Tur, pašā Ziemeļkurzemes galā, kur rudeņos arvien pūš sūri Kolkasraga vēji un pavasaros katru gadu atkal no jauna uzzied silpurenes, stāv Slīteres nacionālais parks. Šogad tam aprit deviņdesmit gadu. Tieši tik daudz laika ir pagājis kopš tālā 1923. gada, kad oficiālajā laikrakstā «Valdības Vēstnesis» tika publicēta ziņa par Šlīteres dabas pieminekļa nodibināšanu. Vēlāk to pārdēvēja par rezervātu, pēc tam – par nacionālo parku. Šurpu turpu ir grozītas tā robežas un platības, taču, neskatoties uz daudzajām pārmaiņām, ko Slītere gadu gaitā piedzīvojusi, tā joprojām ir un paliek viena no skaistākajām vietām mūsu valstī. Kanoniska Latvijas dabas daudzveidības vērtība. Unikāla kultūrvēsturiskā mantojuma teritorija. Tāda patiešām īsta iedvesmas zeme, kā to ne viens vien dažādos laikos ir teicis un kā to arī es pats esmu rakstījis savā Slīterē piedzīvoto notikumu dienasgrāmatā, kuras fragmentus varat lasīt parakstos zem bildēm.
Mūsdienās mēs lietojam nosaukumu «Slīteres nacionālais parks», bet senāk tas bija dabas piemineklis. Piemineklis! Ikkatru reizi, kad es stāvu Kolkasraga smilšu sēres galā vai uzkāpju bākā Zilo kalnu kraujas malā, aizdomājos, cik pārsteidzoši precīzi, gluži vai burtiski, dabas pieminekļa vārds Slīterei piestāvētu mūsdienās. Visīstākais dabas piemineklis, kas sevī slēpj tādas dabas daudzveidības un arī cilvēka radītas vērtības, ko citviet neatradīsi. Vai ļaudis, kuri toreiz – pirms deviņdesmit gadiem – šai vietai deva tādu vārdu, varēja to nojaust?
Heinriha Morica Vilkomma ceļojums
Vēl ilgi pirms Šlīteres dabas pieminekļa izveidošanas, kādā 1871. gada jūlija dienā, Dundagas pusē ieradās tolaik Tartu Universitātes Botāniskajā dārzā strādājošais vācu botāniķis Heinrihs Morics Vilkomms (Heinrich Moritz Willkomm), kurš bija atbraucis uz Kurzemi, lai tuvāk iepazītu šejienes pirmatnīgos, cilvēka vēl mazskartos mežus. Gadu vēlāk viņš savas ceļojuma piezīmes apkopoja grāmatā1, kur atrodamas varbūt senākās pierakstītās liecības par Slīteres nacionālā parka dabas daudzveidības noslēpumiem. Jāprot tikai ieskatīties, kas slēpjas aiz rindiņām vācu valodas vecajā rakstībā! Atveru grāmatu un lasu, ka lejpus Slīteres Zilajiem kalniem, grūti pieejamajā Undžavā, tolaik vēl esot bijis īsts pirmatnējs mežs. Visu iespējamo sugu koki visdažādākajā vecumā – no tik tikko augt sākušiem kociņiem līdz patiešām vareniem milžiem, kas izpletuši savus zarus pāri visam, ko mežā iespējams atrast. Krustām šķērsām neskaitāmas kritalas un sausokņi, apauguši zaļām sūnām un ķērpjiem – neiespējami pārvietoties zirga mugurā. Jālec zemē un tālāk jāiet kājām, laipojot no viena ciņa uz otru…
Droši vien tas izklausīsies gluži neticami, bet vietām arī mūsdienās Undžavas mežs joprojām nav zaudējis ne nieka no tām šķietami haotiskajām, taču nepārprotami dabiskajām īpašībām, par kurām pirms vairāk nekā 140 gadiem rakstīja H. M. Vilkomms. Tikpat labi tas varēja būt vakar, kad viņš te staigāja un visu redzēto pierakstīja. Mežam tas tāds nieks vien ir – tikai viena koku paaudze. Tā ir arī galvenā atšķirība – tie jauniņie oši, kas H. M. Vilkomma laikā sniedzās knapi cilvēka augstumā, savā mūžā pieredzējuši ne tikai Latvijas valsts, bet arī Šlīteres dabas pieminekļa nodibināšanu, tagad ir kļuvuši par milzu kokiem. Nāks stiprāks vējš, un varbūt kāds no šiem milžiem dos vietu atkal citai – jaunai koku paaudzei. Tāds ir dabiska, dzīvības daudzveidības pārpilna meža ritums. Tikai laika skala tam ir cita, atšķirīga no mūsējās.
