Pasaules sēklu tirgu mūsdienās pārvalda kādi desmit ķīmijas un dabasgāzes koncerni, starp tiem Monsanto, Pfizer, DuPont (visi no ASV), Shell (Lielbritānija) un Novartis (Šveice). Likumdošana, atbalstot lieluzņēmējus, nosaka, ka no hibrīdiem un patentētām, ģenētiski modificētām sēklām, individuāla sēklu audzēšana ir aizliegta. Tā zemkopji ir spiesti katru gadu iepirkt jaunas sēklas. Ko audzēt nosaka tirgu pārvaldošie piedāvātāji. Un dabīgā bioloģiskā daudzveidība ir apdraudēta. Kamēr vēl Latvijā tikai prātojam, ko sēt un stādīt, vēlamies parādīt, cik ļoti zaļi domājošie ļaudis no Šveices ir nobažījušies par F1 šķirņu izplatītāju diktatūru, kas jau 30 gadus valda pasaules tīrumos un dārzos.
Pirms apmēram 5000 gadiem Eiropā pamazām sāka pievērsties zemkopībai un cilvēki kļuva par nometniekiem. Viņi paši audzēja augus un turēja mājdzīvniekus, kļuva neatkarīgāki. Un tieši sievietes bija tās, kas savas dabas pazinēju zināšanas piemēroja jaunajiem apstākļiem un attīstīja savu pieredzi tālāk. Viņas radīja savam spēkam atbilstošas metodes gan zemes apstrādei, gan mēslošanai, gan mērķtiecīgai sēklu iegūšanai. Sievietes no savvaļas augiem ieguva kultūraugus.
Dabas dāvanas rūpniecībai
Selekcionējot vietējam klimatam un augsnei atbilstošus augus, tika izveidotas vietējās šķirnes, kas neatstāja bez ražas arī sliktos laika apstākļos. Salīdzinot agrīno laiku un mūsdienu dārzus, mēs tos drīzāk sauktu par vienkāršiem. Tajos nebija mums ierastās dārzeņu daudzveidības, taču īstā daudzveidība meklējama vietējās dabas un sugu ģenētiskajā spēkā. Salīdzinājums nemaz nav jāmeklē gadu tūkstošu senatnē. Tirgus apmeklējums kādā Āfrikas, Āzijas vai Dienvidamerikas ciemā, kur produkciju piedāvā sīkzemnieki un zemnieces, mums atklātu vietējo sugu daudzveidību.
Šādi lauksaimniecības paņēmieni saglabājās vairākus gadu tūkstošus un pierādīja, ka cilvēki spēj ilgstoši un ilgtspējīgi sadarboties ar dabu. 6000 gadu laikā Eiropā attīstījās augsta līmeņa zemkopības kultūra. Protams, laiku pa laikam kādu reģionu piemeklēja bads, bet to parasti izraisīja kari un netaisnīgā zemes īpašuma sadale.
18.gs. beigās un 19.gs. sākumā pāri Eiropai sāka velties industrializācijas vilnis un daudzi pārcēlās uz rūpniecības pilsētām. Tiem, kas palika laukos, bija jāapmierina liels pārtikas produktu pieprasījums, sarosījās zinātnieki. Justs fon Lībigs (1803.–1873.) izgudroja sintētisko slāpekli, Georgs Mendels (1822.–1884.) izpētīja mākslīgās apaugļošanas likumsakarības. Mendeļa likumi radīja bāzi mācībai par iedzimtību un nolīdzināja ceļu mērķtiecīgai selekcijai.
Modernā zinātne veco tradicionālo lauksaimniecības sistēmu pasludināja par dzīvot nespējīgu. Dažādas pētniecības iestādes un selekcionāri pārņēma zemnieku un zemnieču līdz šim veikto ilgtspējīgo, paaudžu pieredzē balstīto un mainīgajai situācijai piemēroto selekcijas darbu. Zinātnieki jaunas šķirnes selekcionēja ar vienu mērķi – ražas pieaugums. Darba rezultāti neizpalika, raža dubultojās. Tie, kas turpināja strādāt ar tradicionālajām sugām, tika saukti par dumjiem. Kurš gan spētu pretoties ražības vilinājumiem?
