc par šī parazīta saimnieku jeb saimniekorganismu. Bet ar to vien, ka kāds uz kāda dzīvo, nepietiek, lai drīkstētu runāt par pilnvērtīgu parazitēšanu. Ir vēl otrs obligāts nosacījums – parazītam no saimniekorganisma arī jābarojas.
Būtiski un pašsaprotami, ka, atšķirībā no plēsīgajiem dzīvniekiem, kas klasiskās situācijās steidz upuri nogalināt pēc iespējas ātrāk, parazīti savus saimniekorganismus necenšas nobeigt, bet vārdzina tos, izmantojot pamazām. Kā nekā – liekēžu pastāvēšana bez dzīva saimnieka nav iespējama; saimnieki parazītiem ir obligāti nepieciešami. Gluži tāpat kā bagātajiem cilvēkiem ir obligāti nepieciešami nabadzīgie cilvēki – ne tikai tādēļ, lai būtu uz kā rēķina turīgi dzīvot, bet arī tāpēc, lai būtu salīdzināmais fons, uz kura izskatīties un justies bagātiem. Bagātība nav iespējama bez nabadzības, tāpēc bagātie, lai arī vārdzina nabagos, tomēr nevēlas to iznīkšanu. Parazīti vārdzina saimniekus, tomēr nevēlas to bojāeju.
Starp citu, zinātnieki izrēķinājuši, ka desmit procenti uz Zemes dzīvojošo dzīvnieku sugu ir parazīti. Nenāktos viegli atrast kādu daudzšūnu organismu sugu, ko par mājvietu un barotni nemēdz izmantot kāda liekēžu suga. Arī parazīti paši mēdz būt citu sugu parazītu saimnieki.
Attīstība – ceļojums
Godu tapt par šā stāstiņa centrālo tēlu trihinella, ne-vis kāds cits liekēdis, izpelnījusies tāpēc, ka trihinellai ir, manuprāt, ļoti interesants, savdabīgs dzīves cikls. Savdabīgums izpaužas tādējādi: trihinella nekad mūžā nedabū izbaudīt nedz svaigu gaisu, nedz saules siltumu un gaismu, jo šis tārpiņš atšķirībā no saviem klasesbiedriem (citiem velteniskajiem tārpiem) nevienā attīstības stadijā neatrodas ārvidē. Visa dzīve – gan garais bērnības periods, gan īsais dzimumbrieduma periods – trihinellai aizrit saimniekā. Ja reiz saimniekā (nevis uz saimnieka), tātad trihinella – loģiski – ir endoparazīts.
Šī endoparazīta dzīves ciklu sāksim iepazīt, ielūkojoties tā bērnībā. Ielūkoties trihinellas bērnībā mums palīdzēs ielūkošanās cūkā, konkrētāk, mežacūkā, vēl konkrētāk, mežacūkas muskulatūrā, vēl konkrētāk, mežacūkas šķērssvītrotajā muskulatūrā.
Kur dabūsim mežacūku? Nošausim. Nošausim un izdarīsim to, ko vajadzētu izdarīt ikreiz, nomedījot mežacūku, jo īpaši tad, ja medījuma gaļu paredzēts izmantot kulinārijā jēlu vai pusjēlu. Nogādāsim laboratorijā nelielus gabaliņus no tiem dzīvnieka šķērssvītrotajiem muskuļiem, kuri pa-rasti tiek visvairāk nodarbināti (tātad – arī labāk apasiņoti), t.i., no elpošanas muskuļa jeb diafragmas vai no starpribu muskuļiem, vai – sliktākā gadījumā – no mēles, žokļu, rīkles vai acu muskuļiem. Laboratorijā tiks veikta šo muskuļaudu paraugu izmeklēšana. Ir vairākas izmeklēšanas metodes. Primitīvākā, tomēr bieži praktizētā ir tā sauktā kompresijas metode: ar mazām grieznītēm sašķērē pārbaudāmās gaļas šķēlītes ļoti sīkās, plānās plēksnītēs, uzliek šīs plēksnītes uz kompresora, saspiež un pēc tam uzmanīgi apskata mikroskopā. Apskata un – pieņemsim –, lūk, vienā paraudziņā starp muskuļaudu šķiedrām ierauga nepilnu pusmilimetru garu un milimetra ceturtdaļu platu, pēc formas citronam līdzīgu veidojumu, kura iekšienē atrodas spirālē savijies pavedieniņš – trihinellas kāpurs. Tātad gaļa ir trihineloza. Tādu gaļu ne tikai nav ieteicams, bet ir pat oficiāli aizliegts izmantot ne vien cilvēku, bet arī piejaucētu un puspiejaucētu dzīvnieku uzturā, vēl vairāk – tā obligāti jāiznīcina (jāutilizē).