Dabas piemineklis – tas ir mūža mežs2
Varbūt iedvesmojušies no H. M. Vilkomma ceļojuma apraksta, Slīteri vēlāk apmeklēja visdažādākie dabaspētnieki, un 1920. gadā Izglītības ministrijas mēnešrakstā botāniķis Nikolajs Malta ar pārliecību varēja rakstīt, ka Zilie kalni jau tolaik ir labi izpētīts apgabals. Divas vēlāk savā ziņā par Slīteres nacionālā parka simboliem kļuvušās augu sugas – Baltijas efeja un parastā īve, kas tolaik gan plašāk bija pazīstama ar platpaegļa vārdu, – jau 20. gadsimta 20. gados bija izzūdošas un apdraudētas. Pārāk skaisti ir šie augi, lai varētu atturēties un nekrist kārdinājumā nolauzt kaut mazmazītiņu zariņu, par spīti tam, ka «īve jau agrāk ņemta likuma aizsardzībā, izsludinot par katru nolauztu īves zaru 15 rubļus soda naudas»2. Tādēļ N. Malta savās 1920. gada ekskursiju piezīmēs ieskicēja pavisam konkrētas ieceres par aizsargājamas mežu teritorijas izveidošanu: «Ir nepieciešami vajadzīgs, lai meža gabals, kur atrodas efejas, tiktu atstāts neaizskarts. Novelkot šī gabala robežas, vajadzētu censties ieslēgt viņā arī vairākas īves augtenes. Tas būtu pirmais solis uz to, lai šie abi augi tiktu paglābti no bojā iešanas, lai tiktu uzglabāti nākamām paaudzēm kā dzīvi pieminekļi.»
Jādomā, ka pamazām ideja par aizsargājamas dabas teritorijas izveidi nostiprinājās un ieguva aizvien skaidrākas aprises, jo turpmākajos divos gados Slīterē ieradās meža taksatori un veica nepieciešamos priekšdarbus, lai 1923. gadā beidzot varētu o ciāli nodibināt Šlīteres dabas pieminekli. Daudzviet literatūrā es atrodu, ka par Slīteres nacionālā parka pirmsākumu ir norādīts 1921. gads, taču īsti pareizi tas nav, jo vēl 1922. gadā šeit strādāja mežkopji, lai sagatavotu izvēlētā dabas pieminekļa projektu, kā to Mežsaimniecības rakstu krājuma 1. sējumā ir norādījis mežkopis Rūdolfs Markuss. Varbūt tas nemaz nav tik būtiski, svarīgi, ka toreiz cilvēki apzinājās šīs teritorijas izcilo vērtību un strādāja, lai mums šodien būtu iespēja skatīt Slīteres dabas daudzveidību.
«Piemineklis, un pie tam vēl dabas piemineklis? Ko tas nozīmē? Gluži vienkārši – atmērīts mežs ap 4 kilometri garumā un 2 platumā, un šis mežs atstāts pilnīgi savam liktenim, lai redzētu, kas ar mežu notiek, ja cilvēks tam nepieliek roku,» – tā 1937. gadā rakstīja Latvijas apceļotājs Vilis Veldre3. «Tikai nevajag domāt, ka dabas piemineklis ierīkots vienīgi mežkopju patikai un dabas mīļotāju iepriecināšanai… Piemineklim liela nozīme mūsu mežkopībā, jo te mežkopji var pētīt savvaļas mežu, kā tas aug, attīstās, aizsargājas pret kaitēkļiem un pret slimībām.» Ko te vēl piebilst – pavisam vienkāršā ceļotāja aprakstā sniegts ikvienam viegli saprotams dabas rezervāta būtības izklāsts.