Augus piemēro tehnikai
Selekcionējot augus pēc vienpusīgiem kritērijiem, tika izjaukta harmonija. Augi bija ražīgi, bet zaudēja izturību pret slimībām un kaitēkļiem. Re, jauns izaicinājums zinātnei! Dzima agroķīmija, kas jauno šķirņu trūkumus mēģināja kompensēt ar toksisku vielu aizsardzību. Pesticīdu neapdomīgās lietošanas sekas 60. gadu beigās lika selekcijas firmām intensīvāk pētīt kaitēkļu un slimību rezistenci. Apmēram tajā pašā laikā parādījās F1 hibrīdu sēklas.
Lai iegūtu ražīgu F1, mātes un tēva līnijas augi vairākās paaudzēs tiek tuvradniecības ceļā pavairoti, ar mērķi saglabāt līnijas ar tīru pārmantojamību. Lielākoties šādā veidā nākamās paaudzes zaudē augšanas sparu, ziedētgribu un ražību. Taču zinātnieki gaida izpaužamies heterozes efektu, kad jauniegūtais hibrīds pārspēs savus vecākus ražības, agrīnuma un vienveidības ziņā. Bet no šīs brīnišķīgās F1 šķirnes vēlāk nav iegūstamas līdzīgas kvalitātes sēklas, jo lieliskās īpašības nākamajās paaudzēs dalās. Bet sēklu ražošanas monopolisti katru gadu jums piegādā jaunus F1, jo zina, kas ar ko jākrusto. Tā zemnieki un zemnieces nonāca sēklu piegādātāja atkarībā.
Pēc 2. Pasaules kara strauji attīstījās lauksaimniecības mehanizācija, kas piespieda mainīt audzēšanas metodes. Ja agrāk labību pļāva ar sirpjiem, sēja kūlīšos, kur tā nobrieda un izžuva, un ziemā to kūla, tad kombaini graudus novāc vienā paņēmienā. Lai labības šķirne būtu kombainam draudzīga, tai nedrīkst būt pārāk gari stiebri, kas varētu aizsprostot kombainu. Labībai turklāt jānobriest vienlaicīgi. Graudiem novākšanas laikā jābūt jau tik cietiem, lai tie netiktu saspiesti. Nu mums ir mehānismiem piemērotas labības šķirnes, bet vecie zemnieki atceras: «Tik skaisti zeltaini graudi kā kuļot kūlīšus, ar kombainu nekad vairs nav iegūti.» Šis piemērs rāda, ka svarīgi ir arī citi kritēriji, ne tikai ražība.
Atsakās no roku darba
Tradicionālo sugu priekšrocība ir arī tā, ka tās nobriest ilgākā laika posmā un tādējādi ir drošība, ka noteikti kāds ražas novākšanas posms iekritīs labos laika apstākļos. Kāršu pupām, piemēram, vasarā vāc zaļās pākstis, rudenī atlikušajām ļauj nobriest un izžūt, lai ziemā mielotos ar olbaltumvielām bagātu ēdienu. Taču kāršu pupas prasa lielu darba patēriņu; tās ir ideāla kultūra mazapjoma dārzeņu audzētavām; mašīnas šeit maz ko var paveikt. Tieši tādēļ arvien vairāk tiek audzētas krūmu pupas, kuru pākstis atrodas virs lapām un nobriest vienlaicīgi. Tā īsā laikā var novākt lielu pupu lauku. Taču šīs pupiņas ir ēdamas tikai vasarā, jo, vārot ziemā, to īpašības zūd.
Jo ražīgāka, vienveidīgāka un mašīnām draudzīgāka ir kāda šķirne, jo augstāk tā tiek vērtēta. Sēklu katologos dominē attēli ar bezgalīgi gariem kāpostu un salātu rindu laukiem. Prasot, ko zemnieks no kādas dārzeņu šķirnes sagaida, viņš atbild: «Kāpostu kastē jāsatilpst tieši divpadsmit galviņām. Ja saiet vairāk, tās ir par mazu, ja mazāk – par lielu.» Šis standartizmērs vienkāršo mehanizēto ražošanu, transportu un pārdošanu vairumtirgotājam. Garša, izturība, individuālās pircēju vēlmes vai pārtikas produktu veselīgums ir mazsvarīgi.
