Ir vasaras sākums, un dabā tas saistīts ar jaunas paaudzes nākšanu pasaulē. Putnēni vēl tikai šķiļas no olām, bet lielākā daļa zvēru mazuļu jau ir piedzimuši. Un visi, protams, grib ēst! Zaķēni, alnēni, stirnēni un visi pārējie zālēdāju pēcnācēji bez mātes piena sāk pagaršot jaunās, mīkstās zālaugu lapiņas, bet lapsu, jenotsuņu, lūšu un citu gaļēdāju mammām jāēd gan pašām, lai pietiekamā daudzumā spētu «saražot» pienu saviem bērniem, gan arī jāsāk mazuļus radināt pie to dabiskās pārtikas – gaļas. Tā pilnā sparā darbojas sensenais Mātes Dabas likums: izdzīvo spēcīgākie, izturīgākie, gudrākie, kas dzīvnieku pasaulē nozīmē – ar dabiskiem instinktiem labāk apveltītie –, kā arī vienkārši veiksmīgākie. Tā tas ir tagad, un tā tas bijis jau pirms simtiem paaudžu: lai izdzīvotu lapsēns, viņa mātei ir jāiet medīt zaķēnus un stirnēnus, jāēd putnēni utt. Dabiskā aprite!
Bet kā šajā savvaļas dabas pasaulē iekļaujas cilvēks? Arī kā dabas daļa, it kā… Tomēr mūsdienu cilvēks no dabas ir ļoti attālinājies – gan savā izpratnē, gan attieksmē pret to. Katru gadu simtiem zaķēnu un stirnēnu tiek sapļauti pļavās, kur, dabiska instinkta vadīti, nekustīgi guļ un gaida atnākam savu mammu, tos saplosa nepieskatīti suņi, jo mazuļi vēl ir pārāk mazi, lai spētu no tiem aizbēgt… Un cik daudz dažādu dzīvnieku iet bojā uz autoceļiem vai dedzinot kūlu… Katru gadu ir sava daļa dzīvnieku un putnu mazuļu, kurus cilvēks, pats to nemaz nenojaušot, arī atņem dabai – vēloties tos gluži nepamatoti glābt. Uz kopējā fona tā, protams, ir pavisam neliela daļiņa, bet tomēr…
Labāk glābies pats
No zīdītājiem mežacūkas ir pirmās, kas jau agri pavasarī – aprīlī, maija sākumā – laiž pasaulē mazuļus. Kas ir, tas ir, bet mežacūku mammas savus strīpainos un skaļos mazuļus mēdz aizstāvēt! Arī no cilvēka! Tā ka tie sivēni, kuri nokļūst pie cilvēkiem, parasti ir suņu noķerti. Bet vientuļam meža pastaigu mīļotājam, satiekot vai tikai sadzirdot mežacūkas ģimeni, prātīgāk būtu dot tai ceļu.
Maija sākumā dzimst arī aļņu mazuļi – viens vai divi alnēni, kuru māte arī spēj savus bērnus aizsargāt no plēsējiem. No pieredzējušas, gādīgas aļņu mātes, kurai līdzās ir pāris dienu vecs mazulis, arī vajadzētu uzmanīties. Jāsaka gan – alniene, kuras bērns ir jau nedēļu vai divas nedēļas vecs un labi var sekot savai mātei, izdzirdusi tuvojamies cilvēku, pati ātri dodas prom.
Klusi guļ un gaida māti
Staltbriežu mazuļi dzimst nedaudz vēlāk – sākot no maija vidus. Mazliet vēlāk – maija beigās un jūnija sākumā – pasaulē nāk arī stirnēni. Gan briedēni, gan stirnēni ir koši raibi – brūni ar baltiem plankumiem; atšķirt tos var tikai pēc izmēra – stirnēni, protams, ir mazāki. Ne briežumāte, ne stirna nespēj aizstāvēt savus bērnus no vilka, lūša, suņa vai cilvēka. Labāk ir izglābties mātei, kura varēs gādāt pēcnācējus citugad, nevis aiziet bojā, aizstāvot mazuļus, kuri vienalga ir lemti nāvei bez mātes piena. Tāpēc dabā tā ir iekārtots, ka vairākas dienas lielāko daļu laika šie mazuļi pavada vieni paši, pilnīgi nekustīgi guļot, lai nenodotu savu klātbūtni, un gaidot mammu. Tā atnāks pie viņiem un pabaros tad, kad tas būs droši. Ja stirnu māte, esot kopā ar stirnēnu, sajūt briesmas, tā ātri metas bēgt, bet mazulis ātri noguļas zemē un sastingst. Šādos brīžos, ja trauksmes iemesls bijis cilvēks, situācija bieži vien tiek nepareizi izprasta. Cilvēks domā, ka stirnēns ir viens un visu, pat mātes, pamests, un mazuli «glābj». Tādējādi tas nonāk pie cilvēkiem un faktiski ir atņemts dzīvei savvaļā, brīvībā, jo Latvijā joprojām nav savvaļas dzīvnieku rehabilitācijas centra, kur zinoši speciālisti pietiekami prasmīgi sagatavotu šos pieradinātos dzīvniekus palaišanai atpakaļ to dabiskajā dzīves vidē.