Slīteres dabas daudzveidība
Kādreizējais Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis, apmeklējot Slīteri, ir teicis, ka «Zilie kalni ir viena no visskaistākajām vietām Latvijā». Tam var tikai piekrist. Grūti iedomāties vēl kādu citu vietu mūsu zemē, kur salīdzinoši kompaktā teritorijā būtu iespējams ieraudzīt tik krasi atšķirīgas dabas vērtības. Ieejam ziemeļnieciski skarbajos Bažu purva apkārtnes mežos, un mūsu priekšā ir Sibīrijas elementiem pārpilns mežs – ar medņiem, rubeņiem, uzziedējušu vaivariņu smaržām un nesteidzīgiem aļņa soļiem tepat aiz sīko priedīšu biezokņa. Ja laimējas, var sastapt pat tālu viesi no dziļiem ziemeļiem – balto pūci. Kad nokāpjam 10 km attālajā Zilo kalnu kraujā, nokļūstam gluži kā tveicīgā tropisko mežu pasaulē – visapkārt papardes, sūnu kažokos ieauguši milzu oši un nebeidzamas, skanīgas putnu dziesmas. Ja paveicas, meža dziļumā var pamanīt dienvidniecisko platpaegli. No Slīteres bākas skatienam paveras plašs, kailcirtēm necaurumots un tāds ziemeļkurzemnieciski strīpains mežs – no bākas piekājes līdz pat jūras malai, no austrumiem līdz pat rietumiem. Viens no Latvijā lielākajiem vienlaidus meža masīviem. No bākas skatoties, šī zaļā meža jūra var šķist vienmuļi vienveidīga, taču patiesībā tā slēpj turpat vai visus Latvijas meža tipus. Mežs ir viena no Slīteres lielākajām bagātībām. Bet aiz mežiem ir Slīteres zvejniekciemi ar sausām pļavām, parkšķošiem, sarkanspārnainiem siseņiem un koši dzelteni ziedošiem laimiņiem. Dabas daudzveidības pamatā ir Slīteres vēsture – gan tas, kā jūra savulaik šo zemi ir veidojusi, gan tas, kā cilvēki – kādreizējā rezervāta darbinieki, zvejniekciemu iedzīvotāji, padomju armijas karavīri – pēc tam te ir saimniekojuši.
Slītere ir tik ļoti daudzveidīga, ka grūti uzreiz nosaukt tikai dažus tai visraksturīgākos simbolus. Šķiet, ka diviem mums jau zināmajiem – īvei un efejai – ir bijusi īpaša nozīme Slīteres kā aizsargājamas dabas teritorijas izveidošanas laikā. Ja man vajadzētu uzskaitīt vēl citas svarīgākās lietas, kas raksturotu Slīteri, es teiktu – jūras krasts lībiešu karoga krāsās, ziemeļu lietusmeži bākas piekājē, zemes strēle starp uguni un ūdeni un visbeidzot mežašķūnītis Undžavas malā.
Jūras krasts lībiešu karoga krāsās
Neapšaubāmi viena no atpazīstamākajām Slīteres nacionālā parka vietām un vienlaikus tā simboliska vērtība ir Kolkasrags. Vieta, kuru gadu no gada apmeklē aizvien vairāk ceļotāju. Hmm, nez vai kāds ir aizdomājies, ka resnākās, tepat taciņas malā augošās priedes pārsniedz jau 200 gadu slieksni un ir šeit zaļojušas jau tad, kad pirms vairāk nekā 140 gadiem pa šo pašu taciņu varbūt ir gājis viens no pirmajiem Slīteres apceļotājiem – H. M. Vilkomms?