«Zaļās revolūcijas» sekas
Lai audzētu modernās šķirnes un lietotu pesticīdus, nepieciešamas lielas investīcijas. Lai atmaksātos jaunas šķirnes izveidošanā ieliktās pūles, jānodrošina atbilstoši liels tirgus. Tradicionālās vietējās šķirnes zaudē nozīmi un dod vietu starptautiskajām, visā pasaulē pārdodamajām šķirnēm. Monopolsugai nepietiekamās klimata un augsnes īpašības jākompensē ar tehniskiem līdzekļiem – apūdeņošanu, nosusināšanu, mēslošanu, pesticīdu lietošanu, audzēšanu zem stikla un plēves. Lai uzvarētu badu, šie sasniegumi kā «zaļā revolūcija» agrajos 70. gados tika eksportēti arī uz dienvidu zemēm. Nu jau «zaļā revolūcija» ir nožēlojami izgāzusies, jo netika ņemti vērā ne ekoloģiskie aspekti, ne sociālās problēmas. Bads joprojām nav uzvarēts, sociālās struktūras lielā daļā dienviduzemju ir sagrautas. Daudzi zemnieki tagad ir atkarīgi no svešām sēklām, kredītiem par mēslojumu un pesticīdiem un aizņēmumiem monokultūru plantāciju veidošanai. Parādi parasti sagrauj ģimenes uzņēmumus. Tie bankrotē, ir spiesti pārdot savu zemi un nu slīgst bezdarba nabadzībā lielpilsētu nomalēs.
Meksikā lauksaimniecības konsultanti pārliecināja indiānietes sēt brīnumkukurūzu, kura aug daudz ātrāk un dod divreiz lielāku ražu, solot, ka jaunā šķirne cels viņu dzīves līmeni. Zemnieces ļāvās pierunāties un sāka to audzēt. Pirmajā gadā raža patiešām bija dubulta. Toties pietrūka labības un dārzeņu, kas agrāk auga tajā pašā laukā blakus kukurūzai. Pirms tam indiānietes novāca ne tikai 30 maisus kukurūzas, bet gan 200 maisus dažādu augu, kas labvēlīgi viens otru ietekmēja. Brīnumkukurūza bija augusi tik ātri, ka traucēja citu augu attīstību un noplicināja augsni. Solītās nabadzības mazināšanas vietā «zaļā revolūcija» izraisīja augsnes eroziju, ūdeņu un apkārtējās vides piesārņojumu un lielu parādu nastu.
Gēnu inženierija – plats solis nabadzībā
Pašlaik selekcija cenšas ar gēnu inženierijas metodēm uzturēt «zaļās revolūcijas» atstātās drupas. Un atkal viss sākas ar sēklām. Gēnu inženierijas metodes dod iespēju tieši ietekmēt auga ģenētisko kodu. Tā lielās, ka modificētajām šķirnēm nav nepieciešami ķīmiskie augu aizsardzības līdzekļi. Noturību pret kaitēkļiem rada kultūraugā iebūvētie toksīna gēni. Augi paši rada indīgu olbaltumvielu, tā nogalina kukaiņus, kas barojas ar šo augu. Ēdot šādus augus, arī cilvēks uzņem sevī šo indīgo olbaltumvielu. Spilgtākais ģenētiski pārveidoto augu piemērs ir lielos daudzumos ražotā Roundup-Ready šķirnes. Raundaps ir firmas Monsanto totālas iedarbības herbicīds, kura darbīgā viela glifosāts bez izšķirības iznīcina visus augus. Toties ģenētiski modificētās šķirnes miglošanu ar glifosātus saturošiem preparātiem pārcieš bez kaitējuma. Zemniekiem, kuri šādas šķirnes audzē, Monsanto uzliek par pienākumu pirkt arī Raundapu. Agroķīmija un sēklas ražo viens un tas pats uzņēmums.
Zemnieks kalpa ādā
80. gados finansiāli spēcīgie ķīmijas koncerni pievienoja mazās sēklu ražotnes saviem uzņēmumiem. Viņus interesēja nevis atsevišķas šo selekcijas firmu šķirnes, bet gan noderīgie gēni. Līdz šim augi un dzīvas būtnes nebija patentējamas, toties gēni pēdējā laikā gan. Līdz ar to arī ģenētiski modificētas šķirnes, t.s., transgēnie augi. Sekas ir redzamas ASV: tur ģenētiski pārveidotas kukurūzas, sojas, rapša, kokvilnas, tomātu u.c. šķirnes ar vērienu ienāk lauksaimniecībā.
