Katrs ir pamanījis, ka koksne ar laiku kļūst trauslāka un zaudē elastību. Ja to neskartu mitrums, šis process varētu būt teju mūžīgs, jo pati no sevis koksne nebojājas. To var sadalīt pirmelementos vai nu sadedzinot vai arī, ja kāds to apēd. Nevar noliegt, ka populārākie koka māju bojātāji ir dažādu sugu kukaiņu kāpuri un sēnes. Kaut gan te neiztikt bez cilvēka palīdzīgās rokas, kas procesu var krietni paātrināt, jo daudz vieglāk ir nepieļaut sēnes ievākšanos jūsu mājā nekā to apkarot. Kaut gan arī tas nav bezcerīgi. Viss atkarīgs no mājas kvalitātes un tā, cik ilgi tā bijusi pamesta likteņa, sēņu un kukaiņu varā.
Ir cietās un mīkstās koksnes. Pie pirmajām pieder dažādas lapu koku sugas kāozols un bērzs, savukārt pie otrajām pieder skuju koki, kas savstarpēji var būt diezgan atšķirīgi. Koksnes augšanas process abiem veidiem principā ir līdzīgs: pavasarī koksnes pieaugums ir ļoti straujš. Tuvojoties rudenim augšana palēlinās un ziemā apstājas pavisam. tā veidojas gadskārtu gredzens, kas sākumā ir plats, mīksts un gaišs, bet vēlāk kļūst šaurs ciets un tumšs. No šo gredzenu blīvuma ir atkarīga arī koksnes mehāniskā stiprība un noturība pret kokgraužiem un trupēm.
Visvairāk Latvijā koka ēkās izmantotā koksne ir priede un egle. Turklāt priede drīzāk sāk bijāties no baļķa ārpuses, egle – no iekšpuses. Savstarpēji tās atšķiras arī pēc garšas un krāsas. Priede ir tumšāka un sīvāka ar izteiktu kodolkoksni, bet egle maigāka, gaišāka un viscaur vienāda. Koksne satur 40-50% celulozes, kas ir galvenais dažādu ēdāju iztikas avots. Lai koks būtu ēšanai piemērots, ir nepieciešami vairāki priekšnotikumi: mitrums zem 20% un vairāk, gaisa mitrums 80-85%, gaiss(ūdenī koks nepūst un tajā nedzīvo kukaiņi), temperatūra no +5 – 30°C.
Koksnes sēnes
Visnekaitīgākais no mikroorganismiem, kas patērē koksnes celulozi ir zilējums jeb zilais pelējums (Aureobasidum sp.). Tas jebkuru neapstrādātu koka virsmu mitros āra apstākļos iekrāso ierasti pelēku un ar laiki iegūst šobrīd tik aktuālo dēdējuma efektu, reljefā izceļot cietākās gadskārtu daļas. Uz krāsotām virsmām šīs sēnes iespaidā var veidoties tumši punktiņi.
Daudz lielākas prasības pret apkārtējo vidi ir īstajām mājas sēnēm (Serpula lacrymans, Merulius lacrymans), kuras sporas atrodas visur, taču attīstās tikai tad, ja koksnes mitrums ir 20-55%. Temperatūra vēlama no +3 – 25 °C. Optimālā režīmā – pie 30-40% koksnes mitruma in +21 °C, sēne aug ar ātrumu 4-5 mm dienā. Funkcionējošā pirtī šīs sēnes neaug, ja vien pirts regulāri tiek kurināta un labi vēdināta. Bet, ja parādījies sēnes augļķermenis, tad ir skaidrs, ka sēne ir izpletusies un jūtas gana droša, lai parādītos atklātībā. Tas ir plakans, staipīgs plācenis, kas izplešas pa koka virsmu un izplata mazas brūni sarkanas sporas. Saskarē ar šo radību koksne saplaisā rūtīs un kļūst tumši brūna kā pārogļojusies. Bieži bijājuma izplatību ierobežo koksnes kapilārās uzsūkšanas spējas. Sēne var apstāties metra augstumā no grīdas, jo tur koksne vairs nav pietiekami mitra. Īpaši neganti īpatņi veido garus baltus micēlija diegus, lai transportētu mitrumu uz nepietiekami mitrajām koksnes daļām. Šīs sēnes latīniskais nosaukums Merulius lacrymans norāda, ka tā asaro un tādejādi pati sev rada mitrumu.
Lai apkarotu šo sēni, vispirms jānovāc redzamās daļas kopā ar veselo koksni. Jāiztīra arī grīdas aizbērums, kur visticamāk varētu būt arī pats bojājuma perēklis. Bojātā koksne tūlīt jāsadedzina un grīdas aizbērums jāaizvāc pēc iespējas tālāk no cilvēku apdzīvotām vietām. Pēc bojājumu novēršanas labotās vietas jāuztur sausas un labi vēdinātas.