Dzīves cikls
Lai būtu vieglāk turpināt līdzsekot trihinellas dzīves ciklam, iedomāsimies, ka mēs laboratorijas darbiniekus tomēr netikām traucējuši, bet nomedītās mežacūkas bēres gan nosvinējām, tostarp ēdām «tatāru» maizītes, kuru pagatavošanai izmantota šī dzīvnieka miesa. Paši saprotat: kopā ar maizītēm katrs esam notiesājuši ne vienu vien citronam līdzīgo veidojumu… Ja reiz tā, palūkosimies, kas notiek ar parazīta jauno paaudzi, kad tā kopā ar gaļu nokļūst gaļēdāja (šai gadījumā mūsu – mednieku) kuņģī.
Kuņģa sula izšķīdina citronveidīgo apvalku jeb kapsulu, kas apņem kāpuriņu. Atbrīvojušies kāpuri kopā ar pussagremotu barību pārvietojas no kuņģa uz tievajām zarnām. Tievajās zarnās tie dažu dienu laikā izaug par pieaugušām trihinellām – vien nieka trīs četrus milimetrus garām mātītēm un par tām vēl uz pusi mazākiem tēviņiem. Dzimumgatavie tārpi, kas tiek dēvēti par zarnu trihinellām, protams, pārojas, pēc tam tēviņi, kas savu funkciju izpildījuši, drīz vien nobeidzas, bet apaugļotās mātītes ieurbjas saimnieka zarnu sieniņu dziedzeros vai starp zarnu bārkstīm un jau pēc nedēļas caur dzimumatveri, kas atrodas to ķermeņa priekšdaļā, sāk laist pasaulē sīksīkus (tikai 0,1 mm garus) dzīvus kāpuriņus. Trihinellas tātad ir dzīvdzemdētājas, viņu oliņas attīstās jau mātītes olvados. Pusotra divu mēnešu laikā katra mātīte rada tūkstošiem mikroskopisku pēcnācēju un pēc tam mirst.
Mazie tārpiņi, kurus šai stadijā dēvē par migrējošajiem kāpuriem, no zarnu sieniņām nonāk limfātiskajā un asinsrites sistēmā un ar asiņu un limfas straumi tiek iznēsāti pa visu saimnieka organismu. Šā ceļojuma, kas ilgst aptuveni 10-12 dienas, laikā kāpuri uzņem barību un pieaug garumā desmitkārt. Tārpiņu ceļojums bei-dzas, kad tie iestrēgst muskuļšķiedru tievajos asinsvados, lielākoties, kā mēs jau zinām, tajos muskuļos, kuri labāk apasiņoti.
Iestrēgušie kāpuri, kas parazitologu terminoloģijā nu jau ieguvuši nosaukumu «muskuļu kāpuri», pamazām vijas spirālē, ap tiem sāk veidoties hialīna apvalks – kapsula. Šis process ilgst vidēji divus mēnešus. Bet vairākus mēnešus pēc kapsulas izveidošanās pamazām notiek tās saistaudu pārkaļķošanās, līdz beidzot kalcijs izgulsnējas visapkārt kapsulai. Šajā stadijā trihinellas kāpuri var palikt daudzus, pat ļoti daudzus gadus. Vārdu sakot, attīstība apstājas, precīzāk sakot, attīstības process uz zināmu (piedodiet – uz nezināmu!) laiku pārtraucas. Lai tas varētu atsākties un turpināties, kāpurus saturošajām cistām atkal jānokļūst gaļas ēdāja kuņģī, pēc tam tievajās zarnās un… viss sākas no jauna. Sevi neviens neēd, tātad pašsaprotami, ka trihinellu attīstības ceļam no kāpuru «muskuļu stadijas» jāved uz kāda cita gaļas ēdāja gremošanas sistēmu. Bet, ja tārpa kāpuri ir iekapsulējušies cilvēka muskuļos, varam uzskatīt, ka tiem nav paveicies, jo tādā gadījumā šo parazītu attīstība nevis uz laiku pārtraucas, bet beidzas uz visiem laikiem: kā nekā – cilvēka miesas nokļūšana cita gaļēdāja kuņģī mūsdienās praktiski nav neiespējama. Cilvēks trihinellu attīstības kokā ir «akls zars».
Apbrīnojama izturība
Ja spējāt līdzsekot iepriekš stāstītajam, domāju, saprotat, ka dabā trihinellas cirkulē starp zvēriem, kuri ēd gaļu (pelēm, žurkām, kaķiem, caunām, seskiem, lapsām, jenotsuņiem, āpšiem, vilkiem, suņiem, lūšiem, lāčiem, mežacūkām, mājas cūkām un citiem), tāpēc, lai izvairītos no sirgšanas ar kaiti, ko sauc par trihinelozi, cilvēkiem allaž jāatceras, ka katru nezināmas izcelsmes visēdāja vai gaļēdāja (maitēdāja) zīdītāja muskulatūras gabalu pirms lietošanas uzturā nepieciešams kārtīgi (!) izvārīt, izcept vai izsutināt. «Muskuļu kāpura» stadijā trihinellas ir termiski ļoti izturīgas, tās neaiziet bojā pat 70 grādu temperatūrā. Zem kaļķa kapsulu apvalkiem kāpuri mēnešiem ilgi saglabā dzīvotspēju žāvētā un kūpinātā gaļā, arī vāji sālītā un ne-pietiekami sasaldētā gaļā, pat pūstošā gaļā tie apbrīnojami ilgu laiku paliek invadētspējīgi.