Lai traucētu citu šķirņu pavairošanu mājas apstākļos, tajās tiek iemānīti gēni, kuri kavē nākamās sēklu paaudzes dīgšanu. Mēs tās saucam par terminatorsēklām.
Pārtraucot ierasto šķirņu audzēšanu, zemnieki nonāk atkarību ķēdē: hibrīdu un terminatorsēklas liek papildus dārgajām sēklām pirkt arī augu aizsardzības līdzekļus un dārgas iekārtas. Ieņēmumu pieaugums no paaugstinātās ražības tūlīt arī izlīdzinās ar izdevumu pieaugumu. Daudzi zemnieki šobrīd ir parādos un var pārtikt tikai no pamatkapitāla, kas veidojies viņu neatkarības laikā. Kā agrāk muižkungi padarīja zemniekus par kalpiem un pieprasīja no tiem nodevas savu privāto interešu īstenošanai, tā mūsdienu zemnieks kļuvis par rūpniecisko lielvaru kalpu.
Tiesiskā situācija stimulē sugu eroziju
Izskatās, ka lauksaimnieku atkarība no globālajiem koncerniem būs grūti laužama. Īpaši bīstami, ka tā likumu ceļā tiek pat atbalstīta, neļaujot apritē nonākt moderno šķirņu tēlam neatbilstošām šķirnēm. Nelegālās šķirnes vairs pat nedrīkstētu dāvināt kaimiņam aiz žoga, kas nozīmē, ka pārdot drīkst tikai ES sugu sarakstā esošo šķirņu sēklas. Lai atbilstu šī saraksta kritērijiem, šķirnei ir jābūt homogēnai un nemainīgai. No ekoloģiskā viedokļa tas ir postoši, jo tieši šķirnes pielāgošanās spēja jauniem apstākļiem nosaka tās kvalitāti.
Daudzas vietējās šķirnes neatbilst ES šķirņu saraksta kritērijiem, jo ir radītas ar domu par ilgtspējību, un tādēļ tām ir plaša ģenētiskā bāze. Turklāt, lai ierakstītu jaunu šķirni ES sarakstā ir dārgi jāmaksā un reģionāli nozīmīgo šķirņu selekcionāriem un selekcionārēm tas reti ir pa spēkam. Ar šādu politiku tiek sagatavota lauksaimniecības struktūru maiņas. Brīdī, kad parādās sekas, bieži jau ir par vēlu. Ar likumdošanu iegrožotās sugu daudzveidības un obligātā šķirņu sarakstu veidošanas pirmsākumi radās 30. gadu Vācijā, un tos pēc 2. Pasaules kara nekritiski pārņēma lielākā daļa Eiropas valstu.
Kaut gan gēnu un sugu erozijas postošās sekas ir zināmas un publiski diskutētas, tomēr patenti dzīvībai tiek piešķirti. ES 1998.gadā izdeva biotehnoloģijas vadlīnijas, taču dalībvalstis vilcinoties pieņem tās nacionālajā līmenī. Francija un Vācija daudzo nenoskaidroto jautājumu dēļ pieprasa jaunu sarunu atsākšanu.
Rio vienošanās
Ņemot vērā arvien straujāko vietējo šķirņu izzušanu un ar to saistīto gēnu resursu noplicināšanos, arī industrializētās valstis ir nonākušas pie nopietnām pārdomām. Nāca apjausma, ka sugu daudzveidības iznīcināšana apdraud ne tikai trešās pasaules valstu, bet arī pašu vides kvalitāti, jo gēnus pagaidām ir iespējams tikai zagt vai patentēt, bet ne radīt no jauna. 1992.gada Rio konferencē tika pieņemta «Konvencija par bioloģiskās daudzveidības aizsardzību». Šī vienošanās radīja jaunus tiesiskos pamatus ģenētisko resursu pieejamībai. Līdz šim brīdim ģenētiskie resursi bija brīvi pieejams kolektīvais īpašums. Rio nolēma, ka ģenētiski izmantojot augus un dzīvniekus, agrotehnisko un farmaceitisko uzņēmumu interesēm ir jābūt saskaņotām ar vietējās sabiedrības, pamatiedzīvotāju un valdības tiesībām. 175 valstis līdz šim ir pievienojušās bioloģiskās daudzveidības konvencijai. ASV pie tām nepieder. Vai viņi baidās no vietējo tautu prasībām par iznīcināto šķirņu daudzveidības kompensāciju?