Kolkasrags ir mūžam mainīga vieta. Vienubrīd tas ir ieņēmis smailas, vairāksimtu metru garas smilšu sēres izskatu, citreiz to par ragu ir grūti pat nosaukt, jo viļņi krasta līniju pie vecās bākas drupām ir noslīpējuši gluži vai apaļu. Un vētras laikā te sitas krustviļņi – vējš dzen viļņus no līča un dižjūras, līdz raga galā tie satiekas. Var tikai nobrīnīties, cik daudzveidīga šeit spēj būt jūra – gan lēnīgi mierīga, gan baltām šļakatām trakojoša. Vienā raga pusē var saskatīt gar apvāršņa līniju aizpeldošu kuģu siluetus, un tajā pašā laikā turpat otrpus ragam jūra vārās pienbaltas miglas garaiņos. Jūrmalai šeit ir lībiešu karoga krāsas – jūras mākoņzilais, liedaga smilšu baltais un meža mūžam zaļais tonis. Un nav ne nieka no pilsētnieciskās uzbāzības. Ja kādā brīdī esi pusceļā starp Kolku un Vaidi, paskaties uz vienu un otru pusi – ne viena paša cilvēka.
Kolkasrags, jo īpaši pavasaros, ir vislabākā vieta putnu vērošanai visā Austrumeiropā. Tas tāpēc, ka uz ziemeļiem ceļojošie gājputni, sekojot jūras krasta līnijai, nonāk Kolkasraga tā sauktajā pudeles kaklā. Tālu selgā iet mazas lielo alku strīpiņas, tepat tuvāk aizlido lielās gauras, tieši pāri galvai baložu bariņi un vārda vistiešākajā nozīmē – visdažādāko sīkputnu straume. Kolkas jūrmala ir vieta, kur vienlaikus var klausīties dzērvju klaigas kaut kur tālu aiz meža sienas no vienas puses un kākauļu «smiešanos», kas sajaucas ar sudrabkaiju sasaukšanos, jūrā no otras puses.
Ziemeļu lietusmeži bākas piekājē
Platlapju mežiem klātā Zilo kalnu nogāze un tās augšmalā stāvošā Slīteres bāka ir otra atpazīstamības ziņā populārākā nacionālā parka vieta. Senākos ceļotāju aprakstos Zilie kalni ir salīdzināti gan ar Eiropā plaši zināmo Belovežu, gan ar Alpu nogāzēm un gravām, tikai mazākā mērogā. Pārsteigumu vieta, jo kas gan to būtu domājis, ka lietusmežu noskaņa varētu būt atrodama Latvijā. Šī ir vecākā nacionālā parka daļa – kādreizējais dabas piemineklis, varētu pat teikt – Slīteres sirds, ar ko ir saistīta liela daļa no Slīterei unikālajām dabas vērtībām. Tās ir augu, dzīvnieku, sēņu sugas, kam citviet dažādu iemeslu dēļ vairs nav atrodami piemēroti dzīves apstākļi. Jāsaka, te ir mājvieta lielai daļai Sarkanās grāmatas sugu.
Slīteres bākā izkārtotajos, ikvienam apskatāmajos izstāžu materiālos var iepazīt daudzveidīgo šīspuses dabu un kultūrvēsturi. Skaidrā laikā te var mēģināt pāri jūrai ieraudzīt Sāmsalu Igaunijas pusē. Hmm, varbūt tieši tāpēc lībiešu apdzīvoto krastu un šo Slīteres bāku pagājušajā gadā apciemoja kaimiņvalsts prezidents Tomass Hendriks Ilvess?
