Ja pieņemam, ka Dabas vaiga priekšā aptuveni pusgadsimts nav ilgs laiks, šā apraksta galveno varoni – somzīlīti (Remiz pendulinus) – varam pieskaitīt jaunienācējām sugām. Latvijā tā parādījusies pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. 1956. gadā izdotajā «Latvijas PSR dzīvnieku noteicējā» rakstīts: «Ieceļotāja. Reti. Iespējams, ka ļoti reti ligzdo republikas dienvidu daļā. Nepieciešami novērojumi.» Nu jau novērojumu ir sakrājās pietiekami daudz, lai mēs drīkstētu droši apgalvot, ka tagad somzīlīte Latvijā noteikti ligzdo, turklāt ne tikai dienvidu daļā. Tomēr – tā ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā.
Somzīlīte ir vienīgā suga savā ģintī. Neliels lidonītis – vien 10-12 cm garš, vien 8-11 g smags; arī spārnu izpletums nav diez cik liels – aptuveni 17 cm. No citiem mazputniņiem somzīlīte diezgan viegli atšķirama pēc īpašā apspalvojuma krāsojuma. Uzkrītošākās specifiskās spalvu tērpa pazīmes: kastaņbrūna virspuse, melna sejas maska un gaišpelēka cepurīte. Toties dzimumdimorfisms šai putnu sugai ir neizteikts, proti, mātīti no tēviņa atšķirt grūti. Ja abu dzimumu putni atrodas līdzās, no neliela attāluma var pamanīt, ka mātītes krāsojums ir nedaudz blāvāks, maska ap acīm – mazāka. Savukārt jaunajiem putniem, pirms tie pārģērbjas pieaugušo tērpā, maskas vispār nav.
Oriģinālā ligzdiņa
Ligzdas darināšanas perioda beigās un pārošanās periodā, ja vien tuvumā atrodas kāda mātīte, tēviņu var pazīt arī pēc riesta jeb demonstrēšanās lidojumiem. Šajā laikā tēviņš savu piederību vīriešu dzimumam gaišajā diennakts periodā apliecina, brīdi pa brīdim paklusi čivinādams jeb dziedādams ar burtiem neaprakstāmas dziesmiņas un bezmaz nepārtraukti raidīdams gaisā smalkos toņos ieturētus, ne īpaši skaļus (tomēr samērā tālu dzirdamus), stieptus, melanholiskus aicinājuma cīkstienus csīī!
Ligzdu darināšanas perioda sākums (uzsveru – sākums) somzīlītēm iekrīt tad, kad plaukst lapas, tātad – aprīlī. Kā jau pienākas pēc šīs sugas tradīcijām, tēviņi ir tie, kuri ķeras pie darba. Viņi vēl pat nav atraduši partneres, tomēr jau sāk darināt savdabīgos veidojumus, kas devuši sugai nosaukumu – somzīlīte. Viņi sāk vīt ligzdas – ļoti īpašas somas. Sāk vīt katrs vismaz vienu, bet nereti divas vai trīs, dažs pat vēl vairāk somu. Sarežģītībā un oriģinalitātē ar šiem darinājumiem citu Eiropas putnu bērnistabas nespēj mēroties – neviena.
Parasti somzīlītes ligzda top kādā daudzmaz slīkšņainā vietā pie ūdensbaseina, kura krasti apauguši ar vītolu dzimtas kokaugiem, ar jauniem bērziem un kurā noteikti ir niedrāji – jo lielāki, jo labāk, vēlama arī vilkvālīšu biežņa. Somzīlīšu ligzdas atrastas gan ezeru, gan dīķu, gan purvu, gan vecupju, gan lēni tekošu upju un strautu, gan citu līdzīgu ūdenstilpju tuvumā. Uzskaitījums iznāca pagarš, bet, cerams, saprotat – daudzveidība tomēr nav liela, tātad somzīlīti varam uzskatīt par ligzdošanas biotopa izvēlē šauri specializētu sugu.
