Slīteres nacionālā parka teriologu Vilni Skuju pirmo reizi satiku pirms gadiem četriem Kolkas pamatskolā, kur biju aizbraukusi iepazīties ar ekoskolas darbu. Toreiz viņš man stāstīja par kraukļu dzīvi un laipni aicināja ciemos vēlreiz. Šo sapni piepildīju pērnajā vasarā, kad iepazinos ar jenotsuņu puiku Cukurduksi un Zilo kalnu odzi. Viļņa stāstos par dabā pieredzēto varu klausīties stundām, sajūsminos par viņa skaistajām fotogrāfijām un vēl brīnišķīgāk jūtos, kad palaimējas kopā ar pētnieku iziet dabā. Te – viena vakara saruna.
Kā tu kļuvi par dabas pētnieku?
Tad laikam jāsāk ar ļoti senu pagātni. Māte atceras gadījumu, kad es tikko biju sācis staigāt. Bijām aizgājuši pie tikko uzarta lauka, kad pēkšņi nez no kurienes izlēcis zaķis. Es esot skrējis šim pakaļ, cik nu ātri varējis, bet kājeles saķērušās, un es nogāzos. Un tad es lepni esot teicis: «Ja es nebūtu nokritis, tad to zaķi būtu noķēris!»
Vilnis Rojā ar kraukli Piču 1967.g.
Esmu dzimis Viesītē. Vēlāk mēs pārcēlāmies uz Roju pie vectēva, un tur 15 gadu vecumā kādās Putnu dienās liktenis mani veiksmīgi saveda kopā ar ornitologu Jāni Vīksni. Skolotāji viņu ar mani iepazīstināja, teikdami, ka esmu putnu dulls puika, kurš mājās stiepj pusbeigtus putnus ar salauztām kājām vai spārniem. Vasarā es jau sāku strādāt ornitoloģijas bāzē Engures ezerā par «mazgadīgo noziedznieku». Tur vasarās par simbolisku aldziņu vienmēr strādāja puikas, no kuriem daudzi pēcāk kļuva par biologiem, daži – par politiķiem. Tā bija pamatīga dzīves skola, kaut daži saka, ka tā bijusi bērnība, kas aprakta Engures dubļos. Bieži vien nācās noairēt pat 10 kilometru dienā. Sākumā delnas bija vienās tulznās. Jāceļas bija reizē ar pīlēm – pat trijos no rīta, ja pīlēnu šķilšanās bija gaidāma rīta agrumā. Jāķer un jāgredzeno pīles un kaiju bērni, jāved šmucspainis uz krastu, jo dzīvojām ezerā peldošā mājā, kuru lepni saucām par kuģi. Kaut kas īpašs bija vakara sarunas par un ap putniem ar tējas dzeršanu. Tā bija neaizstājama skola profesionālā ziņā, jo varējām vērot Latvijas vadošo ornitologu darbu, piedalīties tajā un izjust, ko īsti nozīmē lauka darbi ornitoloģijā un kā jānopūlas, lai iegūtu rezultātu.
Vidusskolā es mācījos slikti, man svarīgāk šķita staigāt pa mežu un ansamblī dauzīt bungas. Katru nedēļas nogali pavadīju kādā no Talsu rajona lauku klubiņiem. Centāmies spēlēt «firmu», ne šlāgerus. Trakākais bija, kad zālē ienāca angļu valodas skolotāja, – tad mainījām repertuāru, jo angļu valodu taču nemācējām. Spēlējām «Alvas zaldātiņus» vai ko citu. Es neiestājos Bioloģijas fakultātē, jo izkritu matemātikas eksāmenā. Ģeometrija man padevās, bet algebra – nepavisam. Pēc dienesta armijā devos uz Daugavpili, kur eksāmens bija fizikā, nevis matemātikā. Pabeidzu Daugavpils Universitāti bioloģijas un ķīmijas skolotāja specialitātē, pēcāk Latvijas Universitātē ieguvu dabaszinātņu maģistra grādu bioloģijā. Bet tik un tā mana galvenā skola ir Engure. Ar pedagoģiju tieši esmu bijis saistīts tikai šajā gadsimtā, kad Kolkas skolā amatu apvienošanas kārtībā trīs gadus mācīju bioloģiju un ķīmiju. Gadus 15 LU Bioloģijas fakultātes studentiem vadu dažas vasaras prakses nodarbības zooloģijā. Man patīk mācīt.
