Vasaras sākumā notika pasākums, kas pulcēja patiesi lielu interesentu pulku, – Atvērto durvju diena militārajā poligonā un «Natura 2000» teritorijā «Ādaži». Pasākuma tēma – smilšu krupis. Mazo, dzelteni strīpaino dzīvnieciņu Latvijas Dabas muzejs pasludinājis par šā gada dzīvnieku, un, izrādās, tieši Ādažu militārajā poligonā krupītim ir viena no mītnes vietām. Tad nu devāmies organizētā ekskursijā uz Ādažiem, cerībā to ieraudzīt un uzzināt, kā tiek ievērota dabas aizsardzība vietā, kur notiek militārā apmācība.
Jāzvēr aizsargāt dabu
Uzreiz jāatzīstas, ka krupīti diemžēl neredzējām – saule karsēja ne pa jokam, un krupis, kā zināms, vairāk iecienījis ēnainas un mitras vietas, bet karstumā vai aukstumā ierokas smiltīs līdz pat 3 metru dziļumā.
Toties uzzinājām un redzējām Ādažu militārā poligona visai nopietno attieksmi pret vides aizsardzību. Par to mums pastāstīja NBS NP 3. RNC virsleitnants, poligona vides virsnieks biologs Gatis Smiltiņš. Pirmais, kas pārsteidza: Ādažu poligonam ir stingri izstrādāts vides aizsardzības plāns un pastāv arī AM reglaments «Reto un apdraudēto sugu un dzīvnieku sugu un citu dabas vērtību aizsardzība Ādažu poligonā». Tā ir konkrēta instrukcija, kas jāizlasa, jāparaksta un, protams, jāievēro katram kareivim, kurš uzsāk savu dzīvi poligonā. Un, kā jau armijā, instrukcija tiek arī pildīta. Projekta «Natura 2000» ietvaros darbojas arī Ādažu apvidus ainavas izveide, un, lai tā tiktu uzturēta, piešķirti ES līdzekļi. Ādažu poligonā tiek pētīts arī trokšņu līmenis, tieši tādēļ poligonā aizsargā tur esošos mežu masīvus un pudurus, kas slāpē trokšņus. Salīdzinot ar ES noteiktajām normām, mūsu poligonā trokšņu līmenis ir pat zemāks par pieļaujamo. Projekta «Life» ietvaros uzskaitītas arī Ādažu poligona īpašās bioloģiskās vērtības, kas raksturīgas tieši šiem apstākļiem, – iekšzemes kāpas un sauso viršu klajumi.
Gribi vai negribi – jāaizliedz pieeja civilistiem
Poligona teritorijā atrodas Baltijā tīrākie un augu daudzveidības ziņā bagātākie ezeri – Mazuikas un Lieluikas ezers. Mazuikas ezers ir viens no nedaudzajiem ezeriem, kur vēl bagātīgi sastopamas ūdensaugu sugas, kas var augt smilšainā gruntī tikai ļoti dzidros un barības vielām nabadzīgos ūdeņos: Dortmaņa lobēlijas, vaivariņi, apaļlapu rasene, trīs dažādas staipekņu sugas un vēl citi. Šīs dabas vērtības saglabājušās tāpēc, ka, pirmkārt, ezerā neietek ne strauti, ne upes un to ieskauj sausi priežu meži; otrkārt – tas ilgstoši atradies armijas poligona teritorijā, kas lielā mērā samazinājis tā apmeklējuma intensitāti un līdz ar to arī piesārņošanu un augu izmīdīšanu. Neskatoties uz atrašanos daļēji slēgtā teritorijā, arī Lieluikas un Mazuikas ezeru (arī Uikas ezerus) vienmēr apmeklējušas ne tikai militārpersonas. Atpūtnieki izbraukājuši un izmīdījuši meža zemsedzi, ar sadzīves atkritumiem ievērojami piesārņojuši ezeru krastus; intensīvāk lietotajās peldvietās ievērojami samazinājušās reto ūdensaugu aizņemtās platības. Tomēr joprojām Uikas ezeri valsts mērogā ir ļoti nozīmīgi reto oligotrofo augu sugu genofonda saglabāšanā. Ap ezeriem noteikti dabas liegumi, un no 2008. gada Mazuikas ezers vairs nebūs pieejams civilistiem. Diemžēl.