Bez bailēm un instinktiem
Pilnīgā cilvēka aprūpē uzaudzis savvaļas dzīvnieka mazulis ir zaudējis bailes gan no cilvēkiem, gan arī suņiem, kaķiem, automašīnām u. c. civilizācijas radītiem draudiem, no kuriem uzmanīties būtu iemācījusi viņa bioloģiskā māte. Tā cilvēka izaudzināts meža zvērs, it īpaši mežacūku, stirnu, briežu un aļņu tēviņš, kļūst bīstams arī pašam cilvēkam, jo vairs no tā nebaidās. Tas var mēģināt uzbrukt gan riesta laikā, gan arī vienkārši «pieprasot» ēdamo, parasti – maizi, ar ko pavisam nepareizi bieži vien tiek baroti savvaļas dzīvnieki.
Šādus pie cilvēkiem uzaugušus un vēlāk, parasti rudenī, mežā palaistus meža zvērus parasti noplēš apkārt klaiņojoši suņi, tos pirmos nošauj medībās vai arī tie vienkārši nomirst no bada, nespēdami izturēt dzīvi savvaļā bez regulārām ēdienreizēm. Tāpēc ļoti svarīgs ir jautājums: ko darīt? Kad meža dzīvnieks vai putns tiešām ir glābjams, kad ne? Un ko ar šo izglābto darīt tālāk?
Pārlieka centība aptumšo prātu
Tātad visupirms: ja mežā, pļavā, upmalā – vienalga, kur, – uzskrienat virsū mierīgi guļošam dzīvnieku mazulim, visticamāk, viņš vienkārši gaida savu mammu un kārtējo barošanas reizi un nepavisam nav «glābjams». Neejiet tam klāt, neaiztieciet, nestāviet ilgi un nepētiet viņu, bet pēc iespējas ātrāk ejiet prom! Kamēr jūs būsit mazuļa – stirnēna, zaķēna, briedēna, alnēna utt. – tuvumā, viņa māte tam klāt neies! Ja pastaigājoties jums līdzi ir suns, bieži vien tieši viņš atrod noslēpušos zvēra vai putna mazuli. Arī šādos gadījumos pēc iespējas ātrāk savāciet suni un ejiet prom, pat ja suns mazuli ir iztraucējis un tas metas bēgt. Jo ātrāk atstāsit izbiedēto dzīvnieciņu mierā, jo ātrāk viņš apstāsies, atkal apgulsies (noslēpsies) un pēc laika noteikti sagaidīs savu īsto mammu.
Vasarās sastaptie putnu mazuļi arī, visticamāk, atrodas vecāku uzraudzībā, jo bieži vien mazie putnēni pamet ligzdu, pirms ir kārtīgi iemācījušies lidot. Tie mēdz slēpties zālē un krūmos, kur vecāki turpina tos barot, kamēr mazuļi iemācās lidot un paši sameklēt sev barību. Pūces dažreiz perē parkos augošo lielo koku dobumos vai lauku māju saimniecības ēku pažobelēs, respektīvi, tuvu cilvēkiem. Tādēļ ir gluži dabiski, ka cilvēks, ejot savās ikdienas gaitās, bieži atrod mazus, pūkainus pūčulēnus. Viņus noteikti nevajag glābt, jo mazuļu vecāki labi zina, kur bērni palikuši, un naktī nesīs tiem noķerto barību.