Tā nav nejaušība, ka esi Slīteres nacionālā parka zoologs?
Mani vienmēr interesējuši mugurkaulnieki, ne tikai putni. Piedzīvojumi ar dzīvniekiem mani pavada kopš bērnības. Sešu gadu vecumā sadomāju no tuvējā dīķa «introducēt» mūsu mājas akā tritonus, istabā trīslitru burkās turēju strupastes un dzeltenkakla peles, trušu būrī izmitināju sesku, ķēru ciršļus…
Diplomdarbu rakstīju par kaijveidīgo putnu ligzdošanas kolonijām Dienvidaustrumlatvijā. Latgalē ir daudz ezeriņu. Klejoju pa tiem gumijas laivā. Krāslavas rajonā ezeru blīvums ir tik liels, ka bieži vien gumijas laivu pārnesu no viena ezera uz otru, turot to uz galvas un neizlaižot pat gaisu. Tā reiz netālu no Aulejas, ejot ar laivu uz galvas un mugursomu plecos, pārbaidīju zirgu. Jauna sieviete ar meitiņu, atgriežoties no dievkalpojuma skaistos, meļņa vilktos divričos, tuvojās man no aizmugures. Izdzirdējis aiz muguras pakavu klaboņu, iekāpu grāvī un gribēju palaist ratus garām. Pagriezu galvu ar visu laivu kā lielu cepuri. Zirgam tas bija par daudz. Viņš metās pāri grāvim. Labi, ka braucējām nekas nenotika un rati nesalūza. Man nācās tālu ieiet laukā, lai zirgs uzdrošinātos paskriet «šausmīgajai» vietai garām.
Citreiz mani noturēja par dezertieri vai izbēgušu cietumnieku un gribēja arestēt. Pēc nedēļu ilgušas ekspedīcijas tikko iznācu uz lielceļa, kad, putekļiem kūpot, man blakus nobremzēja kolhoza bobiks. Vīri bargām sejām raudzījās manā rugājiem klātajā ģīmī un krieviski jautāja: «Ot kuda ti?» Nācu no Sīvera ezera. «Iz Sivera,» skanēja mana atbilde. Vīri paraudzījās uz manu milzīgo mugursomu un zīmīgi saskatījās. Tad nobrīdināja mani, lai gaidu tepat, un, salēkuši bobikā, aizsteidzās, kā vēlāk sapratu, pēc papildspēkiem. Manā atbildē viņi bija saklausījuši «iz severa», tas ir, no ziemeļiem. Padomju laikā ziemeļos bija nometināti ieslodzītie. Nolēmu nesarežģīt visu vēl vairāk un, apturējis pirmo kravas mašīnu, devos prom.
Studiju laikā sāku strādāt Slīteres valsts rezervātā par ornitologu. Manā pārziņā bija galvenokārt plēsīgie un vistveidīgie putni, bet lielākais ieguldījums ornitoloģijā – tolaik par ļoti kaitīgu atzītā kraukļa izpēte. Krauklis ir gudrākais no putnu valsts, bet tika uzskatīts par grūti pētāmu, jo ir ļoti uzmanīgs. Kad nosūtīju paredzamo pētījumu plānu profesoram J. Vīksnem, viņš uzrakstīja īsi: «Viss būs, ja iemācīsies kraukli noķert.» Tolaik ornitologu vidē uzskatīja, ka krauklim piemīt tā sauktais sestais prāts, kas padara tā pētīšanu neiespējamu. Tādēļ daudzi manu nodomu uzskatīja par utopisku. Citi man palīdzēja ar idejām, un es kopumā pamanījos noķert aptuveni 70 kraukļu. Noskaidroju daudz interesanta. Dažas lietas par kraukli man izdevās noskaidrot pirmajam Eiropā un pasaulē, bet tas jau ir cits stāsts.