Noskaņots veidot ligzdu, somzīlītes tēviņš vispirms atrod piemērotu augošu un noteikti dzīvu koku, visbiežāk (bet ne vienmēr) tādu, kas aug ūdenstilpē vai tās krastā, vai, tikpat labi, salas malā. Izraudzītajā kokā putniņš sameklē piemērotu zaru – nokarenu, tievu, lokanu. Vislabāk somzīlītēm patīk zari, kas nokarājas virs ūdens. Pret tiem arī prasības mazākas nekā pret tiem, kuri nolīkuši virs sauszemes. Virsūdens būvei paredzētā vieta drīkst atrasties jebkādā augstumā, bet parasti gan tā tiek izraudzīta 1-5 m virs slapjuma. Ja perēkļa darināšanai nolūkots koks, kas aug patālāk no ūdenstilpes, putniņa izvēle sliecas par labu lielākam, nereti pat 10 m augstumam.
Atradis atbilstošu zaru, somzīlītes tēviņš veikli aptin ar augu šķiedrām tā staklīti, tādējādi izveidojot piestiprinājuma saiti, un uzpin starp diviem tieviem gala zariņiem kaut ko līdzīgu šūpolēm. Tad no garām, bet smalkām augu šķiedrām uzvij ap šūpoļu apakšdaļu pusovālu ligzdas pamatkarkasu, kas atgādina grozu, pēc tam pārvērš šo veidojumu no augšas uz leju vertikāli izstieptā maisveidīgā pinumā un sāk ar augu (galvenokārt vilkvālīšu, kārklu) pūkām aizdarināt caurumus tajā.
Izvēlas vīru ar glītāko mājiņu
Līdztekus ligzdas meistarošanai tēviņš neaizmirst lūkoties arī pēc kādas partneres un nedaudz dzied, daudz cīkst. Apkārt klīstošās jeb, smalkāk izsakoties, garām lidojošās mātītes vispirms reaģē uz tēviņa balsi, bet pēc tam vērš savas brūnās, vērtējošās actiņas uz viņa vēl nepabeigtajiem meistardarbiem. Ja kādu kāds no tiem apmierina, izveidojas pāris. Nu sava topošā perēkļa darināšanā iesaistās arī mātīte. Pareizāk sakot, mātīte pārņem iniciatīvu – ar sīkstu neatlaidību veic visus galvenos atlikušos darbus. Viņa izveido ligzdas augšdaļā savdabīgu tubusu ar skreju galā, turklāt vēl arī caurauž perēkļa sienas ar pavisam smalkām šķiedriņām, ar zirnekļu tīmeklīšiem un rūpīgi iztapsē tā iekšpusi ir īpaši mīkstu materiālu. Tēviņš tikām rāda, ko spēj aplidošanas jomā: veic mātītes priekšā riesta lidojumus un aktīvāk nekā iepriekš dzied. Un priecājas par mirkļiem, kurus partnere atvēl tieši viņam!
Katras ligzdas darināšanas kopējais periods ir vismaz divas nedēļas ilgs. Ja tā beigu daļa kaut kāda iemesla dēļ pārlieku ievelkas, var gadīties, ka mātīte sāk dēt oliņas vēl nepabeigtā perēklī. Parasti gan viņa to dara divas trīs dienas pēc tam, kad ligzda ir pilnīgi gatava.
Reti kurš somzīlīšu dzīves aprakstītājs spēj atturēties no klasiskā paziņojuma, ka gatava ligzda zināmā mērā gan pēc formas, gan lieluma atgādina adītu slēgtu dūraini ar nepabeigtu vai izplūkātu īkšķa galu. Īkšķa gals – kā noprotat – atrodas darinājuma augšējā daļā; tas ir iepriekš pieminētais tubuss, kura galā atrodas skreja jeb ieeja perēklī. Parametri? Somas garums – aptuveni 15 cm, diametrs – 7-10 cm; īkšķa jeb tubusa garums – 4-5 cm, ieejas jeb skrejas caurmērs – 2-3 cm. Dūrainis ir mīksts, tā sienu biezums sākumā – 2,5 cm. Laika gaitā nolietojoties, sienas kļūst par kādu puscentimetru plānākas.