Svarīga loma ir arī «Bioloģiskās drošības protokolam», kurš pamatojas uz bioloģiskās daudzveidības konvenciju. Vairāk kā 130 valstis 2000.gada janvārī vienojās par ģenētiski modificētu organismu tirdzniecības ierobežošanu. Ģenētiski manipulēti organismi tiek atzīti kā bīstami apkārtējai videi un drauds sugu daudzveidībai. Dzīvības daudzveidība ir aizsargājama un dienvidu valstīm ar savu ģenētisko bagātību jābūt līdzvērtīgām tiesībām. Turklāt jākompensē viņu zināšanas un viņu teritorijās iegūtie gēni. Taču par šo kompensāciju apjomu līdz šim nekas konkrēts nav nolemts.
Kā bija ar zeltu? Kā ar dimantiem, kurus arī izlaupa dienvidu zemēs? Vai šī kompensācija tiešām nonāks pie ģenētiskās daudzveidības sargātājiem? Vai gēnu mednieku un uzpirkto varas pārstāvju starpā tiks slēgts darījums, kura rezultātā apzagtajiem par saviem gēniem, ko citi importējuši, lai patentētu, pašiem vien nāksies maksāt?
Ja valstis konvencijas izpildi patiešām uztvertu nopietni, tām acumirklī būtu jāatceļ ierobežojošie šķirņu saraksti un patenti, jo tieši tie ir atbildīgi par dzīvības daudzveidības samazināšanu. Parakstot konvenciju, daudzas valstis nonāktu dilemmas priekšā: no vienas puses viņas apņemtos visplašākā nozīmē saglabāt dabas daudzveidību, no otras puses – tās atrodas zem multinacionālo koncernu spiediena, kuri pieprasa obligātu sugu sarakstu sastādīšanu, atsevišķu gēnu, transgēnu augu un dzīvnieku patentu piešķiršanu. Valstīm jābūt līdzekļiem, lai atbalstītu tos, kas rūpējas par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Taču pastāv iespēja, ka visas šīs pūles paliks aizķērušās administratīvajos tīklos. Rezultāts tad būtu nevis sugu daudzveidība dzīvajā vidē, bet gan bagāto industriālo valstu brīva pieeja Zemes ģenētiskajiem resursiem.
Izvēlies vietējās šķirnes
Kā pretoties globalizācijai? Izeja rodama pašu dārzā. Vecie dārznieki un dārznieces neaizmirst daudzveidīgo vietējo šķirņu vērtību un negrasās no praksē pārbaudītā atteikties. Daudzi zaļi domājošie ir pret gēnu inženieriju un negrib kļūt atkarīgi no tirgu pārvaldošajiem multinacionālajiem koncerniem un viņu vienveidīgajām un rūpnieciskai audzēšanai piemērotajām sēklām. Arvien vairāk cilvēku paši grib izvēlēties, ko ēdīs, grib garšīgus un sātīgus dārzeņus, smaržīgus un dziedinošus zaļumus, nesaindētus augļus un ziedus.
Ja dārznieki un mazdārziņu kopēji sadarbosies ar mazajiem selekcijas un pavairošanas uzņēmumiem, mēs nepazaudēsim ilgtspējīgās vietējās šķirnes. Visi dārznieki un dārznieces, selekcionāri un selekcionāres ir ieinteresēti saglabāt savas zemes dabas daudzveidību un paši par to ir tieši atbildīgi. Lietojiet savā dārzā sēklas, kas ir selekcionētas un audzētas bioloģiskos apstākļos. Brīdiniet savus paziņas par dabisku šķirņu izvēles svarīgumu un priekšrocībām. Tā jūs palīdzēsiet saglabāt un tālāk attīstīt labas un pārbaudītas šķirnes.
Kristīne Colingere – Šūmahere,
Šveices žurnāls «Naturlich» 9/2002
Tulkoja Renāte Siliņa-Piņķe
Publicēts 2003.gada martā.