Par ornitologu nostrādāju 12 gadus. Tad nāca otrā Atmoda, nācās strādāt par mežsargu, pēc tam – par vides inspektoru un sabiedrisko attiecību speciālistu. Toreiz mainījās administrācijas attieksme pret vietējo speciālistu darbu, tika paziņots: ja te kaut ko vajadzēs pētīt, pētniekus izsauks no Zviedrijas kaut nakts laikā. Tāpēc laikā no 1992. gada par Slīteres nacionālo parku nekas daudz Latvijā nebija zināms. Tā jau ir – katras aizsargājamās dabas teritorijas prestižu, atpazīstamību un vēsturi ļoti ietekmē tas, kurš atrodas galvgalī.
Līdz ar Slīteres nacionālā parka izveidošanu mainījās arī veicamās funkcijas un uzdevumi. Rezervātā līdz šim galvenā bija ekosistēmu aizsardzība jeb konservācija un izpēte, tagad ļoti būtisks ir darbs ar sabiedrību. Izglītošana, dabas vērtību izrādīšana un saprātīga tūrisma attīstība. Protams, svarīgs uzdevums paliek dabas norišu fiksācija, apzināšana un izpēte. Nevar aizsargāt, ja nezini aizsargājamo objektu statusu konkrētajos apstākļos un kopējo procesa virzību. Mans mērķis ir ar video un foto palīdzību atspoguļot dzīvnieku daudzveidību Slīteres nacionālajā parkā. Citādi cilvēkiem rodas priekšstats, ka te tikai sēnes, puķes un skaists mežs ar tukšām pludmalēm vien ir. Gribu parādīt, ka te, apslēpti no cilvēku skatiem, noris intensīva dzīve, te ir bagāta dzīvnieku pasaule – Noasa šķirsts, kurā patvērušās dažādas, arī retas sugas. Tāpēc šī teritorija ir tik unikāla un pelna saudzīgu attieksmi.
Par teriologu jeb zvēru pētnieku Slīteres NP strādāju gadus četrus. Mans darbs saistīts ar zīdītāju izpēti, bet cenšos būt vispusīgs, tāpēc sekoju līdzi arī abinieku un rāpuļu populāciju stāvoklim, lai pēc gadiem 100 nav tā, ka par visvienkāršākajām mugurkaulnieku sugām nekas nav zināms, jo savulaik trūcis nozares speciālistu. Tāpēc uzskaitu purva un parastās vardes riesta vietas, meklēju gludenās čūskas un lielo tritonu atradnes. Veicu briežu dzimtas dzīvnieku ietekmes novērtēšanu uz mežaudzēm Bažu purva degumā, alu racēju monitoringu, plēsīgo dzīvnieku barības analīzi – visu neuzskaitīšu. Pagaidām interesantākais atklājums par alu dzīvnieku dzīvi – mīts, ka lapsas, āpši un jenotsuņi nesatiek. Un kā vēl satiek!
Mani pārsteidz tas, ka nacionālajos parkos, īpaši aizsargājamajās zonās ir atļautas medības…
Tas ir mantojums no padomju laikiem. Taču bez dzīvnieku skaita regulēšanas pasākumiem arī neiztikt. Dzīvnieki ātri saprot, ka ir vietas, kur tos neaiztiek, un sakoncentrējas tur. Tas savukārt draud ar vides degradāciju. Protams, mednieki grib trofejas un piedzīvojumus. Bet ne jau īpaši aizsargājamā teritorijā… Te dzīvniekus būtu jāmedī tikai galējas nepieciešamības, ne izpriecu dēļ. Man šķiet jocīgi, ka tur, kur tantiņai aizliegts iet sēņot, vairākas reizes gadā drīkst iet bars veču, turklāt dzīvniekiem tik grūtajā ziemas periodā. Un tas tikai tādēļ, lai bariņš vīru izklaidētos un gūtu adrenalīnu. Normāli attīstītā valstī iespējai medīt prieka pēc nacionālajā parkā vajadzētu būt ļoti dārgam pasākumam.