Gadījumi, kad savvaļas dzīvniekiem, to skaitā putniem, tiešām būtu nepieciešama palīdzība
Ja ir skaidri zināms, ka mazuļa māte ir gājusi bojā, piemēram, dzemdībās, sabraukta, nošauta utt., un šis fakts ir konstatēts! Lielākā daļa savvaļas dzīvnieku mazuļu bez mātes nespēj izdzīvot.
Ja dzīvniekam, arī putnam, ir redzama trauma – vaļējs lūzums, asiņojoša brūce utt. Tādā gadījumā dzīvnieks noteikti ir jāparāda veterinārārstam, kurš spēs profesionāli novērtēt situāciju, sniegt pirmo palīdzību vai arī iemidzināt, ja tas ir nepieciešams. Pēc tam jāmeklē speciālists, kurš dos profesionālu padomu, ko dzīvnieka labā var darīt tālāk. Un esiet gatavs, ka par šiem pakalpojumiem ir jāmaksā!
Ja dzīvnieka mazulis pats atnācis jūsu mājas pagalmā un jūs nezināt, kur viņu nogādāt atpakaļ pie mātes. Mazulim pēc piedzimšanas vēl nav izveidojusies cieša saikne ar savu māti, tādēļ viņš var sekot jebkuram kustīgam objektam, arī cilvēkam, un nebaidīties no tā.
Ja mazulis ir kaut kur iekritis, piemēram, cilvēku izraktā tranšejā, grāvī ar stāvām malām, bedrē utt., un ir stipri novārdzis.
Samērā bieži ir gadījumi, kad nokrīt stārķu ligzda. Ja stārķēni nav traumēti, izeja no situācijas būtu pēc iespējas ātrāk izveidot mākslīgo ligzdu. To darina no vecās ligzdas atliekām un, cik iespējams, dabiskāka izskata. Pēc tam to novieto uz koka platformas pēc iespējas augstāk virs zemes un ieliek atpakaļ putnēnus. Tādā gadījumā stārķi parasti turpina barot savus bērnus, ko nedara, ja putnēni ir uz zemes. Šeit gan jāņem vērā tas, ka izbarot un izaudzināt stārķēnus ir samērā viegli, bet dārgi, turklāt ziemā putniem nepieciešamas siltas telpas…
Plēsēju mazuļi pie cilvēkiem nonāk retāk, pārsvarā tad, kad tos noķer suņi vai ja tā vecāki kādu iemeslu dēļ ir gājuši bojā un mazulis ir stipri novārdzis. Piemēram, lūšu medībās rudenī nošaujot lūšu māti, lūsēnam ir ļoti maz iespēju izdzīvot, kaut arī augumā viņš var būt gandrīz tikpat liels, cik pieaudzis lūsis. Lapsēni pie cilvēkiem reizēm nokļūst tādēļ, ka to vecāki mājvietu ierīkojuši apdzīvotu vietu tiešā tuvumā, kur tai ir pietiekami daudz barības. Mežā lapsēni, pat jau paaugušies, netālu no alas godīgi gaida, kad vecāki tiem atnesīs barību, un vismazāko briesmu gadījumā slēpjas tajā. Tā dara arī, piemēram, jenotsuņu un āpšu mazuļi.
Esiet saudzīgi pret dabu un tās daudzajiem bērniem. Mīliet tos, bet ne akli… Jūs nevarat atnest mājās stirnēnu un «mīlēt» viņu, noliekot mīkstā dīvānā pie pilnā skaļumā ieslēgta televizora un atļaujot bērniem viņu glāstīt, it kā tas būtu kucēns vai kaķēns. Tā jūs viņu «nomīlēsit» līdz nāvei… Ja pie jums ir nokļuvis savvaļas dzīvnieka mazulis, zvaniet, lūdzu, speciālistiem, jautājiet pēc padoma.
Pirmā palīdzība
Visi dzīvnieku mazuļi, nokļuvuši pie cilvēkiem, izjūt milzīgu stresu. Tāpēc svarīgi ir nodrošināt tiem klusumu un mierīgu, nomaļu vietiņu, kur paslēpties, nevis censties dzīvnieciņu tūlīt pabarot. Ir tikai normāli, ka mazulis sākumā atsakās no barības.