Grūti apšaubīt meistardarba izturīgumu. Lai gan nav paredzēts izmantošanai vairāk par vienu reizi, tas, spītēdams lietum un vējam, nezaudējot formu, var saglabāties vairākus gadus. Tiesa, ja vien netiek citu – savām ligzdām būvmateriālus meklējošu – putnu izpluinīts.
Lūko pēc nākamās partneres
Somzīlītes dējumā parasti ir 6-8 (var būt arī mazāk vai vairāk) baltas oliņas. Mīkstais perēkļa materiāls maigi iespiežas starp tām. Tāpēc nav jābrīnās, ka – lai cik stiprs vējš šūpo ligzdu, dējums paliek vesels!
Perēšana ilgst nepilnas divas nedēļas. Oliņas silda mātīte viena pati. Tas putnu pasaulē nav nekas unikāls. Bet literatūrā nereti atrodama informācija, ka tēviņš ne tikai nemēdz nomainīt perējošo mātīti, bet arī nebaro to. Ja vien ticam rakstītajam vārdam, esot vēl trakāk, proti, sākoties oliņu inkubācijai, viņš vispār pamet savu partneri un lūkojas pēc nākamās, kurai piedāvā kādu no aizsāktajām ligzdām. Šādā gadījumā tēviņš arī iepriekšējās kopdzīves rezultātā pasaulē nākušo bērnu aprūpēšanā nepiedalās.
Droši vien tieši instinktīva kāre uz divām trim sievām ir iemesls tam, ka tēviņš ligzdošanas sezonas laikā darina vai vismaz sāk darināt vairākas ligzdas. Viņu vada intuitīva cerība: kamēr viena partnere cītīgi tup vienā perēklī uz olām, ar cita – pusgatava – perēkļa palīdzību varbūt izdosies piesaistīt nākamo draudzeni. Ja tas tiesa, iznāk, ka tādējādi tēviņš ligzdošanas periodā var sarūpēt bērnus vairākām mātītēm, bet viņām jāsamierinās tikai ar vienu pēcnācēju pulciņu? Hmm… Tiesa: pulciņš – viens, bet vai tēvs visam perējumam – viens? Neesot izslēgts, ka arī mātītes «nošauj pa kreisi» – aplaimo kādu kaimiņu. Kas zina – kā?
Somzīlītes ir ļoti labticīgas attiecībās ar cilvēkiem; pat ligzdas tuvumā ātri pierod pie cilvēku klātbūtnes, viegli samierinās ar to. Tāpēc varam pabrīnīties, kāpēc gan pētnieki nav pamanījušies līdz smalkākajam sīkumam izzināt viņu ģimenes dzīvi. Proti, lai gan, kā jau iepriekš minēju, literatūrā bieži atrodams viedoklis, ka šīs sugas putni mēdz būt neuzticīgi, mēdz ielaisties mīlas dēkās, tomēr daļa putnu dzīvesveida aprakstītāju vēsta, ka somzīlīšu partnerattiecības ir klasiskas: viens tēviņš – viena mātīte. Droši vien taisnība ir abu viedokļu autoriem – ir gan neuzticīgi, gan uzticīgi putniņi. Ligzdošanas periods šai sugai ilgs, izstiepts (no aprīļa līdz augustam), tā laikā visādi var notikt.
Lai vai kā – katra somzīlīšu mātīte dēj un perē tikai vienu reizi sezonā. Kad tēviņš aizrāvies ar citu sievu, savus bērnus viņa acīm redzot mierīgi spēj aprūpēt viena. Lai mazliet reabilitētu vīriešu dzimuma somzīlītes, daru zināmu, ka dažviet speciālajā literatūrā rakstīts: arī tēviņš, ja pēkšņi paliek atraitņos vai kāda cita iemesla dēļ zaudē partneri tad, kad bērni jau izperēti, varot izbarot pēcnācējus viens pats. Paskat tik!