Tu esi mednieks?
Es ilgi esmu bijis mednieks, gadus divdesmit. Bet cik ilgi var šaut? Cilvēks taču mainās, un arī toreiz mani ilgi pierunāja, līdz iestājos medniekos. Tagad jau vairāk nekā piecus gadus nemedīju. Medības man patika, turklāt man bija liela ģimene un maza alga – laikam 3,5-5 dolāri, kas tikai rubļos izskatījās liela. Bija gaļas krīze, un es biju tikai gaļas mednieks. Man liekas perversi nogalināt dzīvnieku tikai ragu vai zobu dēļ. Medīju arī kažokzvērus un pelnīju otro algu, lai varētu strādāt par putnologu. Bet jau toreiz mana attieksme pret dzīvnieku bija kā indiānim – vienmēr, kad piegāju pie nomedītā dzīvnieka, atvainojos. Dievs šo pasauli tā ir iekārtojis, ka mēs cits citu esam spiesti apēst.
Kā tu ej dabā?
Saģērbjos drēbēs, kas neizceļas uz koku fona, kas nešvīkst, īpaši nesmaržo; ilgus gadus mežā devos kā īstens mīkstpēdiņš – basām kājām, bet nu mugura neļauj. Tā var iet klusi un daudz redzēt, jo var pieiet tuvu zvēram. Divi trīs soļi – stop! Lēnām apskaties apkārt. Atkal divi soļi… Reizēm rodas sajūta, ka jāapstājas, tad arī vajag apstāties un pamatīgi izpētīt apkārtni. Intuīcija vai nu ir, vai nav. Liela daļa dzīvnieku ir aktīvi krēslā no rītiem un vakaros, jo šajā laikā dabā neiet cilvēks. Visu vasaras pirmo pusi līdz medību un ogu laikam cilvēku mežā tikpat kā nav, un tad dzīvniekus var sastapt pa dienu. Bet tad, kad mežā sāk sakliegties sēņotāji, zvēri izvēlas krēslas laiku. Nakts dzīvnieki, protams, rosās naktī un dienā iet pie miera.
Dzīvniekus vajag meklēt vietās, kur tie mīt. Jāiet pret vēju, lai zvērs jūs nesaostu. Kad lapsa vai buks sadzird, kā cilvēks brīkšķinās, tie bieži stāv biežņā un palaiž viņu garām. Tajā brīdī, kad tu tā ciešāk paskaties vai sāc taisīties uz fotografēšanu, tad gan viņi laižas lapās. Esmu redzējis, kā dzinējmedību laikā stirnas vienkārši noguļas – un suns paskrien garām! Aļņi zina, ka ir lieli, tāpēc stāv un skatās. Ja dzīvnieki no katra cilvēka vai suņa muktu kilometriem tālu, viņiem neatliktu laika paēst. Kad vasarā stirnām un briežiem degunā ir spindeļu kāpuri, viņi šņaukājas un, šķiet, saož sliktāk. Ir brīži, kad arī dzīvniekiem droši vien sāp galva, tad var pat pabrīnīties, cik viņi ir neuzmanīgi. Galvenais ticēt, ka ieraudzīsi, tad arī ieraudzīsi.
Tu šodien visu dienu gulēji slēpnī. Kādēļ?
