Šajā «Vides Vēstu» numurā cildinām pēc Moricsalas nākamo vecāko aizsargājamo teritoriju – Slīteri. Atgādināšu gan, ka 1923. gadā vispirms 1100 hektāru platībā tika nodibināts Slīteres dabas piemineklis, lai saglabātu neskartu īpatnēji bagātīgo mežu pie Zilā kalna kraujas. 1957. gadā nodibināja septiņas reizes lielāko Slīteres rezervātu un teritorijai pievienoja vēl vairāk piekrastes mežu un arī Bažu purvu (7860 hektāru). 1970. un 1977. gadā rezervātu paplašināja līdz 14 882 hektāriem. 2000. gadā Slīteres valsts rezervāts ieguva nacionālā parka statusu, un tas ir daudz pieejamāks ceļotājiem. Īpaši aizsargājamajā jeb rezervāta zonā ir tikai Slīteres, Zviedru meža masīva un Bažu purva teritorijas.
Augusta sākumā pie Slīteres bākas svinēt nacionālā parka 95 gadu jubileju sabrauca tuvi un tāli šīs dabas pērles apbrīnotāji. Entomologs Kristaps Vilks ir pārliecināts – ja Latvijā pastāvētu dabas kanons, Slītere tajā būtu jāieraksta kā pirmā dabas vērtību pērle. Profesors Arvīds Barševskis šurp atbrauca no Daugavpils, lai atgādinātu, ka pavisam nesen – 2001. gadā – tieši Slīterē tika atrasta pasaulē vēl nezināma vaboļu suga Dorcatoma janssoni. Kaut kas tāds mūsdienās parasti notiek Āzijā vai dienvidu salās, nevis labi izpētītajā Eiropā! Tā ka pētniekiem te vēl ir daudz, ko darīt un pētīt, jo Slītere ir īsta sugu paradīze – arī biologiem. Mežzinātnes institūta «Silava» pētnieks Āris Jansons pārsteidza konferences viesus, atklājot, ka Bažu purvā atrasta 487 gadus veca priede, kuras stumbrā redzams, ka pamatīgi degumi te bijuši ne tikai 1992. gadā, bet arī 1845. gadā un 18. gadsimta 60. gados. Zivju pētnieks Didzis Ustups pastāstīja par nu jau acīm redzamo, proti, invazīvā suga apaļais jūras grundulis vairojas ģeometriskā progresijā, tāpēc strauji samazinās plekstu populācijas, jo abas šīs sugas pārtiek no gliemenēm. Turklāt ziemeļu ēdamgliemenes līdz šim labi tika galā ar ūdens piesārņojumu, jo pārtiek no aļģēm, vienšūņiem un baktērijām, tātad pildīja savdabīga dzīvā ltra funkcijas. Tā desmit gados viena iebrucējsuga izmaina sugu sastāvu jūrā. Par to, ka dabiskās pļavas līdz šim Slīterē nav bijušas prioritāte, atgādināja botāniķe Solvita Rūsiņa. Viņa cildināja zilgano seslēriju – reti sastopamu graudzālīti, kas patvērusies apkārtnes kaļķainajos purviņos un pārmitrajās pļavās, – un novēlēja vēl cītīgāk kopt visstraujāk izzūdošo biotopu – dabiskos zālājus. Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Juris Jātnieks, kā jau rakstnieces dēls, vaicāja: «Kāpēc cilvēki brauc uz Slīteri?» un citēja Āriju Elksni: «Jo viņiem «gribas kaut ko no tīra mazliet».»
Jenotsuns Zviedru meža masīva rezervāta zonā
Pašlaik šie zvēri ir mūždien izsalkuši, tie ēd un ēd – gan vaboles, gan mellenes, gan augļus dārzos –, jo gatavojas ziemas snaudai. Tā kā mežacūkas, vilku pamatbarība, Kurzemes ziemeļos gājušas mazumā, jenotsuns pelēčiem ir gards medījums, jo īpaši tāds resnītis kā tagad, rudenī. Jenotsunim atliek vien cerēt, ka tauku slānis to pasargās no nāvīgiem ievainojumiem, bet drošības pēc zvērs arī apčurājas un apkakājas, lai kļūtu pēc iespējas negaršīgāks un izskatītos beigtāks. Diemžēl tas ne vienmēr palīdz.
Pelēkais vilks Tamnītes pļavā
Fotogrāfija īpaša ar to, ka šis vilks bildēts savvaļā no slēpņa, nevis zooloģiskā dārza Kalvenes liālē. Šādi kadri iespējami pēc tam, kad Tamnītes pļavās vairākus gadus notiek biotopu kopšanas talkas – ir aizvākti krūmi un atlīkumots par taisnu grāvi izveidotais strauts –, tāpēc šī vieta kļuvusi vēl iecienītāka dažādu zvēru acīs. Dažas dienas vēlāk Vilnis Skuja te nofotografēja lūsi. Tā kā uz atjaunoto pļavu nāk ganīties dažādi zālēdāji un skraida peļuki, šī vieta kļūst interesanta arī to medniekiem.
Visas Slīteres dabas pērles skatiet žurnāla pdf formātā te!