Baro ar kukaiņiem
Pēc izšķilšanās mazuļi pavada ligzdā divarpus trīs nedēļas. Divu nedēļu vecumā viņi jau ir tik paaugušies, ka, izdzirdot pielidojam pieaugušo putnu, spraucas ligzdas tubusā. Divi, retumis trīs no tiem, kuri visvairāk izbadējušies, parasti atgrūž malā pārējos un snaiksta kaklus ārpus skrejas. Un, protams, vēsta par savu nepārvaramo vēlmi saņemt ēdienu, demonstrēdami dzeltenās knābju iekšpuses, kā arī skaļi cirkstinādami.
Reizēm tieši trokšņainā mazuļu uzvedība palīdz cilvēkam atklāt perēkļa atrašanās vietu koku lapu biežņā. To apstiprina arī mana pieredze. Tādējādi putnu vērotājiem iesācējiem varu ieteikt: kad mazuļu saceltais troksnis izdzirdēts, jāpagaida, kamēr tas apklust, un jāraugās, no kurienes diezgan ātrā, viļņveidīgā lidojumā parādās pieaugušais putns. Tur, vairāk vai mazāk nomaskēta lapotnē, karājas ligzda. Gandrīz vienmēr pieaugusī somzīlīte pa taisno, neslapstoties dodas prom no perēkļa – pakaļ nākamajai barības porcijai. Ja izlidošanas vietu piefiksēt nav izdevies, jāgaida, līdz ieraudzīsit aizlidojušo putnu atgriežamies un noteikti atkal izdzirdēsit mazuļu čirkstināšanu.
Mazuļi tiek ēdināti ar augumā neciliem bezmugurkaulniekiem, pārsvarā – kukainīšiem, zirneklīšiem, kurus barotāji sameklē ūdensmalas niedrājos, meldrājos un slīkšņās augošos kokos un krūmos.
Barības meklējumos somzīlīte samērā reti nolaižas uz zemes. Lūkodama sīkkustoņus, viņa darbojas lielākoties krūmu un koku zarotnēs. Pateicoties spēcīgajām kājiņām un stipri saliektajiem smailajiem nadziņiem, somzīlīte spēj apbrīnojami veikli kāpelēt pa smalkum smalkiem nokareniem zariņiem, karāties ar galvu, ar muguru uz leju. Gādādams ēdmaņu, akrobātiskais putniņš ne vien salasa visus ar aci saskatītos dzīvnieciņus, bet, laižot darbā spico knābīti, ar taustes palīdzību atrod arī tos radījumus, kuri ievīstījušies lapās, un tad – caps! – meistarīgi izķeksē. Pieaugušie putni ēd arī augu sēklas; pēcligzdošanas periodā somzīlīšu grupiņas itin bieži redzamas barojamies ar niedru sēkliņām.
Lielākā daļa ziemo Eiropas vidienē
Kad mazuļi pametuši ligzdu, viņi vēl vairākas dienas tiek piebaroti jeb saņem parību no mātes vai tēva vai mātes un tēva. Taču izklīst perējums tikai pēc nedēļas, divām. Izklīdušie ilgi nepaliek vieni, viņi drīz vien apvienojas bariņos vai pat itin prāvos baros ar citiem sev līdzīgiem un dodas kopīgos klejojumos pa vietējo ūdenstilpju piekrastēm un mitrājiem.
Augusta vidū sākas pakāpeniska migrācija uz siltākām zemēm. Lai gan pie mums (tāpat kā citur sugas areāla aukstajos apgabalos) ligzdojošās somzīlītes savā būtībā ir īsteni gājputni, kas ziemo Eiropas dienvidu un centrālajā daļā, nelielā skaitā viņas Latvijā (galvenokārt tur, kur plešas lieli niedrāji) sastopamas arī sniegotajā periodā. Bet uz dienvidiem aizlidojušās somzīlītes jau marta nogalē, aprīļa sākumā sāk atpakaļceļu. Klausieties dabā – drīz arvien biežāk jāieskanas csīī!
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2009.gada martā.