Nu jau man jāiet skaitīt maršrutos pārnadžu mēslu kaudzītes. Pēc tām iespējams noteikt zvēru skaitu parkā. Bet līdz aprīļa sākumam notiek ērgļu novērošana. Viņi ziemā barojas ar vilku noplēstiem briežiem un ir viegli piefiksējami. Pie slēpņa novietojam vilku noplēstu maitu, un es fotografēju ērgļus, lai vēlāk nolasītu gredzena numuru. Pēc krāsu kombinācijas un numura var pateikt, kur ērglis apgredzenots. Pērn izdevās pirmo reizi Latvijā nolasīt klinšu ērgļa gredzenu. Viņš bija šķīlies Lapzemē. Negredzenoto ērgļu foto es kolekcionēju, jo, ja ir iespējams pēc ģīmja atšķirt gulbjus, tad ar ērgļiem ir tāpat. Pēdējā laikā ērgļi pie mums sāk parādīties biežāk, un jāizvērtē, kā tas ietekmē vietējo savvaļas vistveidīgo putnu populāciju. Ja Slīterē vienlaikus medī kādi pieci klinšu ērgļi un laiku pa laikam noķer medni vai rubeni, nevar teikt, ka to ietekme nav jūtama. Bet vispirms jābūt pētījumiem, lai varētu problēmu definēt. Aizsargājams putns medī citu aizsargājamu putnu – tā ir problēma, par kuru vēl izvairās runāt. Diemžēl putni neko nezina par aizsardzības statusu, tie dzīvo savu normālo mednieka dzīvi. Parka ornitologs Helmuts Hofmanis domā, ka vilku neapēstās briežu maitas ir labs problēmas risinājums. Es piekrītu, jo paēdis ērglis nemedī. Atšķirībā no Homo.
Šogad kopā ar Helmutu un manu dēlu Miku esam «nolasījuši» vienu jūras ērgli no Igaunijas, vienu – no Šauļu apkārtnes, par vienu klinšu ērgli vēl neesam saņēmuši atbildi. Divu gadu laikā esam fiksējuši sešus gredzenotus jūras ērgļus, divus klinšu ērgļus un varam pateikt, no kurienes viņi atlidojuši. Tā divas nedēļas dienas gaišo laiku man nākas pavadīt, nekustīgi guļot slēpnī pie maitas.
Kādēļ tu pēti jenotsuņu dzīvi?
Es jau stāstīju, ka pirms gadiem 20 nodarbojos ar kažokzvēru medīšanu. Zvēru izsekojot, ir lieliska izdevība iepazīt tā uzvedību, paradumus, jo, kamēr tu par savu medījumu neko nezini, nevari to noķert. Man bija skaista karēļu–somu laika kažokzvēru medībām. Likumsakarīgi, ka mans pirmais pētījums zīdītāju jomā bija par jenotsuņiem. Pagājušā gadsimta 80. gados palīdzēju kādai Maskavas universitātes studentei pētīt jenotsuņus. Pētījums beidzās «nelaimīgi» – es studenti apprecēju.
Man jenotsuns vienmēr šķitis ļoti interesants dzīvnieks, arī problemātisks. Visi jau grib tikai aizsargājamos dzīvniekus pētīt, bet jenotsuņus vai kraukļus uzskata par neinteresantiem, turklāt kaitīgiem dzīvniekiem. Bet tā ir tikai viena puse. Nevar pētīt tikai aizsargājamās sugas, neko nezinot par sugām, no kurām viņi jāsargā. Nesaskatot šīs likumsakarības, nevar izprast, kā aizsargāt. Kaitnieku dzīve ir īpaši sūra un prasa zināmas prāta spējas, citādi viņi neizdzīvotu šajā karā, tāpēc viņi man ir interesanti.
Pagājušā gada pavasarī «adoptēju» jenotsuņu puiku Cukurduksi, jo viņa māte bija gājusi bojā un viens viņš neizdzīvotu. Man kā pētniekam šis laiks deva lielu pieredzi un informāciju, kuru nevienā grāmatā nevar izlasīt. Staigājām pa mežu kā divi jenotsuņi – bez pavadas un sasvilpojoties. Varēju vērot, kā viņš meklē barību, iezīmē robežas, reaģē uz citiem dzīvniekiem. Rēķinājos, ka viņš var pazust jebkurā brīdī. Dabā jenotsuņi pastāvīgu dzīvi sāk četru mēnešu vecumā. Man bija svarīgi, lai viņš justos nepiespiesti. Bet gadu mijā, manas vainas pēc, viņš sabijās no filmētājiem un aizskrēja mežā, Cukurduksis jau nezina, ka es nevaru saost pēdas un viņu atrast. Turklāt, kaut visā Latvijā bija sniegs, šeit viss bija zaļš. Esmu sarakstījis dienasgrāmatu par jenotsuņa attīstību, bet tas atkal ir cits stāsts…
Kā cilvēki sadzīvo ar ierobežojumiem, kas jāievēro īpaši aizsargājamās teritorijās?