Pārējās sēnes iedalās pēc prasībām pret mitrumu un gaisa temperatūru. Tā piemēram pagrabu sēne (Ciophora puteana) it labi jūtas 50-60% mitrumā, bet labi panes temperatūru no 0 – +35 °C. Atšķirībā no īstās mājas sēnes pārējās ir samērā nekaitīgas un izzudīs līdz ar lieko mitrumu. Kad prātojat par moderno materiālu pielietošanu būvniecībā, nepiemirstiet, ka neelpojošu materiālu lietošana koka celtnēs var ievērojami veicināt dažādu mikroorganismu vairošanos.
Ķirmju nāves “pulkstenis”
Rokrokā ar koksnes sēnēm strādā arī kokgrauži, kuriem arī nepieciešams paaugstināts koksnes mitrums. Kokgrauzis (Hylotrupes bajulus) izvēlas mīkstu, mitru un siltu koksni. Pēc tam, kad mātīte koksnes spraugās izdējusi oliņas, attīstās 2-3 cm gari kāpuri, kas graužas uz priekšu un veido ejas apmēram 5 mm diametrā. Ziemā tie guļ, bet pavasarī atsāk ēšanu. Ēkas siltākās daļas parasti ir jumta konstrukcijas bēniņos. Šeit kukaiņu bojājumi ir sastopami visbiežāk. Atkarībā no apstākļiem kokgrauža kāpuri var nodzīvot koksnē no 3 līdz 10 gadiem. Visbeidzot tie iekūņojas tuvu koksnes virskārtai un pārvēršas par vabolēm. Iestājoties siltam laikam tās izgrauž 3x6mm atveri un dodas satikt partneri, lai pēcāk koksnē iedētu jaunas postītāju oliņas.
Ja vēlaties pārliecināties par kukaiņu esamību koka konstrukcijās, pielieciet ausi pie baļķa un jūs dzirdēsiet žoķļu skripstoņu. Ķirmji ēdot koksni izdod raksturīgo tikšķošo skaņu, ko sauc arī par “nāves pulksteni”. vēl par kukaiņu klātbūtni jūsu mājā liecina lidatveres un kāpuru izkārnījumi: gaiši dzeltens koka pulveris, kas sakrājas glītās piramīdiņās. Iedurot ar naža asmeni koksnes šķiedras virzienā, var viegli atklāt kukaiņu ejas, jo kāpuri atstāj neskartu tikai plānu koksnes virsējo kārtiņu.
Mizgrauzis (Callidium violaceum) ir daudz nekaitīgāks kukainis, jo dzīvo nemizotā koksnē un veido plakanas 4×6 mm platas ejas un zem mizas ražo lielu daudzumu urbuma miltu. Bojāta tiek aplieva un kāpura augšanas periods ir pāris gadu. Kāpurs iekūņojas mizas slānī un vabole izlidošanai veido 3×6 mm lielu atveri.
Vēl mitrāku un siltāku dzīvi mīlošās ķirmju sugas (Anobium stratium un Hadrobregmus pertinax) labprāt mīt koksnē, kuras relatīvais mitrums pārsniedz 50%. Bojājumiem labvēlīgi apstākļi veidojas, ja koksnes temperatūra pārsniedz +23 °C. Šie kukaiņi dzīvo visos koksne veidos un nesmādē arī kaulu jeb galdnieku līmi, bet reti spēj apdraudēt pamat konstrukcijas. Darba gaitā tie veido mazus caurumiņus 1.5 mm diametrā. Šie mazie caurumiņi jau ir kļuvuši par atdarināšanas objektiem, jo netieši liecina par mēbeles “īstumu”.
Skudru pūznis istabā
Jūtīgs punkts ir grīdas dēļi un citas koka daļas, kas atrodas kontaktā ar zemes mitrumu. Vislabākā aizsardzības metode ir gaisa apmaiņas uzlabošana. Pārbaudiet arī visas vietas, kur varētu veidoties kondensāts, saskaroties siltam un mitram gaisam ar aukstām virsmām.
Ķirmju un trupju bojātās koka konstrukcijās nereti mēdz ieviesties skudras. Piemēram blāvā skudra (Camponotus herculeanus). Šie kukaiņi nebarojas ar koksni, bet tikai tajā dzīvo un sagādā neērtības citiem mājas iemītniekiem. Ja izdodas dabūt prom pūzni ar karalieni, prom būs arī visas pārējās skudras. Visa šo radību daudzveidība patiesībā ir sanitāri, kas rūpējas par novārtā pamestu vai slikti uzturētu ēku likvidēšanu.
Rūpējieties par savām koka ēkām un tad koka ēdājiem tur nebūs ko darīt. Protams, vienmēr jau paliek iespēja ēkas iznīcināt ātrāk nekā to spētu visi kaitēkļi kopā ņemti. nepieļaujiet, ka kukaiņu un trupes bojājumi izraisītu paniskus nojaukšanas darbus, baidoties no postījumu tālākas izplatības vai nepietiekamas koksnes stiprības. Bieži vien eksperta apskates laikā izrādās, ka bojājumi nebūt nav tik bīstami, kā sākumā izskatījies, jo visai bieži ir iespējams ilgnoturīgi salabot kukaiņu vai trupes izraisītos bojājumus.
Edgars Raitums
Publicēts 2003.gada novembrī.