Protams, jāzina arī, ko konkrētais dzīvnieks ēd un kā to barot. Piemēram, mazam pūčulēnam ir nepieciešamas peles! Nevar cerēt, ka putnēns tūlīt sāks knābāt gaļas gabaliņus. Pūču, arī citu putnu, mammas atnesto barību tur knābī un tuvina mazuļa knābim, kairinot jutīgās spalviņas abpus knābim, tā izsaucot refleksu mazulim atvērt knābi un pieņemt barību.
Stārķēni neēd putras, suņu barību utt. Tiem nepieciešama gaļa vai zivis, un apetīte viņiem ir laba! Gaļas gabaliņus vislabāk pasniegt kopā ar nelielu ūdens daudzumu – tā putnēnam ir vieglāk barību norīt. Var, piemēram, ielikt krūzītē vai burciņā gaļas gabaliņus un apliet tos ar ūdeni.
Plēsīgo dzīvnieku mazuļi, kamēr ir pavisam mazi, jābaro ar speciālu pienu un vēlāk jāpieradina pie citas barības. Taču tas jādara ļoti pakāpeniski! Tāpēc ir svarīgi noteikt mazuļa precīzu vecumu atrašanas brīdī – lai zinātu, vai mazulis jau var iztikt bez piena vai vēl nevar.
Stirnēni jābaro ar kazas pienu, briedēniem un alnēniem der govs piens, bet veikalā nopērkamais tetrapaku piens gan neder nevienam, – dodot šādu šķidrumu, nav lielu izredžu, ka mazulis izdzīvos. Atgremotāju mazuļi pienu dzer visilgāk – līdz pat vēlam rudenim, kaut arī zālīti un maigas koku lapiņas papildus sāk ēst jau pāris nedēļu vecumā.
Jāņem vērā arī tas, ka dzīvnieku mazuļi ēd bieži – vismaz, kamēr ir pavisam mazi, un arī naktīs…. Katrā ziņā – savvaļas dzīvnieku mazuļu izaudzināšana un izbarošana nudien nav viegls darbs, tie prasa daudz vairāk pūļu un uzmanības nekā kucēns un kaķēns…
Lielai daļai cilvēku nez kādēļ ir radies maldīgs priekšstats, ka eži pārtiek tikai no piena. Nu padomājiet paši – kur mežā pieaudzis ezis tiks pie piena? Barojot ežus ar pienu, jūs sabeidzat viņu gremošanas sistēmu! Eži ir kukaiņēdāji, un tas nozīmē, ka tiem vajadzīga gaļa! Sīkos gabaliņos un – daudz! Varat piedāvāt labas kvalitātes kaķu barību, bet padzerties – tikai ūdeni!
Velgas Vītolas tālrunis konsultācijām:
No «Dzīvnieku aizsardzības likuma»
Savvaļas medījamo dzīvnieku sagūstīt un turēt nebrīvē ir atļauts, ja saņemta Valsts meža dienesta atļauja, bet savvaļas nemedījamo dzīvnieku sagūstīt un turēt nebrīvē ir atļauts, ja saņemta Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja.
Dabas aizsardzības pārvalde izsniedz savvaļas sugas dzīvnieku kolekcijas izveidošanas atļauju. Kolekcijas izveidošanas atļaujas pieprasītājam jāpierāda dzīvnieku legāla izcelsme un spēja nodrošināt nepieciešamās labturības prasības.
Pieradinātu un dzīvei savvaļā nepielāgotu savvaļas dzīvnieku aizliegts izlaist brīvā dabā.
Savvaļas dzīvnieku īpašniekam nepieciešams normatīvajos aktos paredzēts dokuments par katra dzīvnieka izcelsmi jeb likumīgu iegūšanu.
Savvaļas dzīvnieku kolekcijas īpašnieka pienākums ir radīt katras sugas dzīvniekiem to dabiskajai videi tuvinātus apstākļus un nodrošināt katras sugas dzīvnieku fizioloģisko un zoopsiholoģisko vajadzību apmierināšanu.
Vietējās pašvaldības izveido un uztur dzīvnieku patversmes, izķer, izmitina un aprūpē klaiņojošus un konfiscētus mājas dzīvniekus, kā arī izmitina un aprūpē bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušus savvaļas dzīvniekus vai arī slēdz līgumu ar fizisko vai juridisko personu par šādu dzīvnieku izmitināšanu, uzturēšanu un aprūpi.
Velga Vītola
Publicēts 2010.gada jūnijā.