Tāpēc «tatāru» maizītes, kotletes, šašlikus un citus jēlus vai pusjēlus dzīvnieku miesas ēdienus ieteicams gatavot vienīgi no laboratoriski pārbaudītu cūku un no zālēdāju kustoņu gaļas. Kaut gan… Kaut gan šī ieteikuma vērā ņemšana nebūt negarantē simtprocentīgu drošību, jo – izrādās – trihinellu kāpurus pētnieki atraduši arī zālēdājos, teiksim, zirgos un bebros.
Var sajaukt ar gripu
Visās savas attīstības stadijās trihinellas izdala toksīnus jeb, latviski sakot, indes, tāpēc trihinelozes smagums atkarīgs no uzņemto parazītu daudzuma. Šai slimībai nav izteiktu tai vien raksturīgu simptomu. Aizdomas, ka cilvēks mielojies ar invadētu gaļu, viņam pašam vai viņa dakterim varētu rasties, ja dažas dienas pēc mielasta it kā ne no šā ne no tā pamazām paaugstinās ķermeņa temperatūra, rodas gremošanas sistēmas darbības traucējumi: nelaba dūša, vemšana, caureja, sāpes vēderā. Pēc nedēļas divām, kad iepriekš minētie simptomi pāriet, parādās citi: acu plakstiņu un vaigu pietūkums, sagurums, naktīs – murgi, galvas un muskuļu (žokļu, acu, rīkles) sāpes, mēles un locītavu stīvums. Šīs pazīmes liecina, ka kopā ar gaļu apēstie trihinellu kāpuri cilvēka zarnās pārtapuši par pieaugušiem tārpiem, veiksmīgi savairojušies un nu viņu pēcnācēji jau izplatās pa jaunā saimnieka organismu. Slimība ir kļuvusi neizārstējama, hroniska.
Trihineloze ir viena no tām invāzijas slimībām, kuru profilaksei tiek veltīta salīdzinoši liela valstiskā uzmanība, tiesa, šolaik uzmanības deva vairs ne tuvu nav tik liela, cik liela tā bija krievu okupācijas periodā, kad vara uzņēmās rūpes par sev pakļautā ļaužu pūļa labturību – tad trihineloskopija tika veikta pilnīgi visu legāli nobendēto cūku kautķermeņiem: gaļas pārstrādes uzņēmumos desmitiem cilvēku sēdēja pie mikroskopiem un caurskatīja katras (!) kolhoza vai sovhoza kūtī nobarotās cūkas miesas paraugus. Ja pareizi atceros, trihineloskopija tika veikta arī visos tirgos. «Sociālisms» ir beidzies. Un – piedodiet man apgrēcību! – daudzmaz ciešama kārtība cilvēku barību uzraugošajās iestādēs arī ir beigusies. Tagad – «brīvā» tirgus un mazatalgotas ierēdniecības apstākļos – jums, tāpat kā man, ir iespēja (un tiesības) apēst kilogramiem nepārbaudītas cūkgaļas, arī kaķa un suņa gaļu, gan tirgū, gan veikalā, gan «no rokas» pirktu un pēc tam paša pagatavotu, gan picu, velteņu, desiņu un belašu veidā dažā «labā» sabiedriskās ēdināšanas iestādē.
«Brīvā» tirgus apstākļos mūsu valstī «apgrozās» daudz legāli importētas gaļas un mazatalgotas ierēdniecības apstākļos arī ne mazums nelegāli «importētas» gaļas. Šo vispārzināmo faktu te pieminu tāpēc, ka Trichinella spiralis, izrādās, vairs nav vienīgā Latvijā konstatētā trihinellu suga. Pirms aptuveni ceturdaļgadsimta, kad es studēju lopārstniecību, pie mums sastopamo endoparazītu pulkā vēl nebija iekļauta ne Trichinella nativa, ne Trichinella bri-tovi…
Un tomēr, lai netiktu uzskatīts par panikas cēlāju, beigās paziņoju: mans šā stāstījuma sākumā pieminētais paziņa – «tatāru» maizīšu ēdājs –, neraugoties uz viņa itin cienījamo gadu nastu, jūtas spirgts un vesels. Tātad velns nav tik melns…
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2006.gada martā.
Trihinellu dzīves cikls