Kuram gan patīk ierobežojumi… Lai gan to aizliegumu nav nemaz tik daudz. Visi jau nav vienādi, un krasi saredzama atšķirība starp paaudzēm. Jaunā paaudze izprot to, ka dzīvo izcilā vietā – nacionālajā parkā. Te ir daudz iespēju biznesam, un tas, ka vietējie to neizmanto, ir cits jautājums. Te nav nekāda nomaļā sādža, un jaunie lepojas, ka dzīvo zem Lielā Putnu ceļa, tur, kur satiekas Dižjūra ar Mazjūru. Vislielākie «cietēji» ir lielie zemesgabalu uzpircēji, kuri, zinādami, ka būvēties nevarēs, tomēr iepirkuši zemi aizsargjoslā un gadiem ilgi cerējuši, ka mainīsies likumdošana, lai varētu atgūt iesaldēto naudu. Viņi tad arī sakūda mājsaimnieces, kuras tā īsti nesaprot, kas notiek. Ja plāns izdosies, pašas protestētājas būs spiestas mērot lielu ceļa gabalu apkārt iežogotajiem īpašumiem, kamēr nokļūs pludmalē. Turklāt tie lielākie bļāvēji ir daži, bet viņi protestē tik skaļi, ka rodas sajūta, ka visi tādi.
Padomju laikos šeit bija pierobežas zona, un cilvēki tika apzināti izspiesti no šīs teritorijas, visas lauksaimniecības zemes tika apmežotas ar mazvērtīgām cūku priedēm. Arī tagad te neviens ar lauksaimniecību nenodarbojas – zeme ir liesa, ražas mazas. Mums te, Mazirbē, ir tikai viens zemnieks, un viņš ir vienīgais visā nacionālajā parkā. Jūrā arī iet tikai daži desmiti zvejnieku, zivju bagātība acīm redzami sarūk, un te, šķiet vainojami zvejošanas paradumi, nevis piesārņojums. Ja jaunizraktajos vasarnīcu dīķos vardes «kliedz» un kārtīgam rīdziniekam neļauj gulēt, tajā visā nevar vainot nacionālo parku! (Smejas)
Vispār jau vietējo cilvēku te ir maz, vecie izmirst, bet jaunajiem nav, kur strādāt. Tāpēc vasarnieku te ir vairāk nekā pastāvīgo iedzīvotāju. Šīs teritorijas reālais attīstības ceļš ir atpūta un tūrisms.
Pēc 1. jūnija notiks īpaši aizsargājamo teritoriju pārvaldības reorganizācija. Tu zini, kā tas notiks?
Skaidrs ir tas, ka tā būs reforma, kas nesīs lielas pārmaiņas. Administrācija Siguldā… Man ir grūti iedomāties, kā Slīteres NP darbinieki spēs apsaimniekot aizsargājamās teritorijas Embūtē un Papē ar tik samazinātu degvielas limitu. Bet mēs esam bezspēcīgi, skaidrs, ka optimizācija ir nepieciešama. Svarīgi, lai netiktu vājināta dabas aizsardzības sistēma kopumā, lai netiktu īstenots dažu politiķu un viņu finansētāju sapnis par ierobežojumu atcelšanu šajā jomā. Tas pavērtu lielas iespējas būvēties piekrastē, neievērojot aizsargjoslu, palielināt ciršanas apjomus, jo krīzes apstākļos vienmēr atrodas kāds, kas to vien ir gaidījis, kad ūdens kļūst duļķaināks. Jāseko, kas notiek ar dabas aizsardzību, lai reformu trauksmē kopā ar mazgājamo ūdeni neizlietu arī bērnu.
Anitra Tooma
Publicēts 2009.gada maijā.