Zemes strēle starp uguni un ūdeni
Pirms divdesmit viena gada Bažu purvu un tā apkārtnes mežus 3300 ha platībā savā varā pilnībā pārņēma uguns. Pārskatāmā pagātnē tas ir bijis viens no lielākajiem ugunsgrēkiem Latvijā. Tādēļ es Slīteri saucu arī par zemes strēli starp uguni un ūdeni, starp jūru un kādreizējo Bažu purva ugunsgrēka vietu. Degšana ir daudzveidīga un dabiska priežu meža dzīves cikla sastāvdaļa, tā atņem dzīvību vieniem un dāvā to citiem. Gan rakstiskās liecības, sākot jau ar H. M. Vilkomma ceļojuma aprakstiem, gan dabā atrodamās daudzās deguma rētas uz veco priežu stumbriem liecina, ka Slīterē ik pa laikam kaut kur vienmēr kaut kas ir dedzis. Bet tagad ir pagājis divdesmit viens gads kopš pēdējā lielākā deguma. Izdegušajos kangaros atjaunojušās bagātīgas priežu jaunaudzes. Uz atmirušās koksnes dzīvo īpašas – dabisko meža biotopu – sugas. Ja kādreiz Kolkasragā uz meža taciņas pēc saulrieta redzi, ka pretī lēniem soļiem nāk aptuveni sešus centimetrus liela tumšbrūna vabole gariem taustekļiem, zini – tas ir lielais dižkoksngrauzis. Lielākā Latvijas vabole. Un audzis dižkoksngrauzis, visticamāk, Bažu purvā uguns savulaik paņemtajos kokos.
Mežašķūnītis Undžavas malā
Slītere ir ļoti bagāta daudzveidīgiem vietvārdiem. Gandrīz vai katram kangaram, gravai vai citai dabā atpazīstamai vietai ir dots savs vārds. Piemēram, Bažu purvu no viena gala līdz otram šķērso Viškangars, bet tā dienviddaļā ir Bažkangars. Zilo kalnu piekājē atrodas Dāvidpļava, netālu no tās – Magdalēnas grava. Interesanti un savdabīgi vārdi. Tie liecina par to, ka cilvēki šeit izsenis ir dzīvojuši tuvā saskarsmē ar dabu. Daudzviet dabas vērtības ir tieši saistītas nevis ar netraucētiem dabiskajiem procesiem kā, piemēram, kādreizējā Šlīteres dabas pieminekļa teritorijā, bet gan koncentrējas tuvāk cilvēkam.
Par Slīteres zvejniekciemiem un to izcilo kultūrvēsturisko mantojumu būtu jāraksta atsevišķi, taču šeit gribētos īpaši akcentēt to, kas atrodams nostāk no mūsu ikdienas gaitām. Kādā janvāra dienā es slēpoju dziļi mežā, un pēkšņi manā priekšā iznira cilvēku aizmirsta ēka – laika zoba skarts un nu jau sabrūkošs šķūnītis. Senāk te meža vidū bija neliela pļaviņa, kur pļauts un vākts siens. Piekrastes trūcīgajā ainavā katra tāda maza meža pļaviņa savulaik bijusi liela vērtība. Tagad te apkārt plešas viens vienīgs mežs. Vien atsevišķi milzu melnalkšņi, kas, līdzīgi kā laukmalu ozoli, izstiepuši savus resnos zarus uz visām debespusēm, uzskatāmi liecina, ka agrāk te ir bijis daudz skrajāks. Viens melnalksnis ir īpašs – tas sasniedzis 2,81 m apkārtmēru, kas nozīmē – dižkoks. Varbūt vajadzētu tam dot vārdu?
Piedalies Slīteres dzīvē!
Šogad, kad Slīteres nacionālajam parkam aprit devītā desmitgade, piedalies arī tu Slīteres dzīvē – Ceļotāju dienās jūnija sākumā, Kukaiņu naktī jūlija beigās vai jebkurā citā šīspuses notikumā. Iepazīsti Slīteres dabas bagātības, iemūžini šeit Ziemeļkurzemē piedzīvotos notikumus un piedalies fotokonkursā par Slīteri. Ja tev zināms kāds īpašs stāsts par Slīteres dabu, vēsturi vai cilvēkiem, dalies savās zināšanās par to ar Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās pārvaldes darbiniekiem. Pārliecinies pats, ka Slītere patiešām ir iedvesmas zeme!
Daži raksta sagatavošanā izmantotie literatūras avoti:
1 Willkomm H. M. Streifzüge durch die Baltischen Prowinzen. Dorpat, W. Glägers Verlag. 1872.
2 Malta N. Ekskursiju atmiņas. Izglītības ministrijas mēnešraksts. 1921.
3 Veldre V. Ceļi un cilvēki. Rīga, Zemnieka domas. 1937.
Kristaps Vilks
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2013