Poligona karavīri gandrīz ik mēnesi spiesti tīrīt ezera apkaimi, bet nepaiet ne nedēļa – un ezera krasti atkal ir piemēsloti. Vietējie iedzīvotāji laikam ir drosmīgākie visā valstī, viņi nebaidās ne no kā: ne no šāvieniem, kuru atbalsis dzirdamas, stāvot ezera krastā, ne no aizžogojumiem, ne uzstājīgajām un labi saskatāmajām brīdinājuma zīmēm – gan krāsainām lentēm ap kokiem, gan brīdinošajiem uzrakstiem «Stāt! Šauj!», ne no dabas lieguma zīmēm, kas aizliedz gan iebraukšanu, gan iešanu šajā teritorijā. Peldēties un sauļoties gribētāji, ogotāji un sēņotāji drosmīgi dodas uz Mazuikas ezeru un tā apkārtni, kas ir gandrīz blakus šaušanas apmācību apgabalam, ignorējot pat skaidras norādes, ka pie Lieluikas ezera izveidota publiska peldvieta. Nē! Neparko! Labāk riskēt ar dzīvību, nekā aiziet tos pārsimt metrus tālāk! Un diemžēl tieši civilisti ir tie, kas posta gan dabu, gan pašu ezeru, – vēl pirms pāris gadiem pa to, skaļi tarkšķēdami un ūdens dzīvniekus līdz nāvei baidīdami, brauca arī ūdensmotocikli un motorlaivas.
Un iedzīvotājus, kas pārkāpj visus šos noteikumus, poligona darbinieki nedrīkst pat sodīt! Jo viņi ir civilie, bet poligonam pakļauti vienīgi militāristi.
Tad nu, ja nav iespējams ar labu, nāksies ar ļaunu – no nākamā gada teritorija ap Mazuikas ezeru būs aizliegtā zona. Nu ko, varbūt tā arī labāk – vismaz dabas vērtības būs glābtas. Staigājot pa poligona teritoriju, šāda doma uzmācās ne reizi vien: nemaz nebūtu tik slikti, ja visa Latvija būtu mūsu armijas poligons – daba būtu drošās rokās.
Disciplīna ne tikai militārpersonām
Tomēr poligons, protams, pirmām kārtām ir armijas daļu novietojuma teritorija, kaut gan 6126 ha (78% no visas poligona teritorijas) ir aizsargājama teritorija – ainavu apvidus platība. Te sastopami 10 ES nozīmes biotopi, 22 Latvijas un Eiropas nozīmes augu un 32 dzīvnieku su-gas. Virsājs, kas te aug, ir Latvijā gandrīz izzudusi suga, un te atrodas šā biotopa vislielākā atradne. Organizētās ekskursijas, kas tiek rīkotas, sadarbojoties Dabas muzejam, Latvijas Dabas fondam un LR Vides ministrijai, kā jau armijā tiek rūpīgi plānotas un uzraudzītas, ekskursantiem neuzkrītoši un laipni ik pa brīdim atgādina: turieties kopā, neaiztieciet uz zemes gulošus nepazīstamus priekšmetus. Un, manuprāt, pareizi – atrodamies taču aktīvā armijas daļā. Tomēr galu galā pēc ekskursijas izjutām arī kādu daļu no armijnieku patīkamākās sadzīves, proti – pus-dienas. Agrā pavasarī, kad VAK organizēja pārgājienu uz dabas rezervātu Krustkalnos, mums bija iespēja pusdie-not brīvā dabā no īstiem armijas katliem, kas tiek lietoti pārvietojamās virtuvēs. Bet šoreiz mēs ieraudzījām īstu karavīru ēdnīcu ar neskaitāmiem krēsliem un galdiem, ļoti veiklu apkalpošanu un slīdlenti netīro trauku nogādāšanai virtuves telpās. Interesanti! Nerunājot nemaz par brangajām pusdienām – nemaz neatceros, kad pēdējo reizi pusdienās ēdu trīs ēdienus: zupu, otro un saldo ēdienu! Žēl vienīgi, ka lielisko zaļo salātu kaudzi gandrīz visi ekskursijā pabijušie bērni aizslīdināja atpakaļ uz virtuvi.
Diena armijas poligonā paiet ātri. Lai gan tikai staigā, skaties, klausies un brīnies, esi tikai dīks vērotājs, var sajust – te ir cita pasaule ar savām likumībām, tradīcijām, disciplīnu un mērķiem. Tomēr mēs aizbraucām ar neizskaidrojamu sajūtu, ka armija – tas ir spēks, uz kuru var paļauties. Arī vides aizsardzībā.
Lelde Stumbre
Publicēts 2007.gada jūlijā.